Kalīns (ap 675. g.) - vecākais zināmais dzejnieks elēģiķis. Viņa dzīves laikā Mazāzijas, arī dzejnieka dzimtās pilsētas Efesas, grieķus apdraudēja kimmerieši, jātnieku tauta, kas dzīvoja Melnās jūras ziemeļapgabalos. Kallīns savās elēģijās iedvesmoja tautiešus cīņai ar iebrucējiem. Ir saglabājies tikai viens paliels Kallīna elēģijas fragments.
"Vai vēl ilgi tā paliksit dīkā, jūs, cilvēki jaunie?
Un vai no tautām, kas jums kaimiņos, kauna nemaz
Nav sava kūtruma dēļ? Jums liekas, ka dzīvojat mierā,
Bet visā zemē jau sen plosās mums asiņains karš."
"Mirstot pēdējoreiz pretniekā šķēpu lai triec.
Cīņā par dzimteni doties, par mazajiem bērniem un sievu
Jauniņo katram ir dižš pienākums, lielākais gods.
Cilvēkam tad tikai tuvojas nāve, kad likteņa dieves
Moiras viņam to lemj. Tāpēc lai metas viņš drošs,
Tikko kā iedegas kauja, ar paceltu škēpu uz priekšu,
Cieši lai drosmīgā sirds piespiesta vairogam klāt.
Ja reiz kam nāvi ir liktenis lēmis, nekādi viņš izbēgt
Nevar no tās arī tad, kad tam ir senčos kāds dievs.
Bieži kāds mājās no postīgā kara un ieroču šķindas
Atgriežas vesels un sveiks, taču tur pienāk šim gals.
Tomēr tad nebūs vinš pilsētai dārgs, nedz sēros pēc viņa;
Kritušo apraud ikviens, lai tas ir izcils vai zems.
Visi pilsoņi skumst par vīru ar varoņa sirdi
Tad, kad viņš kaujlaukā mirst; dzīvs būdams, pusdievs viņš tiem.
Viņu acīs tas līdzīgs ir augstam tornim, jo spēcīgs
Paveikt palaikam viens pats, daudzi ko izdarīt mēdz."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru