Tirtajs

Tirtajs (7. gs. otrā puse) - Tirtaja kaujas dziesmas un citi politiski patriotiskās ievirzes dzejoļi radušies Spartai kritiskā laikā (1. un 2. Mesēnijas karš). Dzejnieks rakstījis joniski episkajā dialektā. Ziņas par autoru ir pretrunīgas: saskaņā ar tām viņš ir vai nu dzimis spartietis, vai milētietis, vai atēnietis. Kāda atēnofila, droši vien pašās Atēnās radusies leģenda vēstī, ka spartieši spaidīgajos apsākļos, sekodami orākula padomam, griezušies pēc palīdzības pie Atēnām, kas tiem atsūtījušas kādu klibu skolotāju Tirtaju, kurš ar savām dziesmām iedvesmojis spartiešus un šādi palīdzējis viņiem izcīnīt uzvaru. Tomēr visticamāk, ka elēģiju autors bijis spartietis, kas iemantojis joniski episko dialektu tāpēc, ka tā bijusi visiem grieķiem saprotamā literārā valoda.

"Nešķiet man piemiņas cienīgs, nedz godājams kāds tikai tādēļ,
Ka viņš ir cīkstonis labs vai arī teicami skrien;
Kaut arī spēka un auguma ziņā viņš kiklopiem līdzīgs,
Lai arī ātrumā pat Trāķijas Boreju veic,
Kaut arī daiļumā pārāks par pašu Tītonu būtu
Un vēl bagātāks viņš nekā pats Kinirs un Mids,
Lai vēl varenāks valdnieks par Tantalu, Pelopa dēlu,
Kaut arī valoda tam salda kā Adrastam plūst, -
Kāda gan cena šai slavai, ja svešs viņam kareivja tikums?
Tad, kad no asiņu šaltīm viņš kaujlaukā nenovērš acis,
Bet gan tuvcīņā stāt, naidniekam virsū brukt alkst.
Tāds, lūk, ir patiesais tikums, šo slavu vērtē visaugstāk
Cilvēku vidū; lai tās kāro ik vīrietis jauns.
Tauta un pilsēta visa par kopīgu dārgumu dēvē
Vīru, kas stingri kā klints ierindas priekšgalā stāv;
Nenāk ne prātā tam doma par bēgšanu negoda pilnu,
Ķīlā dzīvību likt vēl viņam drosmīgā sirds;
Biedram pie sāniem viņš atbalstu sniedz un mundrina viņu.
Tā ik brīdi šis vīrs karā ir cīnītājs krietns.
Nelokāms spītē viņš kaujas bangām un, uzbrūkot spēji,
Naidnieka falangām liek drausmīgām muguru griezt.
Bet, ja kāds, priekšgalā krizdams, ir zaudējis dzīvību mīļo,
Tautai un pilsētai ta, tēvam jo lielāks ir gods.
Daudzās vietās tam caururbts ar izciļņiem rotātais vairogs,
Arī bruņas un krūts, taču no priekšpuses vien.
Tauta par viņu lej asaras gaužas - ir jaunie, ir vecie,
Visa pilsēta skumst smeldzīgās sāpēs par to.
Cilvēki bijību jūt pret varoņa kapu un bērniem,
Bērnu bērniem un vēl tālākām audzēm pēc šiem.
Viņa vārds un cildenā slava no atmiņas negaist
Mūžos, un nemirstīgs viņš, arī zem zemes kad dus,
Ja to no drosmīgas cīņas par dzimteni dārgo un bērniem
Arejs, negantais dievs, aizrauj uz Aīdu prom.
Bet, ja tomēr ir gājusi secen tam stindzīgā nāve
Un viņam uzvaru gūt mirdzošu kaujā bij lemts,
Visi tad cienī to vienlīdz - kā jaunie ļaudis, tā sirmie,
Un viņš, kad tīkami mūžs aizvadīts, Aīdā kāpj.
Arī vēl dzīves rietā viņš pilsoņu vidū ir izcils,
Nav neviena, kas tam cieņu un tiesības liedz.
Sapulcē ceļas un atdod tam vietu gan jauneklis zaļoksns
Gan arī vienaudzis, gan tāds, kas vēl vecāks par to.
Lai tad nu pūlas ik virs šo tikuma virsotni sasniegt
Un lai karā tā sirds nezaudē drosmi nekad."

"Tā mums no svētnīcas spožās reiz vēstīja Apollons valdnieks -
Zeltmatis dievs, kura loks tālākos mērķus spēj graut:
"Padomē allaž lai pirmie ir valdnieki, tīkamie dieviem;
Viņiem Sparta lai ūp, brīnišķā pilsēta, un
Tāpat sirmgalvjiem cildiem, tad arī vēl vīriem no tautas -
Visi lai izturas tā, kā viņiem likumi vēl:
Lai viņi prātīgi runā un allaž rīkojas krietni,
Un lai padoms, ko dod, nekaistē valstij nekad.
Spartiešu tautai ir uzvarēt lemts un pienemties spēkā."
Tāds, lūk, vēlējums bij, Spartai ko atklāja Foibs."

"Teopomps, spartiešu valdnieks, kas allaž mīļš bija dieviem,
Senlaikus ieguva jau plašzemju Mesēni mums,
Mesēni - novadu, viegli kur art un viegli kur dēstīt.
Sīvi jo sīvi par to diendienā jācīnās bija
Deviņpadsmit gadus pēc kārtas ar zobenu rokā
Tēvu tēviem, bet tad ienaidnieks beidzot bij spiests
Divdesmitā gadā no druvām leknajām šķirties
Un no Itomes, tās augstajām virsotnēm bēgt."