Pindars

Pindars (ap 518. - ap 422. g.) - dzimis Kinoskefalās pie Tēbām aristokrātu ģimenē, izglītību guvis Atēnās. Jau 5.  gs pirmajā gadu desmitā viņš bija grieķu zemēs plaši pažīstams dzejnieks. Kara laikus Pindars pārlaida pie draugiem Aigīnā ar kuru viņu arī turpmāk saistīja ciešas saites. No apm. 476. g. līdz 474. gadam Pindars uzturējās Sicīlijā - Sirakūzu Heirona un Akragantas Tērona spožajos galmos, kur tika svinētas abu tirānu uzvaras Olimpiskajās un Pītiskajās spēlēs. Dzejnieks saņem pasūtījumus no visām malām: no Rodas, Korintas, Argosas, tālās Kirēnes, no Aigīnas, kurai sacerēts cetrutā daļa Pindara epinīkiju.
Pindara korlirikas sacerējumi senatnē bija apkopota 17 grāmatās, no kurām pilnīgi saglabājušās vienīgi četras. Kaut arī piedalīties Visgrieķijas spēlēs formāli bija iespējams ikvienam brīvajam Grieķim, to dalībnieku loks faktiski bija sociāli visai ierobežots. Gatavošanās sacnsībām prasīja daudz brīva laika, kura nebija ne amatniekiem, ne zemniekiem, ne tirgotājiem, un bija saistīta ar prāviem izdevumiem trenera algošanai. Īpaši lielus līdzekļus prasīja zirgu sports. Turēt zirgus bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem ļaudīm, galvenokārt aristokrātisko dzimtu pārstāvjiem. Pindars savos epinīkojos saglabā jau pirms viņa izveidojušos komplicēto korlirikas formu. Korespondējošās strofas metriski savā starpā rūpīgi saskaņotas. Epinīkijā ir vairāki tradicionāli elementi: a) dziesmas sacerēšanas iemesla, t. i., attiecīgās uzvaras pieminējums; b) uzvarētāja un viņu dzimtas cildinājums; c) mīts; d) gnomiskā daļa - prātulas, gan vispārīgas, gan paša dzejnieka aforistiskā formā izteiktas domas. Epinīkija plašākā daļa ir mīts, ko dzejnieks izstāsta pēc asociācijas ar sacerējuma pamattematu. Te Pindars konsekventi tiecas noklusēt vai pat pārveidot tādus mītu momentus, kas dievību parāda negatīvā gaismā. Antīkā pasaule - kā Grieķija, tā Roma - pret Pindaru jutusi dziļu bijību. Kad Maķedonijas valdnieks Filips II 338. gadā pie Haironejas sakāva grieķu apvienoto karaspēku, viņš lika nopostīt visu Tēbu pilsētu, saglabājot vienīgi māju, kur bija mitis Pindars.

Pirmā olimpiskā dziesma Sirakūzu Hieronam
Par uzvaru zirgu skriešanas sacīkstēs

"Pats labākais - ūdens, bet zelts
Līdzīgi liesmainai ugunij naktī
Izceļas spilgti
Lepnas mantības vidū.
Un, ja vēlies tu, sirds mana mīļā,
Daudzināt sacīkstes dziesmās,
Tad nemeklē dienā
Vienmuļā ēterā citu vēl spīdekli gaišu,
Kas siltāks būtu par Sauli,
Un neapdziedāsim spēles
Par olimpiskajām cildākas.
Jā, no turienes
Zinīgo dvēselēs dziesmas,
Daudzkārt slavētas dzimst. Tad viņi
Dodas, lai Kronīdu teiktu,
Uz bagāto,
Laimīgo Heirona pavardu - dodas pie vīra,

Kam daudzavju Sicīlijā
Rokā ir scepteris, taisnības nesējs.
Plūc viņš labākos visu
Tikumu augļus,
Un viņam jo spoži
Spīd mūzu mākslas,
Kuras mūs, vīrus,
Priecē tik bieži pie draudzīgā viesību galda.
Taču nu paņem no naglas
Dorisko formingu,
Ja vien ar tīkamām domām
Tev iedvesmu radījis prieks
Par Pīsu un Ferenīku -
Tobrīd, kad, dzelkšņa neskubināts,
Tas traucās uz priekšu
Pie Alfejas straumes,
Saimniekam uzvaru gūdams -

Valdniekam zirgmīlim
Sirakūzās; mirdz viņa slava
Līdieša Pelopa drošsiržiem bagātā zemē.
Iemīlēja šo Poseidons, zemnesis stiprais,
Kad Kloto cēla to laukā
No spodrā trauka
Un gaiši tam spīdēja plecs
No ziloņa kaula.
Tiešām - brīnumu daudz,
Bet dažkārt mirstīgo runas
Ir viņpus patiesā sliekšņa,
Mūs maldina raibraibiem meliem
Pušķotas teiksmas.

Harita, kura it visu, kas mīļš,
Mirstīgiem dāvā, ne vienureiz vien,
Piešķirot godu,
To, kas nav ticams,
Par tivamu vērš -
Bet labākie liecinieki tam
Ir vēlākie laiki.
Cilvēkam klājas par dievībām
Labu vien runāt; tad vaina
Mazāka būs. Par tevi,
Tantala dēls, pavisam ko citu
Vēstīšu es nekā senči:
Toreiz, kad tēvs tavs
Uzlūdza dievus,
Atdarot viņiem par mielastu baudu,
Dzīrēs uz Sipilu mīļo,
Mirdzošā trijdekšņa turētājs sagrāba tevi,

Sirdī kaislības veikts, un zelta ķēvēm
Aizveda projām
Uz tālu godātā Zeva
Mājokli augsto.
Citureiz šurpu
Tā paša iemesla dēļ
Arī Ganimēds nāca pie Zeva.
Un, kad tu izgaisi, ļaudis,
Kaut meklēja ilgi, pie mātes
Atpakaļ atvest vairs nespēja tevi,
Un tūdaļ kāds nevīdīgs kaimiņš
Slepus palaida baumu:
Graizīts ar nazi
Locekli pa loceklim,
Esot tu ūdenī mests, kas viris uz uguns,
Tad miesa dalīta visiem
Un ēsta.

Taču es nespēju
Kādu no laimīgiem dieviem
Par rijīgu dēvēt, nē, nevēlos to!
Pārāk bieži jau mēlnešus ķēris ir sods.
Ja kādu mirstīgu vīru ir likuši cienā
Olimpa kungi, tas bijis ir Tantals.
Taču šo milzīgo laimi
viņš nespēja panest -
No tēva
Pārgalvnkieks saņēma drausmīgu sodu -
Varenu bluķi virs galvas:
Alkas to novelt
Nerimšus laupa tam mieru.

Dzīve tam mokpilna, bezgala grūta -
Klāt pie sodībām trim
Arī ceturtā cēl,
Jo, nosadzis mūžīgi esošiem
Ambrosiju un nektāru,
Nemirstību kas piešķīra viņam,
To iedeva draugiem -
Dzīru biedriem. Ja kāds vēl
Cerību lolo, ka rīcību savu
Noslēpt varēs no dieviem, viņš maldās.
Tāpēc mūžīgie atkal
Raidīja atpakaļ dēlu
Uz īsmūža cilvēku cilti.
Un tad, kad pienāca viņam
Ziedošās jaunības gadi
Un pūkas vaigu tam tumšāku vērta,
Sāka viņš domu par laulību apsvērt,

Kā tam no pīsieša - tēva
Iegūt meitu,
Daudzteikto Hipodameju.
Un viņš, naktī viens
Devies uz pelēkās jūras krastu,
Sauca tur varenā trijdekšņā dobjšalku dievu,,
Un tas mirklī bij klāt.
Un Pelops tam bilda:
"Ja vien tev pašam, Poseidon, sirdi
Priecē Kiprietes saldās veltes,
Oinomajam
Tad varkalto zobenu kavē
Un mani
Ātrākos ratos
Prom uz Elīdu ved,
Un dāvā man spēku,
Jo Oinomajs trīspadesmit
Preciniekus nokāvis jaunības

Un kāzas vilcina meitai! Bet lielās briesmas
Nesastaps gļēvuli kādu.
Vai tam, kam tik un tā jāmirst,
Vecuma dienās bez slavas būs kvernēt tumsā,
Bez jēgas dzīvību vilkt
Un visam skaistajam atmest ar roku?
Nē, man šis ciniņš pa spēkam, tu vēlamo uzvaru dāvā!"
Tā sacīja Pelops, un vārdi šie nebija velti:
Dievs, parādot cieņu, tam iedeva zelta ratus
Un nenogurstošus
Spārnotus zirgus.

Oinomaju tad pieveica Pelops
Un jaunavu guva par sievu.
Tā sešus dēlus
Tautvalžus dzemdēja viņam,
Kad visi pēc varoņa tikuma tiecās.
Tagad viņš saņem
Bagātas asiņu veltes,
Dusot pie Alfejas brasla.
Te viņa kaps, kur drūzmējas tauta,
Un ziedoklis līdzās, ap kuru daudz svešzemju viesu.
Tālu jo tālu mirdz slava
Olimpiādēs -
Pelopa skrejceļā gūtā,
Kur ātrumā sacenšas kājas
Un milzu spēks,
Kas nevairās pūliņu.
Tam, kas te uzvar,
Iegūto balvu dēļ turpmākā dzīve
Rit bezrūpju mierā salda kā medus.

Labais, ko mirstīgais pieredz
No dienas dienā,
Ir augstākā laime.
Taču man pienākas vainagot viņu
Ar jātnieka meldiju
Aiolu mēlē. Es pārliecināts:
Nekad vairs neteikšu dziesmāsMūsdienu viesturi citu,
Kas saprastu mākslu tik dziļi
Un reizē
Būtu tik varens.
Kādam dievam,
Heiron, rūp tavas raizes, -
Viņš gādā par tevi,
Un, ja vien neatstās pēkšņi, es ceru
Ka, uzvarot taviem

Straujajiem ratiem,
Uz Kroniju, redzamo tālu visapkārt,
Nākdams, vēl skaistāku radīšu ceļu
Slavas paudējiem vārdiem. Jā, mūza man
Tiaki vēl guldina sparu
Visstiprākā bultā.
Dažādiem cilvēkiem -
Dažāds dižums,
Bet pašā galotnē - valdnieks.
Jel nevērs skatu vēl tālāk!
Tev lai ir lemts šo laiku pa virsotni staigāt,
Man - tikpat ilgi
Atrasties līdzās uzvarētājiem
Un Hellēņu vidū
Visur izcilam gudrībā būt un prasmē."