Nakts. Uz pils jumta novērotāja postenī sargs.
Sargs
"Es lūdzu dievus manām mokām galu rast,
No sarga pienākumiem mani atpestot,
Ko pildu gadiem jau uz pilsjumta, kā suns.
Es iepazinu zvaigžņu saimi naksnīgo,
Kas, spoži vaidot debessjuma plašumos,
Nes vasaras un ziemas miju cilvēkiem,
Un stundas, kad tās gaist pie debesīm vai lec.
Tā arī šodien uguns zīmi vēroju,
Kas blāzmojot mums visiem vēstis atnesīs,
Ka Troja kritusi. To, cerībspārnota,
Man lika kundzes vīrišķīgi gudrā sirds."
Tālumā redzama uguns blāzma.
Sargs
"Ai, gaismas stars, tu tumšo nakti dienā vēri
Un argiešus uz liksmām dejām aicini,
Lai izcīnīto uzvaru tie svinētu.
Ai, uzvara!
To Klitaimnestrai tūdaļ skaļi ziņošu.
Tā steigšus savu gultu atstās, gavilēm
It visu pili piepildot ar uguni
Šo slavinot, jo Īlija ir kritusi,
Kā ļaudīm vēstī spožā uguns atblāzma."
Uznāk Klitaimnestra kalpoņu pavadībā un pārrauga upurēšanas rituālu, ko veic viņas pavadoņi ziedokļos pils priekšā.
Kora vadītājs
"Kas noticis? Vai ir kas jauns? Kas nācis zināms tev?
Kādas gan vēstis tev lika
Dieviem ziedot visapkārt?
Gan dievībām, kas aizstāv mūsu pilsētu,
Gan tām, kas debesīs vai apakšzemē mīt,
Gan arī tām, kas sargi tirgiem ir vai mājokļiem,
Apkrautie ziedokļi dūmo.
Malās it visās pret debesīm tiecas
Liesmas, ko svētītā eļļa,
Maigā un tirā,
Skubinot baro
Un veltes no valdnieku nama.
Mums visu izstāsti, ja vari to
Un drīksti! Atpestī no neziņas,
Kas drīz ar ļaunām nojautām mūs māc,
Drīz, vērojot, kā blāzmo ziedokļi,
Mums atkal rada jaunas cerības
Un moku pilnās raizes aizgaiņā,
Kas skumdina sirdi!"
Koris
"Zevs! Lai kas arī būtu viņš,
Šai vārdā saukšu to,
Ja viņam tas ir mīļš.
It visu apsvēris,nevienunezinu,
Kā tikai Zevu vien,
Kas nomest palīdzēs
Mokošās rūpes.
Kas kādreiz bijisliels
Un dižojies ar savu drosmi,
Visu aizmirsts jau.
Un, kas pēc viņa nācis, uzvarēts
Un nebūtībāaizgājis.
Tik tas, kas Zevam slavu dziedās mīļuprāt,
Gudrinieks īstais.
Viņš mirstīgajiem ceļu rādījis
Uz domāšanu, noteikdams,
Ka cilvēks mācās tikai ciešanās.
Kad miegā dvēseli spiež atmiņas
Par pārciestajām sāpēm, tad
Pret paša gribu cilvēks dzīvi izprast sāk.
Tā dievi, visa valdītāji, vēlību
Dāvā ar varu."
Koris
"Tad teica vecākais no valdniekiem:
"Sūrs liktens mans, ja nepaklausīšu,
Sūrs arī tad, ja bērnu nokaušu,
Šo visa mūsu nama dārgumu,
Un tēva rokas meitas asinīm,
Uz ziedokļa to upurēdams, slacīšu -
Ir ļaunums liels kā viens, tā otrs.
Bet kā man nodot draugus, kuģus pametot?
Ir taisnīgi,
Ja kaisli prasa to,
Šis likstas novērst, meitu ziedojot.
Lai visiem tas
Par svētību!"
Viņš likteņjūgam pakļāvās,
Un bezdievīgā, noziedzīgā doma
To savā varā nevaldāmi sagrāba,
Vairs nebaidīja viņu it nekas.
Ir apmātība likstu sakne cilvēkiem
Uz kauna darbiem skubinot.
Par meitas slepkavu
Kļūt nebijās viņš,
Lai gūtu veiksmi, karojot par sievieti,
Un kuģiem pavērtu ceļu."
Klitaimnestra
"Patlaban Trojā ahajieši saimnieko.
Man rādās - klaigas juceklīgas dzirdamas
Visapkārt. Lejot vienā traukā etiķi
Un eļļu, nespēs savienoties tie nekad,
Kā divi naidnieki. Tā arī dažādas
Ir balsis uzvarētājiem un pakļautiem,
Jo dažādi to likteņi. Pār kritušiem
Ir nometušies vieni, brāļus apdraudot
Vai vīrus, sirmos vecākus, un vergi jau
Ir tie, kas skumst par tuviniekiem mirušiem.
Bet uzvarētājus, nakts kaujā gurušos,
Uz azaidu, ko iekarotā pilsēta
Tiem piedāvā, sauc izsalkums. Nav kārtības
Nekādas vēl. Kā pagadījies, mājokļos,
Kas pieveiktajiem atņemti, jau ahajieši
Ir apmetušies. Vairs zem klajām debesīm
No rasas necieš viņi, nedz no aukstuma,
Bez apsardzes tie visu nakti nogulēs
Kā svētlaimē. Ja godās viņi bijīgi
Šīs zemes svētnīcas un dievus, uzvara,
Man šķiet, tiem nevērtīsies atkal sakāvē."
Kora vadītājs
"Ai, valdniek Zev un laipnā Nakts,
Kas mirdzošu spožumu davāji!
Tu Īlijas torņiem uzmeti tīklu,
No kura neviens nespēj izglābties,
Ne bērns, ne vīrs.
Nu visus nomāc verdzības jūgs
Kā neatvairāma liksta.
Es Zevu, dižo viesmīlības sargu, godāju,
Kas visu to ir paveicis.
Jau sen pret Parīdu bij uzvilkts viņa loks,
Lai pārāk tuvu nekristu,
Nedz pāri zvaigznēm aizlaistos
Veltīgi raidīta šautra."
Kora vadītājs
"Cik smagi pilī zīmju tulki nopūtās:
"Vai! mūsu namam, mūsu valdniekiem!
Vai! Sievai tai, kas sekojusi mīļākam!"
Nu redzam apkaunoto vīru skumstam,
Bez pārmetuma, vārda nebilstam.
Tas ilgodamies, kas aiz jūras jau,
Viņš domās redz to mājās saimniekojam vēl.
Akmens tēlu burvība
Vīram tagad nīstama.
Trūkst tiem dzīva skatiena,
Un zudusi mīla.
Tam miegā sapņu tēli parādās
Un pilda to ar ilgām smeldzīgām,
Bet prieki, ko tie nes, ir mānīgi.
Tiklīdz tev šķiet, ka redzi tu ko brīnišķu,
Jau māns no rokām izslīdējis ir
Un pagaisis, vairs neatgriežas tas
Ar spārniem vieglajiem, kas miega kalpībā.
Lūk, šādas bēdas mīt pie pavardiem
Ik mājoklī, bet reizēm tās vēl lielākas."
Kora vadītājs
"Dzird dusmu pilnas runas pilsētā -
Par visas tautas lāstiem jāmaksā.
Es baidos izzināt,
Ko tumsa slēpj.
It labi dievi redz,
Kas straumēm lējis asinis.
Ar laiku melnās erīnijas tos,
Kas laimes kalngalos mit netaisni,
Ar strauju pavērsienu gāž no augstumiem,
Bet zemu kritušajiem nelīdz vairs nekas.
Ja slava pārāk liela kļūst,
Tā bīstama, jo zibeņi
No lielā Zeva acīm šķīst."
Ierodas vēstnesis.
Vēstnesis.
"Jā gan, ir labi beidzies viss. Tak sacīt mēdz,
Ka katrai lietai laika ritumā šis tas
Ir labs, bet cits kas peļams. Tikai dievi vieni
Bez raizēm visu savu mūžu nodzivo.
Es stāstīt varētu par naktīm, vadītām
Bez miega, cietiem soliem, likstām dažādām.
Bez mitas nopūtas un lamas skanēja...
Vēl lielāks bija posts, kas krastā gaidīja.
Pie pašiem ienaidnieka mūriem nakšņojot,
No debesīm un plavu zemes rasotās
Mums drānās nemitīgi valgme iesūcās,
Un drīz tās mudžēt mudžēja no kukaiņiem.
Un kur vēl bargās ziemas, putniem postīgās,
Ko Īdas sniegi vērta nepanesamas,
Un stundas svelmainās, kad, vējiem aprimstot
Un viļņiem, jūra gurdeni guļ diendusu!"
Klitaimnestra
"Nu vīru,dziļi cienīto, kad pārnāks viņš,
Es spoži sagaidīšu. Vai tad sievietei
Var kaut kas mīļāks būt par dienu to, kad draugs
Ar dievu ziņu atgriežas no kara un
Tā viņam vārtus atver? Vīram paziņo,
Lai nāk jo ātri visas tautas ilgotais:
Viņš mājās uzticīgo sievu atradīs,
Ko atstājis. Tā viņam māju sargāja
Ka klausīgs suns. Tā nīda viņa nīdējus
Un šodien tāda pati, kāda bijusi."
Vēstnesis
"Bet kā es drīkstu, nesdams ziņas laimīgas
Šai pilsētai, kas līksma prieka pārņemta,
Pie labām vēstīm ļaunas piejaukt, stāstīdams,
Ka dievi dusmās grieķiem vētru sūtīja?
Kaut citkārt jūra ugunij bij naidniece,
Tās tagad sabiedrojās. Pildod līgumu,
Tās nelaimīgai grieķu flotei uzbruka.
Bij nakts, kad cēlās milzu bangas draudīgi
Un kuģi, vējiem atbrāžot no Trāķijas,
Cits citam brakšķot uzdrāzās ar priekšgaliem
Un, lietum gāžot, viesuļvētrai plosoties,
Kā ļauna gana dzīti, grima virpulī.
Kad otrā rītā uzlec spožais saules stars,
Tad Aigejjūru redzam līķiem nosētu
Un sadragāto kuģu atliekām. Bet mēs
Un mūsu kuģis esam gluži neskarti."
Kaujas ratos ierodas Agamemnons. Aiz viņa sēž Kasandra.
Ratus pavada karavīri.
Kora vadītājs
"Kā tevi man sveikt, valdniek, Trojas grāvēj,
Kā godāt tevi, Atrejdēls,
Lai nepārspīlētu neko,
Nedz atrautu, kas priekam pienākas?
Tik āriškības daudziem rūp,
Las pārkāpj taisnības mēru.
Ikviens gan labprāt nelaimīgam līdzi vaid,
Bet sirdi nesniedz sāpes šīs.
Viņš liekulīgi priecājas
Par citu veiksmi pūloties,
Kaut viņam vaigs ir gaužām drūms,
Tiem veltīt laipnīgu smaidu.
Bet to, kas savu ganāmpulku labi pazīst,
Nekādi maldināt nav iespējams
Ar skatieniem, kas it kā labvēlībā staro,
Tik viltus draudzību paužot."
Agamemnons
"Bet tavos vārdos klausījos it vērīgi,
Un vienis prātis esmu es ar domām šīm.
Patiešām, maz ir cilvēku, kas neskaužot
Spēj cienīt savus draugus, veiksmi guvušos.
Ja sirdī iezagusies inde - skaudība,
Tā divkārt vairo saslimušā ciešanas:
Kā smaga nasta viņu paša likstas spiež,
Un reizē citu laime viņam gausties liek."
Klitaimnestra
"Tā arī gadījies, ka dēls, kā pieklātos,
Nav līdzās mums, kas ķīla maniem zvērestiem
Un taviem, - Orests. Lūdzams, nebrīnies par to!
Par dēlu Strofijs laipni rūpējas, tavs draugs
No Fokīdas, jo brīdināja mani viņš
No briesmām divējām - no tām, kas Īlijā
Tev draud, un tām, kas rastos tautas nemieros,
Ja tiktu gāzta padome, jo cilvēki
Palaikam pagrūž kritušo ar kāju vēl.
Šī piesardzība sevī viltu slēpa."
Rādot uz Kasandru,
Agamemnons
"Laipni svešo jaunavu,
Ko redzi, ieved mājās! Dievi vēlīgi
To uzlūko, kas varu maigi izmanto.
Neviens jau labprāt nekļaujas verdzībai.
Šī meitene kā zieds starp kara trofejām,
Kā karaspēka dāvana man sekoja.
Un tagad, tevis pierunāts, uz purpura
Es kāju speršu, savā pilī iedams."
Nokāpis no ratiem, lēnām dodas uz pils vārtiem
Klitaimnestra aiz Agamemnona ieiet pilī.
Koris
"Kāpēc gan šie briesmu tēli
Neatstāj no sirds,
Ko baiga priekšnojauta māc?
Bez aicinājuma, bez algas mana dziesma
Likteni vēstī.
Kāpēc neaizgaiņā tos
Kā neiztulkojamu sapni
Paļāviga drosme,
Goda vietu ieņemot sirdī?
Ilgs aiztecējis laiks,
Kopš, raisot tauvas,
Krasta smiltis pacēlās gaisā,
Kad karavīri ar kuģiem
Uz Īliju devās."
Kasandra "Vai man!
Šis nams ir dieviem nīstams. Liecnieks bijis tas
Gan brāļu asinīm, gan galvām nocirstām.
Tā cilvēkkautuve, kur zeme asinīs mirkst!"
Kora vadītājs "Ir medībsuna smalkā oža svešiniecei,
Tā asins pēdas visur meklē cītīgi"
Kasandra "Vai man!
Šiem lieciniekiem ticu. Lūk, tur bērniņi,
Kas drausmi kliedz, kad nazis gabalos tos cērt;
Tur viņu cepto miesu apēd pašu tēvs!"
Kora vadītājs "Mums tava reģes slava slabi zināma,
Bet nevajag mums zintnieka nekāda šeit."
Kasandra "Vai man! Kas viņai padomā?
Kāds drausmīgs noziegums?
Jā, drausmīgs noziegums tai atkal padomā -
Nepanesams draugiem,
Nelabojams. Tālu,
Tālu ir palīgi!"
Kora vadītājs "Nav saprotami man šie pareģojumi,
Bet pārējais ir zināms visai pilsētai."
Kasandra "Ai, neliete, ko dari tu?
Tu vīru, kas ar tevi gultu dalījis,
Uz peldi vadi. Bet pēc tam?
Notiksies tas ātri,
Kāri snaikstās rokas,
Viena pēc otras!"
Kasandra
"Jau atkal drudzis sagrābj manus locekļus.
Ai, Apollon, ai, gaismas valdniek! Vai man! Vai!
Šī divkajainā lauvene, kas dalīja
Ar vilku gultu dižā lauvas prombūtnē,
Tā mani nokaus, nabagu! Kad gatavos
Šī indi, arī man tās naida tiesa tiks.
Trin viņa vīram zobenu un dižojas,
Ka maksās viņš par to, ka mani atvedis,
Ar asinīm. Kam nēsāju es zizli vēl
Un reģes saiti pašai sev par apsmieklu?
Pirms dodos nāvē, tevi salauzīšu es."
Salauž pareģes zizli un, noraudama no galvas saiti,
To nosviež zemē.
Kasandra
"Man nācās paciest to, ka mani saukāja
Par klaidoni un ubadzi, par badmiru.
Nu mani reģis, reģes spējas dāvājis,
Šai nāves stundai pretī šurpu atvedis,
Un negaida vairs mani tēva ziedoklis,
Bet bluķis, slacīts manām siltām asinīm.
Tak neatriebtai dievi nomirt neatļaus -
Nāks tas, kas nesīs atmaksu par mani. Dēls
Gan māti nonāvēs, gan tēvu atriebt steig.
Viņš trimdinieks, jo izraidīts no zemes, bet,
Kad pārnāks, dzimtas posta celtni vainagos;
Šurp atvedīs to lūgdamies tēvs nokautais."
Kad viņi (koris, kora vadītājs) grib doties pilī, atveras pils vārti un
kļūst redzami Agamemnona un Kasandras līķi. No pils
Iznāk Klitaimnestra.
Klitaimnestra
"Daudz pirmīt runāju, kā mirklis prasīja,
Bet nesarkdama tagad teikšu pretējo.
Kā citādi lai naidniekiem, kas izliekas
Par draugiem, viltu tērpt? Tiem tīklu uzceļam
Jo augstāku, lai pārlēkt nespēj medījums.
Jau ļoti sen man padomā šis cīniņš bij,
Nu, kaut gan vēlu, vainago to uzvara.
Turpat, kur cirtu, stāvu vēl. Ir paveikts darbs!
To - neliegšos - es veicu tā, ka nebija
Ne aizsargāties iespējams, ne vairīties.
Kā zvejas tīklā, kuram nevar izslīdēt,
To sagūstīju greznā nāves apmetnī.
Viņš saļimstot. Vēl trešoreiz tam iecirtu,
Kad bija viņš jau pakritis. Tā pateicos
Es Zevam Glābējam, kas valda pazemē.
Kad garu izlaida viņš krizdams, šļācās tam
No rīkles sārta asins strūkla spēcīga,
Un tā man tumša asins lāse uzkrita.
Ne mazāk priecināja manu sirdi tā
Kā Zeva valgme tīrumu, kad vārpas riest.
Lūk, cienījamie vīri, kā viss notika."
Koris
"Kādas ļaunas zāles,
Zemes klēpī barotas,
Kādu ļaunu indi,
Jūras dzīlēs dzimušu,
Baudīji, ka uzdrīkstējies
Nest šo upuri un tautas
Lāstu nievāt? Atstāj valsti,
Visu nīstā sieviete!"
Klitaimnestra
"No dzimtenes tu mani vēlies izraidīt,
Lemt ļaužu lāstam, visas tautas ienaidam,
Bet vīram šim nekas tev nebij pārmetams,
Kas, ziemeļvētras nomierināt gribēdams,
Ne acu nepamirkšķinājis, nokāva
Pats savu meitu, mana klēpja dārgumu,
Kā jeriņu no ganāmpulka bagātā."
Klitaimnestra
"Nē, nav viņš kritis nāvē zaimīgā,
Nedz viņa liktenis tā necienīgs.
Vai nebija tas viņš, kas ienesa
Šais mājās nodevīgi nelaimi?
Ja taisnīgi pret Ifigēniju
Viņš rīkojies, šo manu atvasi,
Tad arī tas, ko cietis, taisnīgi.
Lai pārāk nelielās viņš Aīdā,
Jo pļauj tik to, ko ir sējis!"
Ierodas Aigists ar bruņotiem pavadoņiem.
Aigists
"Ai, diena tīkamā, kas taisnību mums nes!
Es tagad varu teikt, ka dievi cilvēkiem
Ir aizstāvji un viņu ciešanas tiem rūp,
Kad redzu erīniju austās drānās šo
Bez dzīvības te guļam, sirdi priecējot,
Jo tēva rokas noziegumus izpircis.
Šis mūsu zemes valdnieks Atrejs, viņa tēvs,
Jums izstāstīšu, manu tēvu Tiestu,
Kas viņam brālis bij, par varu strīdoties,
No pilsētas un paša mājām padzina.
Kā lūdzejs nelaimīgais Tiests atgriezās
Pie senču pavarda. Tam Atrejs solīja
Tur patvērumu drošu - slacīt nebūšos
Tam dzimto zemi asinīm. Tad izlikās
Šā vīra nodevīgais tēvs, ka mīļuprāt
Viņš manam tēvam upurdzīres rīkošot,
Un galdā viņa bērna miesas pasniedza.
Viņš slepu pirkstus bērnu kājām sacirta
Un arī plaukstām, tā, lai nemana neviens.
Tēvs, ļauna nenojauzdams, tūdaļ baudīja
Šo dzimtai, redzam, liktenīgo ēdienu.
Kad saprata, kāds šausmu darbs ir pastrādāts,
Tas iekliedzās un atliekdamies izvēma
Šos gabalus. Tad, dzīru galdu apgāzdams,
Viņs Pelopīdiem drausmu lāstu izgrūda:
Tā visai Pleistenīdu dzimtai iznīkt būs!
Lūk, kādēļ redzi bez dvašas vīru šo;
Tam nāvi lemt man bija visas tiesības."
Aigists strīdās ar kori, Klitaimnestra nostājas
starp Aigistu un kori.
Klitaimnestra
"Nevajag, mans visumīļais, vairot ļaunos darbus vēl!
Sāpēm pārāk bagātīga raža, ko jau ievācām.
Ciešanu mums liku likām. Vēl mums brūces asiņo.
Ejiet katrs uz savam mājām, cienījamie sirmgalvji,
Ļauna nedarot, nedz ciešot! Pietiek tā, kas izdarīts!
Ja ar to būs likstām beigas, sirdī prieku jutīšu.
Smaga dēmonam bij roka, kuras trieciens ķēra mūs."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru