Varžu un peļu karš - fragmenti. Šī varoņeposa parodija ir vecākais saglabājies dzīvnieku eposs Eiropas literatūrā, tāpat vecākā zināmā literārā parodija. Par [arodijas darba autoru un rašanās laiku filologu domas stipri dalās - datējuma diapazons sniedzas no 6. līdz 1. gs. p.m.ē.
"Darbu sākdams, es lūdzos vispirms, lai no Helikonkalna
Ierodas mūzu koris un sirdi man iedvesmo dziesmai -
Tai, ko, plāksnīti likdams uz ceļiem, es sacerēt gribu,
Dziesmai par milzīgām kaujām, par drausmīgiem Areja darbiem."
"Pelēnam kādam, kas bija tik tikko no zebiekstes glābies,
Gribējās briesmīgi dzert, un tālab tas purniņu savu
Gremdēja tuvējā dīķī un padzērās ūdeni saldu.
Daudzpļāp varde, to ieraugot, vērās pie viņa un bilda:
"Svešiniek, kas esi un kādu tu ļaužu? No kurienes nākdams?"
Runā tik taisnībū, melos lai nenāktos pieķert man tevi!
Un, ja tu draudzības cienīgs, tad paņemšu līdzi uz mājām,
Cienāšu dāsni kā viesi un dāvāšu bagātas veltes.
Pats es bumbvaidzis, ķēniņā, ko visi šai dīķī tur godā;
Ilgus gadus jau šejienes vardēm par valdnieku esmu. [...]"
"Runu tad Druskčiepis sāka un atbildei un atbildei sacīja šādi:
"Ko mani taujā par izcelsmi, draugs? Tā zināma visiem
Mirstīgiem ļaudīm un dieviem, un putniem pie desīm augstām.
Mani par Druskčiepi sauc, un lepoties varu, ka tēvs man
Maizgrauzis cēlais ar drosmīgu sirdi, bet māmiņa dārgā -
Mīlīgā Dzirnlaize; viņa ir ķēniņa Kumpjskrubja meita.
Piedzimis pagrabā es un uzaudzis sātīgā maizē -
Barots ar vīģēm un riekstiem, un dažādiem gardumiem citiem.
Bet kā draugos mums būt, kad no dabas tik dažādi esam?
Visa dzīve tev ūdenī rit, es savukārt radis
Pārtikt no tā, kas pie cilvēka rodams. [...] "
"Pēkšņi te uzradās briesmīga hidra un snaikstīja kaklu
Augstu virs ūdens - cik šausminošs skats tiklab pelei, kā vardei!
Bumbvaidzis, ieraugot hidru, uzreiz nira dzelmē - ne mirkli
Prātā tam nenāca doma, ka pamet un postā grūž draugu, -
Līdz pat dibenam nira un glābās no likteņa melnā.
Druskčiepis zaudēja balstu un ievēlās atmuguriski
Ūdenī, lauzīja ķepas un slīkdams vaidēja žēli.
Sākumā viņš vēl pūlējās asti likt lietā par irkli,
Lūgtin lūdzoties dievus, lai palīdz tam atgriezties krastā.
Ilgi viņš vēlās pa zilganiem viļņiem un palīgā sauca,
Vairrākkārt ūdenī grima, bet ikreiz, tirinot kājas,
Iznira atkal un tomēr no likteļa nespēja izbēgt."
Peles uzzin par Druskčiepja nāvi un dodas pieteikt vardēm karu.
"Gaismekļu pamatnes ripas par vairogu kalpoja, šķēpi,
Areja varkaltie rīki, bij adatas garas, bet riekstu
Čaumalas - ķiveres, kuras tiem deniņus sargāja droši.
Tā, lūk, bruņojās peles. [...]"
"Šādiem vārdiem viņš panāca viegli lai bruņojās vardes.
Malvu lapām visapkārt tās rūpīgi nosedza lielus,
Bet par krūšu bruņām tām derēja biešlaksti zaļie,
Teicami vairogi savkārt bij balto kāpostu lapas;
Šķēpu tās izveidot prata no meldriem smailiem un gariem,
Smalkie gliemežu vāki it droši tām sargāja galvas."
Noris cīņa un peļu, varžu nāves ietērptas Homēriskos vārdos.
"Pirmais Dižkurkstis Laižņam, kas soļoja priekšējās rindās,
Šķēpu vēderā trieca ar sparu un trāpīja aknas;
Nokrita Laižņa uz vaiga, tam vilniņu putekļi krāja;
Gāzās viņš zemē ar troksni, un žvadzēja bruņas ap viņu.
Altrupis tūlīt pēc viņa jo vareno metamo šķēpu
Purvaldim iegrūda krūtīs; šis novēlās zemē, un melnā
Nāve sagrāba viņu un dvēsele pameta miesu."
Turpinās asiņains karš, dievi nevēlas iesaistīties. Tomēr:
"Taču no Olimpa augstā pret vardēm žēlumu sirdī
Juta Kronīds un tūdaļ tam palīgus sūtīja talkā."
Ierodas vēži ar "staipīgām spīlēm", "nabaga peles te pārņēma šausmas;
tās atpakaļ kāpās, metās bēgšus pa galvu pa kaklu". Cīņa beidzas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru