Anakreonts

Anakreonts (ap 6. gs. vidu) - dzimis Teosas pilsētā joniešu apdzīvotajā Mazāzijas piekrastes vidusdaļā. Palielinoties persiešu ietekmei, ap 545.g pamet dzimto pilsētu un apmetas Abdērās Trāķijas piekrastē. Vēlāk dzīvo Samas salā Polikrata galmā, bet pēc tā krišanas 522. gadā sekoja Atēnu tirāna Hiparha, Peisistrata dēla, aoconājumam un ar dzejnieka drošībai atsūtītu karakuģi devās uz Atēnām. 514. gadā Hiparhs tika nogalināts, un kopš šā brīža vairs nekadu drošu ziņu par Anakreonta turpmāko dzīvi nav. Iespējams, mūža beigas pavadījis dzimtajā Teosā.
Aleksandrijas filologi apkopojuši Anakreonta mantojumu piecās grāmatās. Ar Anakreonta vārdu saglabājies krājums ar 60 dzejoļiem, kuri radušies dažādos laikos, sākot ar hellēnisma periodu, un kuru vienīgais temats ir vīns, mīlestība, dzīves bauda. Krājumā ir daži dzejoļi, kas liecina par to radītāju talantu, bet lielākoties tie ir pasekli, salkani Anakreonta atdarinājumi vienmuļā jambiskā pantmērā. Taču tieši šie "anakreontiskie" dzejoļi 18. gs. bija ipaši populāri un rosinājuši šā laika "anakreontiķu" daiļradi.

"Erots zeltmatis pasviež man
Bumbu purpura sārtumā,
Padraiskoties ar meiteni
Raibās sandalēs saukdams.

Taču šī - viņas dzimtene
Lesbā krāšņajā - vīpsnā tik,
Sirmo galvu kad ierauga,
Citā, jaunākā veras."

"Dziesmā teikt es vēlos maigo
Erotu, ko rotā lente
Puķēm dāsni izgreznota.
Visiem dieviem viņš ir valdnieks,
Visus mirstīgos sev pakļauj."

"Mani deniņi jau sirmi,
Galva man ir baltum balta,
Jaunība ir pagājusi
Tīkamā, un zobi veci -
Atlicis no mīļās dzīves
Tikai gaužām niecīgs sprīdis.

Tāpēc man tik bieži jālej
Asaras un Tartars biedē -
Pārāk baisms un dziļš ir Aīds,
Grūts ir ceļš uz to un mokpilns.
Tam, kas nokāpis reiz lejus,
Augšup netikt vairs nemūžam."

"Es atkal mīlu, nē, es nemīlu,
Bez prāta, nē, pie pilna prāta es."

"Kā ar kalējveseri man atkal iezveļ Erots,
Dzesējot tad kalnu strautā ledainajā gremdē."

"Zēn ar meitenes skatienu,
Tevi saucu. Kam projām bēdz?
Laikam nejaut, ka pavadā
Manu dvēseli turi."