Solons

Solons (ap 640. - ap 560.g.) - Solona dzeja cieši saistīta ar viņa valstsvīra darbību un lidz ar to ir arī svarīgs vēstures avots. Asu sociālo un politisko konfliktu apstākļos Solons tika ievēlēts par arhontu ar ārkārtējām pilnvarām satversmes un likumu reformēšanai. Solons anulēja visus parādus un atcēla parādu verdzību. Saskaņā ar jauno satversmi pilsoņi tika sadalīti četrās kategorijās atkarībā no saviem gada ienākumiem. Solons savā dzejā nebūt neaprobežojas ar politisku tematiku. Viņa uzmanības lokā ir arī citi dzīves jautājumi.

"Olimpa valdnieka Zeva un Atmiņas mirdzošās meitas,
Uzklausies, mūzas, ko es izlūgties vēlos no jums!
Atnesiet svētību man no laimīgiem dieviem, lai tautā
Visos laikos mans vārds godam vien pieminēts top.
Saviem draugiem lai būtu es mīļš, bet ienaidniekiem nistams,
Vieniem cienījams es, otriem - visdrausmākais bieds.
Vēlos, lai būtu man nauda un manta, bet netaisni iegūt
Negribētu es tās - drīz vien tam sekotu sods.
Manta, dievi ko piešķir, tā cilvēkam allaž ir droša,
Lai arī kambaros tās viņam ir sakrauts vai cik.
Tāda turpretim, pēc kuras kāds dzenas ar ziedzīgu prātu,
Nenāk pie viņa, kā to dievišķā kārtība vēl.
Netaisniem darbiem tā nelabprāt seko, un ātri vien klāt jau
Nelaime: sīka vispirms - tā, kā dzimst uguns no dzirksts -,
Tik tikko jaušama, beigās tā izvēršas milzīgā postā.
Netaisni gūtais jo drīz mirstīgam cilvēkam gaist.
Zevs tacu modrīgi vēro, kāds iznākums visam, un pēkšņi:
Tāpat kā ziedoņa vējš negaidot izdzenāt sāk
Mākoņus tumšos pēctam, kad vandījis bangainās jūras
Dzīles un reizē ar to tīrumus, kvieši kur briest,
Cilvēku brīnišķo dabu, ir postijis nikni un atkal
Strauji pret debesīm kāpj, turpu, kur dievibas mīt,
Paverot skatienam zilgmi; no jauna spīd auglīgai zemei
Mirdzošā saule un acs neskata mākoņus vairs:
tā arī atmaksā Zevs. Bet ne jau pret katru viņš vēršas,
Iesvilies dusmās uzreiz - tā, kā to mirstīgais mēdz.
Taču uz mūžīgiem laikiem neviens, kas noziedzīgs sirdī,
Apslēpts nepaliek - viss noteikti gaismā reiz nāk.
Atmaksu saņem cits tūdaļ, cits vēlāk, un, lai arī kādiem
Izglābties veicies un tos ķēris nav dievības sods,
Tomēr tas notiks kādreiz un tad nāks ir pār tiem, kas bez vainas,
Ir pār to bērniem un pat turpmākām paaudzēm vēl.
Domu veids cilvēkiem visiem ir līdzīgs, gan labiem, gan ļauniem:
Viņuprāt, katrs no tiem bezgala varens un liels,
Kamēr nav dabūjis ciest; tad nu vaimanā viņš, bet līdz tam gan
Veltas cerības vien lolojis vieglprātis vīrs.
Tāds, ko slimības ļaunas jau ilgi moka un nospiež,
Tomēr vēl cer, ka it drīz atkal būs vesels un spirgts.
Gļēvulis uzskata sevi par krietnu un drosmīgu vīru
Un, lai cik neglīts tā vaigs, domā, ka skaistulis viņš.
Tas, kam nav naudas necik un kas briesmīga trūkuma nomākts,
Pārliecināts, ka jau rīt naudas kā spaļu tam būs.
Katrs pēc cita kā tiecas. Viens, vagodams zivīgo jūru,
Kāro, lai izdotos tam peļņu uz dzimteni vest.
Tāpēc viņš ļauj, lai vēji un vētras to mētā pa viļņiem,
Nesaudzē sevi un likt ķīlā pat dzīvību grib.
Gadu no gada cits ņemas ap zemi, kas pilna ar kokiem;
Tādam vienīgi arkls liektais ir prātā mūždien.
Cits, kas Atēnas darbus un prasmīgā Hēfaista mākslas
Apguvis, iztiku sev  rokām visčaklākajām rod.
Citam Olimpa mūzas ir laipni sniegušas velti,
Viņu pamācot, kāds brīnišķai gudrībai mērs.
Apollons tālšāvis citam ir piešķīris pareģa spējas,
Tā ka jau laikus viņš redz briesmas, kas cilvēkam draud,
Ja vien ir vēlīgi dievi; neko gan, ko liktenis lēmis,
Atvairīt nespēj ne putns, ne arī upuris dāsns.
Citi, ārsti, sev izrauga darbus, kam pievērsies Paiāns
Zāļzinis, bet arī tiem iznākums nevar būt drošs:
Nereti rasties no niecīgas kaites var nopietna vaina,
Kuru ar dziedēkļiem vairs izārstēt iespējams nav.
Citkārt turpretī var kādu, ko vārdzina slimība smaga,
Izdziedēt viegli uzreiz - rokām vien skaroties klāt.
Tātad Moira nes mirstīgiem ļaudīm gan ļaunu, gan labu;
Veltes, ko dievība sniedz cilvekam, jāpieņem tam.
Viņam ik solis ir saistīts ar briesmām, nevienam nav jausmas,
Kāds ir paredzams gals darbam, ko šodien viņš sāks."

"Bagāti abi - gan tāds, kam zelta un sudraba netrūkst,
Zemes un tīrumu daudz, svarīgās vārpas kur līkst,
Zigru un mūļu atliku likām, gan tāds, kuram tikai
Vēderu piepildīt lemts, kājas un augumu tērpt
Un, ja arī to liktens vēl dāvā, gūt prieku no jauniem
Zēniem un meitenēm - tam ari savs piemērots laiks.
Tādi ir bagāti ļaudis. Neviens taču Aīda mitnē
Neienāk, paņemdams lidz mantu, kas iekrata tam,
Tāpat atpirkties nespēj no nāves un slimibām ļaunām
Nedz arī vecuma lāsts secen var cilvēkam iet.
Cilvēks nav laimigs līdz galam neviens, nē, raizes un likstas
Visus mirstīgos spiež, Hēlija gaisma kam spīd."

"Dievību prāts nekādi nav izzināms mirstīgajiem ļaudīm."

"Lai arī kļūstu jau vecs, allaž ko mācos vēl klāt."

"Paši ja pieļāvāt kļūdu un ķēris jūs liktenis bēdīgs,
Vainu nevajag jums virsū tad dievībām grūst.
Paši cēlāt šos cilvēkus godā, tiem atbalstu sniedzot,
Balvai jums nāca par to verdzības liktenis sūrs.
Atsevišķi ikviens pa lapsas takām māk staigāt,
Taču, kad vienkopus jūs, tūdaļ ir vējā viss prāts.
Kad jums kāds lišķīgi glaimo, gan klausāties viltnieka runās,
Bet par to, kā šis vīrs rīkojas, daļas jums nav."

"Sniega vētras un krusa dzimst tumšu mākoņu klēpī,
Zibens savukārt spožš pērkonā atbalsi rod."

"Vētras uzvanda jūru līdz dzīlēm, bet tad, kad neviens to
Neaiztiek, mierīga tā, augstāko taisnību pauž."