Sofokls

Sofokls - (sengrieķu Σοφοκλης; dzimis 497. vai 496.g. p.m.ē., miris 406.g. p.m.ē.) bija sengrieķu dramaturgs, viens no izcilākajiem sengrieķu traģēdiju autoriem (līdzās Aishilam un Eiripīdam).

Biogrāfija - Sofokls dzimis Atēnu tuvumā neilgi pēc Maratonas kaujas (490.g. p.m.ē.), bet precīzs viņa dzimšanas gads nav zināms. Iespējams, ka Sofokla tēvs Sofils bijis galdnieks vai kalējs, vai zobenkalis, vai arī viņam piederējuši vergi, kas nodarbojušies ar šādiem amatiem. Jaunībā Sofokls uzvarējis cīņu un mūzikas sacensībās, un 480.g. p.m.ē. vadīja zēnu kori Atēnu svinībās par godu uzvarai pret persiešiem Salamīnas kaujā. 443./442.g. p.m.ē. Sofokls bija viens no Atēnu mantziņiem (Hellenotamiai), no 441. līdz 439.g. p.m.ē. kopā ar Periklu viens no stratēgiem Samosas sacelšanās apspiešanas karā. Sofokls pildīja arī dažādas reliģiskas kulta funkcijas, piemēram, kā priesteris viņš Atēnāsno Epidauras ieviesa Asklēpija kultu. Viņš tika arī uzskatīts par starpnieku, caur kuru ar cilvēkiem var runāt dievi.

Darbi - Sofokls sarakstījis apmēram 123 lugas, no kurām saglabājušās tikai 7:

• Tēbu triloģija:
• "Antigone" (442.g. p.m.ē.),
• "Valdnieks Oidips" (429.-425.g. p.m.ē.),
• "Oidips Kolonā" (401.g. p.m.ē., uzvesta pēc Sofokla nāves);
• "Ajakss" (455.-450.g. p.m.ē.);
• "Trāķietes" (pirms 442.g. p.m.ē.);
• "Elektra" (ap 420.g. p.m.ē.);
• "Filoktēts" (409.g. p.m.ē.).

Sofokls rakstījis arī elēģijas, paijānus un arī kādu prozas darbu par kori. Ir saglabājušies fragmenti no Sofokla elēģijas par Hērodotu. 19.gs. tika atrasts arī fragments no kādas Sofokla satīru drāmas.Sofokls 20 vai 24 reizas uzvarējis Atēnu traģēdiju sacensībās un ne reizi nav ieņēmis 3. (t.i., pēdējo) vietu. Iespējams, ka pirmo reizi tas noticis 468.g. p.m.ē. Sofokls sengrieķu teātra izrādēs ieviesis trešo aktieri. Atšķirībā no Aishila, Sofokls vairs nav rakstījis sižetiski saistītas tetraloģijas - ir tikai viens izņēmums.

Aishils - Agamemnons

Nakts. Uz pils jumta novērotāja postenī sargs.

Sargs

"Es lūdzu dievus manām mokām galu rast,

No sarga pienākumiem mani atpestot,

Ko pildu gadiem jau uz pilsjumta, kā suns.

Es iepazinu zvaigžņu saimi naksnīgo,

Kas, spoži vaidot debessjuma plašumos,

Nes vasaras un ziemas miju cilvēkiem,

Un stundas, kad tās gaist pie debesīm vai lec.

Tā arī šodien uguns zīmi vēroju,

Kas blāzmojot mums visiem vēstis atnesīs,

Ka Troja kritusi. To, cerībspārnota,

Man lika kundzes vīrišķīgi gudrā sirds."

Tālumā redzama uguns blāzma.

Sargs

"Ai, gaismas stars, tu tumšo nakti dienā vēri

Un argiešus uz liksmām dejām aicini,

Lai izcīnīto uzvaru tie svinētu.

Ai, uzvara!

To Klitaimnestrai tūdaļ skaļi ziņošu.

Tā steigšus savu gultu atstās, gavilēm

It visu pili piepildot ar uguni

Šo slavinot, jo Īlija ir kritusi,

Kā ļaudīm vēstī spožā uguns atblāzma."

Uznāk Klitaimnestra kalpoņu pavadībā un pārrauga upurēšanas rituālu, ko veic viņas pavadoņi ziedokļos pils priekšā.

Kora vadītājs

"Kas noticis? Vai ir kas jauns? Kas nācis zināms tev?

Kādas gan vēstis tev lika

Dieviem ziedot visapkārt?

Gan dievībām, kas aizstāv mūsu pilsētu,

Gan tām, kas debesīs vai apakšzemē mīt,

Gan arī tām, kas sargi tirgiem ir vai mājokļiem,

Apkrautie ziedokļi dūmo.

Malās it visās pret debesīm tiecas

Liesmas, ko svētītā eļļa,

Maigā un tirā,

Skubinot baro

Un veltes no valdnieku nama.

Mums visu izstāsti, ja vari to

Un drīksti! Atpestī no neziņas,

Kas drīz ar ļaunām nojautām mūs māc,

Drīz, vērojot, kā blāzmo ziedokļi,

Mums atkal rada jaunas cerības

Un moku pilnās raizes aizgaiņā,

Kas skumdina sirdi!"

Koris

"Zevs! Lai kas arī būtu viņš,

Šai vārdā saukšu to,

Ja viņam tas ir mīļš.

It visu apsvēris,nevienunezinu,

Kā tikai Zevu vien,

Kas nomest palīdzēs

Mokošās rūpes.

Kas kādreiz bijisliels

Un dižojies ar savu drosmi,

Visu aizmirsts jau.

Un, kas pēc viņa nācis, uzvarēts

Un nebūtībāaizgājis.

Tik tas, kas Zevam slavu dziedās mīļuprāt,

Gudrinieks īstais.

Viņš mirstīgajiem ceļu rādījis

Uz domāšanu, noteikdams,

Ka cilvēks mācās tikai ciešanās.

Kad miegā dvēseli spiež atmiņas

Par pārciestajām sāpēm, tad

Pret paša gribu cilvēks dzīvi izprast sāk.

Tā dievi, visa valdītāji, vēlību

Dāvā ar varu."

Koris

"Tad teica vecākais no valdniekiem:

"Sūrs liktens mans, ja nepaklausīšu,

Sūrs arī tad, ja bērnu nokaušu,

Šo visa mūsu nama dārgumu,

Un tēva rokas meitas asinīm,

Uz ziedokļa to upurēdams, slacīšu -

Ir ļaunums liels kā viens, tā otrs.

Bet kā man nodot draugus, kuģus pametot?

Ir taisnīgi,

Ja kaisli prasa to,

Šis likstas novērst, meitu ziedojot.

Lai visiem tas

Par svētību!"

Viņš likteņjūgam pakļāvās,

Un bezdievīgā, noziedzīgā doma

To savā varā nevaldāmi sagrāba,

Vairs nebaidīja viņu it nekas.

Ir apmātība likstu sakne cilvēkiem

Uz kauna darbiem skubinot.

Par meitas slepkavu

Kļūt nebijās viņš,

Lai gūtu veiksmi, karojot par sievieti,

Un kuģiem pavērtu ceļu."

Klitaimnestra

"Patlaban Trojā ahajieši saimnieko.

Man rādās - klaigas juceklīgas dzirdamas

Visapkārt. Lejot vienā traukā etiķi

Un eļļu, nespēs savienoties tie nekad,

Kā divi naidnieki. Tā arī dažādas

Ir balsis uzvarētājiem un pakļautiem,

Jo dažādi to likteņi. Pār kritušiem

Ir nometušies vieni, brāļus apdraudot

Vai vīrus, sirmos vecākus, un vergi jau

Ir tie, kas skumst par tuviniekiem mirušiem.

Bet uzvarētājus, nakts kaujā gurušos,

Uz azaidu, ko iekarotā pilsēta

Tiem piedāvā, sauc izsalkums. Nav kārtības

Nekādas vēl. Kā pagadījies, mājokļos,

Kas pieveiktajiem atņemti, jau ahajieši

Ir apmetušies. Vairs zem klajām debesīm

No rasas necieš viņi, nedz no aukstuma,

Bez apsardzes tie visu nakti nogulēs

Kā svētlaimē. Ja godās viņi bijīgi

Šīs zemes svētnīcas un dievus, uzvara,

Man šķiet, tiem nevērtīsies atkal sakāvē."

Kora vadītājs

"Ai, valdniek Zev un laipnā Nakts,

Kas mirdzošu spožumu davāji!

Tu Īlijas torņiem uzmeti tīklu,

No kura neviens nespēj izglābties,

Ne bērns, ne vīrs.

Nu visus nomāc verdzības jūgs

Kā neatvairāma liksta.

Es Zevu, dižo viesmīlības sargu, godāju,

Kas visu to ir paveicis.

Jau sen pret Parīdu bij uzvilkts viņa loks,

Lai pārāk tuvu nekristu,

Nedz pāri zvaigznēm aizlaistos

Veltīgi raidīta šautra."

Kora vadītājs

"Cik smagi pilī zīmju tulki nopūtās:

"Vai! mūsu namam, mūsu valdniekiem!

Vai! Sievai tai, kas sekojusi mīļākam!"

Nu redzam apkaunoto vīru skumstam,

Bez pārmetuma, vārda nebilstam.

Tas ilgodamies, kas aiz jūras jau,

Viņš domās redz to mājās saimniekojam vēl.

Akmens tēlu burvība

Vīram tagad nīstama.

Trūkst tiem dzīva skatiena,

Un zudusi mīla.

Tam miegā sapņu tēli parādās

Un pilda to ar ilgām smeldzīgām,

Bet prieki, ko tie nes, ir mānīgi.

Tiklīdz tev šķiet, ka redzi tu ko brīnišķu,

Jau māns no rokām izslīdējis ir

Un pagaisis, vairs neatgriežas tas

Ar spārniem vieglajiem, kas miega kalpībā.

Lūk, šādas bēdas mīt pie pavardiem

Ik mājoklī, bet reizēm tās vēl lielākas."

Kora vadītājs

"Dzird dusmu pilnas runas pilsētā -

Par visas tautas lāstiem jāmaksā.

Es baidos izzināt,

Ko tumsa slēpj.

It labi dievi redz,

Kas straumēm lējis asinis.

Ar laiku melnās erīnijas tos,

Kas laimes kalngalos mit netaisni,

Ar strauju pavērsienu gāž no augstumiem,

Bet zemu kritušajiem nelīdz vairs nekas.

Ja slava pārāk liela kļūst,

Tā bīstama, jo zibeņi

No lielā Zeva acīm šķīst."

Ierodas vēstnesis.

Vēstnesis.

"Jā gan, ir labi beidzies viss. Tak sacīt mēdz,

Ka katrai lietai laika ritumā šis tas

Ir labs, bet cits kas peļams. Tikai dievi vieni

Bez raizēm visu savu mūžu nodzivo.

Es stāstīt varētu par naktīm, vadītām

Bez miega, cietiem soliem, likstām dažādām.

Bez mitas nopūtas un lamas skanēja...

Vēl lielāks bija posts, kas krastā gaidīja.

Pie pašiem ienaidnieka mūriem nakšņojot,

No debesīm un plavu zemes rasotās

Mums drānās nemitīgi valgme iesūcās,

Un drīz tās mudžēt mudžēja no kukaiņiem.

Un kur vēl bargās ziemas, putniem postīgās,

Ko Īdas sniegi vērta nepanesamas,

Un stundas svelmainās, kad, vējiem aprimstot

Un viļņiem, jūra gurdeni guļ diendusu!"

Klitaimnestra

"Nu vīru,dziļi cienīto, kad pārnāks viņš,

Es spoži sagaidīšu. Vai tad sievietei

Var kaut kas mīļāks būt par dienu to, kad draugs

Ar dievu ziņu atgriežas no kara un

Tā viņam vārtus atver? Vīram paziņo,

Lai nāk jo ātri visas tautas ilgotais:

Viņš mājās uzticīgo sievu atradīs,

Ko atstājis. Tā viņam māju sargāja

Ka klausīgs suns. Tā nīda viņa nīdējus

Un šodien tāda pati, kāda bijusi."

Vēstnesis

"Bet kā es drīkstu, nesdams ziņas laimīgas

Šai pilsētai, kas līksma prieka pārņemta,

Pie labām vēstīm ļaunas piejaukt, stāstīdams,

Ka dievi dusmās grieķiem vētru sūtīja?

Kaut citkārt jūra ugunij bij naidniece,

Tās tagad sabiedrojās. Pildod līgumu,

Tās nelaimīgai grieķu flotei uzbruka.

Bij nakts, kad cēlās milzu bangas draudīgi

Un kuģi, vējiem atbrāžot no Trāķijas,

Cits citam brakšķot uzdrāzās ar priekšgaliem

Un, lietum gāžot, viesuļvētrai plosoties,

Kā ļauna gana dzīti, grima virpulī.

Kad otrā rītā uzlec spožais saules stars,

Tad Aigejjūru redzam līķiem nosētu

Un sadragāto kuģu atliekām. Bet mēs

Un mūsu kuģis esam gluži neskarti."

Kaujas ratos ierodas Agamemnons. Aiz viņa sēž Kasandra.

Ratus pavada karavīri.

Kora vadītājs

"Kā tevi man sveikt, valdniek, Trojas grāvēj,

Kā godāt tevi, Atrejdēls,

Lai nepārspīlētu neko,

Nedz atrautu, kas priekam pienākas?

Tik āriškības daudziem rūp,

Las pārkāpj taisnības mēru.

Ikviens gan labprāt nelaimīgam līdzi vaid,

Bet sirdi nesniedz sāpes šīs.

Viņš liekulīgi priecājas

Par citu veiksmi pūloties,

Kaut viņam vaigs ir gaužām drūms,

Tiem veltīt laipnīgu smaidu.

Bet to, kas savu ganāmpulku labi pazīst,

Nekādi maldināt nav iespējams

Ar skatieniem, kas it kā labvēlībā staro,

Tik viltus draudzību paužot."

Agamemnons

"Bet tavos vārdos klausījos it vērīgi,

Un vienis prātis esmu es ar domām šīm.

Patiešām, maz ir cilvēku, kas neskaužot

Spēj cienīt savus draugus, veiksmi guvušos.

Ja sirdī iezagusies inde - skaudība,

Tā divkārt vairo saslimušā ciešanas:

Kā smaga nasta viņu paša likstas spiež,

Un reizē citu laime viņam gausties liek."

Klitaimnestra

"Tā arī gadījies, ka dēls, kā pieklātos,

Nav līdzās mums, kas ķīla maniem zvērestiem

Un taviem, - Orests. Lūdzams, nebrīnies par to!

Par dēlu Strofijs laipni rūpējas, tavs draugs

No Fokīdas, jo brīdināja mani viņš

No briesmām divējām - no tām, kas Īlijā

Tev draud, un tām, kas rastos tautas nemieros,

Ja tiktu gāzta padome, jo cilvēki

Palaikam pagrūž kritušo ar kāju vēl.

Šī piesardzība sevī viltu slēpa."

Rādot uz Kasandru,

Agamemnons

"Laipni svešo jaunavu,

Ko redzi, ieved mājās! Dievi vēlīgi

To uzlūko, kas varu maigi izmanto.

Neviens jau labprāt nekļaujas verdzībai.

Šī meitene kā zieds starp kara trofejām,

Kā karaspēka dāvana man sekoja.

Un tagad, tevis pierunāts, uz purpura

Es kāju speršu, savā pilī iedams."

Nokāpis no ratiem, lēnām dodas uz pils vārtiem

Klitaimnestra aiz Agamemnona ieiet pilī.

Koris

"Kāpēc gan šie briesmu tēli

Neatstāj no sirds,

Ko baiga priekšnojauta māc?

Bez aicinājuma, bez algas mana dziesma

Likteni vēstī.

Kāpēc neaizgaiņā tos

Kā neiztulkojamu sapni

Paļāviga drosme,

Goda vietu ieņemot sirdī?

Ilgs aiztecējis laiks,

Kopš, raisot tauvas,

Krasta smiltis pacēlās gaisā,

Kad karavīri ar kuģiem

Uz Īliju devās."

Kasandra "Vai man!

Šis nams ir dieviem nīstams. Liecnieks bijis tas

Gan brāļu asinīm, gan galvām nocirstām.

Tā cilvēkkautuve, kur zeme asinīs mirkst!"

Kora vadītājs "Ir medībsuna smalkā oža svešiniecei,

Tā asins pēdas visur meklē cītīgi"

Kasandra "Vai man!

Šiem lieciniekiem ticu. Lūk, tur bērniņi,

Kas drausmi kliedz, kad nazis gabalos tos cērt;

Tur viņu cepto miesu apēd pašu tēvs!"

Kora vadītājs "Mums tava reģes slava slabi zināma,

Bet nevajag mums zintnieka nekāda šeit."

Kasandra "Vai man! Kas viņai padomā?

Kāds drausmīgs noziegums?

Jā, drausmīgs noziegums tai atkal padomā -

Nepanesams draugiem,

Nelabojams. Tālu,

Tālu ir palīgi!"

Kora vadītājs "Nav saprotami man šie pareģojumi,

Bet pārējais ir zināms visai pilsētai."

Kasandra "Ai, neliete, ko dari tu?

Tu vīru, kas ar tevi gultu dalījis,

Uz peldi vadi. Bet pēc tam?

Notiksies tas ātri,

Kāri snaikstās rokas,

Viena pēc otras!"

Kasandra

"Jau atkal drudzis sagrābj manus locekļus.

Ai, Apollon, ai, gaismas valdniek! Vai man! Vai!

Šī divkajainā lauvene, kas dalīja

Ar vilku gultu dižā lauvas prombūtnē,

Tā mani nokaus, nabagu! Kad gatavos

Šī indi, arī man tās naida tiesa tiks.

Trin viņa vīram zobenu un dižojas,

Ka maksās viņš par to, ka mani atvedis,

Ar asinīm. Kam nēsāju es zizli vēl

Un reģes saiti pašai sev par apsmieklu?

Pirms dodos nāvē, tevi salauzīšu es."

Salauž pareģes zizli un, noraudama no galvas saiti,

To nosviež zemē.

Kasandra

"Man nācās paciest to, ka mani saukāja

Par klaidoni un ubadzi, par badmiru.

Nu mani reģis, reģes spējas dāvājis,

Šai nāves stundai pretī šurpu atvedis,

Un negaida vairs mani tēva ziedoklis,

Bet bluķis, slacīts manām siltām asinīm.

Tak neatriebtai dievi nomirt neatļaus -

Nāks tas, kas nesīs atmaksu par mani. Dēls

Gan māti nonāvēs, gan tēvu atriebt steig.

Viņš trimdinieks, jo izraidīts no zemes, bet,

Kad pārnāks, dzimtas posta celtni vainagos;

Šurp atvedīs to lūgdamies tēvs nokautais."

Kad viņi (koris, kora vadītājs) grib doties pilī, atveras pils vārti un

kļūst redzami Agamemnona un Kasandras līķi. No pils

Iznāk Klitaimnestra.

Klitaimnestra

"Daudz pirmīt runāju, kā mirklis prasīja,

Bet nesarkdama tagad teikšu pretējo.

Kā citādi lai naidniekiem, kas izliekas

Par draugiem, viltu tērpt? Tiem tīklu uzceļam

Jo augstāku, lai pārlēkt nespēj medījums.

Jau ļoti sen man padomā šis cīniņš bij,

Nu, kaut gan vēlu, vainago to uzvara.

Turpat, kur cirtu, stāvu vēl. Ir paveikts darbs!

To - neliegšos - es veicu tā, ka nebija

Ne aizsargāties iespējams, ne vairīties.

Kā zvejas tīklā, kuram nevar izslīdēt,

To sagūstīju greznā nāves apmetnī.

Viņš saļimstot. Vēl trešoreiz tam iecirtu,

Kad bija viņš jau pakritis. Tā pateicos

Es Zevam Glābējam, kas valda pazemē.

Kad garu izlaida viņš krizdams, šļācās tam

No rīkles sārta asins strūkla spēcīga,

Un tā man tumša asins lāse uzkrita.

Ne mazāk priecināja manu sirdi tā

Kā Zeva valgme tīrumu, kad vārpas riest.

Lūk, cienījamie vīri, kā viss notika."

Koris

"Kādas ļaunas zāles,

Zemes klēpī barotas,

Kādu ļaunu indi,

Jūras dzīlēs dzimušu,

Baudīji, ka uzdrīkstējies

Nest šo upuri un tautas

Lāstu nievāt? Atstāj valsti,

Visu nīstā sieviete!"

Klitaimnestra

"No dzimtenes tu mani vēlies izraidīt,

Lemt ļaužu lāstam, visas tautas ienaidam,

Bet vīram šim nekas tev nebij pārmetams,

Kas, ziemeļvētras nomierināt gribēdams,

Ne acu nepamirkšķinājis, nokāva

Pats savu meitu, mana klēpja dārgumu,

Kā jeriņu no ganāmpulka bagātā."

Klitaimnestra

"Nē, nav viņš kritis nāvē zaimīgā,

Nedz viņa liktenis tā necienīgs.

Vai nebija tas viņš, kas ienesa

Šais mājās nodevīgi nelaimi?

Ja taisnīgi pret Ifigēniju

Viņš rīkojies, šo manu atvasi,

Tad arī tas, ko cietis, taisnīgi.

Lai pārāk nelielās viņš Aīdā,

Jo pļauj tik to, ko ir sējis!"

Ierodas Aigists ar bruņotiem pavadoņiem.

Aigists

"Ai, diena tīkamā, kas taisnību mums nes!

Es tagad varu teikt, ka dievi cilvēkiem

Ir aizstāvji un viņu ciešanas tiem rūp,

Kad redzu erīniju austās drānās šo

Bez dzīvības te guļam, sirdi priecējot,

Jo tēva rokas noziegumus izpircis.

Šis mūsu zemes valdnieks Atrejs, viņa tēvs,

Jums izstāstīšu, manu tēvu Tiestu,

Kas viņam brālis bij, par varu strīdoties,

No pilsētas un paša mājām padzina.

Kā lūdzejs nelaimīgais Tiests atgriezās

Pie senču pavarda. Tam Atrejs solīja

Tur patvērumu drošu - slacīt nebūšos

Tam dzimto zemi asinīm. Tad izlikās

Šā vīra nodevīgais tēvs, ka mīļuprāt

Viņš manam tēvam upurdzīres rīkošot,

Un galdā viņa bērna miesas pasniedza.

Viņš slepu pirkstus bērnu kājām sacirta

Un arī plaukstām, tā, lai nemana neviens.

Tēvs, ļauna nenojauzdams, tūdaļ baudīja

Šo dzimtai, redzam, liktenīgo ēdienu.

Kad saprata, kāds šausmu darbs ir pastrādāts,

Tas iekliedzās un atliekdamies izvēma

Šos gabalus. Tad, dzīru galdu apgāzdams,

Viņs Pelopīdiem drausmu lāstu izgrūda:

Tā visai Pleistenīdu dzimtai iznīkt būs!

Lūk, kādēļ redzi bez dvašas vīru šo;

Tam nāvi lemt man bija visas tiesības."

Aigists strīdās ar kori, Klitaimnestra nostājas

starp Aigistu un kori.

Klitaimnestra

"Nevajag, mans visumīļais, vairot ļaunos darbus vēl!

Sāpēm pārāk bagātīga raža, ko jau ievācām.

Ciešanu mums liku likām. Vēl mums brūces asiņo.

Ejiet katrs uz savam mājām, cienījamie sirmgalvji,

Ļauna nedarot, nedz ciešot! Pietiek tā, kas izdarīts!

Ja ar to būs likstām beigas, sirdī prieku jutīšu.

Smaga dēmonam bij roka, kuras trieciens ķēra mūs."

Aishils - Saistītais Prometejs

Aishils - Saistītais Prometejs
Hēfaists, Spēks un vara ieved važās saistīto Prometeju.

Spēks
"Pie zemes tālās malas esam nākuši
Uz skitu novadu caur drūmo tuksnesi.
Tev tagad, Hēfaist, pienākums to izpildīt,
Ko tēv tev liek! Šo noziedznieku pārdrošo
Kal cieši klintij klāt tur, klraujas virsotnē,
Un sien ar važu saitēm neatraisāmām!
Viņš tavu ziedu, uguns liesmu spēcīgo,
Ir nozadzis un mirstīgiem to dāvājis.
Par tādu noziegumu tagad sodīts viņš,
Lai sajustu pret Zeva varu bijību
Un nebūtu pret zemes ļaudīm labvēlīgs."

Hēfaists
"Ai, Spēks un Vara, abi jūs, ko licis Zevs,
Nu esat veikuši! Ir galā jūsu darbs.
Bet es - kā spēšu šo, kas man kā dievs ir rads,
Ar varu siet pie klints, kur brāžas viesuļi?
Un tomēr vajadzēs šo uzdevumu veikt,
Jo sods ir smags, ja spītē tēva pavēlei.

Prometejam
Ai, cēlais Prometej, Temīdas gudrās dēls,
Es tevi neraisāmās važās piekalšu
Pret tavu un pret savu gribu klintij šai,
Kur nebūs mirstīgo un neskanēs to balss.
Tur, saules spožo staru svelmei dedzinot,
Nu miesa tava izkaltīs. Par prieku tevi
Nāks zvaigžņu tērpā nakts un dienas gaismu slēps,
Bet saule atkal rīta rasu izkliedēs.
Ik dienas mocīs tevi smagas ciešanas;
Nav piedzimis vēl tāds, kas tevi varēs glābt.
Lūk, tas par tavu cilvēkmīlestību būs!"

Prometejs
"Bet ko es runāju? Es skaidri zināju
Pats savu nākotni; nekad jau negaidot
Man likstas neuzbŗūk. Ir katram nolemtais
Visvieglāk panesams, ja apzināmies, ka
No sava likteņa mēs izbēgt nevaram.
Bet klusēt, nerunāt par savu likteni
Man spēka trūkst. Tik tādēļ man šīs mocības,
Ka Zemes ļaudīm sagādāju dāvanas.
No debesīm es uguns dzirksti atnesu,
To niedrē paslēpis. Tā kļuva mirstīgiem
It visās prasmēs skolotājs un palīgs liels.
Pat tādiem noziegumiem sodu ciešu es,
Zem klajām debesīm pie klintīm pienaglots."

Prometejs
"Kaut labāk jau Aīda valstī zem zemes,
Kur mirusie mājo, viņš nogāztu mani
Un iemestu tumšajā Tartarā dziļi!
Kaut važās bez žēlas tur žņaugtu tas mani,
Lai mokas šīs neredz ne dievs kāds, ne cilvēks!
Es klīstošies vējiem tik rotaļa esmu,
Par prieku šeit naidniekiem mocības ciešu."

Prometejs
"Es zinu, Zevs bargs; tas viņam ir likums,
Ko lēmis viņš pats; bet tomēr nāks brīdis,
Tas laipnāks reiz kļūs un raksturā maigāks,
Kad trieciens to ķers.
Drīz aizmirsts būs naids, kas tagad mūs šķīris,
Un mieru ar mani un draudzību līgt
Viņš steigsies, es steigšos tam pretī."

Prometejs
"Kad tikko Zevs bij tēva tronī iesēdies,
Viņš tūdaļ dieviem sadalīja amatus,
Šim to, tam to, un varu visiem noteica.
Bet mirstīgos, kam dzīve bija mokpilna,
Pavisam aizmirsa, jo iznīcināt šos
Viņš nolēma, lai jaunu cilti radītu.
Neviens jau nepretojās viņa nodomiem.
Tik es tad iebildu, lai glābtu mirstīgos,
Un nāvei lemtiem neļāvu iet pazemē."

Okeāns
"Es, Prometej, nāko no attālas malas
Un sasniedzu tevi pa gŗutajiem celiem.
Šurp atnesa mani kāds ātraspārnu putns,
Kad griba to vadīja mana bez grožiem.
Jel tici, tavs liktens rūgtais man sāp!
Tu, pirmkārt, mans radinieks esi,
Bez tam jau vēl arī
Nav pasaulē cita neviena no dieviem,
Kas dārgāks man būtu par tevi,
Jel tici, ka taisnību saku -
Es negribu izdabāt, glaimot nevienam.
Tu saki, ar ko es tev palīdzēt varu, -
Tad rtedzēsi, labāka drauga par mani,
Okeānu, nebūs tev pasaulē cita."

Okeāns
"Bet tomēr, Prometej, par runu lepnīgo,
Lūk, tādu algu esi tagad saņēmis.
Tu neesi vēl rāms, tu likstās neliecies -
Pie šīm tu jaunu postu gribi uzņemties.
Jel klausi manai pamācībai prātīgai
Un cilpā nelien patsQ Tu apdomā, nav mums
Šis valdnieks lenprātīgs, bet bardzīgs patvaldnieks.
Bet tagad eju jau un gribu mēģināt,
Ja būs man iespēja, no mokām tevi glābt.
Patlaban esi rāms un mēli savaldi!
Vai pats tu, visu zinādams, vēl nezini,
Ka augstprātība pati sev tik rīkstes griež?"

Prometejs
"Es tevi apskaužu. Bez vainas esi tu,
Kaut palīgs biji mans un dumpojies man līdz,
Šo domu atmet tu un nedari neko!
Tu Zevu nepierunāsi - viņš stūrgalvigs.
Tik piesargies, ka pats tu sodā nekristu!"

Okeāns
"Daudz labāk proti citus tu pie prāta vest
Kā sevi pats. Ne vārdos vien, bet darbos to
Tu pierādi. Tas nevar mani atturēt.
Es zinu to, pret mani Zevs būs labvēlīgs
Un piekāpsies - no mokām tevi atraisīs."

Okeanīdu koris
"Mēs skumstam, PrometejNo acu plakstiem mums
Pār vainasPlūst gaužas asaras.
Nu nežēlīgi valda Zevs -
Ir viņa likums patvaļa.
Viņš seniem dieviem lepnīgi
Tik baismo šķēpu parāda.

Pa visu zemi vaimanas un vaidi skan
Par slavu bijušo,
Par tavu dzimumu,
Par brāļiem titāniem.
Šie vaidi nāk no visiem tiem,
Kas Āzijzemēs svētās mīt;
Šais izmisuma saucienos
Dreb līdzi visi mirstīgie.

Raud kolhu zemes meitenes,
Kas cīņā doties nebaidās;
Raud stepēs skitu nomādi,
Kas klejo zemes nostūrī
Ap Malotīdas purvājiem.

Pat kareivīgie arābi,
Kam augstās klintīs mitekļi
Ir Kaukāzkalna pakājē,
Raud asaras, un piebalso
Tiem aso šķēpu zvadzoņa."

Prometejs
"Bet kas tad, ja ne es, šos goda amatus
Ir visiem tagadējiem dieviem piešķīris?
Es klusēšu par to. Ir lieki stāstīt jums,
Ko zināt jau. Par ļauzu postu stāstīšu,
Lai dzirdat, kā es viņus, senāk bērnišķus,
Pie prāta vedu, viņiem domāt mācīju.
To tapēc nesaku, lai ļaudīm pārmestu,
Bet lai jūs manus labos darbus atzītu.
Tie skatījās, bet nesaredzēja neko,
Tie klausījās, bet nesaprata dzirdēto -
Kā ēnas un kā sapņu tēli tie dzīvoja
Bez apziņas. Ne ķieģeļmājas saulainas
Tie uzcēla, ne koka darbus saprata,
Bet, ierakušies apakšzemes dziļumos,
Bez saules dzīvoja kā skudras mudžeklī.
Vēl nebija tiem drošas laika nojautas
Par ziemu, krāšņo ziedoni un vasaru,
Kad augļi ienākas. Tie visu darīja
Bez saprāta, līdz kamēr zvaigžņu lēktu tiem
Un norietu, ko grūti vērot, rādīju.
Es skaitļu prasmi, izcilāko zinātni,
Tiem atradu un burtus lielos mācīju,
Kas atmiņai un visām mākslām māmuļa.
Es pirmais jūgā radināju dzīvniekus,
Lai tie ar savu spēku kalpo cilvēkiem
Un visi smagie darbi tiem kļūst vieglāki.
Es ratos viņiem zirgus, grožiem klausīgos,
Vēl sajūdzu, šo brīnišķīgo greznumu,
Un izgudroju laivu, viļņu šķēlēju,
Ko jūras braucēji ar linu spārniem dzen.
Kaut šādas iemaņas es ļaudīm mācījis,
Pats esmu nelaimīgs un tālāk nezinu,
Kā vaļā raisīties no smagām mocībām."

Prometejs
"Šo lūgumu tev, Īo, vajag izpildīt,
It sevišķi tāpēc, ka tēva māsas lūdz.
Bet bēdāties un savas likstas apraudāt
Ir jēga tikai tad, kad arī klausītājs
Aiz līdzjūtības nespēj valdīt asaras."

Īo
"Kāds labums dzīvot man? Vai labāk nebūtu
Jau tūdaļ lejup mesties man no stāvās klints,
Lai krisdama no mokām tūdaļ atraisos?
Vai labāk nav uz laiku laikiem vienreiz mirt,
Lai katru dienu jaunas mokas neciestu?"

Prometejs Īo
"Es jums un viņai tagad teikšu pārējo,
Uz vecām runas pēdām atkal atgriezties.
Pie pašām zemes robežām ir pilsēta -
Tā Kanoba pie Nīlas grīvas dūņainās.
Tur skaidru prātu Zevs tev atkal atgriezīs
Ar to tik vien, ka tev ar roku pieskarsies.
Tad tumšo Epafu tu viņam dzemdēsi -
To brīnumainās ieņemšanas dēļ tā sauks;
Tas zemes apstrādās, ko slaka Nīlupe."

Okeanīdu koris
"Jo prātigs, patiešām prātīgs tas bijis,
Kas pirmais to apsvēris sirdī
Un pirmais to izteicis vārdot,
Ka līdzīgas laulības ļaudīm nes laimi.
To nepreci, ko bagātība lutina,
Kas lepnīgs ir ar augsto dzimumu,
Ja tevi baro tikai roku darbs."

Okeanīdu koris
"Man tīkas tādas laulības,
Kad līdzīgs apprec līdzīgu.
Lai tikai varenāko dievu acs
Uz mani mīļi neraugās!
Nav tādā cieņā cerības, nav gūstā
Izejas! Ko tālāk darīt man,
Kā Zeva gribai pretoties,
To saprast nespēju."

Hermejs
"Ai, gudriniek, tu rūgtumā pats rūgtākais, -
Kas dievus nodevis un godā viendieņus,
Ar tevi, ugunszagli, tagad runāju:
Tēvs vaicāt lika man, par kādām laulībām
Tu runājis, kas viņa varu gāzīšot.
Teic tūdaļ visu man bez kādiem aplinkiem
Un skaidri pasaki, lai divreiz, Prometej,
Nav jāstaigā šis ceļš! Tu labi zini pats,
Ka tādas lietas Zeva dusmas neremdē."

Prometejs
"Cik iedomības, augstprātības pilna ir
Šī valoda! Tā dievu kalpam piederas!
Jums jaunajiem jauna vara ir. Jūs domājat,
Ka bezrūpigi dzivosit. Es redzēju,
Ka divi valdnieki jau tika padzīti.
Pat trešo vēl, kas tagad valda, redzēšu
Drīz vien ar kaunu kritušu. Vai domā tu,
Ka jauno dievu priekšā drebu, baiļojos?
Pavisam tālu es no tā. Pa ceļu to,
Pa kuru atnācis, tu drīzāk atgriezies!
Neko tev nesacīšu es, ko vaicāji."

Prometejs
"Es zināju visu, ko vēstnesis šis
Man te iegaumēt lika. Nav negods un kauns,
Ja kāds ienaidnieks naidniekam savam liek ciest.
Lai uz krūtīm man metas kā divgiezīgs šķēps
Zibens locīgā liesma! Lai nodreb viss gaiss,
Skaļu pērkonu grandīts, lai viesulis brāž!
Lai šeit zeme līdz pamatu pamatiem dreb,
Stauja orkāna elpa kad pāri man teidz!
Lai tad bangainā jūra tik mutuļus veļ
Līdz pat debesīm augšup, lur zvaigznēm ir ceļš!
Mani līdzi šie mutuļi augšup lai ceļ,
Lejup Tartarā tumšā no augšienes gāž,
Lai nu likteņa atvars virpuļus griež -
Mani nonāvēt nevarēs Zevs!"

Hermejs
"Te ir dzirdami murgi - tā jukušā balss!
Viņa domas un vārdi tik ārprātu pauž!
Ar ko atšķiras tagad no bezprāša viņš?
Vai gan vesels tam prāts, ja tā dižoties var?"

Prometejs
"Jau patiešām te piepildās sacītais vārds:
Visa zeme līdz pamatu pamatiem dreb,
Dobji pērkona grāvieni draudīgi dārd,
Liesma žilbīga lejup no debesīm krīt,
Lokās zibeņu svītras, un ēters viss mirdz.
Augšup putekļu mākoņus viesuļi griež,
Vēji kaukdami pretī cits citam jau trauc,
Cīņā viņi ar naidīgiem viesuļiem iet,
Kopa bangainā jūra ar debesīm jūk!
Drausmās negaisa likstas man uzlaidis Zevs,
Lai man izbailēs drebētu satrauktā sirds!
Mana māmuļa svētā, tu mirdzošais gaiss,
Kas virs zemes mums gaišumu lej,
Skaties, ciešu bez vainas es šeit!"

Klints ar piekalto Prometeju
Iegrimst Tartarā.

Aishils (Eshils)

Aishils jeb Eshils (sengrieķu Αισχύλος; dzimis 525.g. p.m.ē., miris 456.g. p.m.ē.) bija sengrieķu dramaturgs, viens no trim izcilākajiem sengrieķu traģēdiju autoriem (līdzās Sofoklam un Eiripīdam).

Biogrāfija - Aishils dzimis Eleusīnā Atikā. Pirmās lugas viņš sarakstījis 498.g. p.m.ē., bet par viņa senāko saglabājušos darbu tiek uzskatīta luga "Lūdzējas" (ap 490.g. p.m.ē.). 490.g. p.m.ē. Aishils piedalījās Maratonas kaujā, bet 480.g. p.m.ē. - Salamīnas kaujā.472. gadā p.m.ē. Atēnās ikgadējās Dionīsiju teātra sacensībās tika uzvesta un pirmo vietu ieguva Aishila traģēdija "Persieši", kurā atspoguļota paša Aishila kauju pieredze.Aishils nomira 456.g. p.m.ē. Gēlā Sicīlijā, kuru bieži apmeklēja pēc tās valdnieka ielūguma.


Darbi - Aishils sarakstījis aptuveni 90 lugas, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai 7:

• "Lūdzējas" (ap 490.g. p.m.ē.);
• "Persieši" (472.g. p.m.ē.);
• "Septiņi pret Tēbām" (467.g. p.m.ē.);
• "Orestija" (458.g. p.m.ē.)
  • "Agamemnons"
  • "Ziedotājas"
  • "Labvēlīgās"
• "Saistītais Prometejs" (triloģijas pirmā luga, pārējas divas nav saglabājušās).

Ir izteikts pieņēmums, ka "Saistītā Prometeja" autors varētu nebūt Aishils un ka šī luga varētu būt tapusi pat 4. gs. p.m.ē. Savukārt 20. gs. 90. gadu sākumā Ēgiptē tika atrasti vēl kādas Aishila lugas fragmenti; šī luga, pazudusi pirms vairāk nekā 2000 gadiem, bijusi daļa no triloģijas par Trojas karu.
Aishila traģēdijās uzsvērta morāles un reliģijas nozīme, aplūkota cilvēka vieta pasaulē un tā saistība ar dieviem, likteni. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tieši Aishils ar savu lugu iestudējumiem sengrieķu teātrī ieviesis otro aktieri.

Bakhilīds

Bakhilīds (ap 505. g. - ap 450. g.) -  dzimis Keosas salā, Iulīdas pilsētā. Kādu laiku atradies trimdā Peloponēsā. Viesojies Sirakūzās, Hierona galmā, sacenties ar Pindaru, sacerot Hierona olimpiskajai uzvarai veltīto dziesmu. Tuvāka iepazīšanās ar Bakhilīda dzeju kļuvusi iespējama tikai 1896. gadā, kad Ēģiptē atrasti divi papirusa rituļi ar 14 epinīkijiem un 6 ditirambiem. Bakhilīdam nav Pindara domu bagātības un dziļuma. Toties viņš ir lielisks, aizrautīgs stāstītājs ar viegli uztveramu, elegantu formu. Būdams visai slavens dzīves laikā, kad viņu uzskatīja par līdzvērtīgu Pindara sāncensi, Bakhilīds vēlāko laiku skatījumā palicis Pindara ēnā.

Septiņpadsmitā dziesma
Keosas korim Dēlas svētkos
Jaunieši jeb Tēsejs

"Kuģis ar priekšgalu tumšu
Šķēla jau krētiešu jūru,
Divreiz pa septiņi lielisku jaunu joniešu pulkā
Arī Tēseju vezdams, kaujas mutulī drosmo;
Tālu redzamo buru
Ar Aigidas nesējas Atēnas ziņu
Pleta Boreja elpa.
Pēkšņi ar pierlenti košu
Rotātās Kiprietes svētās veltes
Iededza Mīnoja sirdi,
Un viņš, pret kādu no jaunavām
Valdīt vairs nespēdams roku,
Skāra tās mirdzošo vaigu.
Eriboja to sauca
Pēc Pandīona atvases
Varkaltās bruņās. Zem uzacīm tumšām,
To redzot, Tēsejam zvēroja acis,
Un sirdi tam plosīja
Drausmīgas mokas. Viņš teica:
"Zeva visspēcīgā dēls,
Par tavu prātu
Vairs nevalda taisnīgas domas! Jel vairies
No vardarbības un augstprāta, dižais!

Lai arī ko pēc dievu gribas
Mums piešķir visvarenais liktens,
Lai kurp arī noliecas Taisnībassvari, -
Mēs nesīsim visu, kas lemts, kad tas pienāks.
Bet atmet nodomus ļaunos! Tiesa,
Saistoties mīlā ar Zevu
Pie Idas deniņiem, tevi,
No mirstīgiem cildāko vīru,
Dzemdēja Foinīka tikusī meita
Ar mīlīgo vārdu.
Bet arī mani
Dzemdēja bagātā Piteja vasa
Jūru valdniekam Poseidonam
Un tumšsprogu Nereīdas
Tai plīvuru sniedza no zelta.
Un tāpēc, knosiešu vadon, es aicinu tevi:
Vairies no nekrietniem darbiem,
Kam pavadā asaru daudz un vaidu. Es mīļo
Dieviķšās Ēosas gaismu
Vairs negribu skatīt,
Ja kādam no jaunajiem cilvēkiem darīsi pāri.
Lai rādām vispirms, kāds rokās mums spēks,
Bet to, kam notikt, lai dievība izšķir!"

Varonis šķēpraidis bilda šos vārdus,
Un jūrnieki brīnijās gauži
Par jaunekļa izcilo drosmi.
Bet dusmās nu iekaisa Hēlija znots
Un sacīja, vērpdams neredzētu viltu:
"Uzklausi varenais Zevtēv:
Ja esmu patiešām dzimis no tevis
Feniķu meitenei baltajām rokām,
Tad raidi no debesīm tūdaļ
Zibeni ātro ar liesmainām krēpēm
Par skaidri redzamo zīmi! Un, ja arī tu
No Poseidona, zemes trīcinātāja,
Dzimis Troizēnas Aitrai,
No jūras dzelmes
Tad atpakaļ atnes
Šo manas rokas zeltrotu spozo,
Mezdamies tēva mājās bez bailēm!
Tad uzzināsi, vai Kronīds -
Pērkona valdnieks un Visuma pavēlnieks
Dzirdējis lūgumu manu."
Un varenais Zevs
To uzklausīja un mīļajam dēlam
Gribēja, visiem redzot,
Parādīt īpašu godu un zibeni šķīla.
Un karotājs cildais,
Kad redzēja zīmi, kas priecēja sirdi,
Pastiepa rokas pret ēteru gaišo
Un sacīja: " Tēsej, še redzi tu skaidri,
Ko dara man Zevs! Tad ielec tu savukārt
Dobji dunošā jūrā. Gan Kronīds
Poseidons, valdnieks, tavs tēvs,
Piešķirs tev augstāko slavu
Uz kokiem bagātās zemes."
Tā viņš teica, bet neliecās
Tēseja drosme - viņš stājās
Uz stipri būvētā klāja
Un lēca, un sāļā jūra
To uzņēma laipni.
Zeva dēls samulsa sirdī
Un prasmīgi veidoto kuģi
Vēlēja turēt pa vējam. Bet citu
Ceļu rādīja liktens.

Ātrais kuģis, ziemeļa dzīts,
Trauca pa viļņiem,
un trīcin trīcēja
Atēnu jauniešu pulks,
Tēsejs kad ielēca jūrā;
Gaišajās acīs tiem sariesās asaras
Skarba triecina gaidās.
Tikmēr delfīni, dzelmāja tauta,
Tēseju aiznesa aši jo aši
Uz tēva, zirgvalža, pili.
Ienācis zālē, kur pulcējās dievi,
Viņš satrūkās,
Ieraugot laimīgā Nēreja raženās meitas:
No brīnišķiem locekļiem
Staroja spīdums kā atblāzma gunij:
Zeltaustas lentes
Tām vijas ap matiem,
Un visas līksmojās sirdī,
Lokanām kājām griezdamās dejā.
Krāšņajā pilī viņš redzēja arī
Tēva mīļoto lielaci sievu -
Cienīto Amfitrīti.
Tā viņu ietērpa purpura drānās

Un aplika lielisku ķēdi
Ar kuplajiem matiem;
Ar ievītām tumšsārtām rozēm
To viltniece Kipriete
Kāzās bij sniegusi viņai.
Nekas, ko dievības vēlas, nav neticams prātīgiem ļaudīm:
Jauneklis iznira atkal pie kuģa priekšgala slaidā.
Ai kādas ieceres knosiešu vadonim
Izjauca Tēsejs,
Kad visiem par brīnumu sauss
Izkāpa ārā no ūdens
Un stāvā tam mirdzēja dievišķās veltes.
Un meitenes krāšņajos troņos,
No jauna pauzdamas prieku,
Dziedāja gaviļu dziesmu,
Un iešalcās jūra. Un jaunie ļaudis ap viņu
Mīlīgām balsīm paiānu sāka.
Razdams, Dēlieti, prieku
Par Keosas koriem,
Gādā, lai dievi mums laimīgu likteni sūta!"

Pindars

Pindars (ap 518. - ap 422. g.) - dzimis Kinoskefalās pie Tēbām aristokrātu ģimenē, izglītību guvis Atēnās. Jau 5.  gs pirmajā gadu desmitā viņš bija grieķu zemēs plaši pažīstams dzejnieks. Kara laikus Pindars pārlaida pie draugiem Aigīnā ar kuru viņu arī turpmāk saistīja ciešas saites. No apm. 476. g. līdz 474. gadam Pindars uzturējās Sicīlijā - Sirakūzu Heirona un Akragantas Tērona spožajos galmos, kur tika svinētas abu tirānu uzvaras Olimpiskajās un Pītiskajās spēlēs. Dzejnieks saņem pasūtījumus no visām malām: no Rodas, Korintas, Argosas, tālās Kirēnes, no Aigīnas, kurai sacerēts cetrutā daļa Pindara epinīkiju.
Pindara korlirikas sacerējumi senatnē bija apkopota 17 grāmatās, no kurām pilnīgi saglabājušās vienīgi četras. Kaut arī piedalīties Visgrieķijas spēlēs formāli bija iespējams ikvienam brīvajam Grieķim, to dalībnieku loks faktiski bija sociāli visai ierobežots. Gatavošanās sacnsībām prasīja daudz brīva laika, kura nebija ne amatniekiem, ne zemniekiem, ne tirgotājiem, un bija saistīta ar prāviem izdevumiem trenera algošanai. Īpaši lielus līdzekļus prasīja zirgu sports. Turēt zirgus bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem ļaudīm, galvenokārt aristokrātisko dzimtu pārstāvjiem. Pindars savos epinīkojos saglabā jau pirms viņa izveidojušos komplicēto korlirikas formu. Korespondējošās strofas metriski savā starpā rūpīgi saskaņotas. Epinīkijā ir vairāki tradicionāli elementi: a) dziesmas sacerēšanas iemesla, t. i., attiecīgās uzvaras pieminējums; b) uzvarētāja un viņu dzimtas cildinājums; c) mīts; d) gnomiskā daļa - prātulas, gan vispārīgas, gan paša dzejnieka aforistiskā formā izteiktas domas. Epinīkija plašākā daļa ir mīts, ko dzejnieks izstāsta pēc asociācijas ar sacerējuma pamattematu. Te Pindars konsekventi tiecas noklusēt vai pat pārveidot tādus mītu momentus, kas dievību parāda negatīvā gaismā. Antīkā pasaule - kā Grieķija, tā Roma - pret Pindaru jutusi dziļu bijību. Kad Maķedonijas valdnieks Filips II 338. gadā pie Haironejas sakāva grieķu apvienoto karaspēku, viņš lika nopostīt visu Tēbu pilsētu, saglabājot vienīgi māju, kur bija mitis Pindars.

Pirmā olimpiskā dziesma Sirakūzu Hieronam
Par uzvaru zirgu skriešanas sacīkstēs

"Pats labākais - ūdens, bet zelts
Līdzīgi liesmainai ugunij naktī
Izceļas spilgti
Lepnas mantības vidū.
Un, ja vēlies tu, sirds mana mīļā,
Daudzināt sacīkstes dziesmās,
Tad nemeklē dienā
Vienmuļā ēterā citu vēl spīdekli gaišu,
Kas siltāks būtu par Sauli,
Un neapdziedāsim spēles
Par olimpiskajām cildākas.
Jā, no turienes
Zinīgo dvēselēs dziesmas,
Daudzkārt slavētas dzimst. Tad viņi
Dodas, lai Kronīdu teiktu,
Uz bagāto,
Laimīgo Heirona pavardu - dodas pie vīra,

Kam daudzavju Sicīlijā
Rokā ir scepteris, taisnības nesējs.
Plūc viņš labākos visu
Tikumu augļus,
Un viņam jo spoži
Spīd mūzu mākslas,
Kuras mūs, vīrus,
Priecē tik bieži pie draudzīgā viesību galda.
Taču nu paņem no naglas
Dorisko formingu,
Ja vien ar tīkamām domām
Tev iedvesmu radījis prieks
Par Pīsu un Ferenīku -
Tobrīd, kad, dzelkšņa neskubināts,
Tas traucās uz priekšu
Pie Alfejas straumes,
Saimniekam uzvaru gūdams -

Valdniekam zirgmīlim
Sirakūzās; mirdz viņa slava
Līdieša Pelopa drošsiržiem bagātā zemē.
Iemīlēja šo Poseidons, zemnesis stiprais,
Kad Kloto cēla to laukā
No spodrā trauka
Un gaiši tam spīdēja plecs
No ziloņa kaula.
Tiešām - brīnumu daudz,
Bet dažkārt mirstīgo runas
Ir viņpus patiesā sliekšņa,
Mūs maldina raibraibiem meliem
Pušķotas teiksmas.

Harita, kura it visu, kas mīļš,
Mirstīgiem dāvā, ne vienureiz vien,
Piešķirot godu,
To, kas nav ticams,
Par tivamu vērš -
Bet labākie liecinieki tam
Ir vēlākie laiki.
Cilvēkam klājas par dievībām
Labu vien runāt; tad vaina
Mazāka būs. Par tevi,
Tantala dēls, pavisam ko citu
Vēstīšu es nekā senči:
Toreiz, kad tēvs tavs
Uzlūdza dievus,
Atdarot viņiem par mielastu baudu,
Dzīrēs uz Sipilu mīļo,
Mirdzošā trijdekšņa turētājs sagrāba tevi,

Sirdī kaislības veikts, un zelta ķēvēm
Aizveda projām
Uz tālu godātā Zeva
Mājokli augsto.
Citureiz šurpu
Tā paša iemesla dēļ
Arī Ganimēds nāca pie Zeva.
Un, kad tu izgaisi, ļaudis,
Kaut meklēja ilgi, pie mātes
Atpakaļ atvest vairs nespēja tevi,
Un tūdaļ kāds nevīdīgs kaimiņš
Slepus palaida baumu:
Graizīts ar nazi
Locekli pa loceklim,
Esot tu ūdenī mests, kas viris uz uguns,
Tad miesa dalīta visiem
Un ēsta.

Taču es nespēju
Kādu no laimīgiem dieviem
Par rijīgu dēvēt, nē, nevēlos to!
Pārāk bieži jau mēlnešus ķēris ir sods.
Ja kādu mirstīgu vīru ir likuši cienā
Olimpa kungi, tas bijis ir Tantals.
Taču šo milzīgo laimi
viņš nespēja panest -
No tēva
Pārgalvnkieks saņēma drausmīgu sodu -
Varenu bluķi virs galvas:
Alkas to novelt
Nerimšus laupa tam mieru.

Dzīve tam mokpilna, bezgala grūta -
Klāt pie sodībām trim
Arī ceturtā cēl,
Jo, nosadzis mūžīgi esošiem
Ambrosiju un nektāru,
Nemirstību kas piešķīra viņam,
To iedeva draugiem -
Dzīru biedriem. Ja kāds vēl
Cerību lolo, ka rīcību savu
Noslēpt varēs no dieviem, viņš maldās.
Tāpēc mūžīgie atkal
Raidīja atpakaļ dēlu
Uz īsmūža cilvēku cilti.
Un tad, kad pienāca viņam
Ziedošās jaunības gadi
Un pūkas vaigu tam tumšāku vērta,
Sāka viņš domu par laulību apsvērt,

Kā tam no pīsieša - tēva
Iegūt meitu,
Daudzteikto Hipodameju.
Un viņš, naktī viens
Devies uz pelēkās jūras krastu,
Sauca tur varenā trijdekšņā dobjšalku dievu,,
Un tas mirklī bij klāt.
Un Pelops tam bilda:
"Ja vien tev pašam, Poseidon, sirdi
Priecē Kiprietes saldās veltes,
Oinomajam
Tad varkalto zobenu kavē
Un mani
Ātrākos ratos
Prom uz Elīdu ved,
Un dāvā man spēku,
Jo Oinomajs trīspadesmit
Preciniekus nokāvis jaunības

Un kāzas vilcina meitai! Bet lielās briesmas
Nesastaps gļēvuli kādu.
Vai tam, kam tik un tā jāmirst,
Vecuma dienās bez slavas būs kvernēt tumsā,
Bez jēgas dzīvību vilkt
Un visam skaistajam atmest ar roku?
Nē, man šis ciniņš pa spēkam, tu vēlamo uzvaru dāvā!"
Tā sacīja Pelops, un vārdi šie nebija velti:
Dievs, parādot cieņu, tam iedeva zelta ratus
Un nenogurstošus
Spārnotus zirgus.

Oinomaju tad pieveica Pelops
Un jaunavu guva par sievu.
Tā sešus dēlus
Tautvalžus dzemdēja viņam,
Kad visi pēc varoņa tikuma tiecās.
Tagad viņš saņem
Bagātas asiņu veltes,
Dusot pie Alfejas brasla.
Te viņa kaps, kur drūzmējas tauta,
Un ziedoklis līdzās, ap kuru daudz svešzemju viesu.
Tālu jo tālu mirdz slava
Olimpiādēs -
Pelopa skrejceļā gūtā,
Kur ātrumā sacenšas kājas
Un milzu spēks,
Kas nevairās pūliņu.
Tam, kas te uzvar,
Iegūto balvu dēļ turpmākā dzīve
Rit bezrūpju mierā salda kā medus.

Labais, ko mirstīgais pieredz
No dienas dienā,
Ir augstākā laime.
Taču man pienākas vainagot viņu
Ar jātnieka meldiju
Aiolu mēlē. Es pārliecināts:
Nekad vairs neteikšu dziesmāsMūsdienu viesturi citu,
Kas saprastu mākslu tik dziļi
Un reizē
Būtu tik varens.
Kādam dievam,
Heiron, rūp tavas raizes, -
Viņš gādā par tevi,
Un, ja vien neatstās pēkšņi, es ceru
Ka, uzvarot taviem

Straujajiem ratiem,
Uz Kroniju, redzamo tālu visapkārt,
Nākdams, vēl skaistāku radīšu ceļu
Slavas paudējiem vārdiem. Jā, mūza man
Tiaki vēl guldina sparu
Visstiprākā bultā.
Dažādiem cilvēkiem -
Dažāds dižums,
Bet pašā galotnē - valdnieks.
Jel nevērs skatu vēl tālāk!
Tev lai ir lemts šo laiku pa virsotni staigāt,
Man - tikpat ilgi
Atrasties līdzās uzvarētājiem
Un Hellēņu vidū
Visur izcilam gudrībā būt un prasmē."

Simonīds

Simonīds (ap 566. g. - ap 468. g.) - viens no vispusīgākajiem un izcilvākajiem korliriķiem, dzimis Keosas salā. Savu mūžu pavadījis dažādu valdnieku galmos: pie Hiparha Atēnās, pie Skopādiem Krannonā un Farsalā (Tesālijā) un citur. Persiešu kara laikā viņš atradās Atēnās, kur bija draudzīgās attiecībās ar Temistoklu. Simonīds, iespējams, bijis pirmais dzejnieks, kas pēc pasūtījuma sacerējis dzejoļus arī cilvēkiem, ne tikai dieviem par godu: trēnus - sēru dziesmas, ar kurām Simonīds bija sevišķi slavens un kuru spēcīgo iedarbību atzīmējuši gan grieķu vēsturnieks un rētors Halikarnasas Dionīsijs, gan romiešu retorikas teorētiķis Kvintiliāns. Ļoti pazīstams viņš bija arī ar savām epigrammām. Par to, ka Simonīds nodevies arī pārdomām par dzejas būtību, liecina viņa izteikums, ka dzeja esot runājoša glezniecība, glezniecība - klusējoša dzeja.
Ar saviem ditirambiem, no kuriem neviens nav saglabājies, Simonīds dzejnieku sacensībās esot izcīnijis 56 uzvaras.

"Nešķiet īsti pareizs man Pītaka teiciens,
Lai cik gudrs bij cilvēks, kas to ir bildis:
Krietnam būt, viņš sacīja, esot grūti.
Nē, uz to gan spējīgi tikai dievi,
Taču cilvēks, kam uzbrūk liksta,
Vispār nevar citādāks būt kā vien nekrietns.
Labs ikviens, kam veicies ir labi,
Slikts turpreti, kam - slikti.
Labakie mēdz būt tie,
Kuriem ir vēlīgi dievi.

Tāpēc negribu tiekties pēc tā, ko sasniegt
Vispār iespējams nav, nedz lolot cerības tukšas,
Šķiezdams laiku, kas avēlēts mūžam, lai atrastu
Vīru, kas visādā ziņā bez vainas, to vidū,
Plašā zeme ar saviem augļiem ko baro.
Ja tomēr izdosies atrast, jums ziņošu tūdaļ.
Mīlu un cildinu katru, kas nedara
Brīvuprāt ļaunu neko;
Bet tam, kas nolempts, par dievi
Pretoties nespēj."

"Kurš gan, kas prātam tic, uzteikts
Kleobūlu, vīru no Lindas -
To, kas upju mūžīgai plūsmai un ziedoņa puķēm,
Saules liesmai un Mēness zeltainai mirdzai,
Jūras virpuļiem līdzās stēlas spēku grib nolikt?

Viss taču vājāks par dieviem, bet akmeni
Dragā par mirstīgās rokas. Tik muļķis
Spējīgs tā domāt."

"Ir tāda teiksma:
Stāvās klintīs ir Aretes mītne, un grūti tur uzkāpt,
Cieši apņem un sargā to svētbirzs.
Ne jau visu mirstīgo acīm ir skatāma dieve -
Tikai tas, kas sviedrus sūrus ir lējis,
Tikuma virsotni sasniedz."

Danaja
"Aukas gaudoņa,
Bangotā jūra
Uzdzina Danajai
Prasmīgi veidotā šķirstā
Šausmas, pār vaigiem tai asaras rita.
Viņa tad, rokas mīļi ap Perseju vijot,
"Bērniņ," iesaucās, "kādas gan mokas man jācieš!
Bet tu, zīdulīt, dusi -
Mierīgi guli šai zilgani melnajā tumsā
Drūmā varkaltā šķirstā,
Spīguļojošā naktīs.
Jūras klaids, kas plešas virs sprodziņām tavām,
Viļņi, veļoties cits pēc cita,
Vētras auri necik tevi nesatrauc - mīlīgu vaigu
Dusi tu, purpura sedziņā vīstīts.
Ja vien tu jaustu, cik briesmas šīs briesmīgas,
Austiņa maigā gan dzirdētu, ko es tev saku.
Guli, mans mazulīt, klausi! Un jūra lai guļ, un lai guļ arī
Neizsakāmās bēdas! Griez, Zevtēv,
Visu par labu! Un, ka es tik nekautri
Vēršos pie tevis, kaut tiesību nav, -
To, lūdzos, man piedod!".

Ibiks

Ibiks (6.gs. otrā puse) - korliriķis, dzimis Rēgijā (Dienviditālijā). Ilgāku laiku viņš uzturējās Samas salā tirāna Polikrata galmā, kur tikās ar Anakreontu. Par viņa nāvi vēstī leģenda, ko F. Šillers izmantojis balādē "Ibika dzērves Ibiku noslepkavo laupītāji. Dzejnieks mirstot piesauc garām lidojošas dzērver par atriebējām. Vēlāk slepkavas Korintā teātra izrādes laikā ierauga dzērvju kāsi, un viens no viņiem ar nepiesardzīgu piezīmi ("Rau, Ībika dzērves!") nodod sevi.
Par Ībika dzeju nedaudzie saglabājušies fragmenti sniedz visai nepilnīgu prieksstatu.)"

"Atkal Erots zem zilgani melnajām skropstām
Raugās ar tvīksmainu skatu un dzen mani
Dažādām viltībām taisni
Kiprietes neatvairāmā tīklā.
Trīcu, to redzēdams nākam man virsū,
Tāpat kā aizjūgā zirgs, kas, pie uzvarām radis, bez prieka
Dodas cīņā ar straujajiem ratiem, kad vecums jau klāt tam."

"Klāt ir ziedonis - dzidrais strauts
Nimfu svētajā briztalā
Veldzi kidoņu ābelēm sniedz
Stīgu ēnainā lapotnē
Vīnogu pumpuri briestin brist.
Taču Erots nevienu pat mirkli
Nedod man mieru -
Nē, līdzīgi Trāķijas ziemelim,
Zibšņiem zibsnījot,
Joņo viņš, Kiprietes sūtīts, un dedzina
Svelošā neprātā drūmā. No bērnu
Dienām pār dvēseli manu viņš
Nepielūdzami valda."

"Zeiksips, kas zeltrotu Hillīdai dzima;
Viņam skaistumā līdzīgs
Trojiem un danajiem
troils šķita. Kā trīskārt
Attīrīts zelts mirdz blakus vienkāršam varam,
Tā arī dauļumā mirdzēja Troils.
Līdzās šiem arī, Polikrat, tavs
Skaistums mūžīgu slavu gūs -
Tāpat kā es savām dziesmām."

Anakreonts

Anakreonts (ap 6. gs. vidu) - dzimis Teosas pilsētā joniešu apdzīvotajā Mazāzijas piekrastes vidusdaļā. Palielinoties persiešu ietekmei, ap 545.g pamet dzimto pilsētu un apmetas Abdērās Trāķijas piekrastē. Vēlāk dzīvo Samas salā Polikrata galmā, bet pēc tā krišanas 522. gadā sekoja Atēnu tirāna Hiparha, Peisistrata dēla, aoconājumam un ar dzejnieka drošībai atsūtītu karakuģi devās uz Atēnām. 514. gadā Hiparhs tika nogalināts, un kopš šā brīža vairs nekadu drošu ziņu par Anakreonta turpmāko dzīvi nav. Iespējams, mūža beigas pavadījis dzimtajā Teosā.
Aleksandrijas filologi apkopojuši Anakreonta mantojumu piecās grāmatās. Ar Anakreonta vārdu saglabājies krājums ar 60 dzejoļiem, kuri radušies dažādos laikos, sākot ar hellēnisma periodu, un kuru vienīgais temats ir vīns, mīlestība, dzīves bauda. Krājumā ir daži dzejoļi, kas liecina par to radītāju talantu, bet lielākoties tie ir pasekli, salkani Anakreonta atdarinājumi vienmuļā jambiskā pantmērā. Taču tieši šie "anakreontiskie" dzejoļi 18. gs. bija ipaši populāri un rosinājuši šā laika "anakreontiķu" daiļradi.

"Erots zeltmatis pasviež man
Bumbu purpura sārtumā,
Padraiskoties ar meiteni
Raibās sandalēs saukdams.

Taču šī - viņas dzimtene
Lesbā krāšņajā - vīpsnā tik,
Sirmo galvu kad ierauga,
Citā, jaunākā veras."

"Dziesmā teikt es vēlos maigo
Erotu, ko rotā lente
Puķēm dāsni izgreznota.
Visiem dieviem viņš ir valdnieks,
Visus mirstīgos sev pakļauj."

"Mani deniņi jau sirmi,
Galva man ir baltum balta,
Jaunība ir pagājusi
Tīkamā, un zobi veci -
Atlicis no mīļās dzīves
Tikai gaužām niecīgs sprīdis.

Tāpēc man tik bieži jālej
Asaras un Tartars biedē -
Pārāk baisms un dziļš ir Aīds,
Grūts ir ceļš uz to un mokpilns.
Tam, kas nokāpis reiz lejus,
Augšup netikt vairs nemūžam."

"Es atkal mīlu, nē, es nemīlu,
Bez prāta, nē, pie pilna prāta es."

"Kā ar kalējveseri man atkal iezveļ Erots,
Dzesējot tad kalnu strautā ledainajā gremdē."

"Zēn ar meitenes skatienu,
Tevi saucu. Kam projām bēdz?
Laikam nejaut, ka pavadā
Manu dvēseli turi."

Hiponakts

Hiponakts (ap 540. g.) - dzimis Efesā (Kārijā, Mazāzijas dienvidrietumos). Dzejnieka vārds vedina domāt par aristokrātisku izcelsmi. Efesā nodibinoties tirānijai, dzejnieks emigrēja uz Klazomenām (arī Mazāzijas rietumos), kur dzīvoja lielā trūkumā, kas daudzkārt parādās viņa dzejā kā pašironijas objekts.
Hiponakts tiek uzskatīts par holijamba - "klibā jamba" "izgudrotāju". Holijamba pažīme - spondejs jamba vietā jambu trimetra pēdējā pēdā (latviskā atdzejojumā uzsvērta priekšpēdējā zilbe vārsmā). Holijambs bija īpaši populārs hellēnisma laikmeta dzejā, un to arī izmantojuši romiešu dzejnieki.
Rakstīdams joniešu dialektā, Hiponakts nereti iestarpina kaimiņtautu līdiešu un frīģiešu valodas vārdus, - interesanta liecība par šo tautu un Mazāzijas grieķu kultūru līdzās pastāvēšanu.

"Šai dzīvei mokpilnajai daru es galu,
Ja neatsūtīsi jo ātri man miežus,
Kaut medimnu, lai gatavoju sev putru,
Ko strēbt, - tā varu es no posta vēl glābties."

"Ai, Hermej, mīļais Hermej, Majas dēls, lūdzos
Es tevi, Killēnieti, - briesmīgi salstu,
Un zobi klab..
Tak iedod Hiponaktam mēteli, svārkus
Un siltus zābakus, un sandales, zelta
Sešdesmit statērus caur kaimiņa sienu!"

Ksenofans

Ksenofans (ap 570. - pēc 480. g.) - Filozofs un dzejnieks, dzimis joniešu apdzīvotajā Kolofonā (Mazāzijas rietumdaļā). Bēgdams no persiešiem, viņš ap 545. g. atstāja dzimto pilsētu un mūžu pavadīja nemitīgos ceļojumos. Ap 540. g. Ksenofans Elejā (Dienviditālijas rietumkrastā) nodibināja tā saukto Eleātu filozofu skolu. Ksenofans sacerējis elēģijas, Kolofonas un Elejas dibināšanai veltītus eposus. Kā dzejnieks viņš bija pazīstams ar silliem, satīriskiem dzejoļiem paša radītā literārā valodā. Izveidojis panteistisku dieva koncepciju. Šis dievs nav līdzīgs cilvēkiem un vada visu ar domas spēku.

"Grīda nu izmēzta tīra un nomazgātas ir rokas,
Tāpat tīrs ir ik kauss, nopīti vainagi mums
Likti top galvā un tīkama eļļa no fiales sniegta,
Galdā maisāmais trauks, prieka un līksmības pilns.
Bet arī cits vīns vēl gaida mūs krūkās un solās, ka vienmēr
Paliks uzticīgs mums, - smaržīgs kā puķe un maigs.
Visu telpu ar svētu dvašu jau piepilda vīraks,
Salds un spidzīgi vēss ūdens ir sagādāts dzidrs.
Dzelteni brūngana maize mums nolikta priekšā, no siera,
Biezā medus vai lūst cienīgi saklātais galds.
Zāles vidū stāv altāris, pušķots visapkārt ar ziediem;
Ieskanas dziesma, viss nams priecīgo noskaņu jūt.
Taču prātīgiem vīriem vispirms pie mūžīgiem dieviem
Vērsties klājas un tos bijīgu valodu teikt.
Un pēc tam, kad pēc lejamā zieda tie izlūdzas spēku
Darīt vien to, kas ir krietns, - nav nekas svarīgāk vairs -,
Tad arī iedzert nav grēks, taču tā, lai ikviens var uz mājām
Kalpa nevadīts tikt - protams, ja nav pārāk vecs.
Gods tam vīram, kas, kaut arī iedzēris, prātīgi runā,
Kam ne atmiņa cieš, nedz arī godaprāts zūd.
Nevajag viņam par titāniem stāstīt, par gigantu cīņām,
Arī par kentauriem ne - pagātnes rēgi vien šie -
Vai par pilsoņu kariem - tas labumu nedod nekādu:
Bet, kas godā ikbrīd dievus, tas krietns un taisns."

"Kaut arī uzvaras laurus kāds gūtu ar ātrajām kājām
Vai arī pieccīņā tur, Zevam kur svētbirze zeļ -
Olimpijā pie Pīsas strauta -, vai laužoties, arī
Tāpēc, ka dūrēm viņš māk sāpīgus triecienus cirst,
Vai arī sacīkstē spraigā, ko ļaudis kā "viscīņu" pazūst;
Kaut arī tautā ikviens raugās ar cieņu uz to
Un viņš par uzvarām spožām sēž teātrī pirmajā rindā;
Kaut arī pilsēta tam bezmaksas uzturu sniedz
Līdz ar vērtīgu balvu kā velti no pilsoņu saimes;
Kaut arī visu to šim uzvara zirgskrejā dod,
Tomēr viņš pelnī to mazāk kā es, jo par spēku, kas piemīt
Vīriem vai zirgiem, mans prāts, gudrība pārāka daudz.
Priekšroku spēkam ,nevis prātam un gudrībai dot.
Ja arī pilsoņu vidū mums uzrastot dūrenieks teicams
Vai kāds pieccīņnieks, vai cīkstonis, vai arī tāds,
Kuram jo naskas ir kājas, - to ļaudis cienī visvairāk -,
Vārdu sakot, kāds vīrs, varens kam fiziskais spēks,
Tāpēc ne kārtība valstī, ne likumi labāki nebūs.
Gaužām niecīgs gan prieks pilsētai tiktu no tā,
Ja kāds uzvaru gūtu pie Pīsas upītes krasta:
Pilsētas mantnīcas mums pilnākas nekļūs ar to."

"Vēršiem un zirgiem rokas ja būtu vai arī lauvām
Un tie kā cilvēki zīmēt un skulptūras darināt prastu,
Zirgi tad veidotu dievus, lai būtu tie līdzīgi zirgiem,
Vērši savukārt tādus, lai izskats tiem būtu kā vēršiem,
Piešķirot dievībām savām to ārieni, pašiem kas piemīt."

"Etiops domā, ka dievi ir melni un deguniem strupiem,
Trāķietis - ka viņiem ir gaišzilas acis un rūsgani mati."

"Viens tikai dievs ir vislielākais dievu un cilvēku vidū,
Mirstīgiem līdzīgs viņš nav ne pēc skata, ne saprāta spējām.

"Viss viņš ir redzīgs, viss - domāt spējīgs un viss - arī dzirdīgs."

"Nē, nav cilvēka tāda, kas zina ko drošu par dieviem
Un par to, ko es klāstu, nedz tāda, kas turpmāk to zinās.
Ja arī kādam reiz nejauši veicas ko pareizu pateikt,
Tomēr to nezina viņš. Tik minēt varam mēc visu."

"Maisot vīnu, neviens lai kausā to neielej pirmo,
Nē, bet gan ūdeni, tam reibīgo dzērienu klāt."

Teognīds

Teognīds (6. gs. otrā puse) - dzimis Megarās, doriešu pilsētā Vidusgrieķijā. Kad politiskajās cīņās virsroku Megarās guva demokrātiskie spēki, Teognīds, kas bija aristokrātiskas izcelsmes, zaudēja savus zemes īpašumus un bija spiests doties trimdā. Ar Teognīda vārdu saglabājies pārsvarā īsu dzejoļu krājums elēģiskajā distihā ar gandrīz 1400 vārsmu. Krājumā bija iekļauti arī citu autoru darbi.

"Mūzu kalpam un sūtnim, kam īpaša gudrība dota,
Nevajag savtīgam būt, glabāt to vienīgi sev.
Nē, to vēl attīstīt klājas un parādīt citiem, un lietā
Darbīgi likt. Ko tas līdz, ja tikai pašam viss skaidrs?"

"Ja tikpat bagāts vēl, Simonīd, būtu, kāds biju es senāk,
Sāpīgi nešķistu man kopā ar labajiem būt.
Šobrīd neviens mani neredz, jo esmu nabags un tāpēc
Spiests es klusēt, kaut gan zinu daudz labāk kā cits,
Kālab mums buras ir nolaistas baltās un kuģis a vējiem
Projām no Mēlas tiek dzīts, apņem to melnmelna nakts.
Ūdeni izsmelt neviens vairs negrib, bet bangas no abām
Pusēm virsū jau šļāc - glābiņa gandrīz vairs nav!
Taču nu rīkojas šie, bet krietno stūrmani viņi
Padzinuši, kaut tas lietpratīgs bijis un modrs.
Bagātības tie grābj seev ar spēku, un zudusi visur
Kārtība, taisnības nav, manta kur dalīta tiek;
Krāvēji tagad pie varas, pār labajiem nekrietnie valda.
Baidos, nav tālu vairs laiks, kuģis kad dzelmenī grims.
Lūk, ko aplinku vārdiem te labajiem klāstu, bet arī
Pūļa cilvēks to spēs apjēgt, lai saprātīgs viņš."

"Smagi ap sirdi, kad ļaujos es domām par mīlu uz tevi -
Nespēju tevi ne nīst, ne arī mīlēt es vairs.
Tiešām - bezgala grūti to nīst, kas mīļš kādreiz biis,
Grūti to mīlēt, kas pats nevēlas, lai viņu mīl."

"Cilvēka dzīvē nekas nav labāks par tēvu un māti,
Ja viņu sirdij, mans Kirn, godprāts un taisnīgums rūp."

"Visu dievi mēdz līdzīgi dalīt starp mirstīgiem ļaudīm,
Viņiem gan jaunība, gan vecuma nedienas tiek.
Taču vislielākais ļaunums, kas cilvēkam jāpieredz dzīvē -
Nāve pat ļaunāka nav, nedz ari slimības lāsts -
Tevi piemeklēs tad, kad bērni, kam jaunībā devi
Visu, ko spēji, un vēl glabāji mantu, to pats
Pieciezdams, ienīst tēvu un novēl tam drīzāku galu,
Riebumu izjūt pret to it kā viņš klaidonis kāds."

"Kirn, nav cilvēka tāda, kas varētu postu un laimi
Izvēlēties, kā grib, - abus tam dievības dod.
Tāpat arī neviens, kas to dara, vēl paredzēt nevar,
Vai viņa rīcībai labs iznākums gaidāms vai ļauns.
Bieži viņš, domādams darīt ko ļaunu, tik labo vien panāk,
Citreiz, kaut labo vien grib, tas, ko viņs panāk, kas ļauns.
Nemēdz jau cilvēka dzīvē tā notikt, kā pats viņš to vēlas,
It kā pineklis to sapratnes niecīgums sien.
Zināt neko mēs nezinām, esam tik iedomu varā;
Vienīgi dieviem ir ļauts visu pēc patikas lemt."

"Nenāk jauniņa sieva par labu sirmgalvim vīram,
Jo ar stūrairi šī valdama nav,
Ne ari enkurs to saista: tā pārrauj tauvas un svešā
Ostā apmetni rod ne vienureiz vien."

"Skaistākais - taisnīgam but, vislabākais - vesela miesa,
Taču vistīkamāk - gūt to, kā visvairāk alkst sirds."

Sapfo

Sapfo (ap 600. g.) - pirmā zināmā dzejniece, Alkaja laikabiedre. Dzimusi Eresā, Lesbas salā, dižciltīgā ģimenē. Dzejniece agri zaudējusi māti. Savu vienīgo meitu viņa nosaukusi mātes vārdā par Kleīdu, par vīru viņa neko nerunā. Sapfo bijuši trīs brāļi, no kuriem vecākais viņai sagādājis daudz raižu. Uz neilgu laiku bijusi trimdā. Viņas pašnāvība aiz nelaimīgas milestības uz Fāontu, daiļo pārcēlāju starp Lesbu un Mazāzijas krastu, ir vēlāka leģenda, kas ir pamatā Ovīdija "Sapfo vēstulei Fāontam" un austriešu dramaturga F. Grillparcera lugai "Sapfo". Sapfo Mitilēnē vadīja kultu "tiasu", kurā dižciltīgo ģimeņu meitas tika rūpīgi audzinātas un sagatavotas ģimenes dzīvei. Viņu audzināšanā plaša loma bija dzejai, mūzikai un dejai. Sapfo darbība tiasā, kur meitenes bija saistītas maigām draudzības saitēm gan savā starpā, gan ar savu skolotāju bija dzejnieces radošā augsne. Viņa savām meitenēm sacerēja dziesmas dažādiem svētkiem, kopīgajiem mielastiem, kāzām. Viņas kāzu dziesmas - epitalāmiji, kas sakņojas folklorā un kam ir arī spilgts folklorisks skanējums, senatnē bija īpaši slaveni.

"Afrodīte mirdzošā tronī, Zeva
Meita, viltus vērpēj, es lūdzos tevi:
Nemoki man sirdi ar raižu nastu,
Valdniece dižā!

Bet gan šurpu nāc, kā jau agrāk kādreiz,
Tikko mani dzirdēji tālē saucam,
Tūdaļ kāpi ratos un, steidzot ceļā,
Atstāji tēva

Zelta pili. Augstu virs melnās zemes
Tevi nesa, švirkstinot žiglos spārnus,
Prom no debess augstās pa gaisa takām
Zvirbuļi mīļie."

"Laimē dieviem līdzīgs man šķiet šis cilvēks,
Kas tev pretī sēž un, pavisam tuvu
Būdams, klausās saldajos, mīļos vārdos
Un tavos smieklos,

Pilnos liegas burvības. Jā, patiešām -
Mana sirds sāk dauzīties straujāk krūtīs,
Pietiek uzmest mirkli, un vairs ne skaņas nespēju izdvest.

Mēle tā kā stingusi, un zem ādas
Pēkšņi izskrien guntiņa sīka; acis
Nespēj redzēt vairs, tikai dobja skaņasŠalko man ausīs.

Mirkstot sviedros, trīcu pie visām miesām,
Esmu zaļa, zaļāka vēl par zāli.
Tā vien šķiet, ka varētu es ik brīdi
Šķirties no dzīves.

Tomēr viss ir paciešams.."

"Nāc jel, dieve, drīzāk uz savu templi,
Tur, kur birzs ar ābelēm pilnos ziedos
Un no svētā altāra augšup ceļas
Vīraka smarža.

Dzestrs strautiņš čalo zem ābeļzariem,
Rožu krūmu ēna pār visu dārzu
Plešas, liegi trīsuļo lapas un mums
Uzvēdī miegu.

Arī pļava, zirgi, kur ganās, klāta
Raibu raibām puķem, un vēji dvašo
Medus saldmi.."

"Nesen sapnī tuvu pie manis stāji,
Hēra, dižā dieviete košu vaigu.
Tādu tevi skatīja kādreiz abi
Atreja dēli -

Tad, kad bij jau Areja darbi veikti,
Tie vispirms no Skamandras straujās šurpu
Nāca, bet uz Argosu tālāk doties
Varēja viņi

Tikai tad, kad vērsās pie tevis un pie
Zeva, un pie Tiones mīļā dēla.
Tagad vēl kā senos laikos tauta nes teviUpurus svētos,

Dāvā peplu jaunavas brīnum skaistu.."

"Šajās mājās, kur gods tiek parādīts mūzām,
Sērot nav brīv; darīt tā neklājas mums."

"A. Ko pateikt vēlos, bet mani kavē kauns.
B. Ja tas, ko vēlies, būtu kas labs un cēls
Un tev uz mēles nebūtu ļauns nekas,
Tu savas acis nenodurtu,
Mācētu pareizos vārdus atrast."

"Visas zvaigznes mēnesim skaistam līdzās
Aizklāj steigšus mirdzošo vaidu, tiklīdz
Sācis viņš ar spožāko gaismu spīdēt
Plašajaizemei."

"Augums tev burvības pilns, un salds kā medus tavs skatiens,
Jaunuve, sejā ik vaibstā tev jaušama mīla un ilgas."

Alkajs

Alkajs (ap 600.g.) - dzimis Mitilēnē, Lesbas salā, ko plosīja asas politiskas cīņas gan starp aristokrātiem un dēmosu, gan starp atsevišķiem aristokrātu grupējumiem. Šajās cīņās piedalījās arī Alkajs un viņa brāļi. Alkajs vairākkārt izraidīts trimdā. Alkaja dzeja samērā pilnīgu ainu sniedz par viņa dzīru poēziju. Dzeršanai noder jebkurš iegansts - gan vasaras tveice, gan ziemas aukstums, gan dzīves likstas. Alkaja laika dzīres vēl nepavisam nelīdzinājās Anakreonta vai Ksenofana cildinātajām, mēra sajūtas iegrožotajām dzīrēm. Alkajs pirmais izteicis domu "Vīnā ir patiesība". Alkaja dzejā ir liela metru dažādība. Viens no tiem literatūras senatnē nosaukts autora vārdā (Alkaja strofa). Alkaja darbi senatnē bija apkopoti vismaz 10 grāmatās.

"Ir tāds stāsts: pār Priamu un tā bērniem
Tik no tevis, Helena, sūrās likstas
Nāca; tikai tevis dēļ liesmās dega
Īlija svētā.

Ne jau tādu Aiaka vasa bilda.
Visus dievus uzlūdzis kāzās, veda
Projām viņš no Nēreja spožā nama
Heirona mājās

Meitu, un tur jaunavai josta risa.
Pēlejam un daiļākai Nērejmeitai
Uzziedēja mīla un plauka, un, lad
Gads bija apkārt,

Viņiem pusdievs dzima jo varens - dižais
Palsu zirgu vadītājs. Tacu frīģi
Gāja bojā Helenas dēļ un Troja
Reizē ar viņiem."

"Sirdi krūtīs Helenai sabangoja,
Tā ka viņa, argiete, kā bez prāta
Trojas viesim nekrietnam devās līdzi
Kuģī pār jūru.

Viņa mājās atstāja bērnu, savu
Vīru un šā tīkamo gultu. Tā ar
Mīlas spēku Lēdas un Zeva meitu
Aizvīla dieve."

"Nē, vēju dumpi saprast vairs nespēju:
Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,
Gan no turienes, un melnais kuģis
Šaudās, starp vienām un otrām mētāts,

Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.
Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un
Caurcaurēm sadriskātā bura
Lēveru lēveriem plandās vējā,

Un atslābst vantis..."

"Taču svētvietā man patvērums rasts ir drošs,
Kad jau nostaigāts ceļš pārlieku ilgs un grūts.
Nu, kad glābts es no visām briesmām,
Sirds prieku var just, svinības vērojot.

Tērpos garajos te lesbietes sanākt mēdz
Izšķirt strīdu par to, kura visdaiļākā.
Un ik gadu tad svētās dziesmas
Pret debesīm kāpj, līksmi skan gaviles."

"Lai gŗūtā brīdī sirds mums ir mierīga!
Kas līdzēts būs, ja ļausimies izmisai?
Ir teicamas mums zāles Bikhij:
Atgādāt vīnu un dzert līdz skurbai."

"Līst Zeva lietus, debesīs negaiss briest,
Stingst strauta plūsma, ūdens jau ledū kalts."

Mimnerms

Mimnerms (7. gs. otrā puse) - dzimtene Kolofona (Mazāzijas rietumkrastā). Senatnē viņu uzskatīja par mīlas elēģijas nodibinātāju un cildināja par izkoptu valodu un versifikāciju. Taču, kā liecina daži fragmenti, Mimnerms pievērsies arī politikas un kara tematikai. Nesaglabājusies poēma "Smirneīda" vēstīja par Smirnas pilsētas dibināšanu un tās cīņām ar līdiešiem. Tādējādi Mimnerms uzskatāms arī par vestītājas elēģijas nodibinātāju.

"Kas gan ir dzīve, kas - bauda bez Zelta Kiprietes? Tiešām -
Labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man
Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes;
Tas ir pats krāšņākais zieds, jaunības gadi ko sniedz
Vienlīdz vīriem un sievām. Kad pienāk sāpīgais vecums,
Cilvēks, pat skaistulis, kļūst neglīts un sirdi tam grauž
Mokošas raizes un rūpes diendienā; nav spējīgs viņš izjust
Prieku pat tad, kad tā acs mirdzošos saulstarus redz.
Zēniem kļuvis viņš nīstams, nav arī vairs sievietēm tīkams;
Tāds, lūk, ir vecuma posts, ko viņam uzsūta dievs."

"Esam līdzīgi lapām, kas ziedonī, rotātā puķēm,
Krāšņi plaukst un zeļ, līdzko tām saulesstars spīd.
Tā arī mēs tikai niecīgu sprīdi vien jaunības plauksmi
Baudām. Kas dievību lemts, liktens vēlīgs vai ļauns,
Nezinām vēl. Taču melntērptās Kēras mums allaž ir līdzās:
Vienai ir padomā mums bēdpilnā vecuma slogs,
Otrai - nāve. Jā, īsu tik brīdi mēs jaunības augļus
Plūcam: pār zemi te aust saule, te klāt jau riets.
Un, kad, aizritot laikam, šim ziedonim pienāk reiz beigas,
Vai tad vēl dzīvot maz vērts? Nē, labāk nomirt uzreiz!
Daudzas un dažādas likstas tad nospiež mums sirdi. Šim dzimta
Postā grimst dziļāk aizvien, nežēlīgs trūkums tos māc,
Citam nav dzimuši bērni, ko viņš sev tik dedzīgi vēlas,
Taču velti; tā viņš lejup uz Aīdu kāpj.
Cits atkal vārgtin vārgst, kad sagrābj to slimība. Tāda
Cilvēka nav, kam jo daudz nedienu nesūta Zevs."

"Sūri pūlēties dienu no dienas ir Hēlija tiesa;
Nav ne mirkļa, kad ļauts kādreiz tam atelpu gūt,
Tāpat zirgiem kopš brīža, no Okeāna kad iznirst
Rožpirkste Ēosa un debesu augstumos kāpj.
Atpakaļ Hēliju miegā pa viļņiem nes brīnišķā gulta,
Savām rokām ko pats Hēfaists ir veidojis tam
Tīrā zeltā un spārnotu, pāri pār jūru no zemes,
Hesperīdas kur mīt, tālu uz novadu to,
Aitiopi par savu ko dēvē. Tur gaida jau ātrie
Rati un kumeļi, līdz paradās rītdieves vaigs,
Hiperīona dēls tad, pošoties ceļā, kāpj ratos."

Stēsihors

Stēsihors (ap 600.g.) - korliriķis, dzimis Metaurā (Dienviditālijā), bet mūža lielāko daļu pavadīja Himerā (Sicīlijā). Pēc seno avotu ziņām, Stēsihora daiļrade aptvērusi 26 grāmatas ar daudzpusīgu tematiku. Savā korlirikā izmantojis episku vielu, kā arī savas dzimtenes teiksmas.

".. Tāpēc ka Tindarejs
Ziedoja dievībām visām, bet aizmirsa vienīgi Kipras
Dāsni vēlīgo gievi, tā sadusmojās un lika
Divreiz un trīsreiz tā meitām iziet pie vīriem
Un atkal tos pamest."

".. Taču visvairāk
Apollons dejas un rotaļas mīl, un dziesmas;
Sēras un vaimanas - tā ir Aīda tiesa."

        Helena
"Kidoņu zemes ābolu daudz
Svieda tik valdnieka ratos,
Arī daudz mirušu lapu,
Rožu vītnes un vijolīš vainagus kuplus."

Semonīds

Semonīds (7./6. gs. mijā) - dzimis Sāmas salā, bet ap 600. g. emigrēja kopā ar citiem izceļotājiem un nodibināja koloniju Amorgā, kādā Kiklādu salā, kur turpmāk dzīvoja jaundibinātajā Mīnojas pilsētā. Sēmonīda dzejā jaušams dziļš pesimisms - pārliecība, ka cilvēkam dzīvē nekas labs nav gaidāms, ka viņam ik uz soļa uzglūn nelaime.Ļoti pazīstams senatnē bija Semonīda jambiskais dzejolis par sieviešu raksturu izcelsmi no dzīvniekiem un arī dabas elemtiem: no cūkas radušies netīrīgā sieviete, no suņa - pļāpīgā un ziņkārīgā, no zirga - augstprātīgā, no jūras untumainā utt.; bez vainas ir tikai tā, kas cēlusies no bites.

"Mans zēn, tik pērkondimdis Zevs spēj visu lemt
Un visu izkārto, kā grib. Bet cilvēkiem
Trūkst sapratnes: kā ganāmpulka kustoņi
Mēs šodienai vien dzīvojam un nezinām,
Pie kāda gala dievs ikvienu novedīs.
Mēs cerību un paļāvības spārnoti,
Kad nesasniedzamajam pakaļ dzenamies.
Viens gaida savu dienu, gadu ritumam
Tic otrs; nevienam šaubu nav, ka nākamgad
Pie bagātības tiks un citiem labumiem.
Bet vienu otru pārsteidz vecums nejaukais,
Pirms sasniegts mērķis. Cits, vēl gados gaužām jauns,
Par upuri krīt ļaunai slimībai. Un to,
Ko kaujlaukā veic Arejs, Aīds projām rauj
Uz melno pazemi. Vēl citi, viesuļa
Un bangu mētāti pa jūras plašumiem,
Rod galu, spēkiem sīkstot, dzelmē sāļajā.
Dažs savelk pats sev cilpu - kāds gan liktens drūms! -
Un brīvuprāt no saules gaismas atvadās.
Nevienas nelaimes te netrūkst. Tūkstoškārt
Tā nāve, negaidītas likstas, bēdas, posts
Ik brīdi uzglūn mirstīgiem. Ja klausītu
Jūs man, mēs netīksminātos ar nelaimēm
Un sirdi nemocītu, sāpēm ļaudamies."

"Lielisku teicienu reiz bildis ir hijiešu vīrs:
"Cilvēku dzimuma liktens tāds pats, kāds lapām ir mežā."
Taču nav mirstīgo daudz, kuriem, kad ausīm to dzird,
Arī sirdī tas atbalsi rod, jo cerība katram
Cilvēkam allaž stāv klāt, jaunam jau dvēselē mīt.
Mirstīgais, kas vēl patlaban ir jaunības plaukumā košā
Iecer viegluprāt daudz, sasniegt ko nevar nekad,
Nedomā arī ne mirkli, ka gaida to vecums un nāve,
Nedz viņu, kamēr vēl spirgts, raizes par slimībām māc.
Nelgas, kam šādi noskaņots ir prāts un kas nejauš, cik strauji
Aizrit jaunības laiks, arī cik īss viņu mūžs!
Tu, kam to skaidrojis esmu, līdz savai pēdējai stundai
Dvēselei neliedz neko, laimi un prieku kas sniedz!"

"Pēc miruša par vienu dienu ilgāk skumt
Mums nevajag, ja esam kaut cik prātīgi."

"Ir krietna sieva labākais, ko iemantot
Var dzīvē vīrs, bet slikta - ļaunums lielākais."

Solons

Solons (ap 640. - ap 560.g.) - Solona dzeja cieši saistīta ar viņa valstsvīra darbību un lidz ar to ir arī svarīgs vēstures avots. Asu sociālo un politisko konfliktu apstākļos Solons tika ievēlēts par arhontu ar ārkārtējām pilnvarām satversmes un likumu reformēšanai. Solons anulēja visus parādus un atcēla parādu verdzību. Saskaņā ar jauno satversmi pilsoņi tika sadalīti četrās kategorijās atkarībā no saviem gada ienākumiem. Solons savā dzejā nebūt neaprobežojas ar politisku tematiku. Viņa uzmanības lokā ir arī citi dzīves jautājumi.

"Olimpa valdnieka Zeva un Atmiņas mirdzošās meitas,
Uzklausies, mūzas, ko es izlūgties vēlos no jums!
Atnesiet svētību man no laimīgiem dieviem, lai tautā
Visos laikos mans vārds godam vien pieminēts top.
Saviem draugiem lai būtu es mīļš, bet ienaidniekiem nistams,
Vieniem cienījams es, otriem - visdrausmākais bieds.
Vēlos, lai būtu man nauda un manta, bet netaisni iegūt
Negribētu es tās - drīz vien tam sekotu sods.
Manta, dievi ko piešķir, tā cilvēkam allaž ir droša,
Lai arī kambaros tās viņam ir sakrauts vai cik.
Tāda turpretim, pēc kuras kāds dzenas ar ziedzīgu prātu,
Nenāk pie viņa, kā to dievišķā kārtība vēl.
Netaisniem darbiem tā nelabprāt seko, un ātri vien klāt jau
Nelaime: sīka vispirms - tā, kā dzimst uguns no dzirksts -,
Tik tikko jaušama, beigās tā izvēršas milzīgā postā.
Netaisni gūtais jo drīz mirstīgam cilvēkam gaist.
Zevs tacu modrīgi vēro, kāds iznākums visam, un pēkšņi:
Tāpat kā ziedoņa vējš negaidot izdzenāt sāk
Mākoņus tumšos pēctam, kad vandījis bangainās jūras
Dzīles un reizē ar to tīrumus, kvieši kur briest,
Cilvēku brīnišķo dabu, ir postijis nikni un atkal
Strauji pret debesīm kāpj, turpu, kur dievibas mīt,
Paverot skatienam zilgmi; no jauna spīd auglīgai zemei
Mirdzošā saule un acs neskata mākoņus vairs:
tā arī atmaksā Zevs. Bet ne jau pret katru viņš vēršas,
Iesvilies dusmās uzreiz - tā, kā to mirstīgais mēdz.
Taču uz mūžīgiem laikiem neviens, kas noziedzīgs sirdī,
Apslēpts nepaliek - viss noteikti gaismā reiz nāk.
Atmaksu saņem cits tūdaļ, cits vēlāk, un, lai arī kādiem
Izglābties veicies un tos ķēris nav dievības sods,
Tomēr tas notiks kādreiz un tad nāks ir pār tiem, kas bez vainas,
Ir pār to bērniem un pat turpmākām paaudzēm vēl.
Domu veids cilvēkiem visiem ir līdzīgs, gan labiem, gan ļauniem:
Viņuprāt, katrs no tiem bezgala varens un liels,
Kamēr nav dabūjis ciest; tad nu vaimanā viņš, bet līdz tam gan
Veltas cerības vien lolojis vieglprātis vīrs.
Tāds, ko slimības ļaunas jau ilgi moka un nospiež,
Tomēr vēl cer, ka it drīz atkal būs vesels un spirgts.
Gļēvulis uzskata sevi par krietnu un drosmīgu vīru
Un, lai cik neglīts tā vaigs, domā, ka skaistulis viņš.
Tas, kam nav naudas necik un kas briesmīga trūkuma nomākts,
Pārliecināts, ka jau rīt naudas kā spaļu tam būs.
Katrs pēc cita kā tiecas. Viens, vagodams zivīgo jūru,
Kāro, lai izdotos tam peļņu uz dzimteni vest.
Tāpēc viņš ļauj, lai vēji un vētras to mētā pa viļņiem,
Nesaudzē sevi un likt ķīlā pat dzīvību grib.
Gadu no gada cits ņemas ap zemi, kas pilna ar kokiem;
Tādam vienīgi arkls liektais ir prātā mūždien.
Cits, kas Atēnas darbus un prasmīgā Hēfaista mākslas
Apguvis, iztiku sev  rokām visčaklākajām rod.
Citam Olimpa mūzas ir laipni sniegušas velti,
Viņu pamācot, kāds brīnišķai gudrībai mērs.
Apollons tālšāvis citam ir piešķīris pareģa spējas,
Tā ka jau laikus viņš redz briesmas, kas cilvēkam draud,
Ja vien ir vēlīgi dievi; neko gan, ko liktenis lēmis,
Atvairīt nespēj ne putns, ne arī upuris dāsns.
Citi, ārsti, sev izrauga darbus, kam pievērsies Paiāns
Zāļzinis, bet arī tiem iznākums nevar būt drošs:
Nereti rasties no niecīgas kaites var nopietna vaina,
Kuru ar dziedēkļiem vairs izārstēt iespējams nav.
Citkārt turpretī var kādu, ko vārdzina slimība smaga,
Izdziedēt viegli uzreiz - rokām vien skaroties klāt.
Tātad Moira nes mirstīgiem ļaudīm gan ļaunu, gan labu;
Veltes, ko dievība sniedz cilvekam, jāpieņem tam.
Viņam ik solis ir saistīts ar briesmām, nevienam nav jausmas,
Kāds ir paredzams gals darbam, ko šodien viņš sāks."

"Bagāti abi - gan tāds, kam zelta un sudraba netrūkst,
Zemes un tīrumu daudz, svarīgās vārpas kur līkst,
Zigru un mūļu atliku likām, gan tāds, kuram tikai
Vēderu piepildīt lemts, kājas un augumu tērpt
Un, ja arī to liktens vēl dāvā, gūt prieku no jauniem
Zēniem un meitenēm - tam ari savs piemērots laiks.
Tādi ir bagāti ļaudis. Neviens taču Aīda mitnē
Neienāk, paņemdams lidz mantu, kas iekrata tam,
Tāpat atpirkties nespēj no nāves un slimibām ļaunām
Nedz arī vecuma lāsts secen var cilvēkam iet.
Cilvēks nav laimigs līdz galam neviens, nē, raizes un likstas
Visus mirstīgos spiež, Hēlija gaisma kam spīd."

"Dievību prāts nekādi nav izzināms mirstīgajiem ļaudīm."

"Lai arī kļūstu jau vecs, allaž ko mācos vēl klāt."

"Paši ja pieļāvāt kļūdu un ķēris jūs liktenis bēdīgs,
Vainu nevajag jums virsū tad dievībām grūst.
Paši cēlāt šos cilvēkus godā, tiem atbalstu sniedzot,
Balvai jums nāca par to verdzības liktenis sūrs.
Atsevišķi ikviens pa lapsas takām māk staigāt,
Taču, kad vienkopus jūs, tūdaļ ir vējā viss prāts.
Kad jums kāds lišķīgi glaimo, gan klausāties viltnieka runās,
Bet par to, kā šis vīrs rīkojas, daļas jums nav."

"Sniega vētras un krusa dzimst tumšu mākoņu klēpī,
Zibens savukārt spožš pērkonā atbalsi rod."

"Vētras uzvanda jūru līdz dzīlēm, bet tad, kad neviens to
Neaiztiek, mierīga tā, augstāko taisnību pauž."

Alkmāns

Alkmāns (7. gs otrā puse) - korliriķis, dzimis Sardās, Līdijas galvaspilsētā, bet visa viņa darbība saistīta ar Spartu. Kaut gan Alkmāns bija jonietis, viņš, piemērodamies jaunajiem dzīves apstākļiem, rakstīja doriskajā dialektā. Viņš lielākoties sacerēja partenijus - dziesmas meiteņu koriem, arī himnas dieviem, palānus, skolijus (dzīru dziesmas). Viņa darbi senatnē apvienoti sešās grāmatās. Pēc nāves Spartieši viņu pagodināja ar kapa vietu līdzās nopelniem bagāto pilsoņu kapiem, ar to it kā atzīdami Alkmāna izteikto domu - "Teicama spēle uz liras ar zobenu sacensties spēj."

"Mūza, ai mūza skanīgu balsi, mūžam
Neiznīkstošu dziesmu uzsāc
Meitenēm, meldiju jaunu."

"Dziļā mierā guļ kalnu gali un klintis,
Zemesragi un aizas,
Rāpuļu dzimums, melnē zeme ko baro,
Mierā guļ dzīvnieki kalnos un bišu saimes,
Nezvēri jūras purpura dzīlēs, guļ mierā
Putnu, spārnu pletēju, bari."

"Nejautā mani vairs panest kājas, jūs, meitenes mīļās
Medainām balsīm! Par zivju dzeni kaut spētu es pārtapti
Laistos tad drošu prātu pār viļņu baltajām krēpēm
Ziedonī kopā ar draudzenēm, putniņš purpura spalvām."

"Vārdus un meldijas Alkmāns
Rada, kad klausījās irbju
Balsis, un lika tās kopā."

"Visu putnu meldijas
Zinu es."

Tirtajs

Tirtajs (7. gs. otrā puse) - Tirtaja kaujas dziesmas un citi politiski patriotiskās ievirzes dzejoļi radušies Spartai kritiskā laikā (1. un 2. Mesēnijas karš). Dzejnieks rakstījis joniski episkajā dialektā. Ziņas par autoru ir pretrunīgas: saskaņā ar tām viņš ir vai nu dzimis spartietis, vai milētietis, vai atēnietis. Kāda atēnofila, droši vien pašās Atēnās radusies leģenda vēstī, ka spartieši spaidīgajos apsākļos, sekodami orākula padomam, griezušies pēc palīdzības pie Atēnām, kas tiem atsūtījušas kādu klibu skolotāju Tirtaju, kurš ar savām dziesmām iedvesmojis spartiešus un šādi palīdzējis viņiem izcīnīt uzvaru. Tomēr visticamāk, ka elēģiju autors bijis spartietis, kas iemantojis joniski episko dialektu tāpēc, ka tā bijusi visiem grieķiem saprotamā literārā valoda.

"Nešķiet man piemiņas cienīgs, nedz godājams kāds tikai tādēļ,
Ka viņš ir cīkstonis labs vai arī teicami skrien;
Kaut arī spēka un auguma ziņā viņš kiklopiem līdzīgs,
Lai arī ātrumā pat Trāķijas Boreju veic,
Kaut arī daiļumā pārāks par pašu Tītonu būtu
Un vēl bagātāks viņš nekā pats Kinirs un Mids,
Lai vēl varenāks valdnieks par Tantalu, Pelopa dēlu,
Kaut arī valoda tam salda kā Adrastam plūst, -
Kāda gan cena šai slavai, ja svešs viņam kareivja tikums?
Tad, kad no asiņu šaltīm viņš kaujlaukā nenovērš acis,
Bet gan tuvcīņā stāt, naidniekam virsū brukt alkst.
Tāds, lūk, ir patiesais tikums, šo slavu vērtē visaugstāk
Cilvēku vidū; lai tās kāro ik vīrietis jauns.
Tauta un pilsēta visa par kopīgu dārgumu dēvē
Vīru, kas stingri kā klints ierindas priekšgalā stāv;
Nenāk ne prātā tam doma par bēgšanu negoda pilnu,
Ķīlā dzīvību likt vēl viņam drosmīgā sirds;
Biedram pie sāniem viņš atbalstu sniedz un mundrina viņu.
Tā ik brīdi šis vīrs karā ir cīnītājs krietns.
Nelokāms spītē viņš kaujas bangām un, uzbrūkot spēji,
Naidnieka falangām liek drausmīgām muguru griezt.
Bet, ja kāds, priekšgalā krizdams, ir zaudējis dzīvību mīļo,
Tautai un pilsētai ta, tēvam jo lielāks ir gods.
Daudzās vietās tam caururbts ar izciļņiem rotātais vairogs,
Arī bruņas un krūts, taču no priekšpuses vien.
Tauta par viņu lej asaras gaužas - ir jaunie, ir vecie,
Visa pilsēta skumst smeldzīgās sāpēs par to.
Cilvēki bijību jūt pret varoņa kapu un bērniem,
Bērnu bērniem un vēl tālākām audzēm pēc šiem.
Viņa vārds un cildenā slava no atmiņas negaist
Mūžos, un nemirstīgs viņš, arī zem zemes kad dus,
Ja to no drosmīgas cīņas par dzimteni dārgo un bērniem
Arejs, negantais dievs, aizrauj uz Aīdu prom.
Bet, ja tomēr ir gājusi secen tam stindzīgā nāve
Un viņam uzvaru gūt mirdzošu kaujā bij lemts,
Visi tad cienī to vienlīdz - kā jaunie ļaudis, tā sirmie,
Un viņš, kad tīkami mūžs aizvadīts, Aīdā kāpj.
Arī vēl dzīves rietā viņš pilsoņu vidū ir izcils,
Nav neviena, kas tam cieņu un tiesības liedz.
Sapulcē ceļas un atdod tam vietu gan jauneklis zaļoksns
Gan arī vienaudzis, gan tāds, kas vēl vecāks par to.
Lai tad nu pūlas ik virs šo tikuma virsotni sasniegt
Un lai karā tā sirds nezaudē drosmi nekad."

"Tā mums no svētnīcas spožās reiz vēstīja Apollons valdnieks -
Zeltmatis dievs, kura loks tālākos mērķus spēj graut:
"Padomē allaž lai pirmie ir valdnieki, tīkamie dieviem;
Viņiem Sparta lai ūp, brīnišķā pilsēta, un
Tāpat sirmgalvjiem cildiem, tad arī vēl vīriem no tautas -
Visi lai izturas tā, kā viņiem likumi vēl:
Lai viņi prātīgi runā un allaž rīkojas krietni,
Un lai padoms, ko dod, nekaistē valstij nekad.
Spartiešu tautai ir uzvarēt lemts un pienemties spēkā."
Tāds, lūk, vēlējums bij, Spartai ko atklāja Foibs."

"Teopomps, spartiešu valdnieks, kas allaž mīļš bija dieviem,
Senlaikus ieguva jau plašzemju Mesēni mums,
Mesēni - novadu, viegli kur art un viegli kur dēstīt.
Sīvi jo sīvi par to diendienā jācīnās bija
Deviņpadsmit gadus pēc kārtas ar zobenu rokā
Tēvu tēviem, bet tad ienaidnieks beidzot bij spiests
Divdesmitā gadā no druvām leknajām šķirties
Un no Itomes, tās augstajām virsotnēm bēgt."