Semonīds

Semonīds (7./6. gs. mijā) - dzimis Sāmas salā, bet ap 600. g. emigrēja kopā ar citiem izceļotājiem un nodibināja koloniju Amorgā, kādā Kiklādu salā, kur turpmāk dzīvoja jaundibinātajā Mīnojas pilsētā. Sēmonīda dzejā jaušams dziļš pesimisms - pārliecība, ka cilvēkam dzīvē nekas labs nav gaidāms, ka viņam ik uz soļa uzglūn nelaime.Ļoti pazīstams senatnē bija Semonīda jambiskais dzejolis par sieviešu raksturu izcelsmi no dzīvniekiem un arī dabas elemtiem: no cūkas radušies netīrīgā sieviete, no suņa - pļāpīgā un ziņkārīgā, no zirga - augstprātīgā, no jūras untumainā utt.; bez vainas ir tikai tā, kas cēlusies no bites.

"Mans zēn, tik pērkondimdis Zevs spēj visu lemt
Un visu izkārto, kā grib. Bet cilvēkiem
Trūkst sapratnes: kā ganāmpulka kustoņi
Mēs šodienai vien dzīvojam un nezinām,
Pie kāda gala dievs ikvienu novedīs.
Mēs cerību un paļāvības spārnoti,
Kad nesasniedzamajam pakaļ dzenamies.
Viens gaida savu dienu, gadu ritumam
Tic otrs; nevienam šaubu nav, ka nākamgad
Pie bagātības tiks un citiem labumiem.
Bet vienu otru pārsteidz vecums nejaukais,
Pirms sasniegts mērķis. Cits, vēl gados gaužām jauns,
Par upuri krīt ļaunai slimībai. Un to,
Ko kaujlaukā veic Arejs, Aīds projām rauj
Uz melno pazemi. Vēl citi, viesuļa
Un bangu mētāti pa jūras plašumiem,
Rod galu, spēkiem sīkstot, dzelmē sāļajā.
Dažs savelk pats sev cilpu - kāds gan liktens drūms! -
Un brīvuprāt no saules gaismas atvadās.
Nevienas nelaimes te netrūkst. Tūkstoškārt
Tā nāve, negaidītas likstas, bēdas, posts
Ik brīdi uzglūn mirstīgiem. Ja klausītu
Jūs man, mēs netīksminātos ar nelaimēm
Un sirdi nemocītu, sāpēm ļaudamies."

"Lielisku teicienu reiz bildis ir hijiešu vīrs:
"Cilvēku dzimuma liktens tāds pats, kāds lapām ir mežā."
Taču nav mirstīgo daudz, kuriem, kad ausīm to dzird,
Arī sirdī tas atbalsi rod, jo cerība katram
Cilvēkam allaž stāv klāt, jaunam jau dvēselē mīt.
Mirstīgais, kas vēl patlaban ir jaunības plaukumā košā
Iecer viegluprāt daudz, sasniegt ko nevar nekad,
Nedomā arī ne mirkli, ka gaida to vecums un nāve,
Nedz viņu, kamēr vēl spirgts, raizes par slimībām māc.
Nelgas, kam šādi noskaņots ir prāts un kas nejauš, cik strauji
Aizrit jaunības laiks, arī cik īss viņu mūžs!
Tu, kam to skaidrojis esmu, līdz savai pēdējai stundai
Dvēselei neliedz neko, laimi un prieku kas sniedz!"

"Pēc miruša par vienu dienu ilgāk skumt
Mums nevajag, ja esam kaut cik prātīgi."

"Ir krietna sieva labākais, ko iemantot
Var dzīvē vīrs, bet slikta - ļaunums lielākais."