“Pēc manas pārliecības, draugi, cilvēkiem bagātība un nabadzība ir nevis viņu mājā, bet dvēselē. Man nākas vērot daudzus cilvēkus, kas, lai gan viņiem pieder visai prāvs īpašums, tomēr uzskata sevi par tik trūcīgiem, ka uzņemas jebkuras pūles, jebkuru risku, lai iegūtu vēl vairāk.”
“Arī daudz godīgāki, dabiski, būs tādi cilvēki, kas cienī lētu mantu, nevis dārgu: ja cilvēkam pietiek ar to, kas viņam ir, viņš mazāk tīkos svešas mantas. Derētu vēl ņemt vērā, ka šāda bagātība (dvēseles bagātība) dara cilvēkus arī devīgus. Sokrats, piemēram, no kura to saņēmu, dāvāja man to bez skaitīšanas un bez svēršanas – viņš man no savas bagātības piešķīra tik, cik spēju paņemt līdzi. Un arī es tagad nevienam neko neliedzu, bet visiem draugiem ļauju skatīt savu pārpilnību un dalos ar katru, kas vēlas, savas dvēseles bagātībā. Un kā redzat, man arī nekad netrūkst paša jaukākā – brīvā laika, tā ka varu skatīt, kas ir skatīšanas vērts, klausīties, kas ir klausīšanās vērts, un – ko vērtēju visaugstāk – vadīt, izmantodams brīvo laiku, dienas kopā ar Sokratu.”
“Un šie dievi, kas visu zina un visu spēj, pret mani noskaņoti tik draudzīgi, ka savā gādībā nekad neaizmirst mani ne dienu, ne nakti, lai arī kurp es dotos un lai ko es gribētu darīt. Zinādami, kādas sekas būs ikvienai rīcībai, viņi, sūtīdami vēstis – balsis, sapņus un putnu zīmes, norāda man, ko darīt un ko ne, un, kad tām paklausu, man tas nekad nav jānožēlo. Taču ir bijuši arī gadījumi, kad tām nenoticēju un par to tiku sodīts.”
Nīkerats teica: “Tev, pie Zeva, ir pamats lepoties. Ar mani ir gluži otrādi: draugi, kam klājas labi, man nerādās ne tuvumā, bet, ja kādam atgadījusies nelaime, viņš ņemas pierādīt, ka esam radi, un vairs ne mirkli neatstājas no manis.”
“Vai skaistums, tavuprāts, ir sastopams tikai cilvēkā vai vēl kur?”
“Pie Zeva,” atbildēja Kritobūls, “tas, manuprāt, sastopams arī zirgā, vērsī un daudzos nedzīvos priekšmetos. Tā, piemēram, zinu, ka arī vairogs ir skaists un tāpat zobens vai šķēps.”
“Bet kā tas iespējams,” Sokrats turpināja, “ka tie, cits citam nemaz nebūdami līdzīgi, visi ir skaisti?”
“Ja, pie Zeva,” Kritobūls atbildēja, “tie labi pagatavoti un derīgi darbam, kam katru no tiem iegādājamies, vai jau pēc dabas ir piemēroti mūsu vajadzībām, tad arī tie ir skaisti.”
“Vai tev zināms,” Sokrats jautāja, “kālab mums vajadzīgas acis?”
“Bez šaubām, lai redzētu,” Kritobūls atbildēja.
“Tādā gadījumā manas acis būs skaistākas par tavējām.”
“Kā tā?”
“Tāpēc, ka tavējās skatās tikai taisni, manējās turpretim, būdamas izvalbītas, arī sāniski.”
“Tad jau vēzim, spriežot pēv taviem vārdiem, ir skaistākas acis nekā pārējam dzīvajām būtnēm.”
“Neapšaubāmi,” Sokrats atbildēja, “jo acis tam arī redzes asuma ziņā jau no dabas ir lieliskas.”
“Vai tad saproti,” teica Sokrats, “ka arī tu ar savu klusēšanu mums bojā garastāvokli?”
“Tad, kad jūs runājat?”
“Nē, tad, kad pārstājam runāt.”
“Vai tad neesi pamanījis, ka starp jūsu runām nevar pat matu iespraust, kur nu vēl kādu vārdu?”
“Kallijs,” iesaucās Sokrats, “vai tu nevarētu nākt palīgā cilvēkam, kas piespiests pie sienas?”
“Protams,” atbildēja Kallijs. “Ikkreiz, kad skan flauta, mēs esam pavisam klusi.”
“Tātad jūs gribat,” teica Hermogens, “lai es, tāpat kā aktieris Nīkostrats deklamēja tetrametrus flautas pavadījumā, ar jums sarunājos, skanot flautai?”
“Dievu dēļ,” teica Sokrats, “dari tā, Hermogen! Kā dziesma ir jaukāka flautas pavadījumā, tā, man domāt, skaņas arī tavus vārdus vērtīs kaut cik patīkamākus, īpaši tad, ja arī tu, atdarinot flautiski, pievienosi sacītajam mīmiku.”
“Te iejaucās Antistens. “Filip,” viņš teica, “tu nudien esi stiprs uz salīdzinājumime. Tad vai tev neliekas, ka šis vīrs ir līdzīgs cilvēkam, kas meklē kašķi?”
“Jā, pie Zeva,” Filips atbildēja, “un vēl dauudziem citiem.”
“Tomēr,” teica Sokrats, “atstāj viņu mierā ar saviem salīdzinājumiem, lai arī tu nešķistu kašķa meklētājs.”
“Bet, ja viņu salīdzinu ar cilvēkiem, kas visu mutē ir skaisti un cildeni, vai mani tad nesalīdzinātu drīzāk ar glaimotāju nekā ar kašķa meklētāju?”
“Arī tagad esi līdzīgs kašķa meklētājam, ja apgalvo, ka viss ir labāks par viņu.”
“Vai tad gribi, lai salīdzinu viņu ar sliktākajiem”
“Nē, arī ne ar sliktākajiem.”
“Tātad ne ar vienu?”
“Jā, nesalīdzini viņu ne ar vienu un nekādā ziņā.”
“Bet, ja klusēšu, nezinu, ko lai pienācīgi daru šajā mielastā.”
“Tas ir pavisam vienkārši: noklusē, ko neklājas teikt.”
Tādā kārtā tika izbeigts šis nepatīkamais starpgadījums.”
“Kas attiecas uz Hermogenu, tad kurš gan nezina, ka viņš iztvīcis aiz mīlestības uz augsto tikumu, lai kas tas būtu? Vai neredzat, cik cienīgas viņam ir uzacis, skatiens mierīgs, valoda nosvērta un balss maiga, cik gaiša ir viņa visa būtība? Un ka viņš, kaut būdams draugos ar dižākajiem dieviem, necik neskatās uz mums, cilvēkiem, no augšas?”
“Varētu pieņemt, ka mīlestību uz miesu mums uzsūta Vistautas Afrodīte, mīlestību uz dvēseli, draudzību un skaistiem darbiem – Debesu Afrodīte.”
“Ka sakariem bez draudzības nav nekādas vērtības, to mēs visi zinām. To cilvēku mīlestība, kuri apbrīno sava iemīļotā raksturu, tiek dēvēta par patīkamu un brīvprātīgu nepieciešamību; turpretim daudzi no tiem, kas iekāro miesu, peļ un neieredz savu mīļuļu tikumus.
Bet, ja viņi arī iemīl reizē miesu un dvēseli, jaunības plaukuma laiks, protams, ir īss, un, kad tas pagājis, jānovīst arī draudzībail turpretim dvēsele, pieņemoties saprātīgumā, kļūst mīlestības aizvien cienīgāka. Turklāt fiziskā skaistuma izmantošanai nāk līdzi arī zināms pārsātinājums, tā ka attieksmē pret savu mīluli neizbēfami jāpieredz tas pats, ko pārēdoties izjūt pret ēdienu; turpretī mīlestība uz dvēseli, būdama šķīsta, pārsātinājumam pakļauta mazāk, bet tāpēc, ka varētu domāt, nav mazāk patīkama; gluži otrādi, te skaidri piepildās lūgsna, kurā lūdzam dievi mums dāvāt tīkamus vārdus un darbus.
Ka savu iemīļoto apbrīno un mīl tāda dvēsele, kas plaukst brīvā cilvēka cienīgā daiļumā, pieticīgā un cildenā tikumā un kas jau pašā jaunībā bijusi pārāka par saviem līdzaudžiem, reizē būdama laipna, tas neprasa nekādu pierādījumu.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru