Arhilohs

Arhilohs - vecākais zināmais Eiropas dzejnieks liriķis. Visticamāk, ka viņš dzimis Paras salā ap 8./7. gs. miju, miris ap 645-640. g. Trūkuma spiests Arhilohs pievienojies izceļotājiem, kas devās uz Tasas salu. Krita kaujā pie naksiešiem. Dzimtenē viņam uzcelts templis Arhilohejs un uzrakstīta leģenda. Īpaši slaveni senatnē bijuši Arhiloha jambi. Valoda koncentrēta, skaidra, bez "dzejiskām brīvībām", arī vārdu kārtībā. Dzeja reālistiska un spilgti individuāla. Tradicionālās ētiskās vērtības tiek kritiski revidētas - tiek noraidīti cildinājumi pēc nāves, grib pienācīgo saņemt jau dzīves laikā.


Fragmenti

"Sirds, ai sirds, ko satraukušas bezgalsmagas nelaimes,
Atspirgsti! Jel ienaidniekus atvairi, tiem krūtis griez,
Tuvāk pievirzies to rindām un tur stingri nostājies!
Ja tu uzvari, tad prieku pārāk skaļi nerādi,
Pieveikts nekrīti gar zemi, nelej mājās asaras!
Laimē priecājies ar mēru, bēdās pārāk neskumsti;
Centies saprast, kāds ir ritums, kuram pakļauts cilvēkmūžs."

"Cik gan viegli viss ir dieviem; nelaimīgo cilvēku,
Kas uz melnās zemes gūlies, bieži vien tie kājās ceļ,
Taču tikpat bieži citus, kas uz priekšu droši iet,
Atmuguris zemē notriec; nebeidzamas nedienas
Sāk to vajāt, un viņš nabags klaiņo apkārt izmisis."

"Nav nekā vairs neticama, ne par ko nav jābrīnās,
Kopš mums olimpisko dievu tēvs un valdnieks - lielais Zevs
Dienas vidu vērtis naktī, saules gaismu mirdzošo
Noslēpdams un mirstīgajiem saltas šausmas iedzīdams.
Kopš šā brīža viss jau ticams un uz visu gatavam
Jābūt cilvēkam ikvienam. Tāpēc nebrīnieties jūs,
Ieraugot, ka meža zvēri iemanto no delfīniem
Mājas vietu ūdens dzelmē un tiem jūra bangainā
Mīļāka par zemi, savkārt kalnos draisko delfīni."

"Daudz zināms lapsai, ezim - viens, bet tas kas dižs."

"Nekrietni ir zākāt vīru, kas vairs nav starp dzīvajiem."

"Par nevalodām neraizējies, sieviete,
Un nebaidies! Kas noticis ir naktī, lai
Man pašam rūp, bet tev lai sirds ir mierīga!
Vai tiešām es tik nožēlojams liekos tev,
Vai tavās acīs šķietu es tik nevērtīgs?
Tāds neesmu, un ne no tādiem cēlies es.
Gan labi protu mīlēt to, kas mani mīl,
Gan nīst, kas man ir naidnieks, un tam atmaksāt."

"Kādas gan mīlas alkas man nemanot iezogas sirdi
Un dziļu tumsu pār acīm lej,
Izraujot saprātu skaidro no krūtīm.."

"Zev, tēvs mans Zev, tev pieder vara debesīs,
Tu vēro ļaužu rīcību -
Ir godīgo, ir netaisno; tev arī rūp
Vai dzīvnieks kāds ir krietns vai ļauns."