Aishils - Saistītais Prometejs

Aishils - Saistītais Prometejs
Hēfaists, Spēks un vara ieved važās saistīto Prometeju.

Spēks
"Pie zemes tālās malas esam nākuši
Uz skitu novadu caur drūmo tuksnesi.
Tev tagad, Hēfaist, pienākums to izpildīt,
Ko tēv tev liek! Šo noziedznieku pārdrošo
Kal cieši klintij klāt tur, klraujas virsotnē,
Un sien ar važu saitēm neatraisāmām!
Viņš tavu ziedu, uguns liesmu spēcīgo,
Ir nozadzis un mirstīgiem to dāvājis.
Par tādu noziegumu tagad sodīts viņš,
Lai sajustu pret Zeva varu bijību
Un nebūtu pret zemes ļaudīm labvēlīgs."

Hēfaists
"Ai, Spēks un Vara, abi jūs, ko licis Zevs,
Nu esat veikuši! Ir galā jūsu darbs.
Bet es - kā spēšu šo, kas man kā dievs ir rads,
Ar varu siet pie klints, kur brāžas viesuļi?
Un tomēr vajadzēs šo uzdevumu veikt,
Jo sods ir smags, ja spītē tēva pavēlei.

Prometejam
Ai, cēlais Prometej, Temīdas gudrās dēls,
Es tevi neraisāmās važās piekalšu
Pret tavu un pret savu gribu klintij šai,
Kur nebūs mirstīgo un neskanēs to balss.
Tur, saules spožo staru svelmei dedzinot,
Nu miesa tava izkaltīs. Par prieku tevi
Nāks zvaigžņu tērpā nakts un dienas gaismu slēps,
Bet saule atkal rīta rasu izkliedēs.
Ik dienas mocīs tevi smagas ciešanas;
Nav piedzimis vēl tāds, kas tevi varēs glābt.
Lūk, tas par tavu cilvēkmīlestību būs!"

Prometejs
"Bet ko es runāju? Es skaidri zināju
Pats savu nākotni; nekad jau negaidot
Man likstas neuzbŗūk. Ir katram nolemtais
Visvieglāk panesams, ja apzināmies, ka
No sava likteņa mēs izbēgt nevaram.
Bet klusēt, nerunāt par savu likteni
Man spēka trūkst. Tik tādēļ man šīs mocības,
Ka Zemes ļaudīm sagādāju dāvanas.
No debesīm es uguns dzirksti atnesu,
To niedrē paslēpis. Tā kļuva mirstīgiem
It visās prasmēs skolotājs un palīgs liels.
Pat tādiem noziegumiem sodu ciešu es,
Zem klajām debesīm pie klintīm pienaglots."

Prometejs
"Kaut labāk jau Aīda valstī zem zemes,
Kur mirusie mājo, viņš nogāztu mani
Un iemestu tumšajā Tartarā dziļi!
Kaut važās bez žēlas tur žņaugtu tas mani,
Lai mokas šīs neredz ne dievs kāds, ne cilvēks!
Es klīstošies vējiem tik rotaļa esmu,
Par prieku šeit naidniekiem mocības ciešu."

Prometejs
"Es zinu, Zevs bargs; tas viņam ir likums,
Ko lēmis viņš pats; bet tomēr nāks brīdis,
Tas laipnāks reiz kļūs un raksturā maigāks,
Kad trieciens to ķers.
Drīz aizmirsts būs naids, kas tagad mūs šķīris,
Un mieru ar mani un draudzību līgt
Viņš steigsies, es steigšos tam pretī."

Prometejs
"Kad tikko Zevs bij tēva tronī iesēdies,
Viņš tūdaļ dieviem sadalīja amatus,
Šim to, tam to, un varu visiem noteica.
Bet mirstīgos, kam dzīve bija mokpilna,
Pavisam aizmirsa, jo iznīcināt šos
Viņš nolēma, lai jaunu cilti radītu.
Neviens jau nepretojās viņa nodomiem.
Tik es tad iebildu, lai glābtu mirstīgos,
Un nāvei lemtiem neļāvu iet pazemē."

Okeāns
"Es, Prometej, nāko no attālas malas
Un sasniedzu tevi pa gŗutajiem celiem.
Šurp atnesa mani kāds ātraspārnu putns,
Kad griba to vadīja mana bez grožiem.
Jel tici, tavs liktens rūgtais man sāp!
Tu, pirmkārt, mans radinieks esi,
Bez tam jau vēl arī
Nav pasaulē cita neviena no dieviem,
Kas dārgāks man būtu par tevi,
Jel tici, ka taisnību saku -
Es negribu izdabāt, glaimot nevienam.
Tu saki, ar ko es tev palīdzēt varu, -
Tad rtedzēsi, labāka drauga par mani,
Okeānu, nebūs tev pasaulē cita."

Okeāns
"Bet tomēr, Prometej, par runu lepnīgo,
Lūk, tādu algu esi tagad saņēmis.
Tu neesi vēl rāms, tu likstās neliecies -
Pie šīm tu jaunu postu gribi uzņemties.
Jel klausi manai pamācībai prātīgai
Un cilpā nelien patsQ Tu apdomā, nav mums
Šis valdnieks lenprātīgs, bet bardzīgs patvaldnieks.
Bet tagad eju jau un gribu mēģināt,
Ja būs man iespēja, no mokām tevi glābt.
Patlaban esi rāms un mēli savaldi!
Vai pats tu, visu zinādams, vēl nezini,
Ka augstprātība pati sev tik rīkstes griež?"

Prometejs
"Es tevi apskaužu. Bez vainas esi tu,
Kaut palīgs biji mans un dumpojies man līdz,
Šo domu atmet tu un nedari neko!
Tu Zevu nepierunāsi - viņš stūrgalvigs.
Tik piesargies, ka pats tu sodā nekristu!"

Okeāns
"Daudz labāk proti citus tu pie prāta vest
Kā sevi pats. Ne vārdos vien, bet darbos to
Tu pierādi. Tas nevar mani atturēt.
Es zinu to, pret mani Zevs būs labvēlīgs
Un piekāpsies - no mokām tevi atraisīs."

Okeanīdu koris
"Mēs skumstam, PrometejNo acu plakstiem mums
Pār vainasPlūst gaužas asaras.
Nu nežēlīgi valda Zevs -
Ir viņa likums patvaļa.
Viņš seniem dieviem lepnīgi
Tik baismo šķēpu parāda.

Pa visu zemi vaimanas un vaidi skan
Par slavu bijušo,
Par tavu dzimumu,
Par brāļiem titāniem.
Šie vaidi nāk no visiem tiem,
Kas Āzijzemēs svētās mīt;
Šais izmisuma saucienos
Dreb līdzi visi mirstīgie.

Raud kolhu zemes meitenes,
Kas cīņā doties nebaidās;
Raud stepēs skitu nomādi,
Kas klejo zemes nostūrī
Ap Malotīdas purvājiem.

Pat kareivīgie arābi,
Kam augstās klintīs mitekļi
Ir Kaukāzkalna pakājē,
Raud asaras, un piebalso
Tiem aso šķēpu zvadzoņa."

Prometejs
"Bet kas tad, ja ne es, šos goda amatus
Ir visiem tagadējiem dieviem piešķīris?
Es klusēšu par to. Ir lieki stāstīt jums,
Ko zināt jau. Par ļauzu postu stāstīšu,
Lai dzirdat, kā es viņus, senāk bērnišķus,
Pie prāta vedu, viņiem domāt mācīju.
To tapēc nesaku, lai ļaudīm pārmestu,
Bet lai jūs manus labos darbus atzītu.
Tie skatījās, bet nesaredzēja neko,
Tie klausījās, bet nesaprata dzirdēto -
Kā ēnas un kā sapņu tēli tie dzīvoja
Bez apziņas. Ne ķieģeļmājas saulainas
Tie uzcēla, ne koka darbus saprata,
Bet, ierakušies apakšzemes dziļumos,
Bez saules dzīvoja kā skudras mudžeklī.
Vēl nebija tiem drošas laika nojautas
Par ziemu, krāšņo ziedoni un vasaru,
Kad augļi ienākas. Tie visu darīja
Bez saprāta, līdz kamēr zvaigžņu lēktu tiem
Un norietu, ko grūti vērot, rādīju.
Es skaitļu prasmi, izcilāko zinātni,
Tiem atradu un burtus lielos mācīju,
Kas atmiņai un visām mākslām māmuļa.
Es pirmais jūgā radināju dzīvniekus,
Lai tie ar savu spēku kalpo cilvēkiem
Un visi smagie darbi tiem kļūst vieglāki.
Es ratos viņiem zirgus, grožiem klausīgos,
Vēl sajūdzu, šo brīnišķīgo greznumu,
Un izgudroju laivu, viļņu šķēlēju,
Ko jūras braucēji ar linu spārniem dzen.
Kaut šādas iemaņas es ļaudīm mācījis,
Pats esmu nelaimīgs un tālāk nezinu,
Kā vaļā raisīties no smagām mocībām."

Prometejs
"Šo lūgumu tev, Īo, vajag izpildīt,
It sevišķi tāpēc, ka tēva māsas lūdz.
Bet bēdāties un savas likstas apraudāt
Ir jēga tikai tad, kad arī klausītājs
Aiz līdzjūtības nespēj valdīt asaras."

Īo
"Kāds labums dzīvot man? Vai labāk nebūtu
Jau tūdaļ lejup mesties man no stāvās klints,
Lai krisdama no mokām tūdaļ atraisos?
Vai labāk nav uz laiku laikiem vienreiz mirt,
Lai katru dienu jaunas mokas neciestu?"

Prometejs Īo
"Es jums un viņai tagad teikšu pārējo,
Uz vecām runas pēdām atkal atgriezties.
Pie pašām zemes robežām ir pilsēta -
Tā Kanoba pie Nīlas grīvas dūņainās.
Tur skaidru prātu Zevs tev atkal atgriezīs
Ar to tik vien, ka tev ar roku pieskarsies.
Tad tumšo Epafu tu viņam dzemdēsi -
To brīnumainās ieņemšanas dēļ tā sauks;
Tas zemes apstrādās, ko slaka Nīlupe."

Okeanīdu koris
"Jo prātigs, patiešām prātīgs tas bijis,
Kas pirmais to apsvēris sirdī
Un pirmais to izteicis vārdot,
Ka līdzīgas laulības ļaudīm nes laimi.
To nepreci, ko bagātība lutina,
Kas lepnīgs ir ar augsto dzimumu,
Ja tevi baro tikai roku darbs."

Okeanīdu koris
"Man tīkas tādas laulības,
Kad līdzīgs apprec līdzīgu.
Lai tikai varenāko dievu acs
Uz mani mīļi neraugās!
Nav tādā cieņā cerības, nav gūstā
Izejas! Ko tālāk darīt man,
Kā Zeva gribai pretoties,
To saprast nespēju."

Hermejs
"Ai, gudriniek, tu rūgtumā pats rūgtākais, -
Kas dievus nodevis un godā viendieņus,
Ar tevi, ugunszagli, tagad runāju:
Tēvs vaicāt lika man, par kādām laulībām
Tu runājis, kas viņa varu gāzīšot.
Teic tūdaļ visu man bez kādiem aplinkiem
Un skaidri pasaki, lai divreiz, Prometej,
Nav jāstaigā šis ceļš! Tu labi zini pats,
Ka tādas lietas Zeva dusmas neremdē."

Prometejs
"Cik iedomības, augstprātības pilna ir
Šī valoda! Tā dievu kalpam piederas!
Jums jaunajiem jauna vara ir. Jūs domājat,
Ka bezrūpigi dzivosit. Es redzēju,
Ka divi valdnieki jau tika padzīti.
Pat trešo vēl, kas tagad valda, redzēšu
Drīz vien ar kaunu kritušu. Vai domā tu,
Ka jauno dievu priekšā drebu, baiļojos?
Pavisam tālu es no tā. Pa ceļu to,
Pa kuru atnācis, tu drīzāk atgriezies!
Neko tev nesacīšu es, ko vaicāji."

Prometejs
"Es zināju visu, ko vēstnesis šis
Man te iegaumēt lika. Nav negods un kauns,
Ja kāds ienaidnieks naidniekam savam liek ciest.
Lai uz krūtīm man metas kā divgiezīgs šķēps
Zibens locīgā liesma! Lai nodreb viss gaiss,
Skaļu pērkonu grandīts, lai viesulis brāž!
Lai šeit zeme līdz pamatu pamatiem dreb,
Stauja orkāna elpa kad pāri man teidz!
Lai tad bangainā jūra tik mutuļus veļ
Līdz pat debesīm augšup, lur zvaigznēm ir ceļš!
Mani līdzi šie mutuļi augšup lai ceļ,
Lejup Tartarā tumšā no augšienes gāž,
Lai nu likteņa atvars virpuļus griež -
Mani nonāvēt nevarēs Zevs!"

Hermejs
"Te ir dzirdami murgi - tā jukušā balss!
Viņa domas un vārdi tik ārprātu pauž!
Ar ko atšķiras tagad no bezprāša viņš?
Vai gan vesels tam prāts, ja tā dižoties var?"

Prometejs
"Jau patiešām te piepildās sacītais vārds:
Visa zeme līdz pamatu pamatiem dreb,
Dobji pērkona grāvieni draudīgi dārd,
Liesma žilbīga lejup no debesīm krīt,
Lokās zibeņu svītras, un ēters viss mirdz.
Augšup putekļu mākoņus viesuļi griež,
Vēji kaukdami pretī cits citam jau trauc,
Cīņā viņi ar naidīgiem viesuļiem iet,
Kopa bangainā jūra ar debesīm jūk!
Drausmās negaisa likstas man uzlaidis Zevs,
Lai man izbailēs drebētu satrauktā sirds!
Mana māmuļa svētā, tu mirdzošais gaiss,
Kas virs zemes mums gaišumu lej,
Skaties, ciešu bez vainas es šeit!"

Klints ar piekalto Prometeju
Iegrimst Tartarā.