Paulu Koelju - Veronika grib mirt #7

“ - Savu uzstāšanos Nasredins bija nozīmējis uz pulksten diviem pēcpusdienā, un viss šķita izdevies lieliski: visas tūkstoš sēdvietas bija izpārdotas, bet aiz durvīm mīņājās vēl pāri par septiņiem simtiem cilvēku. Priekš viņiem bija sarūpēts televīzijas ekrāns.

Tieši pulksen divos ienāca Nasredina asistents un paziņoja, ka neparedzamu iemeslu dēļ lekcija aizkavēsies. Tūlīt pielēca kājās daži sasutušie, atprasīja naudu un devās prom. Tomēr gan zālē, gan ārpus tās vēl palika ļoti daudz cilvēku.

Pulksten četros pēcpusdienā sūfisma skolotājs joprojām nebija parādījies, un cilvēki, saņēmuši no kases atpakaļ naudu, pamazām sāka izklist. Darbadiena tuvojās beigām, un visi gribēja doties mājās. Pulksten sešos vakarā no tūkstoš septiņi simti klausītājiem bija atlikuši vairs tikai nepilns simts.

Šajā brīdī zālē ienāca Nasredins. Viņš izskatījās galīgi piedzēries un sāka lakstoties ap jaunu, skaistu meiteni, kas sēdēja pirmajā rindā.

Ļaudis bija satriekti, viņus pārņēma sašutums. Šis cilvēks lika viņiem gaidīt veselas sešas stundas un tagad uzvedas kā niekkalbis! Šur un tur atskanēja pa nosodošai frāzei, bet sūfisma skolotājs nelikās ne zinis. Viņš turpināja flirtēt, skaļā balsī jūsmodams, cik meitene seksīga, un aicinādams viņu doties ceļojumā uz Franciju.

“Tas nu gan is sludinātājs!” domāja Veronika. “Labi, ka es nekad neesmu ticējusi tādām muļķībām.”

- Veltījis dažus vārdus neapmierinātajiem, Nasredins mēģināja piecelties un smagi nogāzās uz grīdas. Vēl vairāki cilvēki vīlušies atstāja zāli, paziņodami, ka tas viss ir nožēlojams šarlatānisms un ka viņi par šo pazemojošo izrādi rakstīs presei.

Zālē palika deviņi cilvēki. Tiklīdz telpas bija pametusi pēdējā sanoknoto skatītāju grupiņa, Neserdins piecēlās, viņš bija skaidrāks par skaidru, viņs acis staroja, un ap viņu dvesmoja gudra un godājama cilvēka aura. “Tie, kas palika, ir tie, kas mani dzirdēs,” viņš teica. “Jūs esat izturējuši divus vissmagākos pārbaudījumus, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, - pacietību gaidīt īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā. Tāpēc es jūs mācīšu.”

“- Es iešu prom, negribu traucēt.

Mari noveda viņu maliņā.

-Vai tiešām tu neko neesi sapratusi? Pat pēc tam, kad nāve tev bija tik tuvu? Beidz vienreiz visu laiku domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzas! Bet, ja sūdzēties nepieteik drosmes, - tā ir viņa paša vaina!

-Todien, kad piegāju tev klāt, es darīju kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu uzdrošinājusies.

-Un tu ļāvi sevi iebaidīt ar traka cilvēka pasviestu jociņu. Kāpēc tu nespurojies pretī? Ko tu varēji zaudēt?

-Savu cieņu. Jo es prasījos tur, kur mani negaidīja.

-Kas ir cieņa? Tā ir vēlēšanās, lai visi tevi uzskata par labu cilvēku ar nevainojamu uzvedību, par tādu, kas mīl savu tuvāko. Kas nav vienaldzīgs pret dabu, skatās filmas par dzīvniekiem un vēro, kā tie cīnās par savu vietu zem saules. Starp citu, mēs no sirds priecājāmies par to pļauku.”

“ - Sūfisms ir dervišu garīgā mācība, viņu skolotāji netiecas izrādīt gudrību, bet viņu mācekļi dejo, griežas virpuļos un aizmirstas transā.

- un kāda tam jēga?

- Es īsti nezinu; bet mūsu grupa apņēmusies izpētīt visas aizliegtās pieredzes. Visu dzīvi valdība mani mācījusi, ka garīgie meklējumi cilvēku vienīgi attālina no īsto problēmu risināšanas. Un tagad pasaki: vai mēģinājumi saprast dzīvi nav tava īstā problēma?”

“Tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un īsa tā ir visiem. Lai gan daži, protams tic, ka pagātne ir tur, kur tie šo to uzkrājuši, un nākotne – kur tie uzkrās vēl vairāk.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #6

“Dīvaini, ka neviens agrāk nav nosaucis vitriolu par nāvējošu indi, lai gan ikviens cietušais pazītu tā garšu un raksturotu indes iedarbības gaitu kā rūgtuma plūsmu. Rūgtums – lielākās vai mazākās devās – sastopams cilvēku organismos, gluži tāpat kā mēs visi esam tuberkolozes baktēriju nēsātāji. Taču abas šīs slimības uzbrūk tikai tad, kad cilvēks ir novārdzināts; kas attiecas uz rūgtumu, tad tā parādīšanos veicina cilvēka bailes no tā sauktās īstenības.

Daži ļaudis, dedzīgi mēģinos uzbūvēt pasauli, kurā nespētu iespraukties nekādi ārēji draudi, ceļ pārspīlēti augstus aizsardzības vaļņus pret ārpasauli, pret svešiem cilvēkiem, jaunām vietām, atšķirīgām pieredzēm un savu iekšējo pasauli atstāj pavisam kailu. Tas arī ir laiks, kad rūgtums sāk savu ļauno, neatgriezenisko darbību.

Griba ir rūgtuma (vai vitriola, kā doktoram Igoram to labpatīkas saukt) galvenais mērķis. Cilvēki, kuriem uzbrukusi šī liga, pamazām zuadē jelkādas vēlmes, un jau pēc dažiem gadiem viņi nespēj pamest savu pasauli – pārāk daudz enerģijas iztērēts, ceļot augšā augstos vaļņus un cenšoties radīt īstenību, kas tiem būtu pa prātam.

Lai izvairītos no ārējiem draudiem, šie ļaudis ierobežo arī savu iekšējo izaugsmi. Viņi joprojām iet uz darbu, skatās televīziju, žēlojas par satiksmi un plāno bērnus, bet tas viss notiek automātiski, bez jebkādām dziļākām emocijām, jo - kā zināms – viss ir pakļauts stingrai kontrolei.

Turklāt saslimšana ar rūgtumu nomērdē un liedz izpausties jebkāda veida kaislībām – naidam, mīlestībai, izmisumam, aizrautībai, ziņkārei. Pēc kāda laika sarūgtinātajā cilvēkā nav palikusi neviena paša vēlēšanās. Viņš vairs nevēlas ne dzīvot,ne mirt, lūk, kur problēma. ”

“Cilvēks, kas ir hroniski slims ar rūgtumu, šo vainu pamana tikai reizi nedēļā, svētdienas pēcpusdienās. Palicis bez darba vai ierastās rutīnas, kas atvieglo slimības simptomus, viņš sajūt, ka kaut kas nogājis pavisam greizi, tik ļoti, ka šo nebeidzamo pēcpusdienu rāmums viņam liekas īsta elle, un pār viņu karājas nepārejoša aizkaitinājuma griezīgais zobens.

Taču jaunā darba nedēļa būs klāt, un sarūgtinātais acumirklī aizmirsīs visus simptomus, draudzīgi kopā ar citiem šķendēsies, ka viņam nekad nav bijis laika krietni atpūsties un ka nedēļas nogales paskrien nepiedodami ātri.”

“Veronika bija lieliski sapratusi, ko doktors Igors gribēja pateikt. Gluži tāpat viņa saprata, ka dzīvē viņai vienmēr bija gana mīlestības, sirsnības un aizstāvības, bet vienmēr pietrūcis kāda sīkuma, lai to visu pārvērstu svētībā: viņai vajadzēja atļauties būt mazliet trakai.

Vecāki, protams, būtu mīlējuši viņu jebkurā gadījumā, bet viņa baidījās – baidījās tos ievainot, atzīdamās savos sapņos. Šie sapņi dusēja dziļi viņas atmiņas dzīlēs un tikai reizumis atmodās kāda koncerta laikā vai klausoties brīnišķīgu skaņuplati. Un tieši šajos retajos atmodas brīžos sabrukuma sajūta bija tik spēcīga, ka viņa steigšus lika sapņiem atkal iemigt.

Veronika jau kopš agras bērnības zināja, ka viņas patiesais aicinājums ir – kļūt par pianisti!

Viņa to saprata jau pirmās klavierstundas laikā divpadsmit gadu vecumā. Arī skolotājs pamanīja viņas talantu un centās iedrošināt kļūt par profesionāli. Bet, kad viņa – pēc uzvaras kādā konkursā – atzinās mātei, ka labprāt visu mestu pie malas, lai tikai varētu spēlēt klavieres, māte, veltījusi meitai izjustu skatienu, teica:

- Mūsdienās ar klavieru spēlēšanu iztikai nenopelnīsi, mīļā”

“Patiesībā neviens no mums nedrīkstētu ļauties pieradumam, Eduard. Paskaties uz mani! Es jau atkal sāku priecāties par sauli, kalniem, par sadzīves problēmām – es pat sāku atzīt, ka mana tukšā dzīve ir mana, nevis kāda cita vaina. Es atkal gribu redzēt Ļubļanas galveno laukumu, izjust mīlestību un naidu, izmisumu un garlaicību, visus šos muļķīgos un vienkāršos sīkumus, kas veido ikdienas dzīvi, bet kas sagādā prieku tavai esībai. Ja kādu dienu es aiziešu no šejienes, noteikti atļaušos būt mazliet traka, jo tādi ir visi – un vistrakākie ir tie, kas nezina, ka viņi ir traki, un turpina klausīt tam, ko saka citi.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #5

“Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.”

“Indiāņi uzskata, ka slepkava pats ir vainīgs, nevis sabiedrība, nevis vecāki, nevis viņa senči. Vai japānis darīs sev galu tāpēc, ka viņa dēls lieto narkotikas vai ielās šauj uz cilvēkiem? Atbilde ir tā pati: nē! Tomēr mēs visi zinām, ka japānis var izdarīt pašnāvību uz līdzenas vietas. Reiz es lasīju, ka japānis izdarījis harikiri nenoliktu universitātes eksāmenu dēļ.”

“ - tātad mums ir rīta kafija, pusdienas un vakariņas. Mēs katru dienu ceļamies noteiktā laikā un reizi nedēļā atpūšamies. Ziemassvētki ir tāpēc, lai mēs varētu pasniegt cits citam dāvanas, Lieldienas – tāpēc, lai trīsdienas pavadītu pie ezera. Nez, ko kundze teiktu, ja viņas vīru pēksņi sagrābtu neprātīga kaisle un, paklausījis impulsam, viņš vēlētos mīlēties dzīvojamā istabā?

“Par ko īsti šis kungs runā? Es atnācu apraudzīt meitu!”

-Tas būtu bēdīgi, - viņa ļoti uzmanīgi teica, cerēdama, ka izvēlējusies īstos vārdus.

-Lieliski! - doktors Igors gluži vai palēcās. - Mīlas priekiem domāta guļamistaba. Mīlējoties citur, mēs rādītu sliktu piemēru un veicinātu anarhijas izplatīšanos.”

“Pēc nedēļas pārtraukuma bija parādījusies saule – bet viņa to jau paredzēja pagājušajā naktī, kamēr viņa spēlēja klavieres, to bija pastāstījis mēness.”

“Tikko viņa tā nodomāja, krūtīs iedūra asa sāpe un notirpa roka. Viss acu priekšā sagriezās: sirdslēkme!

Meiteni pārņēma kaut kas līdzīgs eiforijai, it kā nāve steigtos atbrīvot viņu no nāves bailēm. Viss! Beidzot viss bija galā! Jā, viņa vēl juta sāpes, bet kas bija piecas minūtes agonijas salīdzinājumā ar mūžīgu mieru? Tagad viņas vienīgais pienākums bija aizvērt acis: Veronika nevarēja ciest, ka filmās mirušie gulēja plaši ieplestiem redzokļiem.

Taču sirdslēkme izrādījās mazliet savādāka, nekā viņa bija iedomājusies; elpa kļuva smaga un apgrūtināta, un Veronika ar šausmām nodomāja, ka tūlīt piedzīvos to, no kā visvairāk baidījās: nosmakšanu. Viņa mira tā, it kā būtu aprakta dzīva vai piepeši iegremdēta pašā jūras dibenā.

Viņa paklupa, krita, sajuta spēcīgu triecienu sejā, tomēr visiem spēkiem turpināja cīnīties pēc elpas – taču gaiss viņā neiekļuva. Vissliktākais, ka arī nāve kavējās. Veronika pilnībā apzinājās, kas notiek, viņa joprojām atšķīra krāsas un formas, bet nespēja saklausīt, ko saka citi, - klaigas un vaimanas likās ļoti, ļoti tālas, it kā nāktu no citas pasaules. Bet citādi viss bija tikpat reāls kā agrāk, gluži vienkārši gaiss neiekļuva viņas plaušās, gaiss nepakļāvās viņas plaušu un muskuļu prasībām; viņa joprojām nebija zaudējusi samaņu.

Veronika juta, ka viņu pagriež uz sāniem, bet viņa bija zaudējusi kontroli pār acu kustībām – viss viņas priekšā ņirbēja, acis sūtīja smadzenēm simtiem dažādu attēlu, un smakšanas sajūta mijās ar pilnīgu vizuālu jucekli.

Vēl pēc brīža arī šie tēli izgaisa kaut kur tālē, un, kad agonija bija sasniegusi savu augstāko punktu, viņas plaušās beidzot ielauzās gaiss – ar tik stindzinošu troksni, ka ikviens zālē no bailēm sastinga.”

“Mēs joprojām precīzi nezinām, kas notiek vājprāta pasaulē; šajā nozarē viss ir jauns, trīs mēnešu laikā iepriekšējās metodes jau ir novecojušas. Šizofrēniķis ir cilvēks, kuram jau piemīt dabiska tendence atsvešināties no šīs pasaules, līdz kādu dienu – nopietnu vai nejaušu apstākļu ietekmē, to nosaka katrs konkrētais gadījums – viņš nolemj radīt pats savu īstenību. Viņš var sasniegt pilnīgu atsvešinātības stāvokli – mēs to saucam par katatoniju -, bet var arī atlabt un atsākt strādāt, dzīvot, tā sakot, gandrīz pilnvērtīgu dzīvi. Viss atkarīgs no viena nosacījuma: no apkārtējās vides.

- Radīt pašam savu īstenību, - Veronika atkārtoja. - Bet kas ir īstenība?

- Tas, par ko vairākums domā: tā tam jābūt. Un šī īstenība, iespējams, nebūt nav pati labākā vai loģiskākā, bet tā atbilst kolektīva vēlmēm. Vai redzi, kas man apsiets ap kaklu?

- Jūs domājat kaklasaiti?

- Pareizi. Tava atbilde ir loģiska, atbilstoša pilnīgi normāla cilvēka domu gaitai: kaklasaite! Turpretim vājprātīgais sacītu, ka man ap kaklu ir smieklīgs, nekam nederīgs krāsainas drēves gabals, nez kādēļ sasiets apbrīnojami sarežģīti, un ka tas galu galā traucē galvas kustināšanu un apgrūtina gaisa nokļūšanu plaušās. Ventilatora tuvumā man jābūt ļoti uzmanīgam, jo šis drēbes gabals var mani nožņaugt.

Ja vājprātīgais man jautātu, kādam nolūkam kaklasaite domāta, es neko prātīgu nevarētu atbildēt. Tā vairs nav pat dekoratīva, mūsdienās kaklasaite simbolizē verdzību, varu, savrupību. Vienīgais labums no kaklasaites ir atvieglojuma sajūta, kas rodas, līdzko esi to noņēmis un iemetis kaktā: mēs jūtamies brīvi, tikai nav zināms, no kā.

Taču vai šī atvieglojuma sajūta attaisno kaklasaites eksistenci? Nē. Un tomēr, ja jautāšu trakajam un normālajam: tas tas ir? = veselais cilvēks vienalga atbildēs: kaklasaite. Un nav svarīgi, kurš atbild precīzāk, - svarīgi, kuram ir taisnība.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #4

“Kāpēc daži cilvēki tik ļoti cenšas pretoties dzīves dabiskajai kārtībai – cīnīties par izdzīvošanu vienalga kādos apstākļos?

 -Tieši tāpēs jau es raudāju, - Veronika atbildēja. - Kad es iedzēru miegazāles, gribēju nogalināt kādu, ko ienīdu. Es neko nezināju par citām Veronikām, kas dzīvo manī, par tām Veronikām, kuras es varētu mīlēt.

-Kas liek cilvēkam ienīst pašam sevi?

-Varbūt gļēvulība. Vai arī mūžīgas bailes būt nepareizai, bailes, ka nespēsi izdarīt to, ko citi no tevis gaida. Vēl pirms dažām minūtēm es biju laimīga, biju aizmirsusi par drīzo nāvi, bet piepeši atcerējos, kur esmu un kas ar mani notiek, - un pārbijos.”

“Viņa prata pieveikt sīkus trūkumus, bet neizbēgami cieta sakāvi, kad nācās saskarties ar kaut ko nozīmīgu un fundamentālu. Brīžos, kad izmisīgi alka pēc kompānijas, Veronika braši izlikās par neatkarīgu sievieti. Kur vien viņs parādījās, visi tūlīt pievērsa tai skatienu, bet naktis viņa gandrīz vienmēr pavadīja viena, klosterī lūrēdama televizorām pat nepievēršot uzmanību programmai. Draugu priekšā viņa centās izlikties par sievieti, kuru ir vērts apskaust, un lielāko daļu enerģijas iztērēja, uzturot atbilstošā līmenī tēlu, ko pati bija radījusi.

Tieši tāpēc viņai vienmēr pietrūka spēka būt pašai – cilvēkam, kas, tāpat kā jebkurš, nespēj būt laimīgs bez citiem. Taču šie citi bija tik sarežģītas būtnes! Viņu rīcība nebija paredzama, viņi cēla ap sevi aizsardzības viļņus, viņi uzvedās gluži kā viņa, censdamās izlikties vienaldzīgi pret visu pasauli. Tikko kāds pēkšņi kļuva atklātāks, no viņa tūdaļ novērsās vai lika tam ciest, uzspiežot zemākas kārtas vai “antiņa” zīmogu.”

“Viņa ārstējās psihiatriskajā slimnīcā un drīkstēja ļauties tām sajūtām, kuras cilvēki parasti slēpa no sevis. Jo mēs visi esam audzināti tikai mīlēt, pieņemt, mēģināt atrast izeju, izvairīties no sarežģījumiem. Veronika ienīda visu, bet galvenokārt viņa ienīda savu agrāko dzīvesveidu – tas bija liedzis atklāt simtiem citu Veroniku, kas mitinājās viņā un bija interesantas, trakas, ziņkārīgas, drošsirdīgas un bezkaunīgas.”

“Pēc brīža viņā atgriezās dziļš miers, un Veronika atkal paskatījās zvaigžņotajās debesīs, kur joprojām spīdēja viņas iemīļotais jauna mēness sirpis, pieliedams atpūtas zāli ar maigu gaismu. Atkal viņu pārņēma sajūta, ka bezgalība un mūžība staigā roku rokā, un vajadzēja uzlūkot tikai vienu no tiem – piemēram, Visumu bez gala un malas -, lai tūlīt nomanītu otra klātbūtni – laiku, kas nekad nebeidzas, kas nekad nepaiet, kas vienmēr paliek tagadnē, kur nobēdzināti visi dzīves noslēpumi. Ceļā no palātas uz zāli viņā bija kūsājis naids, tik spēcīgs un blīvs, ka tagad viņas sirdī nebija atlicis ne kripatiņas ļaunuma. Beidzot gadu gados dvēselē uzkrātās negatīvās emocijas bija izkļuvušas virspusē. Viņa tās bija izbaudījusi līdz mielēm, un tagad tās vairs nebija vajadzīgas – lai iet, lai atstāj viņu!”

“Veronika sēdēja klusumā, baudīdama tagadnes mirkli un ļaudama mīlestībai aizņemt tukšo vietu, ko bija atstājis naids. Nojautusi, ka īstais brīdis ir klāt, viņa paskatījās uz mēnesi un nospēlēja par godu tam sonāti. Viņai šķita, ka mēness klausās un jūtas lepns un ka zvaigznes ir mazliet greizsirdīgas par to. Pēc tam viņa spēlēja īpašu mūziku zvaigznēm, dārzam un kalniem, kurus gan tumsā nevarēja redzēt, bet viņa zināja, ka tie tur ir.”

“Viņš arī bija dabūjis īpašnieku atļauju kādas slimnieku grupiņas, kas sevi dēvēja par Brālību, palikšanai dzienīcā. Slimnīcas akcionāri pieļāva – ievērojiet šo vārdu pieļāva, nevis veicināja! - pacientu ilgāku uzturēšanos slimnīcā, nekā tas bija nepieciešams. Savu rīcību viņi pamatoja ar humāniem apsvērumiem par to, ka nesen atlabušajiem jādod iespēja pašiem izlemt, kad būtu īstais brīdis atgriezties pasaulē, un, lūk, nodibinājās itin prāva cilvēku grupiņs, kas palika Viletē kā īpašā viesnīcā vai klubā, kur pulcējas vienādu uzskatu pārstāvji. Tādā veidā doktors Igors panāca, ka trakie un veselie uzturas vienā noslēgtā vidē, kas pēdējiem ļāva labvēlīgi ietekmēt pirmos. Lai novērstu deģenerācijas iespēju, proti, lai trakie negatīvi neietekmētu veselos, ikvienam Brālības loceklim bija noteikts vismaz vienreiz dienā atstāt dziednīcu.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #3

“Vīziju un pieredzējumu apraksti mainījās, tomēr dažas detaļas vienmēr atkārtojās: savāds, kaitinošs troksnis, kas izceļas pirms gara atdalīšanās no ķermeņa, tam sekojošais šoks, trauja apziņas zaudēšana un pēcāk – miers un sajūsma, planējot gaisā, kamēr ar ķermeni vairs saista tikai sudraba pavediens, bezgalīgi izteipjamais pavediens, un – kā vēsta leģendas (grāmatās, protams) -, ja tam gadās pārtrūkt, cilvēks mirst.

Taču Zedkas pieredze liecināja, ka viņa var doties, cik tālu vien grib, - sudraba pavediens nekad nepārtrūka. Bet kopumā grāmatas bija ļoti noderīgas un iemācīja gūt no astrālajiem ceļojumiem arvien vairāk un vairāk. Piemēram, viņa uzzināja, ka ceļošanai telpā no vienas vietas uz citu vajadzēja koncentrēties un projicēt sevi telpā, precīzi iztēlojoties vietu, kurā gribējās nokļūt. Tas bija pavisam savādāk nekā ceļošana lidmašīnā, kas vienā vietā paceļas gaisā, nolido vajadzīgo attālumu un piezemējas citā vietā, - astrālie ceļojumi notika it kā caur mistiskiem tuneļiem. Tu iztēlojies sevi kādā noteiktā vietā un neticamā ātrumā ieej atbilstošā tunelī, kas acumirklī aizved tevi uz izvēlēto vietu.

Ar grāmatu palīdzību viņa atbrīvojās arī no bailēm, ko izraisīja telpā klīstošie radījumi. Šodien palātā gan neviena nebija, bet pirmajā reizē, kad viņa atstāja savu ķermeni, visapkārt stāvēja ļaudis un uzjautrinājās par viņas pārsteigumu.

Pirmajā brīdī viņa uzskatīja, ka tie ir mirušie, vājprātīgo nama spoki. Vēlāk, izvērtējot gan savu pieredzi, gan grāmatās lasīto, viņa saprata, ka starp dažiem patiešām bez ķermeņa palikušiem un apkārt klīstošiem gariem ap viņu staigā tik pat dzīvi cilvēki kā viņa pati un kā arī tie bija attīstījuši ķermeņa pamešanas tehniku vai arī vēl neaptvēra, kas ar viņiem notika, kamēr tie citā pasaules malā gulēja ciešā miegā un viņu gari brīvi klaiņoja apkārt.”

“Viņa pati ne reizi vien bija novērojusi, ka nesen hospitalizēti cilvēki piedzīvo strauju veselības uzlabošanos, jo viņiem vairs nevajag slēpt savus simptomus, un “ģimeniskā” vide palīdz sadzīvot ar neirozēm un psihozēm.”

“Zedka saprata, ka, izturoties prātīgi, viņa varētu darīt visu to pašu arī ārpus Viletes sienām, protams, tiekot galā ar ikdienas grūtumiem. Viņai tikai vajadzēja – kā kāds bija sacījis – noturēt vājprātu rāmjos. Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.”

“Ārsti apgalvoja, ka nesen atklātā viela, serotonīns, ir viena no organisma sastāvdaļām, kas nosaka cilvēka pašsajūtu. Serotīna trūkums organismā ietekmē cilvēka spēju koncentrēties darbam, gulēt, ēst un baudīt dzīves skaistos mirkļus. Ja šīs vielas organismā nebija vispār, cilvēks pārdzīvoja izmisumu, pesimismu, viņš jutās nevienam nevajadzīgs, pārmēru noguris, tramīgs, nespējīgs pieņemt lēmumu un galu galā ieslīga pastāvīgās skumjās, kas varēja novest līdz pilnīgai apātijai vai pašnāvībai.”

“Tagad, pēc neskaitāmiem astrālajiem ceļojumiem, kuru laikā viņa bija sastapusies ar ļoti augsti attīstītām būtnēm, Zedka zināja, ka visi šie satraukumi ir vienas vienīgas blēņas. Savu Neaizsniedzamo mīlestību viņa bija izmantojusi kā aizbildinājumu mēģinājumam pārraut saites ar līdzšinējo dzīvi, kas ne tuvu nelīdzinājās tai, kādu vēlējās dzīvot.”

“Vājprāts – tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu visu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu.

- Mēs visi kaut ko tādu kādreiz esam izjutuši.

- Un mēs visi – tā vai citādi – esam traki.”

“Lūkojoties debesīs, viņu pārņēma neaprakstāmi patīkama sajūta, it kā Visuma bezgalīgie plašumi norādītu arī uz viņas pašas personības mūžību.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #2

“ - Es jums pastāstīšu pasaku, - Zedka sacīja. - kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.

Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene – tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodas virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja.

Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos.

Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja sacīdama:

 -iesim arī mēs iedzert no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.

Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk?

Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citādāka nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.”

(Par trakonamu) “Redzi, mums te ir kāda grupa. Tie ir vīrieši un sievietes, kas jau sen varētu doties projām, atgriezties mājās, bet viņi to negrib. Iemesli tam ir vairāki: Vilete nav tik slikta vieta, kā ļaudis runā, lai gan, protams, te nav pieczvaigžņu viesnīca. Bet te, šajās sienās, katrs var runāt to, ko domā, darīt to, ko vēlas, un nebaidīties, ka viņu par to izsmies, - galu galā te ir psihiatriskā slimnīca. Tāpēc, ierodoties valdības inspektoriem, šie vīri un sievas uzvedas kā bīstami maniaki, jo liela daļa šeit dzīvo uz valsts rēķina. Ārsti to zina, bet acīmredzot pastāv kāda norāde no īpašnieku puses, kas šādu situāciju pieļauj, - slimnīcā allaž brīvu vietu ir vairāk nekā pacientu.”

“Trakie” vienmēr uzticas pirmajam iespaidam.

“Cilvēki šeit nekautrējas atzīties, ka ir traki. Cilvēki šeit nepārtrauca darīt to, kas tiem sagādā prieku, lai izpatiktu kādam citam.”

“Sasniegusi visu, ko bija vēlējusies, viņa secināja, ka dzīvei vairs nav nekādas jēgas un visas dienas kļuvušas līdzīgas kā ūdenslāses. Tieši tad viņa izlēma nomirt.” (Vienmēr ir jābūt kaut kam pēc kā mums jāturpina tiekties. Vienmēr ir jāuzstāda jauni mērķi un jāturpina doties pareizajā virzienā).

“Pēc saķeršanās ar Brālību viņa dažkārt mēdza iedomāties: “Ja man būtu izvēle, ja es savulaik būtu sapratusi, ka manas dienas ir vienādas tāpēc, ka es pati to vēlējos, varbūt...”

Taču atbilde vienmēr bija tā pati: “Nekādu varbūt nav, jo nav nekādas izvēles.” Un miers dvēselē atgriezās, jo viss jau bija izlemts.” (Neaizmālē to, ko tu apzinies ar aizbildinājumiem. Tici cerībai un tam, ka viss ir atkarīgs no tevis paša).

“No turienes, kur atradās Zedka, viņa labi redzēja palātu un tukšās gultas – tukša nebija tikai viena, tā, uz kuras gulēja viņas piesprādzētais ķermenis un kurai līdzās stāvēja meitene šausmās ieplestām acīm. Meitene nezināja, ka gultā guļošajam cilvēkam ķermeņa bioloģiskās funkcijas darbojas lieliski, bet viņa dvēsele planē gaisā, gandrīz vai pieskardamās griestiem un izbaudīdama dziļu mieru.”

 

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #1

“Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien.” (Atceries to. No katras situācijas mēs varam mācīties ko vērtīgu).

“Dzīvot – tas nozīmē gaidīt izdevīgu brīdi, lai rīkotos.” (Atceries, ka šajā brīdī patiešām ir jārīkojas. Visu dzīvi gaidīt būtu muļķīgi, kādreiz ir arī jārīkojas).

“Pavisam nesen, apmēram pirms mēneša, viņai šķita, ka no prieka zem kājām pazūd zeme – kāds svešinieks parkā viņai tāpat vien bija pasniedzis ziedu.” (dariet labu cilvēkiem. Dažkārt mazs sīkumiņš nozīmē tik daudz).

“Un ja nu Dievs ir? Jau tūkstošiem gadu cilvēve pašnāvību bija pasludinājusi par tabu, un pašnāvnieks bija kauna traips jebkurai pasaules reliģijai: cilvēkam jācīnās par izdzīvošanu, nevis jānolaiž rokas. Cilvēku rasei jāvairojas. Sabiedrībai vajadzīgas darbarokas. Precētam pārim jārod pamatojums turpmākai kopdzīvei arī tad, kad mīlestība izdzisusi, un valsts nevar pastāvēt bez kareivjiem, politiķiem un māksliniekiem.”

“Kādu dienu, nogurusi no mātes nepārtrauktajiem atgādinājumiem un cenzdamās viņai izpatikt, es apprecēšos ar vīrieti, kuru būsu piespiedusi sev mīlēt.” (Tu pats dzīvo savu dzīvi, ne kāds cits. Lēmumi ir jāpieņem prātīgi, tomēr nav pareizi pildīt citu cilvēku vēlmes attiecībā uz savu dzīvi. Tev ir jāvēlas tas, ko tu dari).

“Cilvēki mūs uzskatīs par laimīgu pāri, un neviens nenojautīs, kāda vientulība, rūgtums un samierināšanās slēpjas zem ārējās laimības maskas.” (Daudzi slēpj savas patiesās raizes. Pamēģini ieskatīties apkārtējos vērīgāk, varbūt tieši tu spēj palīdzēt).

“Agrākajā dzīvē Veronika bija ievērojusi, ka daudzi viņai pazīstami cilvēki runāja par citu nelaimēm tā, it kā vēlētos kaut ko vērst par labu. Īstenībā citu cilvēku ciešanas tiem sagādāja dīvainu prieku, ļaujot it kā labāk apzināties savu laimi un likteņa labvēlību.” (Diemžēl ir šādi cilvēki – un ne mazums. Izvairies būt viens no tiem).

“Ko nozīmēja būt trakai? Viņai nebija ne jausmas – cilvēki šo vārdu mēdza lietot absolūti patvaļīgi: piemēram, mēdza taču sacīt, ka daži sportisti ir pilnīgi traki, gribēdami pārspēt rekordus. Vai arī traki bija mākslinieki, jo viņi dzīvoja gauži neparastu un nedrošu dzīvi, nevis tādu kā normāli cilvēki. No otras puses, Veronika bieži bija redzējusi plāni ģērbtus ļautiņus, kas aukstās ziemas dienās klīda pa Ļubļanu, sludinādami pasaules galu un lielveikalos ar lupatām un pakām līdz malām piekraudami iepirkšanās ratiņus.”

“Un tajā pašā laikā vajadzētu atcerēties Einšteinu, kas apgalvoja, ka nav ne laika, ne telpas, bet gan abu vienība. Vai Kolumbu, kas uzstāja, ka viņpus okeāna atrodas kontinents, nevis elles bedre. Vai Edmundu Hileriju, kas bija pārliecināts, ka cilvēks spēj uzkāpt Everestā. Vai Bītlus, kas radīja pilnīgi jaunu mūziku un ģērbās kā cilvēki no cita laikmeta. Visi šie cilvēki – un vēl daudzi citi – arī dzīvoja savā atšķirīgā pasaulē.” (Ko tu saproti ar vārdu traks?)

Platons "Dialogi" - Ions #3

Sokrats: “un vai tu tagad saproti, ka tavs klausītājs ir pēdējais no gredzeniem, par kuriem stāstīju, ka tie Hēraklejas akmens ietekmē cits no cita saņem spēku? Vidējais esi tu,, rapsods, un aktieris; pirmais ir pats dzejnieks. Bet dievs pa visiem šiem pozmiem aizvelk cilvēku dvēseli turp, kur viņš grib, piešķirdams spēku citam no cita. Un, tāpat kā no magnētiskā akmens, vēl ir ļoti gara rinda koristu, kora iestudētāju un iestudētāju palīgu virkne, kas sāniski piekarināta pie gredzeniem, kuri nokarājas no mūzas. Un no dzejniekiem cits atkarīgs no vienas mūzas, cits – no otras. Mēs par to sakām - “pārņemts”, un tas ir tuvu īstenībai: mūza viņu pārņēmusi savā pārziņā. Bet pie pirmajiem gredzeniem – dzejniekiem secīgi piekarināti citi un ļaujas jūsmai, vieni pie Orfeja, citi – pie Mūsaja; taču lielākā daļa ir Homēra pārņemta un pie viņa saistīta. Viens no tiem esi tu, Ion; tu esi Homēra pārņemts, un, ja kāds ceļ priekšā cita dzejnieka darbu, tu aizmiedz un nezini, ko teikt, bet, tiklīdz kāds skantina šā tava dzejnieka dziedājumu, tu tūdaļ esi augšā un tava dvēsele dej, un tev atliku likām ir ko teikt. Tā ir nevis māksla vai zināšana, ar kādu tu par Homēru saki to, ko saki, bet dievišķa iedvesma un apsēstība.”

S. “Bet, Ion, vai tas, ko Homērs saka šajās vārsmās, ir pareizi vai ne, - kurš par to būs labāks spriedējs – ārsts vai ratu vadītājs?

I. “Protams, ratu vadītājs.”

S. “Tāpēc, ka viņam ir šī māksla, vai kāda cita iemesla dēļ?”

I. “Nē, šīs mākslas dēļ.”

S. “Un vai dievs ikvienai mākslai nav piešķīris spēju būt zinīgai īpašā nodarbē? To, ko uzzinām no stūresvīra mākslas, mēs taču neuzzināsim arī no celtniecības.”

I. “Noteikti ne.”

S. “Un, ko uzzinām no ārstniecības, mēs taču neuzzināsim arī no celtniecības.”

I. “Noteikti ne.”

S. “Un vai tas tāpat neattiecas uz visām mākslām? To, ko uzzinām no vienas mākslas, neuzzinām no citas atkarībā no priekšmeta, uz kuru attiecas tās zināšana.”

Platons "Dialogi" - Ions #2

Ions: “Šai ziņā nevaru tev runāt pretī Sokrat. Taču apzinos pavisam skaidri, ka, runājot par Homēru, pārspēju visus cilvēkus un man ir daudz kas sakāms. Arī visi citi apliecina, ka šajā ziņā esmu labs runātājs, par citiem dzejniekeim gan neesmu. Tad nu paskaties, ko tas nozīmē.”

Sokrats: “Es skatos, Ion, un jau grasos tev paskaidrot, ko tas, manuprāt, nozīmē. Kā tikko sacīju, tā nav māksla, kas tevī mīt un ļauj labi runāt par Homēru, bet kāds dievišķs spēks, kas tevi virza, tāpat kā akmenī, ko Euripīds saucpar magnētu, bet cilvēku lielākā daļa – par Hēraklejas akmeni. Šis akmens ne vien pievelk dzelzs gredzenus, bet tiem arī piešķir spēku veikt to pašu, ko akmens, - pievilkt citus gredzenus, tā ka dažkārt izveidojas ļoti gara dzelzs gabalu un gredzenu ķēde, kuri karājas cits pie cita, bet to visu pievilkšanas spēks atkarīgs no šī akmens. Tā arī mūza iedveš cilvēkiem dievišķu jūsmu, un ar šo iejūsmināto starpniecību tiek iejūsmināti citi un izveidojas ķēde. Proti, visi labie episkie dzejnieki rada šos skaistos dzejojumus nevis uz mākslas pamata, bet jūsmas un apmātības stāvoklī, tāpat arī liriskie dzejnieki. Līdzīgi tam, kā koribantiski apsēstie nedejo, būdami savā prātā, arī liriskie dzejnieki sacer savas skaistās dziesmas nevis skaidrā prātā, bet kad, ļaudamies melodijai un ritmam, viņinokļūst bakhiskajā jūsmā un apsēstībā. Un, ka bakhantes smeļ no upēm medu un pienu vienīgi apsēstības stāvoklī, bet, kad ir savā prātā, tad ne, ar lirisko dzejnieku dvēseli, kā viņi paši to saka, notiek tas pats.”

Sokrats: “Un tas, ko viņi stāsta, ir taisnība. Dzejnieks ir viegla, spārnota un svēta būtne, un viņš nav spējīgs dzejot, iekams nav jūsmas pārņemts un zaudējis sajēgu, un viņā vairs nav prāta. Neviens cilvēks, kamēr viņam tas vēl ir, nav spējīgs dzejot un pareģot. Un, tā kā pamatā nav māksla, ar ko dzejnieki rada savus darbus un ceļ priekšā daudz skaista par veikumiem kā tu par Homēru, bet dievišķa iedvesma, tad katrs ir spējīgs skaisti sacerēt vienīgi to, uz ko viņu iedvesmojusi mūza, viens – ditirambus, cits – slavas dziesmas, cits – deju dziesmas, cits – eposus, vēl cits – jambus, bet ikviens no viņiem citā žanrā ir mazvērtīgs, jo viņi to visu rada nevis ar mākslu, bet ar dievišķu spēku. Ja viņi prastu ar mākslu skaisti runāt par vienu priekšmetu, viņi mācētu to darīt arī par visiem pārējiem. Tāpēc dievs, atņemdams viņiem prātu, izmanto viņus, kā arī pareģus un dievišķos gaišreģus kā savus kalpus, lai mēs, kas viņos klausāmies, saprastu, ka tie ir nevis viņi, kas pauž šīs vērtīgās domas, nebūdami savā prātā, bet pats dievs, kas runā un ar viņu starpniecību vēršas pie mums.

S. “Viņs personā dievs, man liekas, mums, lai mēs nešaubītos, ļoti pārliecinoši parādījis, ka šie skaistie dzejojumi nav cilvēciski, cilvēku veikumi, bet dievišķi, dievu veikumi un ka dzejnieki nav nekas cits kā dievu tulki, katr būdams tā pārziņā, kas viņu pārņēmis savā varā. Gribēdams to pierādīt, dievs ar nodomu dziedājis visskaistāko dziesmu ar visnenozīmīgākā dzejnieka muti. Bet varbūt man, tavuprāt, nav taisnība, Ion?

I. “Nē, pie Zeva, noteikti ir. Tu ar saviem vārdiem, Sokrat, kaut kā skar manu dvēseli, un man šķiet, ka labie dzejnieki ar dievišķu iedvesmu mums iztulko dievu atklāsmes.”

S. “Un vai jūs, rapsodi, savukārt neesat dzejnieku tulki?”

I. “Arī šai ziņā tev taisnība.”

S. “Tātad esat tulku tulki?”

I. “Katrā ziņā.”

S. “Bet tagad apstājies un pasaki man, Ion, neko neslēojot, visu, pēc kā es vaicātu. Kad tu teicami cel priekšā episkās vārsmas un jo īpaši saviļņo savus klausītājus, vai nu dziedādams par Odiseju, kas izlec uz sliekšņa, atklāj sevi preciniekiem un izkaisa bultas savu kāju priekšā, vai par Ahilleju, kas metas virsū Hektoram, vai attēlodams skumjās epizodes par Andromahi vai Hekabi, vai Priamu, vai tad esi vēl pie pilnas saprašanas vai ārpus apziņas un tava dvēsele jūsmā iedomājas esam klāt tevis atstāstītajos notikumos, lai tie norisētu Itakā vai Trojā, vai kur vien eposi tos noliek?”

I. “Cik ļoti mani pārliecina tavs pierādījums, Sokrat! Pateikšu tev, neko neslēpjot: ikreiz, kad stāstu ko bēdīgu, man acīs sariešas asaras, bet, kad ko briesmīgu un šausminošu, mati aiz bailēm ceļas stāvus un sirds dauzās stiprāk.”

S. “Tad nu ko? Vai teiksim, Ion, ka šis cilvēks tajā brīdī ir pie pilnas saprašanas, ja viņš, rotās krāšņā tērpā un ar zelta vainagiem galvā, upuru vai svētku brīžos sāk raudāt, kaut aŗī nav zaudējis neko no šiem dārgumiem, vai izjūt bailes, stāvēdams vairāk nekā divdesmit tūkstošu draudzīgi noskaņotu cilvēku priekšā, no kuriem neviens negrasās viņam ko atņemt vai kā citādi nodarīt pāri?”

I. ”Nē, pie Zeva, Sokrat, lai teiktu taisnību.”

S. “Un vai tu zini, ka jūs arī lielāko daļu klausītāju novedat šādā stāvoklī?”

I. “Jā, to zinu pavisam labi, jo es ikreiz viņus vēroju no augšas, no tribīnes, kad viņi raud un šausmās manī veras, jo ir izbrīnīti par stāstīto.”

Platons "Dialogi" - Ions #1

Sokrats: “Cik bieži esmu jūs rapsodus apskaudis jūsu mākslas dēļ! Nemaz nerunājot par to, ka jūsu mākslai pienākas, lai jūs allaž būtu svētkus rotājumā un izskatītos iespējami skaistāki, apskaužams ir jūsu pienākums vienlaikus nodarboties ar citiem labiem dzejniekiem, bet pirmām kārtām ar Homēru, labāko un dievišķāko no visiem, un iedziļināties viņa domās, nevis tikai iemācīties no galvas viņa vārdus. Neviens taču nemūžam nevar būt labs rabsods, ja viņš nesaprot, ko dzejnieks saka. Rapsodam jākļūst par dzejnieka domas aizvadītāju pie klausītājiem, bet to pienācīgi izdarīt, nezinot, ko dzejnieks domā, nav iespējams.”

Sokrats un Ions.
S. “ Es vēl noteikti izbrīvēšu laiku, lai tevi dzirdētu. Taču šobrīd atbildi man uz šādu nelielu jautājumu: vai esi erudīts tikai attiecībā uz Homēru vai arī attiecībā uz Hēsiodu un Arhilohu?”
I. “Nē, nē, tikai attiecībā uz Homēru, jo ar to, manuprāt, pilnīgi pietiek.”
S. “Bet vai nav tādu lietu, par kurām Homērs un Hēsiods saka to pašu?”
I. “Jā, domāju, ka ir pat daudz tādu.”
S. “Un vai šajos gadījumos māki labāk iztulkot, ko saka Homērs, nekā to, ko saka Hēsiods?”
I. “Tajos gadījumos, kad viņi saka to pašu, Sokrat, vienlīdz labi.”
S. “Bet gadījumos, kad viņi nesaka to pašu? Piemēram, par pareģa mākslu, par kuru abi – gan Homērs, gan Hēsiods – kaut ko saka.”
I. “Jā, tas tā ir.”
S. “Un kā? Ko šie divi dzejnieki par paraģe mākslu saka saskanīgi vai atšķirīgi, kurš to varētu iztulkot labāk – tu vai kāds no labajiem pareģiem?”
I. “Kāds no pareģiem.”
S. “Un, ja tu būtu pareģis, vai tu, būdams spējīgs iztulkot saskanīgo, neprastu arī iztulkot viņu atšķirīgos uzskatus?”
I. “Protams.”
S. “Tad kā sanāk, ka esi erudīts attiecībā uz Homēru, bet ne attiecībā uz Hēsiodu, nedz citiem dzejniekiem? Vai tad Homērs runā par citām lietām nekā visi pārējie dzejnieki? Vai viņš lielākoties nav aprakstījis karu un cilvēku – labu un sliktu, nemācītu un amatu pratēju – savstarpējās attiecības, dievu izturēšanos citam pret citu un pret cilvēkiem, debesu parādības un apstākļus pazemē, kā arī dievu un varoņu izcelsmi? Vai tie nav Homēra dzejas priekšmeti?”
I. “Tev taisnība, Sokrat.”
S. “Un citi dzejnieki? Vai viņi neaplūko šos pašus priekšmetus?”
I. “Jā, Sokrat, bet ne tāpat kā Homērs.”
S. “Kā? Vai sliktāk?”
I. “Daudz slitkāk.”
S. “Tātad Homērs labāk?”
I. “Patiešām labāk, pie Zeva.”
S. “Ja nu , Ion, mīļā galva, daudziem runājot par skaitli, viens runā vislabāk vai tad neatradīsies tāds, kas atpazīs zinīgo runātāju?”
I. “Jā, piekrītu.”
S. “Un vai tas būs tas pats, kas atpazīs arī nezinīgos runātājus, vai kāds cits?”
I. “Noteikti tas pats.”
S. “Un tas būs cilvēks, kas pārzina rēķināšanas mākslu?”
I. “Jā.”
S. “Un tālāk. Ja, daudziem runājot par veselīgu ēdienu, viens no viņiem runā vislabāk, vai tad tās būs divas dažādas personas, kas atpazīs labāko runātāju un to, kas ir mazvērtīgāks, vai viena un tā pati?”
I. “Skaids, viena un tā pati.”
S. “Un kas viņš tāds ir? Kā viņu sauc?
I. “Par ārstu.”
S. “Tātas varam vispārināti apgalvot, ka ja daudzi cilvēki runā par vienu un to pašu priekšmetu, tā vienmēr būs viena un tā pati persona, kas atpazīs labo runātāju un slikto. Citādi, ja tā neatpazīs slikto runātāju, tā noteikti neatpazīs ari labo, protams, attiecībā uz vienu un to pašu priekšmetu.”
I. “Tā tasir.”
S. “Tātad viens un tas pats cilvēks ir kompetents spriest par abiem?”
I. “Jā.”
S. “Un tu apgalvo, ka Homērs un pārējie dzejnieki, to vidū arī Hēsiods un Arhilohs, runā par vienām un tām pašām lietām, taču ne līdzīgā veidā, bet pirmais to dara labi, turpretī pārējie – sliktāk.”
I. “Tā vismaz šķiet.”
S. “Tātad, mans visulabais, mēs nekļūdīsimies, apgalvodami, ka Ions ir vienlīdz zinīgs gan attiecībā uz Homēru, gan pārējiem dzejniekiem, jo viņš pats piekrīt, ka viena un tā pati persona būšot kompetenta spriedēja par visiem, kas runā par vienām untām pašām lietām, bet priekšmeti, kurus aplūko gandrīz visi dzejnieki, esot vieni un tie paši.”

Ksenofonts “Dzīres” citāti #3

“Un, ja cilvēki mīl viens otru, vai viņi tad katrā ziņā neuzlūkos viens otru ar prieku, nesarunāsies laipni, neuzticēsies viens otram, negādās viens par otru, nepriecāsies kopā par savām veiksmēm un, ja viņus piemeklēs kāda nelaime, kopā nebēdāsies? Vai viņi, kad satiekas, būdami veseli, nevadīs laiku nemitīgā priekā, bet, ja kāds no viņiem saslimst, nebūs kopā vēl daudz biežāk, un vai viņi prombūtnē nerūpēsies viens par otru vēl vairāk, kā būdami kopā? Vai tas viss nepadara mīlestību patīkamu? Šādas izturēšanās dēļ viņi sirsnīgi pieķērušies šai draudzībai un nodzīvo ar to līdz vecumdienām.”

“Ja labi padomā, tad arī sapratīs, ka no cilvēkiem, kuru mīlestība sakņojas krietnos tikumos, nav cēlies nekas ļauns, bet netikls sakars ne reizi vien novedis pie noziegumiem.”

“Man nudien šķiet, ka cilvēks, kas veltī uzmanību tikai ārējam skaistumam, līdzinās zemes gabala nomniekam, kam rūp, nevis kā lai palielina tā vērtību, bet kā pašam iegūt no tā iespējami lielāku ražu. Bet tas, kas tievas pēc draudzības, drīzāk līdzinās zemes gabala īpašniekam: viņš no visurienes pienes klāt, ko vien spēj, lai padarītu savu iemīļoto vērtīgāku.”

“Tam, kas iemīļoto tiecas padarīt par labu draugu, lielākais labums ir tas, ka viņam pašam katrā ziņā jāievēro tikums, jo viņš, pats rīkodamies nekrietni, nav spējīgs cilvēku, ar ko saieta, vērst labu un, rādīdams bezkaunības un nesavaldības piemēru, iemīļoto veidot savaldīgu un tiklu.”

“Vispirms atnāca Ariadne jaunlaulātās rotā un apmetās sēdeklī. Dionīss vēl neparādijās, un tikmēr bakhaliskos ritmos skanēja flauta. Un te nu skatītāji varēja apbrīnot deju iestudētāju: Ariadne, līdzko izdzirdēja šo mūziku, ar žestiem ļāva ikvienam noprast, ka viņa to klausās ar patiku. Viņa negāja Dionīsam pretim un pat nepiecēlās, taču bija skadirs, ka viņai grūti nosēdēt uz vietas.

Dionīss, viņu ieraugot, tuvojās deju soļiem, pauzdams maigum maigas mīlas jūtas, apsēdās viņai klēpī, apskāva un noskūpstīja. Viņa šķita kautrējamies, tomēr viņu arī mīļi apskāva. Kad viesi to redzēja, viņi aplaudēja un sauca “Vēlreiz!”. Dionīss nu piecēlās un reizē piecēla arī Ariadni, un bija redzams, ka viņi tēlo pāri, kas skūstās un apkampjas. Visi skatītāji, redzēdami, ka Dionīs ir patiešām skaists un Ariadne patiešām mīlīga un ka viņi skūstus nevis tēlo, bet pa īstam savieno lūpas, to satraukti vēroja. Un viņi dzirdēja, ka Dionīss Ariadnei vaicāja, vai viņa to mīlot, un viņa to apzvērēja tik dedzīgi, ka ne vien Dionīs..., bet arī visi klātesošie būtu varējuši ar zvērestu apliecināt, ka jaunais cilvēks un meitene mīls viens otru. Viņi izskatījās nevis pēc aktieriem, kam šī pantomīma iemācīta, bet pēs mīlētājiem, kam nu ļauts, pēc kā viņi jau sen ilgojušies.

Beidzot, kad viesi viņus redzēja apskaujamies un it kā dodamies uz gultu, neprecējušies zvērēja, ka prevēšoties, bet precētie, kāpa zirgos un aizsteidzās pie savām sievām, lai gūtu baudu kopā ar viņām. Bet Sokrats un pārējie vēl palikušie devās kopā ar Kalliju pastaigā pie Likona un viņa dēla.

Tādas bija šo dzīru beigas.”

Ksenofonts “Dzīres” citāti #2

“Pēc manas pārliecības, draugi, cilvēkiem bagātība un nabadzība ir nevis viņu mājā, bet dvēselē. Man nākas vērot daudzus cilvēkus, kas, lai gan viņiem pieder visai prāvs īpašums, tomēr uzskata sevi par tik trūcīgiem, ka uzņemas jebkuras pūles, jebkuru risku, lai iegūtu vēl vairāk.”

“Arī daudz godīgāki, dabiski, būs tādi cilvēki, kas cienī lētu mantu, nevis dārgu: ja cilvēkam pietiek ar to, kas viņam ir, viņš mazāk tīkos svešas mantas. Derētu vēl ņemt vērā, ka šāda bagātība (dvēseles bagātība) dara cilvēkus arī devīgus. Sokrats, piemēram, no kura to saņēmu, dāvāja man to bez skaitīšanas un bez svēršanas – viņš man no savas bagātības piešķīra tik, cik spēju paņemt līdzi. Un arī es tagad nevienam neko neliedzu, bet visiem draugiem ļauju skatīt savu pārpilnību un dalos ar katru, kas vēlas, savas dvēseles bagātībā. Un kā redzat, man arī nekad netrūkst paša jaukākā – brīvā laika, tā ka varu skatīt, kas ir skatīšanas vērts, klausīties, kas ir klausīšanās vērts, un – ko vērtēju visaugstāk – vadīt, izmantodams brīvo laiku, dienas kopā ar Sokratu.”

“Un šie dievi, kas visu zina un visu spēj, pret mani noskaņoti tik draudzīgi, ka savā gādībā nekad neaizmirst mani ne dienu, ne nakti, lai arī kurp es dotos un lai ko es gribētu darīt. Zinādami, kādas sekas būs ikvienai rīcībai, viņi, sūtīdami vēstis – balsis, sapņus un putnu zīmes, norāda man, ko darīt un ko ne, un, kad tām paklausu, man tas nekad nav jānožēlo. Taču ir bijuši arī gadījumi, kad tām nenoticēju un par to tiku sodīts.”

Nīkerats teica: “Tev, pie Zeva, ir pamats lepoties. Ar mani ir gluži otrādi: draugi, kam klājas labi, man nerādās ne tuvumā, bet, ja kādam atgadījusies nelaime, viņš ņemas pierādīt, ka esam radi, un vairs ne mirkli neatstājas no manis.”

“Vai skaistums, tavuprāts, ir sastopams tikai cilvēkā vai vēl kur?”

“Pie Zeva,” atbildēja Kritobūls, “tas, manuprāt, sastopams arī zirgā, vērsī un daudzos nedzīvos priekšmetos. Tā, piemēram, zinu, ka arī vairogs ir skaists un tāpat zobens vai šķēps.”

“Bet kā tas iespējams,” Sokrats turpināja, “ka tie, cits citam nemaz nebūdami līdzīgi, visi ir skaisti?”

“Ja, pie Zeva,” Kritobūls atbildēja, “tie labi pagatavoti un derīgi darbam, kam katru no tiem iegādājamies, vai jau pēc dabas ir piemēroti mūsu vajadzībām, tad arī tie ir skaisti.”

“Vai tev zināms,” Sokrats jautāja, “kālab mums vajadzīgas acis?”

“Bez šaubām, lai redzētu,” Kritobūls atbildēja.

“Tādā gadījumā manas acis būs skaistākas par tavējām.”

“Kā tā?”

“Tāpēc, ka tavējās skatās tikai taisni, manējās turpretim, būdamas izvalbītas, arī sāniski.”

“Tad jau vēzim, spriežot pēv taviem vārdiem, ir skaistākas acis nekā pārējam dzīvajām būtnēm.”

“Neapšaubāmi,” Sokrats atbildēja, “jo acis tam arī redzes asuma ziņā jau no dabas ir lieliskas.”

“Vai tad saproti,” teica Sokrats, “ka arī tu ar savu klusēšanu mums bojā garastāvokli?”

“Tad, kad jūs runājat?”

“Nē, tad, kad pārstājam runāt.”

“Vai tad neesi pamanījis, ka starp jūsu runām nevar pat matu iespraust, kur nu vēl kādu vārdu?”

“Kallijs,” iesaucās Sokrats, “vai tu nevarētu nākt palīgā cilvēkam, kas piespiests pie sienas?”

“Protams,” atbildēja Kallijs. “Ikkreiz, kad skan flauta, mēs esam pavisam klusi.”

“Tātad jūs gribat,” teica Hermogens, “lai es, tāpat kā aktieris Nīkostrats deklamēja tetrametrus flautas pavadījumā, ar jums sarunājos, skanot flautai?”

“Dievu dēļ,” teica Sokrats, “dari tā, Hermogen! Kā dziesma ir jaukāka flautas pavadījumā, tā, man domāt, skaņas arī tavus vārdus vērtīs kaut cik patīkamākus, īpaši tad, ja arī tu, atdarinot flautiski, pievienosi sacītajam mīmiku.”

“Te iejaucās Antistens. “Filip,” viņš teica, “tu nudien esi stiprs uz salīdzinājumime. Tad vai tev neliekas, ka šis vīrs ir līdzīgs cilvēkam, kas meklē kašķi?”

“Jā, pie Zeva,” Filips atbildēja, “un vēl dauudziem citiem.”

“Tomēr,” teica Sokrats, “atstāj viņu mierā ar saviem salīdzinājumiem, lai arī tu nešķistu kašķa meklētājs.”

“Bet, ja viņu salīdzinu ar cilvēkiem, kas visu mutē ir skaisti un cildeni, vai mani tad nesalīdzinātu drīzāk ar glaimotāju nekā ar kašķa meklētāju?”

“Arī tagad esi līdzīgs kašķa meklētājam, ja apgalvo, ka viss ir labāks par viņu.”

“Vai tad gribi, lai salīdzinu viņu ar sliktākajiem”

“Nē, arī ne ar sliktākajiem.”

“Tātad ne ar vienu?”

“Jā, nesalīdzini viņu ne ar vienu un nekādā ziņā.”

“Bet, ja klusēšu, nezinu, ko lai pienācīgi daru šajā mielastā.”

“Tas ir pavisam vienkārši: noklusē, ko neklājas teikt.”

Tādā kārtā tika izbeigts šis nepatīkamais starpgadījums.”

“Kas attiecas uz Hermogenu, tad kurš gan nezina, ka viņš iztvīcis aiz mīlestības uz augsto tikumu, lai kas tas būtu? Vai neredzat, cik cienīgas viņam ir uzacis, skatiens mierīgs, valoda nosvērta un balss maiga, cik gaiša ir viņa visa būtība? Un ka viņš, kaut būdams draugos ar dižākajiem dieviem, necik neskatās uz mums, cilvēkiem, no augšas?”

“Varētu pieņemt, ka mīlestību uz miesu mums uzsūta Vistautas Afrodīte, mīlestību uz dvēseli, draudzību un skaistiem darbiem – Debesu Afrodīte.”

“Ka sakariem bez draudzības nav nekādas vērtības, to mēs visi zinām. To cilvēku mīlestība, kuri apbrīno sava iemīļotā raksturu, tiek dēvēta par patīkamu un brīvprātīgu nepieciešamību; turpretim daudzi no tiem, kas iekāro miesu, peļ un neieredz savu mīļuļu tikumus.

Bet, ja viņi arī iemīl reizē miesu un dvēseli, jaunības plaukuma laiks, protams, ir īss, un, kad tas pagājis, jānovīst arī draudzībail turpretim dvēsele, pieņemoties saprātīgumā, kļūst mīlestības aizvien cienīgāka. Turklāt fiziskā skaistuma izmantošanai nāk līdzi arī zināms pārsātinājums, tā ka attieksmē pret savu mīluli neizbēfami jāpieredz tas pats, ko pārēdoties izjūt pret ēdienu; turpretī mīlestība uz dvēseli, būdama šķīsta, pārsātinājumam pakļauta mazāk, bet tāpēc, ka varētu domāt, nav mazāk patīkama; gluži otrādi, te skaidri piepildās lūgsna, kurā lūdzam dievi mums dāvāt tīkamus vārdus un darbus.

Ka savu iemīļoto apbrīno un mīl tāda dvēsele, kas plaukst brīvā cilvēka cienīgā daiļumā, pieticīgā un cildenā tikumā un kas jau pašā jaunībā bijusi pārāka par saviem līdzaudžiem, reizē būdama laipna, tas neprasa nekādu pierādījumu.”

Ksenofonts “Dzīres” citāti #1

“Līdz šim,” atbildēja Kallijs, “slēpu no jums, ka māku pateikt daudz kā gudra, bet nu, ja atnāksit pie manis, jums parādīšu, ka esmu visā pilnībā uzmanības vērts.”

“Vērojot, kas tur notika, varēja uzreiz gūt pārliecību, ka skaistums pēc savas dabas ir ķēnišķīgs, īpaši, ja tas apvienojas ar kautrību un tiklumu, kā tas šai gadījumā bija ar Autoliku.”

“Un ta viņi ēda klusēdami, it kā viņiem to būtu vēlējusi kāda augstāka būtne. Bet pēkšņi pie durvīm klaudzināja jokdaris Filips un lika durvju sargam pateikt, kas viņš tāds esot un kālab vēloties, lai viņu ielaiž; viņš esot ieradies, piebilda viņš, aprīkojies ar visu nepieciešamo, lai mielotos uz citu rēķina, un arī viņa puisis pūšot un elšot no nekā nenešanas un tāpēc, ka neesot brokastojis.”

”Kā būtu,” atbildēja Kallijs, “ja mums vēl atnestu smaržīgu ziedi, lai mēs arī cienātos ar jauku aromātu?”

“Nē, nekādā gadījumā!” iesaucās Sokrats. “Kā cits tērps piestāvs sievietei, cits – vīrietim, tā arī smaržai vīrietim un sievietei jābūt atšķirīgai. Neviens vīrietis taču neiesmaržojas cita vīrieša dēļ. Bet kālab sievietēm, īpaši jaunlaulātajām, kā mūsu Nīkerata vai Kritobūla sievai, vēl vajadzīga smaržīga ziede? Viņas taču pašas smaržo pēc tām. Taču gimnasiju eļļas aromāts, kad tas ir, sievietēm ir patīkamāks nekā smaržīgas ziedes aromāts un liek stiprāk ilgoties pēc tā, kad tā nav. Lai tas būtu vergs vai brīvais cilvēks, ikviens, ieziedies ar smaržīgu ziedi, tūdaļ ož vienādi; turpretī smārdam, kas rodas no brīvajam cilvēkam piemērotajiem pūliņiem, iepriekš vajadzīgi ilgstoši cildeni vingrinājumi, lai tas būtu patīkams un brīvā cilvēka cienīgs.”

“Teognids bildis:

Cēlo no cēliem vien mācīties vari, bet, ja tu ar sliktiem

Cilvēkiem pīsies, tad viss izkūpēs prāts, kāds tev ir.”

Par tikumu

“Kāds vaicāja: “Kur tad viņš tam atradīs skolotāju?” Cits domāja, ka tas vispār neesot mācāms; vēl cits iebilda, ka tas esot mācāms tāpat kā viss pārējais.”

“Tad Sokrats sacīja: ”Kā daudz kas cits, draugi, tā arī tas, ko veic šī meitene, rāda, ka sievietes daba necik nav mazvērtīgāka par vīrieša dabu, izņemot to, ka viņai pietrūkst spēka un izturības. Tāpēc, ja kādam no jums ir sieva, lai viņš šai bez bailēm māca visu, ko tai, viņasprāt, vajadzētu zināt.”

“Tāpēc, ka redzu,” atbildēja Sokrats, “ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savadīt šos, tiks galā arī ar pārējiem.”

Sokrats: “Kas attiecas uz dzeršanu, draugi, tad esmu pilnīgi viensprātis ar jums: vīns, slacīdams dvēseli, patiešām iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi kā eļļa uguni.

Taču vīru dzīrēs, kā man šķiet, notiek tas pats, kas ar augiem. Kad dievs tos pārlieku dāsni dzirda, tie nevar taisni nostāvēt un vējš nespēj tos appūst; bet, ja tie dzer, cik pašiem tīkami, tie izaug, izsliedamies stalti, zied un nes augļus. Tā tas arī ir ar mums: ja ielejam sevī pārāk daudz dzeramā, tad drīz vien atsakās kalpot gan miesa, gan prāts un mēs nejaudājam ne paelpot, kur nu vēl parunāt. Bet, ja – runājot Gorgijā stilā – šie puiši mūs biežāk aprasinās no mazajiem kausiem, tad vīns mūs neapreibinās varmācīgi, bet ar pārliecināšanu novedīs līdz priecīgākam noskaņojumam.”

Hermogens jautāja, vai viņam esot daudz naudas, bet Antistens apzvērēja, ka neesot ne obola.

“Tad tev varbūt ir daudz zemes?”

"Mūsu Autolikam, iespējams, pietiktu, lai apskaisītos ar smiltīm,” Antistens sacīja.

“Arī tevi nāksies uzklausīt, Harmid,” Sokrats turpināja. “Ar ko tu lepojies?”

“Es, gluži otrādi, lepojos ar savu nabadzību,” viņš atbildēja.

“Pie Zeva, tā ir jauka lieta!” Sokrats atzīmēja.

“Par to vismazāk apskauž, vismazāk strīdas; tā, kaut arī neviens to neapsargā, paliek neskarta un kaut neviens tai nepievērš nekādu uzmanību, tomēr aug augumā.”

“Starp citu, skaistums nav arī noniecināms par to, ka tas ātri novīst. Tāpat kā skaists ir zēns, skaists var būt arī jauneklis, pieaudzis vīrietis un sirmgalvis. Lūk, pierādījums: olīvas zaru nesējus Atēnai par godu mēdz izraudzīties no skaisto sirmgalvju vidus; tam pamatā ir doma, ka skaistums piemīt ikvienam vecumam.”

“Viņš Kleiniju pat noskūpstījis, bet nav bīstamāka mīlas iekvēlinātāja, jo skūpsts ir nepiesātināms un paver saldas cerības. Varbūt arī tas, ka lūpu saskāriens ir vienīgā darbība, ko apzīmē ar to pašu vārdu kā dvēselisko mīlestību, vairojis skūpsta vērtību. Tāpēc, apgalvoju, tam, kas grib būt spējīgs saglabāt savaldību, jāatturas no skaistuļu skūpstīšanas.”

“Kad man visa kā bija papilnam, aizvien nācās ko zaudēt vai nu pēc valsts, vai likteņa. Tagad vairs neko nezaudēju, jo man nekā nav, toties allaž varu cerēt ko saņemt.”

Par Ksenofonta "Dzīrēm" - tēliem, sižetu

Mūsdienu cilvēku rīcībā ir divi Sokrata laikabiedru un skolnieku – Platona un Ksenofonta – sacerējumi arvienādu nosaukumuun līdzīgu tematiku. Abos centrālā vieta ierādīta autoru skolotājām – Sokratam. Abu sacesrējumu dzīres sarīkotas, atzīmējot kādu uzvaru. Ksenofonta sacerējumā bagātais atēnietis Kallijs savās mājās atzīmē jaunieša Autolika uzvaru kādā ģimnastiskā disciplīnā.

Kallijs ir varen iedomīgs gan savas bagātības, gan zināšanu dēļ, ko, viņaprāt, ieguvis saskarē ar slaveniem sofistiem, kuru honorāriem tērē lielu naudu, un kurus arī mēdz dāsni uzņemt savās mājās. Būdams tādējādi “filozofiski skolots”, viņš savas naudas izlietojumam māk piesķirt filozofiski ētisku skanējumu: viņš cilvēkus padarot labākus un taisnīgākus, viņiem dodot naudu, jo viņi, zinādami, ka var iegādāties visu dzīvei nepieciešamo, negribēs riskēt, pastrādājot noziegumus. Kallija vieglo pieejamību glaimiem un godkāri Sokrats, lielais pedagogs un psihologs, Ksenofonta “Dzirēs” izmanto namatēva audzināšanai. Viņš cildina Kallija šķīsto mīlestību uz cienīgo objektu Autoliku, kurai diezin pats vai tic, un viņa dotības, kas viņu padarot spējīgu jau drīzi vien uzņemties valsts vadību, ja vien pats to vēlēšoties. Šādas Sokrata rīcības motīvus pilnībā saprot Hermogens, kas uz iesaucas “... es tevi jau apbrīnoju par daudz ko citu, bet tagad īpaši par to, ka tu, Kallijam sacīdams laipnīgus vārdus, viņu reizē pamāci, kādam viņam jābūt”.

Hermogens – iespējams Kallija pusbrālis ar grūto materiālo stāvokli, dievticīgs, lepojas ar saviem draugiem – dieviem.

Autoliks – zēns ar neikdienišķu skaistumu un uzvedības cildenumu, tēva Likona mīlulis.

Nīkerats – Kallija draugs, ļoti bagāts, fanātiski apbrīno, pat dievina Homēru, kura darbus zina no galvas un padziļināti studējis algotu skolotāju vadībā. Nikerats ir pārliecināts, ka Homēra darbos ietverta it visa cilvēces gudrība, un iesaka galdabiedriem, kas gribot kļūt par labiem saimniekiem vai runātājiem ,vai karavadoņiem, ar viņu, kas to visu zinot, uzturēt labas attiecības. No kādām Homēra vārsmām viņš arī izlobījis ieteikumu vairot bagātību un to arī cītīgi darot; tā viņš esot iemantojis pārāk naudaskāra cilvēka slavu.

Antistens – Sokrata draugs, nākamais kiniķu filozofijas skolas dibinātājs. Vispirms klausījies Gorgiju, tad pievērsies Sokratam, kuru dziļi cienīja un par kura filozofiskās domas dedzīgāko un nozīmīgāko turpinātāju – līdzās Platonam – viņš kļuva. Būdams ļoti trūcīgs, viņš sevi tomēr pasludina par bagātu, jo bagātība neesot materiālos labumos, bet dvēselē, un tādu viņš neierobežoti, “bez skaitīšanas un bez svēršanas”, esot saņēmis no Sokrata un savukārt ar katru, kas to vēlas, daloties paša dvēseles bagātībā

Harmids – Platona mātes brālis un Kritija – trīsdesmit vīru kolēģijas locekļa radinieks. Trūcīgs, taču pavisam nesen bijis bagāts – karš izputinājis. Viņš neslēpj savu nabadzību, stāstīdams par bagātībām dvēselē, bet ironiski lepojas ar to. Viņa dzīve tagad esot daudz vieglāka nekā tad, kad bijis bagāts: neviens viņu vairs negribot aplaupīt, un arī valsts tagad nespaidot ar visādām nodevām. Būdams bagāts, viņš vienmēr esot kaut ko zaudējis; tagad viņam vairs neesot ko zaudēt, toties vienmēr esot cerība ko iegūt.

Kritobūls – Sokrata tuvākā drauga Kritona dēls. Skaists, lepojas ar savu skaistumu. Viņš cilvdina skaistuma varu, jo tas cilvēkus padarot labākus. Viņš, kaut arī nesen apprecējies, kaisli mīl Kleiniju, Alkibiada dēlu vai brālēnu, un savu mīlu pauž eksaltēti, bezmaz himniskā jūsmā.

Sokrāts gandrīz vai automātiski uzņemas sarīkojuma “idejisko” vadību un nevis Kallijs, bet viņš izkārto norises mielasta un dzīru laikā. Viņš – varbūt pat mazliet netaktiski pret namatēvu – diezgan strupi noraida Kallija priekšlikumu, lai viesiem atnes smaržīgu eļļu, jo tā nepiedienot vīriešiem, un arī panāk, ka dzers ar mēru; viņš aicina pārtraukts mākslinieku priekšnesumus, tiesa, tos pienācīgi uzslavējis, lai pārietu uz šai sabiedrībai piemērotāku nodarbošanos – sarunām, un vēlāk ierosina, lai Sirakūzieša trupa izrāda pantonīmu ar mitoloģisku sižetu. Sokrats ir arī nomodā par galdabiedru attiecībām, nogludinot asumus un laikus novēršot briestošus konfliktus. Viņš apstādina Antistenu, kad tas kļūst izaicinošs un agresivi grasās uzsākt polemoku ar Kalliju, nepieļauj, lai jokdaris Filips, Antistena kūdīts, zobojas par Sirakūzieti, kas, saērcināts par to, ka Sokrata ierosināto sarunu dēļ nevienu vairs neinteresē viņa trupas priekšnesumi. Kā redzam, Sokrats šajās viesībās jūtas atbildigs ne vien par cilvēku attiecībām, bet arī parvispārējo noskaņojumu, kam, viņaprāt, jābūt visnotaļ gaišam, priecīgam. Kurš Sokrats – Platona idealizētais, pat glorificētais vai Ksenofonta piezemētais – tuvāks īstajam Sokratam, tas ir speciālajā literatūrā daudz cilāts, bet neatrisināts un arī neatrisināms jautājums. Lai noslēdzam šo apcerējumu ar visai autoratīvu – vācu literatūrzinātnieka Valtera Kranca (Kranz) atzinumu par Ksenofonta “Atmiņām” - sprieumu, kas visā pilnībā attiecināms ari uz viņa “Dzirēm”: “Kas grib iepazīt īsto Sokratu, nedrīkst paiet garām šai grāmatai.”

Sofokls - Antigone

Sofokls - Antigone

Agrs rīts pirms saules lēkta. Parādās Antigone melnās drēbēs ar amioru rokās. Viņa klaudzina pie labējām durvīm. Pēc brītiņa iznāk Ismēne. Kļūst arvien gaišāks.

Antigone

"Ai, mīļā māsa Ismēne, jel uzklausi!

No Oidipa mēs smagus lāstus mantojām,

Bet Zevs pirms nāves tos pie mums jau piemeklē.

Nav tāda rūgtuma un tādu nedienu,

Nav tādu ciešanu un negoda, ko mēs

Ar tevi nebūtu jau pieredzējušas.

Bet ko gan tagad runā visā pilsētā?

Ko tautai stratēgs Kreonts licis sludināt?

Vai dzirdējusi ko? Varbūt vēl nezini,

Ka mūsu brālim ienaidnieku dusmas draud?"

Ismēne

"Par mūsu brāli, Antigone, ziņu man

Nekādu nav - ne priecīgu, ne bēdīgu -

Pēc brīža tā, kad abus brāļus zaudējām,Kas divkaujā ir vienā dienā krituši.

Pēc tam kad šonakt atkāpušies argieši

No šejienes, neko es vairāk nedzirdu.

Ne labāk man no visa tā, ne nelabāk."

Antigone

"Tik vienu brāli Kreonts ļoti godina,

Tam kapu piešķirdams, bet otru kaunā liek.

Kā ļaudis stāsta, Etokla pīšļus viņš

Pēc senču paražām ar cieņu zemē slēpj,

Lai godāts tas ir pazemē starp mirušajiem.

Ar vēstnešiem viņš pilsoņiem liek paziņot,

Ka nelaimīgā Polineika pīšļus tie

Ne kapā guldīt drīkst, nedz arī apraudāt,

Bet neapraudātu bez kapa atstāt to

Un putniem mest, kad gaida gardu barību."

"Ja kāds vēl nezina. Viņš jokot netaisās

Ar šādām pavēlēm. KAs viņam neklausīs,

To tauta ielās nomētās ar akmeņiem."

Ismēne

"Ak vai! Jel, māsa, apdomā, kā mūsu tēvs

Bez slavas, tautas atstumts, bojā aizgāja,

Kad, noziegumu pats pie sevis atradis,

Ar paša rokām abas acis izrāva,

Kā māte, kas tam reizē arī sieva bij,

Ar kaunu cilpas galā dzīvi izbeidza;

Tad, treškārt, abi nelaimīgie brāļi vēl,

Ar savu toku brāļa asinis lējuši,

Viens otru vienā dienā nonāvējuši.

Vais tikai vienas esam mēs. To apdomā -

Mums kaunā mirt, ja, pārkāpdamas likumu,

Mēs valdnieku un viņa varu nievājam.

Bet atceries, ka esam tikai sievietes

Un neiespējam pret vīriem droši cīņā iet,

Jo valda stiprākie, bet mums tik jāklausa,

Kaut viņu bardzība vēl būtu lielāka."

Koris

"Ai, krāšņais saules stars,

Tu nācis košāks kā jebkad

Pār septiņvārtu Tēbām

Tu, zelta dienas spožā acs,

Daudz spožāk atspīdi,

Pār Dirkes straumi ataustot."

Kreonts

"Gan Oidipam, kad zēla mūsu pilsēta,

Gan tad, kad gāja bojā viņš, tā dēliem vēl

Par uzticamiem balstiem bijāt kļuvuši.

Kad abi brāļi nāvē likteņlemtajā

Ir vienā dienā krituši un divkaujā

Sev rokas notriepuši brāļu asinis.

Man tagad visa vara, tronis pienākas,

Jo tuvākais es radinieks ar kritušiem."

"Es sakarā ar to nu visiem pilsoņiem

Tā liku paziņot par brāļiem kritušiem:

Eteolku, kas cīnījās par tēvzemi

Un krita cīnoties, it visus pārspēdams,

Es liku apbedīt, pie kapa ziedot to,

Kas labākajiem ēnu valstī pienākas.

Par brāli Polineiku tagad runāšu,

Kas, atgriezies no trimdas savā dzimtenē,

Lai tēvu pilsētu un tempļus sagrautu,

Lai uguns lieslmām visu zemi postītu,

Lai dzertu brāļu asinis un aizvestu

Mūs verdzībā. To liku vēstīt pilsoņiem:

To neglabāt, par viņu neliet asaras,

Bez apbedīšanas to putniem laukā mest

Un suņiem barībai, lai derdzas skatīt to!"

Sargs (Kreontam)

"Nu teikšu jau. Ir līķi paglabājis kāds,

Un pats ir aizgājis. Tam smiltis uzbērtas

Un vajadzīgie ziedojumi ziedoti."

"... Ne cirvis zemi skāris tur,

Ne kaplis izmetis, viss pamats bija ciets

Un sauss, bez plaisām, ratu sliežu nevagots,

Bet vainīgais bez pēdām bija pazudis.

Kad darbu rādīja mums pirmais sardzes vīrs,

Tas visiem šķita brīnums neizskaidrojams."

Kreonts (Sargam)

"Ja vainīgo, kas apglabājis mirušo,

Jūs atrast nevarat un acu priekšā vest,

Jums nāves sods par mazu būs, jo dzīvus es

Jūs uzkāršu, lai pārkāpumu atsegtu,

Lai izmācītu jūs, kur meklēt labumu,

Lai turpmāk saprastu un iegaumētu jūs,

Ka neklājas no katras lietas peļņu gūt,

Ka noziedzīgā ceļā iegūtais arvien

Mūs var tik postā grūst, ne labklājību nest."

Koris (Par cilvēku)

"Viņš valodu, spārnotās domas

Un sadzīves likumus radis.

No dzēlīgā aukstuma varas, no lietus

Un krusas, kas lejup no debesīm šaujas.

Viņš manīgi vairās.

Uz visu tam drosme,

Bez padoma nav tas pret nāvi vēl līdzekli radis,

Viņš dziedināt prot visgrūtākās kaites.

Tam prasmi un veiklību visur

Bez mēra ir devusi daba.

Tas pakļaujas dažkārt gan ļaunam, gan labam -

Ja mūžīgos godā un likumus vēro,

Viņš valstī ir slavens;

Tik postu vien nes tas,

Ja spītīgipadevies ļaunam.

Tāds nedrīkst ne mirkli pie pavarda vienas

Sēdēt ar mani vai padomē līdzās."

Sargs

"Es redzēju, ka viņa apglabāja to,

Kam kapu liedzi. Vai tu tagad saprati?"

"Tas notika, lūk, tā: kad atgriezāmies tur,

No taviem bargajiem draudiem visi bīdamies,

Mēs smiltis notrausām, kas līķi apsedza,

Un miesas trūdošās uz lauka atsājām.

Tad nosēdāmies mēs pret vēju kalngalā,

Lai līķa trūdu smaka virsū neplūstu.

Cits citu nu ar skarbiem vārdiem skubinām,

Ja kāds ir savā pienākumā nolaidīgs.

Tā turpinājās tas, lidz saule mirdzošā

Uz zilā debesjuma vidus nostājās

Un sāka svilināt. Tad pēkšņi pacēlās

No zemes viesulis, šis baismais debess lāsts,

Kas skatam leju aizklāja un lapotni

No kokiem aprāva. Gaiss bija pīšļu pilns.

Mēs, acis slēguši, so likstu pārcietām.

Pēc brītiņa, kad bija rimies viesulis,

Tur nāca jaunava un sāka vaimanāt

Kā satraukts putns, kas ligzdu pilnu atstājis,

Bet atgriezdamies atrod to bez mazuļiem.

Tā arī šī, kad līķi kailu ierauga,

Sāk gaužas žēlabas, ar lāstiem šausmīgiem

Ar abām rokām tā nu sausās smiltis nestUn, krāšņo vara krūzi augstu cēlusi,

Trīs reizes lej no tās par godu kritušam."

Antigone

"Nav taču Zevs šo pavēli man vēstījis,

Nav arī Taisnība, kas dzīvo pazemē,

Mums mirstīgajiem devusi šos likumus.

Man šķiet, ka taviem rīkojumiem varas nav

Tik daudz, ka nerakstītos dieva likumus

Tu, būdams mirstīgais, tā pārkāpt drīkstētu.

Tie spēkā mūžam, ne tik šodien, vakar vien.

Neviens pat stāstīt nezina, kur sākums tiem."

Kreonts

"To labi iegaumē, ka raksturs nelokāms

Visātrāk padodas. PAt dzelzi cietāko,

Kas pārliecīgi uguns liesmās kaltēta,

Tu bieži vari redzēt lūstam drumstalās.

Es zinu, zirgus straujākos var savaldīt

Ar laužņiem niecīgiem. Tev neklājas nekad

Pret tādu uzpūsties, kam esi pavalstnieks."

Haimons (Kreonta dēls)

"Mums visiem, tēv, ir dievi prātu devuši;

Šī manta augstāka par visu pasaulē.

Kā tas, ko tikko sacīji, nav pareizi,

To nespēju un negribu es apgalvot.

Bet arī cita domās var kas patiess būt.

Man, dabiski, jau agrāk zināms nekā tev,

Ko domā viens, ko dara otrs, ko cits kāds peļ.

No tava vaiga vien jau bīstas tēbieši,

Neko tādu tie nerunā, kas netīk tev.

Bet paklusām es dažkārt esmu dzirdējis,

Ka jaunavu šo apraud visa pilsēta,

Ka pasai labākai no visām tēbietēm

Par cēlo darbu kauna nāve piespriesta.

Kas savu brāli, sīvā kaujā kritušo,

Bez kapa izsalkušiem suņiem neatstāj.

Kā laupījumu neļauj postīt vanagiem,

Vai viņa nav pat zelta balvas cienīga?"

"Kas bērniem labāks vēl par tēvu laimīgu?

Kas tēvam labāks vēl par bēniem laimīgiem?

Tik tādu domu savā prātā nelolo,

Ka pareizi tik dari tu, bet cits neviens!

Kas viens tik sevī gudrinieku ierauga,

Ar valodu un gara spējām dižojas,

Tas parādās pavisam tukšš jau drīzi vien.

Nevienam cilvēkam, kaut būtu vīrs viņš gudrs,

Nav kauns vēl mācīties un atmest spītību.

Tu palu laikā esi kokus vērojis:

Kas straumei padodas, tei savus zarus glābj,

Kas pretojas, ar visām saknēm bojā iet."

"Jel piekāpies un remdē savu īgnumu!

Man arī savi ieskati, kaut esmu jauns.

Es domāju, ka uzmanību pelna tas,

Kam daba dzimstot piešķīrusi saprātu.

Ne katru mirstīgo jau dievi apveltī

Ar balvu šo. No tiem mums vajag mācīties,

Tos klausīt vērtīgi kas runā prātīgi."

Kr. "Vai tiešām šādā vecumā man vajadzēs

No tāda mācīties, kas gados vēl tik jauns?"

Ha. "Jā gan, bet tikai taisnību. Lai esmu jauns!

Ne vecums te, bet pati lieta jāvēro."

Kr. "Vai lieta tā, ka nelieši man jāgodā?"

Ha. "Es neprasu, lai godinātu nekrietnos."

Kr. "Vai viņa nelietībā nav jau pieķerta?"

Ha. "Šai lietā Tēbu tauta viņu attaisnos."

Kr. "Vai tauta pavēlēs, kā valsti pārvaldīt?"

Ha. "Nu lūk! Nupat tu runāji kā jauneklis."

Kr. "Vai man vai citam šajā zemē jāvalda?"

Ha. "Tā vairs nav valsts, ja vienam vīram pieder viss."

Kr. "Vai nav gan tā, ka valdniekam pieder valsts?"

Ha. "Cik jauki gan tev būtu valdīt tuksnesī!"

Kr. "Man šķiet, šai sievietei nu gādnieks atradies."

Ha. "Ja sieva tu: par tevi tikai rūpējos."

Kr. "Ai, nekrietnais! Ar tēvu gribi ķildoties?"

Ha. "Jā gan, jo redzu es, ka esi kļūdījies."

Kr. "Vai kļūdījies, ja savu varu stiprinu?"

Ha. "Tu nestiprini to, bet dievus kājām min."

Kr. "Kāds nelietis un padevīgais sievu vergs!"

Ha. "Man nelietību nepierādīs it neviens."

Kr. "Ir tavas garās runas tikai viņas dēļ."

Ha. "Nē! Manis, tevis, apakšzemes dievu dēļ."

Kr. "Tā zemes virsū dzīva tava nevar būt."

Ha. "Tā mirstot kādu līdzi kapā aizvedīs."

Kr. "Vai tu ar draudiem, nekauņa, pie manis nāc?"

Ha. "Vai tie ir draudi - iebilst akliem lēmumiem?"

Kr. "Pats muļķis, sev par ļaunu mani pamāci!"

Ha. "Ja tēvs man nebūtu, tad teiktu - bezprātis!"

Kr. "Tu tikai sievas vergs! Man vairāk nepļāpā!"

Ha. "Tev tikai runāt tīk, ne citus uzklausīt."

Kr. "Es zvēru, minot Olimpu, jel tivci man -

Tu sev par postu mani rupji apvaino!"

Teiresijs

"Es dzirdu putnu balsis neizprotamas:

Tie satraukumā ķērca balsmi, neskaidri;

Tad nojautu, cits citu nagiem viņi plēš,

Par to man spārnu troksnis skaidri vēstīja.

Es bailēs satrūkstos un lieku uzpurus

Uz sārta gailošā, bet Hēfaists neliesmo

Uz dievu altāra; no ģūžām ziedotām

Tik šķidrie tauki iztek, pelnos iemirkstot.

Tad gaļa dumos sprakšķ un augstu gaisa žults

Uz visām pusēm šļāc. Bet gūžu kauli tur

Bez tauku kārtas bija sārtā atsegti.

No mazā zēna vārdiem tūdaļ sapratu,

Kā ļauna zīme nepieņemtie upuri,

Jo viņš mans ceļa rādīts, kā citiem es.

Tik tava prāta dēļ cieš visa pilsēta -

It visi svētie ziedokļi un altāri

Ir pilni Polineika līķa paliekām,

Ko suņi, putni apkārt izvazājuši.

Vairs dievi neuzklausa mūsu lūgšanas,

Vairs nedeg upurētās gūžas altāros,

Vairs putnu balsīs labas zīmes nedzirdu,

Jo līķa treknās asinis tie dzēruši.

To, dēls, tu labi apdomā, jo mirstīgie

Ir visi maldīgi - tāds viņu liktenis.

Ja kāds ir maldījies, bet nav ne bezprātis,

Ne laimes atstāts vēl, tas, kritis nelaimē,

Mēdz kļūdu izlabot un atmest spītību.

Bet spītība ir katra nelgas pazīme.

Liec mierā to! Pret līķi rokas nepacel!

Kāds varoņdarbs ir līķi otrreiz nonāvēt?

To saku, labu vēlēdams. Ir tīkami

Ko labu mācīties, kas vēlāk noderēs."

Kreonts

"Kā strēlnieki jūs visi manī tēmējat,

Tik mērķis esmu es. Pat zīlniecība jums

Ir jāizmēģina! Šie radinieki jaukiIr mani pārdevuši, nodevuši sen.

Par peļņu domājiet, no Sardām elektru

Jūs sapērviet, no indiemzeltu trausiet,

Bet kapā viņu neizdosies apglabāt.

Kaut paša Zeva ērgļi atlidotu šurp,

Lai viņa troņa priekšā saplosītu to,

Tad arī vēl no pārmetumiem nebīšos

Un viņu aprakt neļaušu. Es zinu to

Ka mirstīgs cilvēks nespēj dievus pazemot. "

Teiresijs

"Tad ievēro! Tik īsu brīdi redzēsi

Vēl ātros saules ratus garām pabraucam,

Līdzkamēr pats drīz savu dēlu atdosi,

Lai mirušos ar mirušo tu izpirktu,

Jo triec topazemē, kas pieder virszemei,

Un tumšā kapā ieslēdz dzīvu cilvēku,

Bet to, ko dievi sauc pie tevis pazemē,

Virs zemes paturi un neļauj kapā likt.

Nav daļas tev, nedz dieviem augšējiem gar to,

Bet tomēr viņiem uzmācies ar līķi šo.

Par to drīz erīnijas, dievu sūtītās,

Tev Aīdā no paslēptuves uzglūnēs,

Lai pats tu piedzīvotu tādu nelaimi.

Nu spried tu pats, vai runāju kā uzpirktais!

Pēc īsa brīža jau to visu pierādīs

Tev paša namā vīru, sievu vaimanas.

Pret tevi sacelsies drīz visas pilsētas,

Kur suņi neapraktos līķus apgāna,

Kur zvēri, putni izsalkušie plosa tos

Un trūdu smaku derdzīgu nes pilsētā."

(Kreonts un Kora vadītājs)

Kr. "Ko tagad darīt man? Jel teic, es klausīšu!

K.V. "Tad ej un izlaid jaunavu no cietuma,

Vēl arī kritušo liec kapā apglabāt!"

Kr. "Vai domā tu, ka jāpiekāpjas būtu man?"

K.V. "Cik ātri, valdniek, iespējams! Jo dievu sods

Drīz pārsteidz tos, kas viņu prātam pretojas."

Kr. "Ai vai, cik grūti tas! Bet savu lēmumu

Es atceļu. Kas cīņā iet pret likteni?"

K.V. "Tad ej un pasteidzies, to citiem neuzdod!"

Kr. "Es tūdaļ eju jau. Jūs, kalpi, celieties!

It visi, kas ap mani, tūdaļ steidzieties

Ar cirvjiem rokā turp... lūk, vieta redzama!

Es arī iešu pats, tā esmu nolēmis,

Pats viņas važas raisīšu, kā liku siet.

Man tagad šķiet, ka tomēr labāk ievērot

Mums visas dzīvē ieviesušās paražas."

Vēstnesis

"Nekad mēs nedrīkstam neviena dzīvi teikt,

Nedz nonievāt, lai kāda arī būtu tā.

Ceļ augšup liktenis, gāž postā liktenis

Kā laimes lutekli, tā vārgo grūtdieni."

Vēstnesis

"Es tavam vīram sekoju uz ieleju,

Kur nelaimīgā Polineika līķis vēl

Uz klaja lauka, suņu plosīts, trūdēja.

Tur Plūtonu un ceļu dievi pielūdzam,

Lai žēlīgi tie dusmās nevēršas pret mums;

Tad svētā valgmē mazgājām, kas palicis,

Un zaļu zaru sārta liesmās dedzinām.

No dzimtās zemes metot augstu kapkopu,

Uz klintī cirsto kapu priekšā steidzamies,

Kur Antigonei ierādīta kāzu pils.

No tālienes kāds sadzird gaužas vaimanas,

Kas nāk no klinšu kapa neiesvētītā.

Tas steidzas atpakaļ, to ziņo Kreontam.

Viņš, tuvāk pienākot, pats tagad skaidri dzird

Tur žēlas vaimanas. Tas skaļi nopūšas

Un pēkšņi raudāt sāk: "Cik esmu nelaimīgs!

Vai esmu pareģis? Vai nelaimīgākais

Par visiem ceļiem šis, ko tagad staigāju?

Šurp atskan mana dēla balss! Jo ātrāk turp

Jūs, kalpi steidzieties! Pie kapa stājieties,

Tā sienu atlauziet, pa spraugu raugieties

Un vērojiet, vai Haimona šī vaidu balss,

Ko dzirdu šeit, vai arī dievi mani viļ!"

Mēs izmisušam kungam tūdaļ paklausām

Un redzam pašā klinšu kapa dibenā,

Ka Antigone gaisā karājas, jo tā

No maigā plīvura sev cilpu vijusi,

Un Haimonu, kas, viņas līķi apkampis,

Lej asaras par aizgājušo līgavu,

Par tēva nedarbu un mīlu skumīgo.

Tad tēvs, to ieraugot, pie viņa iekšā steidz

Un, ievaidoties sāpīgi, nu dēlu sauc:

"Ai, nelaimīgais dēls, jo esi darījis?

Ko domā tu? Kas tavu prātu apmājis?

Nāc ārā, dēls! Es lūgdams tevi lūdzu, nāc!"

Ar īgnām acīm savu tēvu vēro viņš

Un, dusmas neslēpdams, vairs neatbild neko,

Bet izvelk abās pusēs asu zobenu.

No nāves glābdamies, tēv atkāpjas, bet dēls,

To netrāpot un pats par sevi saīdzis,

Sev pēkšņi krūtīs ietriec zobenu, bet vēl

Ar rokām gurušām viņš apskauj līgavu

Un, dziļi elsodams, ar sārtām asinīm

Tai slaka daiļos vaigus nobālējušos.

Pie mirušās pats mirušais jau gulēja,

Un Aīdā tie drūmās kāzas svinēja.

Lai viņu liktenis nu ļaudis brīdina,

Ka bezprāts ļaunākais no visiem ļaunumiem."

(Kalps Kreontam)

Ka. "Pēc likstas pārciestās pie jaunas, valdniek nāc!

Uz rokām viena, lūk, bet otra tevi turp

Jau sagaida. Kad ienāksi, tu redzēsi."

Kr. "Kas ir? Vai var par ļaunu vēl kas ļaunaks būt?"

Ka. "Tev sieva mirusi, šim māte patiesā.

Vēl cirstās brūces nelaimīgai asiņo."

Kalps

"Pie altāra šī šķēpu krūtīs ietrieca,

Tad melnās acis aizvēra un raudāja

Par Megareja slavas pilno likteni

Un vēl par Haimonu, visbeidzot tevi tā

Kā bērnu slepkavu ar lāstiem apkrāva"

Kr. "Lai nāk, lai nāk

Šī mana diena krašņākā,

Lai ātrāk parādās

Šī mana diena pēdējā!

Jel nāc, ai pēdējā,

Lai otras šeit vairs neredzu!"

K.V. "To rādīs nākotne. Par to tev padomāt,

Kas jādara. Par citu dievi rūpēsies."

Kr. "Šais lūgšanās es visu esmu izteicis."

K.V. "Ir velti lūgties tev. Ko lēmis liktenis,

Tam mirstīgais nemūžam garām nepaies."

Kr. "Jel vediet mani prom! Es esmu pazudis!

Ai, dēls, es negribēju tevi nonāvēt!

Un tevi arī ne! Cik nelaimīgs nu es!

Es tagad nezinu,

Kurp savas acis vērst.

It viss, kas bijis man,

No rokām ārā slīd.

Pār manu galvu nācis

Bargais liktenis."

K.V.

"Ja, mirstīgais, gribi tu laimi sev gūt,

Tad prātīgs un apdomīgs esi vispirms!

Lai mūžīgo likums arvien tev ir svēts!

Kad augstprāti likteņa triecieni ķer,

Tad saprot visbeidzot,

Ka jākļūst tam gudram, kaut vecs jau."