Simonīds

Simonīds (ap 566. g. - ap 468. g.) - viens no vispusīgākajiem un izcilvākajiem korliriķiem, dzimis Keosas salā. Savu mūžu pavadījis dažādu valdnieku galmos: pie Hiparha Atēnās, pie Skopādiem Krannonā un Farsalā (Tesālijā) un citur. Persiešu kara laikā viņš atradās Atēnās, kur bija draudzīgās attiecībās ar Temistoklu. Simonīds, iespējams, bijis pirmais dzejnieks, kas pēc pasūtījuma sacerējis dzejoļus arī cilvēkiem, ne tikai dieviem par godu: trēnus - sēru dziesmas, ar kurām Simonīds bija sevišķi slavens un kuru spēcīgo iedarbību atzīmējuši gan grieķu vēsturnieks un rētors Halikarnasas Dionīsijs, gan romiešu retorikas teorētiķis Kvintiliāns. Ļoti pazīstams viņš bija arī ar savām epigrammām. Par to, ka Simonīds nodevies arī pārdomām par dzejas būtību, liecina viņa izteikums, ka dzeja esot runājoša glezniecība, glezniecība - klusējoša dzeja.
Ar saviem ditirambiem, no kuriem neviens nav saglabājies, Simonīds dzejnieku sacensībās esot izcīnijis 56 uzvaras.

"Nešķiet īsti pareizs man Pītaka teiciens,
Lai cik gudrs bij cilvēks, kas to ir bildis:
Krietnam būt, viņš sacīja, esot grūti.
Nē, uz to gan spējīgi tikai dievi,
Taču cilvēks, kam uzbrūk liksta,
Vispār nevar citādāks būt kā vien nekrietns.
Labs ikviens, kam veicies ir labi,
Slikts turpreti, kam - slikti.
Labakie mēdz būt tie,
Kuriem ir vēlīgi dievi.

Tāpēc negribu tiekties pēc tā, ko sasniegt
Vispār iespējams nav, nedz lolot cerības tukšas,
Šķiezdams laiku, kas avēlēts mūžam, lai atrastu
Vīru, kas visādā ziņā bez vainas, to vidū,
Plašā zeme ar saviem augļiem ko baro.
Ja tomēr izdosies atrast, jums ziņošu tūdaļ.
Mīlu un cildinu katru, kas nedara
Brīvuprāt ļaunu neko;
Bet tam, kas nolempts, par dievi
Pretoties nespēj."

"Kurš gan, kas prātam tic, uzteikts
Kleobūlu, vīru no Lindas -
To, kas upju mūžīgai plūsmai un ziedoņa puķēm,
Saules liesmai un Mēness zeltainai mirdzai,
Jūras virpuļiem līdzās stēlas spēku grib nolikt?

Viss taču vājāks par dieviem, bet akmeni
Dragā par mirstīgās rokas. Tik muļķis
Spējīgs tā domāt."

"Ir tāda teiksma:
Stāvās klintīs ir Aretes mītne, un grūti tur uzkāpt,
Cieši apņem un sargā to svētbirzs.
Ne jau visu mirstīgo acīm ir skatāma dieve -
Tikai tas, kas sviedrus sūrus ir lējis,
Tikuma virsotni sasniedz."

Danaja
"Aukas gaudoņa,
Bangotā jūra
Uzdzina Danajai
Prasmīgi veidotā šķirstā
Šausmas, pār vaigiem tai asaras rita.
Viņa tad, rokas mīļi ap Perseju vijot,
"Bērniņ," iesaucās, "kādas gan mokas man jācieš!
Bet tu, zīdulīt, dusi -
Mierīgi guli šai zilgani melnajā tumsā
Drūmā varkaltā šķirstā,
Spīguļojošā naktīs.
Jūras klaids, kas plešas virs sprodziņām tavām,
Viļņi, veļoties cits pēc cita,
Vētras auri necik tevi nesatrauc - mīlīgu vaigu
Dusi tu, purpura sedziņā vīstīts.
Ja vien tu jaustu, cik briesmas šīs briesmīgas,
Austiņa maigā gan dzirdētu, ko es tev saku.
Guli, mans mazulīt, klausi! Un jūra lai guļ, un lai guļ arī
Neizsakāmās bēdas! Griez, Zevtēv,
Visu par labu! Un, ka es tik nekautri
Vēršos pie tevis, kaut tiesību nav, -
To, lūdzos, man piedod!".