Bakhilīds

Bakhilīds (ap 505. g. - ap 450. g.) -  dzimis Keosas salā, Iulīdas pilsētā. Kādu laiku atradies trimdā Peloponēsā. Viesojies Sirakūzās, Hierona galmā, sacenties ar Pindaru, sacerot Hierona olimpiskajai uzvarai veltīto dziesmu. Tuvāka iepazīšanās ar Bakhilīda dzeju kļuvusi iespējama tikai 1896. gadā, kad Ēģiptē atrasti divi papirusa rituļi ar 14 epinīkijiem un 6 ditirambiem. Bakhilīdam nav Pindara domu bagātības un dziļuma. Toties viņš ir lielisks, aizrautīgs stāstītājs ar viegli uztveramu, elegantu formu. Būdams visai slavens dzīves laikā, kad viņu uzskatīja par līdzvērtīgu Pindara sāncensi, Bakhilīds vēlāko laiku skatījumā palicis Pindara ēnā.

Septiņpadsmitā dziesma
Keosas korim Dēlas svētkos
Jaunieši jeb Tēsejs

"Kuģis ar priekšgalu tumšu
Šķēla jau krētiešu jūru,
Divreiz pa septiņi lielisku jaunu joniešu pulkā
Arī Tēseju vezdams, kaujas mutulī drosmo;
Tālu redzamo buru
Ar Aigidas nesējas Atēnas ziņu
Pleta Boreja elpa.
Pēkšņi ar pierlenti košu
Rotātās Kiprietes svētās veltes
Iededza Mīnoja sirdi,
Un viņš, pret kādu no jaunavām
Valdīt vairs nespēdams roku,
Skāra tās mirdzošo vaigu.
Eriboja to sauca
Pēc Pandīona atvases
Varkaltās bruņās. Zem uzacīm tumšām,
To redzot, Tēsejam zvēroja acis,
Un sirdi tam plosīja
Drausmīgas mokas. Viņš teica:
"Zeva visspēcīgā dēls,
Par tavu prātu
Vairs nevalda taisnīgas domas! Jel vairies
No vardarbības un augstprāta, dižais!

Lai arī ko pēc dievu gribas
Mums piešķir visvarenais liktens,
Lai kurp arī noliecas Taisnībassvari, -
Mēs nesīsim visu, kas lemts, kad tas pienāks.
Bet atmet nodomus ļaunos! Tiesa,
Saistoties mīlā ar Zevu
Pie Idas deniņiem, tevi,
No mirstīgiem cildāko vīru,
Dzemdēja Foinīka tikusī meita
Ar mīlīgo vārdu.
Bet arī mani
Dzemdēja bagātā Piteja vasa
Jūru valdniekam Poseidonam
Un tumšsprogu Nereīdas
Tai plīvuru sniedza no zelta.
Un tāpēc, knosiešu vadon, es aicinu tevi:
Vairies no nekrietniem darbiem,
Kam pavadā asaru daudz un vaidu. Es mīļo
Dieviķšās Ēosas gaismu
Vairs negribu skatīt,
Ja kādam no jaunajiem cilvēkiem darīsi pāri.
Lai rādām vispirms, kāds rokās mums spēks,
Bet to, kam notikt, lai dievība izšķir!"

Varonis šķēpraidis bilda šos vārdus,
Un jūrnieki brīnijās gauži
Par jaunekļa izcilo drosmi.
Bet dusmās nu iekaisa Hēlija znots
Un sacīja, vērpdams neredzētu viltu:
"Uzklausi varenais Zevtēv:
Ja esmu patiešām dzimis no tevis
Feniķu meitenei baltajām rokām,
Tad raidi no debesīm tūdaļ
Zibeni ātro ar liesmainām krēpēm
Par skaidri redzamo zīmi! Un, ja arī tu
No Poseidona, zemes trīcinātāja,
Dzimis Troizēnas Aitrai,
No jūras dzelmes
Tad atpakaļ atnes
Šo manas rokas zeltrotu spozo,
Mezdamies tēva mājās bez bailēm!
Tad uzzināsi, vai Kronīds -
Pērkona valdnieks un Visuma pavēlnieks
Dzirdējis lūgumu manu."
Un varenais Zevs
To uzklausīja un mīļajam dēlam
Gribēja, visiem redzot,
Parādīt īpašu godu un zibeni šķīla.
Un karotājs cildais,
Kad redzēja zīmi, kas priecēja sirdi,
Pastiepa rokas pret ēteru gaišo
Un sacīja: " Tēsej, še redzi tu skaidri,
Ko dara man Zevs! Tad ielec tu savukārt
Dobji dunošā jūrā. Gan Kronīds
Poseidons, valdnieks, tavs tēvs,
Piešķirs tev augstāko slavu
Uz kokiem bagātās zemes."
Tā viņš teica, bet neliecās
Tēseja drosme - viņš stājās
Uz stipri būvētā klāja
Un lēca, un sāļā jūra
To uzņēma laipni.
Zeva dēls samulsa sirdī
Un prasmīgi veidoto kuģi
Vēlēja turēt pa vējam. Bet citu
Ceļu rādīja liktens.

Ātrais kuģis, ziemeļa dzīts,
Trauca pa viļņiem,
un trīcin trīcēja
Atēnu jauniešu pulks,
Tēsejs kad ielēca jūrā;
Gaišajās acīs tiem sariesās asaras
Skarba triecina gaidās.
Tikmēr delfīni, dzelmāja tauta,
Tēseju aiznesa aši jo aši
Uz tēva, zirgvalža, pili.
Ienācis zālē, kur pulcējās dievi,
Viņš satrūkās,
Ieraugot laimīgā Nēreja raženās meitas:
No brīnišķiem locekļiem
Staroja spīdums kā atblāzma gunij:
Zeltaustas lentes
Tām vijas ap matiem,
Un visas līksmojās sirdī,
Lokanām kājām griezdamās dejā.
Krāšņajā pilī viņš redzēja arī
Tēva mīļoto lielaci sievu -
Cienīto Amfitrīti.
Tā viņu ietērpa purpura drānās

Un aplika lielisku ķēdi
Ar kuplajiem matiem;
Ar ievītām tumšsārtām rozēm
To viltniece Kipriete
Kāzās bij sniegusi viņai.
Nekas, ko dievības vēlas, nav neticams prātīgiem ļaudīm:
Jauneklis iznira atkal pie kuģa priekšgala slaidā.
Ai kādas ieceres knosiešu vadonim
Izjauca Tēsejs,
Kad visiem par brīnumu sauss
Izkāpa ārā no ūdens
Un stāvā tam mirdzēja dievišķās veltes.
Un meitenes krāšņajos troņos,
No jauna pauzdamas prieku,
Dziedāja gaviļu dziesmu,
Un iešalcās jūra. Un jaunie ļaudis ap viņu
Mīlīgām balsīm paiānu sāka.
Razdams, Dēlieti, prieku
Par Keosas koriem,
Gādā, lai dievi mums laimīgu likteni sūta!"