Teognīds

Teognīds (6. gs. otrā puse) - dzimis Megarās, doriešu pilsētā Vidusgrieķijā. Kad politiskajās cīņās virsroku Megarās guva demokrātiskie spēki, Teognīds, kas bija aristokrātiskas izcelsmes, zaudēja savus zemes īpašumus un bija spiests doties trimdā. Ar Teognīda vārdu saglabājies pārsvarā īsu dzejoļu krājums elēģiskajā distihā ar gandrīz 1400 vārsmu. Krājumā bija iekļauti arī citu autoru darbi.

"Mūzu kalpam un sūtnim, kam īpaša gudrība dota,
Nevajag savtīgam būt, glabāt to vienīgi sev.
Nē, to vēl attīstīt klājas un parādīt citiem, un lietā
Darbīgi likt. Ko tas līdz, ja tikai pašam viss skaidrs?"

"Ja tikpat bagāts vēl, Simonīd, būtu, kāds biju es senāk,
Sāpīgi nešķistu man kopā ar labajiem būt.
Šobrīd neviens mani neredz, jo esmu nabags un tāpēc
Spiests es klusēt, kaut gan zinu daudz labāk kā cits,
Kālab mums buras ir nolaistas baltās un kuģis a vējiem
Projām no Mēlas tiek dzīts, apņem to melnmelna nakts.
Ūdeni izsmelt neviens vairs negrib, bet bangas no abām
Pusēm virsū jau šļāc - glābiņa gandrīz vairs nav!
Taču nu rīkojas šie, bet krietno stūrmani viņi
Padzinuši, kaut tas lietpratīgs bijis un modrs.
Bagātības tie grābj seev ar spēku, un zudusi visur
Kārtība, taisnības nav, manta kur dalīta tiek;
Krāvēji tagad pie varas, pār labajiem nekrietnie valda.
Baidos, nav tālu vairs laiks, kuģis kad dzelmenī grims.
Lūk, ko aplinku vārdiem te labajiem klāstu, bet arī
Pūļa cilvēks to spēs apjēgt, lai saprātīgs viņš."

"Smagi ap sirdi, kad ļaujos es domām par mīlu uz tevi -
Nespēju tevi ne nīst, ne arī mīlēt es vairs.
Tiešām - bezgala grūti to nīst, kas mīļš kādreiz biis,
Grūti to mīlēt, kas pats nevēlas, lai viņu mīl."

"Cilvēka dzīvē nekas nav labāks par tēvu un māti,
Ja viņu sirdij, mans Kirn, godprāts un taisnīgums rūp."

"Visu dievi mēdz līdzīgi dalīt starp mirstīgiem ļaudīm,
Viņiem gan jaunība, gan vecuma nedienas tiek.
Taču vislielākais ļaunums, kas cilvēkam jāpieredz dzīvē -
Nāve pat ļaunāka nav, nedz ari slimības lāsts -
Tevi piemeklēs tad, kad bērni, kam jaunībā devi
Visu, ko spēji, un vēl glabāji mantu, to pats
Pieciezdams, ienīst tēvu un novēl tam drīzāku galu,
Riebumu izjūt pret to it kā viņš klaidonis kāds."

"Kirn, nav cilvēka tāda, kas varētu postu un laimi
Izvēlēties, kā grib, - abus tam dievības dod.
Tāpat arī neviens, kas to dara, vēl paredzēt nevar,
Vai viņa rīcībai labs iznākums gaidāms vai ļauns.
Bieži viņš, domādams darīt ko ļaunu, tik labo vien panāk,
Citreiz, kaut labo vien grib, tas, ko viņs panāk, kas ļauns.
Nemēdz jau cilvēka dzīvē tā notikt, kā pats viņš to vēlas,
It kā pineklis to sapratnes niecīgums sien.
Zināt neko mēs nezinām, esam tik iedomu varā;
Vienīgi dieviem ir ļauts visu pēc patikas lemt."

"Nenāk jauniņa sieva par labu sirmgalvim vīram,
Jo ar stūrairi šī valdama nav,
Ne ari enkurs to saista: tā pārrauj tauvas un svešā
Ostā apmetni rod ne vienureiz vien."

"Skaistākais - taisnīgam but, vislabākais - vesela miesa,
Taču vistīkamāk - gūt to, kā visvairāk alkst sirds."