Alkajs

Alkajs (ap 600.g.) - dzimis Mitilēnē, Lesbas salā, ko plosīja asas politiskas cīņas gan starp aristokrātiem un dēmosu, gan starp atsevišķiem aristokrātu grupējumiem. Šajās cīņās piedalījās arī Alkajs un viņa brāļi. Alkajs vairākkārt izraidīts trimdā. Alkaja dzeja samērā pilnīgu ainu sniedz par viņa dzīru poēziju. Dzeršanai noder jebkurš iegansts - gan vasaras tveice, gan ziemas aukstums, gan dzīves likstas. Alkaja laika dzīres vēl nepavisam nelīdzinājās Anakreonta vai Ksenofana cildinātajām, mēra sajūtas iegrožotajām dzīrēm. Alkajs pirmais izteicis domu "Vīnā ir patiesība". Alkaja dzejā ir liela metru dažādība. Viens no tiem literatūras senatnē nosaukts autora vārdā (Alkaja strofa). Alkaja darbi senatnē bija apkopoti vismaz 10 grāmatās.

"Ir tāds stāsts: pār Priamu un tā bērniem
Tik no tevis, Helena, sūrās likstas
Nāca; tikai tevis dēļ liesmās dega
Īlija svētā.

Ne jau tādu Aiaka vasa bilda.
Visus dievus uzlūdzis kāzās, veda
Projām viņš no Nēreja spožā nama
Heirona mājās

Meitu, un tur jaunavai josta risa.
Pēlejam un daiļākai Nērejmeitai
Uzziedēja mīla un plauka, un, lad
Gads bija apkārt,

Viņiem pusdievs dzima jo varens - dižais
Palsu zirgu vadītājs. Tacu frīģi
Gāja bojā Helenas dēļ un Troja
Reizē ar viņiem."

"Sirdi krūtīs Helenai sabangoja,
Tā ka viņa, argiete, kā bez prāta
Trojas viesim nekrietnam devās līdzi
Kuģī pār jūru.

Viņa mājās atstāja bērnu, savu
Vīru un šā tīkamo gultu. Tā ar
Mīlas spēku Lēdas un Zeva meitu
Aizvīla dieve."

"Nē, vēju dumpi saprast vairs nespēju:
Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,
Gan no turienes, un melnais kuģis
Šaudās, starp vienām un otrām mētāts,

Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.
Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un
Caurcaurēm sadriskātā bura
Lēveru lēveriem plandās vējā,

Un atslābst vantis..."

"Taču svētvietā man patvērums rasts ir drošs,
Kad jau nostaigāts ceļš pārlieku ilgs un grūts.
Nu, kad glābts es no visām briesmām,
Sirds prieku var just, svinības vērojot.

Tērpos garajos te lesbietes sanākt mēdz
Izšķirt strīdu par to, kura visdaiļākā.
Un ik gadu tad svētās dziesmas
Pret debesīm kāpj, līksmi skan gaviles."

"Lai gŗūtā brīdī sirds mums ir mierīga!
Kas līdzēts būs, ja ļausimies izmisai?
Ir teicamas mums zāles Bikhij:
Atgādāt vīnu un dzert līdz skurbai."

"Līst Zeva lietus, debesīs negaiss briest,
Stingst strauta plūsma, ūdens jau ledū kalts."