Sapfo

Sapfo (ap 600. g.) - pirmā zināmā dzejniece, Alkaja laikabiedre. Dzimusi Eresā, Lesbas salā, dižciltīgā ģimenē. Dzejniece agri zaudējusi māti. Savu vienīgo meitu viņa nosaukusi mātes vārdā par Kleīdu, par vīru viņa neko nerunā. Sapfo bijuši trīs brāļi, no kuriem vecākais viņai sagādājis daudz raižu. Uz neilgu laiku bijusi trimdā. Viņas pašnāvība aiz nelaimīgas milestības uz Fāontu, daiļo pārcēlāju starp Lesbu un Mazāzijas krastu, ir vēlāka leģenda, kas ir pamatā Ovīdija "Sapfo vēstulei Fāontam" un austriešu dramaturga F. Grillparcera lugai "Sapfo". Sapfo Mitilēnē vadīja kultu "tiasu", kurā dižciltīgo ģimeņu meitas tika rūpīgi audzinātas un sagatavotas ģimenes dzīvei. Viņu audzināšanā plaša loma bija dzejai, mūzikai un dejai. Sapfo darbība tiasā, kur meitenes bija saistītas maigām draudzības saitēm gan savā starpā, gan ar savu skolotāju bija dzejnieces radošā augsne. Viņa savām meitenēm sacerēja dziesmas dažādiem svētkiem, kopīgajiem mielastiem, kāzām. Viņas kāzu dziesmas - epitalāmiji, kas sakņojas folklorā un kam ir arī spilgts folklorisks skanējums, senatnē bija īpaši slaveni.

"Afrodīte mirdzošā tronī, Zeva
Meita, viltus vērpēj, es lūdzos tevi:
Nemoki man sirdi ar raižu nastu,
Valdniece dižā!

Bet gan šurpu nāc, kā jau agrāk kādreiz,
Tikko mani dzirdēji tālē saucam,
Tūdaļ kāpi ratos un, steidzot ceļā,
Atstāji tēva

Zelta pili. Augstu virs melnās zemes
Tevi nesa, švirkstinot žiglos spārnus,
Prom no debess augstās pa gaisa takām
Zvirbuļi mīļie."

"Laimē dieviem līdzīgs man šķiet šis cilvēks,
Kas tev pretī sēž un, pavisam tuvu
Būdams, klausās saldajos, mīļos vārdos
Un tavos smieklos,

Pilnos liegas burvības. Jā, patiešām -
Mana sirds sāk dauzīties straujāk krūtīs,
Pietiek uzmest mirkli, un vairs ne skaņas nespēju izdvest.

Mēle tā kā stingusi, un zem ādas
Pēkšņi izskrien guntiņa sīka; acis
Nespēj redzēt vairs, tikai dobja skaņasŠalko man ausīs.

Mirkstot sviedros, trīcu pie visām miesām,
Esmu zaļa, zaļāka vēl par zāli.
Tā vien šķiet, ka varētu es ik brīdi
Šķirties no dzīves.

Tomēr viss ir paciešams.."

"Nāc jel, dieve, drīzāk uz savu templi,
Tur, kur birzs ar ābelēm pilnos ziedos
Un no svētā altāra augšup ceļas
Vīraka smarža.

Dzestrs strautiņš čalo zem ābeļzariem,
Rožu krūmu ēna pār visu dārzu
Plešas, liegi trīsuļo lapas un mums
Uzvēdī miegu.

Arī pļava, zirgi, kur ganās, klāta
Raibu raibām puķem, un vēji dvašo
Medus saldmi.."

"Nesen sapnī tuvu pie manis stāji,
Hēra, dižā dieviete košu vaigu.
Tādu tevi skatīja kādreiz abi
Atreja dēli -

Tad, kad bij jau Areja darbi veikti,
Tie vispirms no Skamandras straujās šurpu
Nāca, bet uz Argosu tālāk doties
Varēja viņi

Tikai tad, kad vērsās pie tevis un pie
Zeva, un pie Tiones mīļā dēla.
Tagad vēl kā senos laikos tauta nes teviUpurus svētos,

Dāvā peplu jaunavas brīnum skaistu.."

"Šajās mājās, kur gods tiek parādīts mūzām,
Sērot nav brīv; darīt tā neklājas mums."

"A. Ko pateikt vēlos, bet mani kavē kauns.
B. Ja tas, ko vēlies, būtu kas labs un cēls
Un tev uz mēles nebūtu ļauns nekas,
Tu savas acis nenodurtu,
Mācētu pareizos vārdus atrast."

"Visas zvaigznes mēnesim skaistam līdzās
Aizklāj steigšus mirdzošo vaidu, tiklīdz
Sācis viņš ar spožāko gaismu spīdēt
Plašajaizemei."

"Augums tev burvības pilns, un salds kā medus tavs skatiens,
Jaunuve, sejā ik vaibstā tev jaušama mīla un ilgas."