Ksenofans

Ksenofans (ap 570. - pēc 480. g.) - Filozofs un dzejnieks, dzimis joniešu apdzīvotajā Kolofonā (Mazāzijas rietumdaļā). Bēgdams no persiešiem, viņš ap 545. g. atstāja dzimto pilsētu un mūžu pavadīja nemitīgos ceļojumos. Ap 540. g. Ksenofans Elejā (Dienviditālijas rietumkrastā) nodibināja tā saukto Eleātu filozofu skolu. Ksenofans sacerējis elēģijas, Kolofonas un Elejas dibināšanai veltītus eposus. Kā dzejnieks viņš bija pazīstams ar silliem, satīriskiem dzejoļiem paša radītā literārā valodā. Izveidojis panteistisku dieva koncepciju. Šis dievs nav līdzīgs cilvēkiem un vada visu ar domas spēku.

"Grīda nu izmēzta tīra un nomazgātas ir rokas,
Tāpat tīrs ir ik kauss, nopīti vainagi mums
Likti top galvā un tīkama eļļa no fiales sniegta,
Galdā maisāmais trauks, prieka un līksmības pilns.
Bet arī cits vīns vēl gaida mūs krūkās un solās, ka vienmēr
Paliks uzticīgs mums, - smaržīgs kā puķe un maigs.
Visu telpu ar svētu dvašu jau piepilda vīraks,
Salds un spidzīgi vēss ūdens ir sagādāts dzidrs.
Dzelteni brūngana maize mums nolikta priekšā, no siera,
Biezā medus vai lūst cienīgi saklātais galds.
Zāles vidū stāv altāris, pušķots visapkārt ar ziediem;
Ieskanas dziesma, viss nams priecīgo noskaņu jūt.
Taču prātīgiem vīriem vispirms pie mūžīgiem dieviem
Vērsties klājas un tos bijīgu valodu teikt.
Un pēc tam, kad pēc lejamā zieda tie izlūdzas spēku
Darīt vien to, kas ir krietns, - nav nekas svarīgāk vairs -,
Tad arī iedzert nav grēks, taču tā, lai ikviens var uz mājām
Kalpa nevadīts tikt - protams, ja nav pārāk vecs.
Gods tam vīram, kas, kaut arī iedzēris, prātīgi runā,
Kam ne atmiņa cieš, nedz arī godaprāts zūd.
Nevajag viņam par titāniem stāstīt, par gigantu cīņām,
Arī par kentauriem ne - pagātnes rēgi vien šie -
Vai par pilsoņu kariem - tas labumu nedod nekādu:
Bet, kas godā ikbrīd dievus, tas krietns un taisns."

"Kaut arī uzvaras laurus kāds gūtu ar ātrajām kājām
Vai arī pieccīņā tur, Zevam kur svētbirze zeļ -
Olimpijā pie Pīsas strauta -, vai laužoties, arī
Tāpēc, ka dūrēm viņš māk sāpīgus triecienus cirst,
Vai arī sacīkstē spraigā, ko ļaudis kā "viscīņu" pazūst;
Kaut arī tautā ikviens raugās ar cieņu uz to
Un viņš par uzvarām spožām sēž teātrī pirmajā rindā;
Kaut arī pilsēta tam bezmaksas uzturu sniedz
Līdz ar vērtīgu balvu kā velti no pilsoņu saimes;
Kaut arī visu to šim uzvara zirgskrejā dod,
Tomēr viņš pelnī to mazāk kā es, jo par spēku, kas piemīt
Vīriem vai zirgiem, mans prāts, gudrība pārāka daudz.
Priekšroku spēkam ,nevis prātam un gudrībai dot.
Ja arī pilsoņu vidū mums uzrastot dūrenieks teicams
Vai kāds pieccīņnieks, vai cīkstonis, vai arī tāds,
Kuram jo naskas ir kājas, - to ļaudis cienī visvairāk -,
Vārdu sakot, kāds vīrs, varens kam fiziskais spēks,
Tāpēc ne kārtība valstī, ne likumi labāki nebūs.
Gaužām niecīgs gan prieks pilsētai tiktu no tā,
Ja kāds uzvaru gūtu pie Pīsas upītes krasta:
Pilsētas mantnīcas mums pilnākas nekļūs ar to."

"Vēršiem un zirgiem rokas ja būtu vai arī lauvām
Un tie kā cilvēki zīmēt un skulptūras darināt prastu,
Zirgi tad veidotu dievus, lai būtu tie līdzīgi zirgiem,
Vērši savukārt tādus, lai izskats tiem būtu kā vēršiem,
Piešķirot dievībām savām to ārieni, pašiem kas piemīt."

"Etiops domā, ka dievi ir melni un deguniem strupiem,
Trāķietis - ka viņiem ir gaišzilas acis un rūsgani mati."

"Viens tikai dievs ir vislielākais dievu un cilvēku vidū,
Mirstīgiem līdzīgs viņš nav ne pēc skata, ne saprāta spējām.

"Viss viņš ir redzīgs, viss - domāt spējīgs un viss - arī dzirdīgs."

"Nē, nav cilvēka tāda, kas zina ko drošu par dieviem
Un par to, ko es klāstu, nedz tāda, kas turpmāk to zinās.
Ja arī kādam reiz nejauši veicas ko pareizu pateikt,
Tomēr to nezina viņš. Tik minēt varam mēc visu."

"Maisot vīnu, neviens lai kausā to neielej pirmo,
Nē, bet gan ūdeni, tam reibīgo dzērienu klāt."