Mūsdienu cilvēku rīcībā ir divi Sokrata laikabiedru un skolnieku – Platona un Ksenofonta – sacerējumi arvienādu nosaukumuun līdzīgu tematiku. Abos centrālā vieta ierādīta autoru skolotājām – Sokratam. Abu sacesrējumu dzīres sarīkotas, atzīmējot kādu uzvaru. Ksenofonta sacerējumā bagātais atēnietis Kallijs savās mājās atzīmē jaunieša Autolika uzvaru kādā ģimnastiskā disciplīnā.
Kallijs ir varen iedomīgs gan savas bagātības, gan zināšanu dēļ, ko, viņaprāt, ieguvis saskarē ar slaveniem sofistiem, kuru honorāriem tērē lielu naudu, un kurus arī mēdz dāsni uzņemt savās mājās. Būdams tādējādi “filozofiski skolots”, viņš savas naudas izlietojumam māk piesķirt filozofiski ētisku skanējumu: viņš cilvēkus padarot labākus un taisnīgākus, viņiem dodot naudu, jo viņi, zinādami, ka var iegādāties visu dzīvei nepieciešamo, negribēs riskēt, pastrādājot noziegumus. Kallija vieglo pieejamību glaimiem un godkāri Sokrats, lielais pedagogs un psihologs, Ksenofonta “Dzirēs” izmanto namatēva audzināšanai. Viņš cildina Kallija šķīsto mīlestību uz cienīgo objektu Autoliku, kurai diezin pats vai tic, un viņa dotības, kas viņu padarot spējīgu jau drīzi vien uzņemties valsts vadību, ja vien pats to vēlēšoties. Šādas Sokrata rīcības motīvus pilnībā saprot Hermogens, kas uz iesaucas “... es tevi jau apbrīnoju par daudz ko citu, bet tagad īpaši par to, ka tu, Kallijam sacīdams laipnīgus vārdus, viņu reizē pamāci, kādam viņam jābūt”.
Hermogens – iespējams Kallija pusbrālis ar grūto materiālo stāvokli, dievticīgs, lepojas ar saviem draugiem – dieviem.
Autoliks – zēns ar neikdienišķu skaistumu un uzvedības cildenumu, tēva Likona mīlulis.
Nīkerats – Kallija draugs, ļoti bagāts, fanātiski apbrīno, pat dievina Homēru, kura darbus zina no galvas un padziļināti studējis algotu skolotāju vadībā. Nikerats ir pārliecināts, ka Homēra darbos ietverta it visa cilvēces gudrība, un iesaka galdabiedriem, kas gribot kļūt par labiem saimniekiem vai runātājiem ,vai karavadoņiem, ar viņu, kas to visu zinot, uzturēt labas attiecības. No kādām Homēra vārsmām viņš arī izlobījis ieteikumu vairot bagātību un to arī cītīgi darot; tā viņš esot iemantojis pārāk naudaskāra cilvēka slavu.
Antistens – Sokrata draugs, nākamais kiniķu filozofijas skolas dibinātājs. Vispirms klausījies Gorgiju, tad pievērsies Sokratam, kuru dziļi cienīja un par kura filozofiskās domas dedzīgāko un nozīmīgāko turpinātāju – līdzās Platonam – viņš kļuva. Būdams ļoti trūcīgs, viņš sevi tomēr pasludina par bagātu, jo bagātība neesot materiālos labumos, bet dvēselē, un tādu viņš neierobežoti, “bez skaitīšanas un bez svēršanas”, esot saņēmis no Sokrata un savukārt ar katru, kas to vēlas, daloties paša dvēseles bagātībā
Harmids – Platona mātes brālis un Kritija – trīsdesmit vīru kolēģijas locekļa radinieks. Trūcīgs, taču pavisam nesen bijis bagāts – karš izputinājis. Viņš neslēpj savu nabadzību, stāstīdams par bagātībām dvēselē, bet ironiski lepojas ar to. Viņa dzīve tagad esot daudz vieglāka nekā tad, kad bijis bagāts: neviens viņu vairs negribot aplaupīt, un arī valsts tagad nespaidot ar visādām nodevām. Būdams bagāts, viņš vienmēr esot kaut ko zaudējis; tagad viņam vairs neesot ko zaudēt, toties vienmēr esot cerība ko iegūt.
Kritobūls – Sokrata tuvākā drauga Kritona dēls. Skaists, lepojas ar savu skaistumu. Viņš cilvdina skaistuma varu, jo tas cilvēkus padarot labākus. Viņš, kaut arī nesen apprecējies, kaisli mīl Kleiniju, Alkibiada dēlu vai brālēnu, un savu mīlu pauž eksaltēti, bezmaz himniskā jūsmā.
Sokrāts gandrīz vai automātiski uzņemas sarīkojuma “idejisko” vadību un nevis Kallijs, bet viņš izkārto norises mielasta un dzīru laikā. Viņš – varbūt pat mazliet netaktiski pret namatēvu – diezgan strupi noraida Kallija priekšlikumu, lai viesiem atnes smaržīgu eļļu, jo tā nepiedienot vīriešiem, un arī panāk, ka dzers ar mēru; viņš aicina pārtraukts mākslinieku priekšnesumus, tiesa, tos pienācīgi uzslavējis, lai pārietu uz šai sabiedrībai piemērotāku nodarbošanos – sarunām, un vēlāk ierosina, lai Sirakūzieša trupa izrāda pantonīmu ar mitoloģisku sižetu. Sokrats ir arī nomodā par galdabiedru attiecībām, nogludinot asumus un laikus novēršot briestošus konfliktus. Viņš apstādina Antistenu, kad tas kļūst izaicinošs un agresivi grasās uzsākt polemoku ar Kalliju, nepieļauj, lai jokdaris Filips, Antistena kūdīts, zobojas par Sirakūzieti, kas, saērcināts par to, ka Sokrata ierosināto sarunu dēļ nevienu vairs neinteresē viņa trupas priekšnesumi. Kā redzam, Sokrats šajās viesībās jūtas atbildigs ne vien par cilvēku attiecībām, bet arī parvispārējo noskaņojumu, kam, viņaprāt, jābūt visnotaļ gaišam, priecīgam. Kurš Sokrats – Platona idealizētais, pat glorificētais vai Ksenofonta piezemētais – tuvāks īstajam Sokratam, tas ir speciālajā literatūrā daudz cilāts, bet neatrisināts un arī neatrisināms jautājums. Lai noslēdzam šo apcerējumu ar visai autoratīvu – vācu literatūrzinātnieka Valtera Kranca (Kranz) atzinumu par Ksenofonta “Atmiņām” - sprieumu, kas visā pilnībā attiecināms ari uz viņa “Dzirēm”: “Kas grib iepazīt īsto Sokratu, nedrīkst paiet garām šai grāmatai.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru