Mimnerms

Mimnerms (7. gs. otrā puse) - dzimtene Kolofona (Mazāzijas rietumkrastā). Senatnē viņu uzskatīja par mīlas elēģijas nodibinātāju un cildināja par izkoptu valodu un versifikāciju. Taču, kā liecina daži fragmenti, Mimnerms pievērsies arī politikas un kara tematikai. Nesaglabājusies poēma "Smirneīda" vēstīja par Smirnas pilsētas dibināšanu un tās cīņām ar līdiešiem. Tādējādi Mimnerms uzskatāms arī par vestītājas elēģijas nodibinātāju.

"Kas gan ir dzīve, kas - bauda bez Zelta Kiprietes? Tiešām -
Labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man
Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes;
Tas ir pats krāšņākais zieds, jaunības gadi ko sniedz
Vienlīdz vīriem un sievām. Kad pienāk sāpīgais vecums,
Cilvēks, pat skaistulis, kļūst neglīts un sirdi tam grauž
Mokošas raizes un rūpes diendienā; nav spējīgs viņš izjust
Prieku pat tad, kad tā acs mirdzošos saulstarus redz.
Zēniem kļuvis viņš nīstams, nav arī vairs sievietēm tīkams;
Tāds, lūk, ir vecuma posts, ko viņam uzsūta dievs."

"Esam līdzīgi lapām, kas ziedonī, rotātā puķēm,
Krāšņi plaukst un zeļ, līdzko tām saulesstars spīd.
Tā arī mēs tikai niecīgu sprīdi vien jaunības plauksmi
Baudām. Kas dievību lemts, liktens vēlīgs vai ļauns,
Nezinām vēl. Taču melntērptās Kēras mums allaž ir līdzās:
Vienai ir padomā mums bēdpilnā vecuma slogs,
Otrai - nāve. Jā, īsu tik brīdi mēs jaunības augļus
Plūcam: pār zemi te aust saule, te klāt jau riets.
Un, kad, aizritot laikam, šim ziedonim pienāk reiz beigas,
Vai tad vēl dzīvot maz vērts? Nē, labāk nomirt uzreiz!
Daudzas un dažādas likstas tad nospiež mums sirdi. Šim dzimta
Postā grimst dziļāk aizvien, nežēlīgs trūkums tos māc,
Citam nav dzimuši bērni, ko viņš sev tik dedzīgi vēlas,
Taču velti; tā viņš lejup uz Aīdu kāpj.
Cits atkal vārgtin vārgst, kad sagrābj to slimība. Tāda
Cilvēka nav, kam jo daudz nedienu nesūta Zevs."

"Sūri pūlēties dienu no dienas ir Hēlija tiesa;
Nav ne mirkļa, kad ļauts kādreiz tam atelpu gūt,
Tāpat zirgiem kopš brīža, no Okeāna kad iznirst
Rožpirkste Ēosa un debesu augstumos kāpj.
Atpakaļ Hēliju miegā pa viļņiem nes brīnišķā gulta,
Savām rokām ko pats Hēfaists ir veidojis tam
Tīrā zeltā un spārnotu, pāri pār jūru no zemes,
Hesperīdas kur mīt, tālu uz novadu to,
Aitiopi par savu ko dēvē. Tur gaida jau ātrie
Rati un kumeļi, līdz paradās rītdieves vaigs,
Hiperīona dēls tad, pošoties ceļā, kāpj ratos."