Himna Dēmetrai

Himna Dēmetrai - fragmenti

"Dziesmu par Dēmetru sākšu, par diženo skaistsprogu dievi,
Arī par meitu ar potītēm smalkām. Šo aizrāva Aīds
Projām ar tālredža Zeva, ar baigi grandošā ziņu
Slepus no Dēmetras, auglības dieves, kam zobens mirdz zeltā."

"Skaudras sāpes tai pārņēma sirdi, ar mīļajām rokām
Plēsa tā šķidrautu driskās, kurš klāja tai dievišķās sprogas,
Nometa lakatu tumšo no pleciem un līdzīgi putnam
Aiztraucās ceļā pa zemēm un jūrām, lai meklētu meitu.
Taču neviens - ne kāds no dieviem, ne mirstīgiem ļaudīm -
Nebij ar mieru tai atklāt, kas īsti noticis. Arī
Nebij tur putna neviena, kas pateiktu taisnību viņai.
Veselas deviņas dienas bez mitas pa pasauli visu
Klīda diženā Dēo ar iedegtiem gaismekļiem rokās;
Bēdu nomākta, dieve ne ambrisijai, ne saldam
Nektāram neskārās klāt, nedz miesu veldzēja peldē."

"Dusmojot Kronīdam Zevam, ko apņem mākoņi tumši,
Dēmetra prom no dievību saimes un Olimpa augstā
Devās pie mirstīgiem ļaudīm uz pilsētām, leknajām druvām,
Pabija ilgāku laiku tur izskatā svešā. Ne vīri
Ieraugot pazina viņu, ne kāda no zemjoztām sievām,
Līdz kamēr nokļuva mājā, kam saimniek Kelejs bij gudrais,
Valdnieks Eleisīnā, kur gaiss pilns upuru dūmu."

"Skaistā Metaneira tai, raisot valodu teica:
"Esi, sieviete, sveikta! Šķiet, ne jau no vecākiem sliktiem
Dimusi tu, bet no labiem, jo tavas acis ir cieņu
Iedveš, ir bijību visiem, kā taisnīgu valdnieku skatiens.
Itin viss, kko dievi mums sūta, ir jāpanes, lai cik
Grūti tas cilvēkiem nāktos; tāds jūgs mūsu kaklam ir uzlikts.
Ja reiz tu nākusi šurpu, tad dalies liktenī manā!
Audzini man šo te zēnu, ko dievi man dāvāja vēlu,
Tad, kad vairs cerību nebij, - to ilgi es izlūdzos viņiem.
Ja tu šo izaudzināsi un kļūs viņš par jaunekli staltu,
Skaudība pārņems ne vienu vien sievu, kad ieraudzīs tevi:
Tādu tu saņemsi balvu par auklējumu no manis! [...]"

"... Un Dēmofonts auga tad līdzīgi dievam,
Nedzēra mātes pienu, nedz baudīja maizi. Nē, Dēo,
It kā tas dievībai dzimis, ar ambrosiju to zieda,
Uzpūta mīlīgu dvašu un nēsāja apkārt pie krūtīm,
Taču pa naktīm tā guldīja bērnu bez vecāku ziņas
Lielās kā pagali kādu. Tie brīnījās ļoti, cik strauji
Puisītis aug un skaistumā līdzīgs kļūst dieviem. Un tā pat
Dzīrās tam nemirstību un mūžīgu jaunību dāvāt.
bet tad reiz skaistjoztā māte aiz muļķības gribēja slepus
Pavērot naktī no kambara sava, kas notiek, un viņa
Iekliedzās skaļi un vaimanāt ņēmās aiz bailēm par bērnu,
Dauzīja gurnus un plosījās, gluži kā jukusi prātā,"

Turpmākā stāstījumā dieve sadusmojas un atklāj cilvēkiem savu patieso būtību. Bērna māte visu nakti lūdz dievību apžēloties un tā nākamajā rīta saka savu vēlmi. Dēmetrai tiek uzcelts temlis. Tajā pašā laikā zeme un viss auglīgais ir miris, un Zevam nav citas izejas kā vien panākt ka Perfefone atgriežas pie mātes. Tomēr viltnieks Aīds pamudina Persefoni apēst saldu sēkliņu, tādēļ tai vienu trešdaļu gada jāpavada pazemē pie Aīda.  Dēmetra padara zemi auglīgu un atgriežas Olimpā. (Tā tika skaidroti gadalaiki - kamēr Persefone bija pie Aīda, valdīja ziema, kad atgriezās pie mātes, iestājas pavasaris un vasara...)