“Un, ja cilvēki mīl viens otru, vai viņi tad katrā ziņā neuzlūkos viens otru ar prieku, nesarunāsies laipni, neuzticēsies viens otram, negādās viens par otru, nepriecāsies kopā par savām veiksmēm un, ja viņus piemeklēs kāda nelaime, kopā nebēdāsies? Vai viņi, kad satiekas, būdami veseli, nevadīs laiku nemitīgā priekā, bet, ja kāds no viņiem saslimst, nebūs kopā vēl daudz biežāk, un vai viņi prombūtnē nerūpēsies viens par otru vēl vairāk, kā būdami kopā? Vai tas viss nepadara mīlestību patīkamu? Šādas izturēšanās dēļ viņi sirsnīgi pieķērušies šai draudzībai un nodzīvo ar to līdz vecumdienām.”
“Ja labi padomā, tad arī sapratīs, ka no cilvēkiem, kuru mīlestība sakņojas krietnos tikumos, nav cēlies nekas ļauns, bet netikls sakars ne reizi vien novedis pie noziegumiem.”
“Man nudien šķiet, ka cilvēks, kas veltī uzmanību tikai ārējam skaistumam, līdzinās zemes gabala nomniekam, kam rūp, nevis kā lai palielina tā vērtību, bet kā pašam iegūt no tā iespējami lielāku ražu. Bet tas, kas tievas pēc draudzības, drīzāk līdzinās zemes gabala īpašniekam: viņš no visurienes pienes klāt, ko vien spēj, lai padarītu savu iemīļoto vērtīgāku.”
“Tam, kas iemīļoto tiecas padarīt par labu draugu, lielākais labums ir tas, ka viņam pašam katrā ziņā jāievēro tikums, jo viņš, pats rīkodamies nekrietni, nav spējīgs cilvēku, ar ko saieta, vērst labu un, rādīdams bezkaunības un nesavaldības piemēru, iemīļoto veidot savaldīgu un tiklu.”
“Vispirms atnāca Ariadne jaunlaulātās rotā un apmetās sēdeklī. Dionīss vēl neparādijās, un tikmēr bakhaliskos ritmos skanēja flauta. Un te nu skatītāji varēja apbrīnot deju iestudētāju: Ariadne, līdzko izdzirdēja šo mūziku, ar žestiem ļāva ikvienam noprast, ka viņa to klausās ar patiku. Viņa negāja Dionīsam pretim un pat nepiecēlās, taču bija skadirs, ka viņai grūti nosēdēt uz vietas.
Dionīss, viņu ieraugot, tuvojās deju soļiem, pauzdams maigum maigas mīlas jūtas, apsēdās viņai klēpī, apskāva un noskūpstīja. Viņa šķita kautrējamies, tomēr viņu arī mīļi apskāva. Kad viesi to redzēja, viņi aplaudēja un sauca “Vēlreiz!”. Dionīss nu piecēlās un reizē piecēla arī Ariadni, un bija redzams, ka viņi tēlo pāri, kas skūstās un apkampjas. Visi skatītāji, redzēdami, ka Dionīs ir patiešām skaists un Ariadne patiešām mīlīga un ka viņi skūstus nevis tēlo, bet pa īstam savieno lūpas, to satraukti vēroja. Un viņi dzirdēja, ka Dionīss Ariadnei vaicāja, vai viņa to mīlot, un viņa to apzvērēja tik dedzīgi, ka ne vien Dionīs..., bet arī visi klātesošie būtu varējuši ar zvērestu apliecināt, ka jaunais cilvēks un meitene mīls viens otru. Viņi izskatījās nevis pēc aktieriem, kam šī pantomīma iemācīta, bet pēs mīlētājiem, kam nu ļauts, pēc kā viņi jau sen ilgojušies.
Beidzot, kad viesi viņus redzēja apskaujamies un it kā dodamies uz gultu, neprecējušies zvērēja, ka prevēšoties, bet precētie, kāpa zirgos un aizsteidzās pie savām sievām, lai gūtu baudu kopā ar viņām. Bet Sokrats un pārējie vēl palikušie devās kopā ar Kalliju pastaigā pie Likona un viņa dēla.
Tādas bija šo dzīru beigas.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru