Himna Afrodītei

Himna Afrodītei - fragmenti.

"Dziedi, mūza, man dziesmu par Zelta Kiprietes darbiem -
Afrodītes, kas dieviem sirdī liek smeldzīgas ilgas,
Pakļauj sev mirstīgo ciltis un putnus debesīs augstu,
Tāpat arī pārējos dzīvniekus visus, lai cik viņi būtu,
Alga viena, vai cietā zeme vai jūra tos baro;
Visiem tuva ir Kitēru dieve ar pierlenti košo."

"Kipriete pavedināja pat zibeņu metēju Zevu -
Pašu lielāko dievu, kas saņem vislielāko godu, -
Sagrozīja ikreiz, kad vien gribējās, gudrajam galvu,
Panāca viegli, lai saistītos Kronīds ar mirstīgajām sievām
Slepus no Hēras, kas viņam reizē ir gan māsa, gan sieva,
Augumā staltum stalta un daiļākā sieviešu vidū."

"Taču nu Kiprietei pašai Zevs ielika smeldzīgas ilgas
Sirdī pēc mirstīga vīra, lai pati pēc iespējas drīzāk
Kāptu cilvēka gultā un viņai, šai smaidīgai dievei,
Nenāktu turpmāk nekad vairs prātā mūžīgo saimē
Lieloties stāstīt un gardi smieties par to, ka šī dieviem
Mīlā saistīties liek ar mirstīgām sievām un viņas
Nemirstīgiem dieviem tad dzemdē mirstīgus dēlus,
Arī ka dievēm liek vienoties mīlā ar mirstīgiem vīriem."

"Pati kad sasniedza glīti un stipri uzcelto māju,
Sastapa viņa tur Anhīsu vienu, bez pārējiem ganiem,-
Baroni dižo, kas daiļumu savu bij guvis no dieviem."

"Dieviete, Kronīda meita, te nostājās Anhīsa priekšā,
Būsama līdzīga vaigā un augumā meitenei jaunai,
Lai viņš, to ieraugot, nejustu bailes. Un varonis Anhīss
Redzēja viņu un brīnījās gauži par jaunavas vaigu,
Augumu lielo un mirdzošām drānām, jo mugurā viņai
Bija tērps, kas lāsmoja spožāk par uguni gaišu,
Vītņu sprādzes ap rokām un auskari pumpuru veidā.
Bezgalskaistas bij rotas, kas vijās ap mīlīgo kaklu,
Viss no zelta un prasmīgi darināts; spīdums kā mēness
Gaisma pletās ap maigajām krūtīm - kāds brīnums to skatīt!"

"Kipriete, Kronīda meita, uz to viņam atbildot teica:
"Anhīss, no mirstīgiem vīriem pats cildākais, esi bez bēdu,
Nevajag tev nepavisam tik ļoti baiļoties sirdī!
Nedraud tev briesmas nekādas, ka vari no manis vai citiem
Mūžīgiem dieviem pieredzēt ļaunu: pret tevi ir vēlīgi dievi.
Dēlu tev dāvāšu mīļu; viņš valdīs pār trojiešu tautu.
Pēcniekiem pēcnieki dzims, un neiznīks dzimta nemūžam.
Viņu par Aineju sauks; tas tāpēc, ka briesmīgas bēdas
Mākušas mani par to, ka ar mirstīgo dalīju gultu. [...] "

"Un, ja varbūt tev no cilvēkiem kāds reiz pavaicāt domās,
Kas tavam mīļajam dēlam ir māte, kas ieņēma viņu,
Tātad - to iegaumē labi - tu atbildi, kā es tev teikšu:
Pasaki viņam, ka dēls tavs ir dzimis no rožvaidzes nimfas -
Kādas no tām, kuras dzīvo šai mežiem klātajā kalnā.
Bet, ja pateiksi kādam un dižosies muļķīgā prātā,
Ka tu ar Kitēru dievi reiz apskāvies sirsnīgā mīlā,
Zevs tevi, iesvīlies dusmās, ar kūpošu zibeni notrieks."