Sofokls - Antigone

Sofokls - Antigone

Agrs rīts pirms saules lēkta. Parādās Antigone melnās drēbēs ar amioru rokās. Viņa klaudzina pie labējām durvīm. Pēc brītiņa iznāk Ismēne. Kļūst arvien gaišāks.

Antigone

"Ai, mīļā māsa Ismēne, jel uzklausi!

No Oidipa mēs smagus lāstus mantojām,

Bet Zevs pirms nāves tos pie mums jau piemeklē.

Nav tāda rūgtuma un tādu nedienu,

Nav tādu ciešanu un negoda, ko mēs

Ar tevi nebūtu jau pieredzējušas.

Bet ko gan tagad runā visā pilsētā?

Ko tautai stratēgs Kreonts licis sludināt?

Vai dzirdējusi ko? Varbūt vēl nezini,

Ka mūsu brālim ienaidnieku dusmas draud?"

Ismēne

"Par mūsu brāli, Antigone, ziņu man

Nekādu nav - ne priecīgu, ne bēdīgu -

Pēc brīža tā, kad abus brāļus zaudējām,Kas divkaujā ir vienā dienā krituši.

Pēc tam kad šonakt atkāpušies argieši

No šejienes, neko es vairāk nedzirdu.

Ne labāk man no visa tā, ne nelabāk."

Antigone

"Tik vienu brāli Kreonts ļoti godina,

Tam kapu piešķirdams, bet otru kaunā liek.

Kā ļaudis stāsta, Etokla pīšļus viņš

Pēc senču paražām ar cieņu zemē slēpj,

Lai godāts tas ir pazemē starp mirušajiem.

Ar vēstnešiem viņš pilsoņiem liek paziņot,

Ka nelaimīgā Polineika pīšļus tie

Ne kapā guldīt drīkst, nedz arī apraudāt,

Bet neapraudātu bez kapa atstāt to

Un putniem mest, kad gaida gardu barību."

"Ja kāds vēl nezina. Viņš jokot netaisās

Ar šādām pavēlēm. KAs viņam neklausīs,

To tauta ielās nomētās ar akmeņiem."

Ismēne

"Ak vai! Jel, māsa, apdomā, kā mūsu tēvs

Bez slavas, tautas atstumts, bojā aizgāja,

Kad, noziegumu pats pie sevis atradis,

Ar paša rokām abas acis izrāva,

Kā māte, kas tam reizē arī sieva bij,

Ar kaunu cilpas galā dzīvi izbeidza;

Tad, treškārt, abi nelaimīgie brāļi vēl,

Ar savu toku brāļa asinis lējuši,

Viens otru vienā dienā nonāvējuši.

Vais tikai vienas esam mēs. To apdomā -

Mums kaunā mirt, ja, pārkāpdamas likumu,

Mēs valdnieku un viņa varu nievājam.

Bet atceries, ka esam tikai sievietes

Un neiespējam pret vīriem droši cīņā iet,

Jo valda stiprākie, bet mums tik jāklausa,

Kaut viņu bardzība vēl būtu lielāka."

Koris

"Ai, krāšņais saules stars,

Tu nācis košāks kā jebkad

Pār septiņvārtu Tēbām

Tu, zelta dienas spožā acs,

Daudz spožāk atspīdi,

Pār Dirkes straumi ataustot."

Kreonts

"Gan Oidipam, kad zēla mūsu pilsēta,

Gan tad, kad gāja bojā viņš, tā dēliem vēl

Par uzticamiem balstiem bijāt kļuvuši.

Kad abi brāļi nāvē likteņlemtajā

Ir vienā dienā krituši un divkaujā

Sev rokas notriepuši brāļu asinis.

Man tagad visa vara, tronis pienākas,

Jo tuvākais es radinieks ar kritušiem."

"Es sakarā ar to nu visiem pilsoņiem

Tā liku paziņot par brāļiem kritušiem:

Eteolku, kas cīnījās par tēvzemi

Un krita cīnoties, it visus pārspēdams,

Es liku apbedīt, pie kapa ziedot to,

Kas labākajiem ēnu valstī pienākas.

Par brāli Polineiku tagad runāšu,

Kas, atgriezies no trimdas savā dzimtenē,

Lai tēvu pilsētu un tempļus sagrautu,

Lai uguns lieslmām visu zemi postītu,

Lai dzertu brāļu asinis un aizvestu

Mūs verdzībā. To liku vēstīt pilsoņiem:

To neglabāt, par viņu neliet asaras,

Bez apbedīšanas to putniem laukā mest

Un suņiem barībai, lai derdzas skatīt to!"

Sargs (Kreontam)

"Nu teikšu jau. Ir līķi paglabājis kāds,

Un pats ir aizgājis. Tam smiltis uzbērtas

Un vajadzīgie ziedojumi ziedoti."

"... Ne cirvis zemi skāris tur,

Ne kaplis izmetis, viss pamats bija ciets

Un sauss, bez plaisām, ratu sliežu nevagots,

Bet vainīgais bez pēdām bija pazudis.

Kad darbu rādīja mums pirmais sardzes vīrs,

Tas visiem šķita brīnums neizskaidrojams."

Kreonts (Sargam)

"Ja vainīgo, kas apglabājis mirušo,

Jūs atrast nevarat un acu priekšā vest,

Jums nāves sods par mazu būs, jo dzīvus es

Jūs uzkāršu, lai pārkāpumu atsegtu,

Lai izmācītu jūs, kur meklēt labumu,

Lai turpmāk saprastu un iegaumētu jūs,

Ka neklājas no katras lietas peļņu gūt,

Ka noziedzīgā ceļā iegūtais arvien

Mūs var tik postā grūst, ne labklājību nest."

Koris (Par cilvēku)

"Viņš valodu, spārnotās domas

Un sadzīves likumus radis.

No dzēlīgā aukstuma varas, no lietus

Un krusas, kas lejup no debesīm šaujas.

Viņš manīgi vairās.

Uz visu tam drosme,

Bez padoma nav tas pret nāvi vēl līdzekli radis,

Viņš dziedināt prot visgrūtākās kaites.

Tam prasmi un veiklību visur

Bez mēra ir devusi daba.

Tas pakļaujas dažkārt gan ļaunam, gan labam -

Ja mūžīgos godā un likumus vēro,

Viņš valstī ir slavens;

Tik postu vien nes tas,

Ja spītīgipadevies ļaunam.

Tāds nedrīkst ne mirkli pie pavarda vienas

Sēdēt ar mani vai padomē līdzās."

Sargs

"Es redzēju, ka viņa apglabāja to,

Kam kapu liedzi. Vai tu tagad saprati?"

"Tas notika, lūk, tā: kad atgriezāmies tur,

No taviem bargajiem draudiem visi bīdamies,

Mēs smiltis notrausām, kas līķi apsedza,

Un miesas trūdošās uz lauka atsājām.

Tad nosēdāmies mēs pret vēju kalngalā,

Lai līķa trūdu smaka virsū neplūstu.

Cits citu nu ar skarbiem vārdiem skubinām,

Ja kāds ir savā pienākumā nolaidīgs.

Tā turpinājās tas, lidz saule mirdzošā

Uz zilā debesjuma vidus nostājās

Un sāka svilināt. Tad pēkšņi pacēlās

No zemes viesulis, šis baismais debess lāsts,

Kas skatam leju aizklāja un lapotni

No kokiem aprāva. Gaiss bija pīšļu pilns.

Mēs, acis slēguši, so likstu pārcietām.

Pēc brītiņa, kad bija rimies viesulis,

Tur nāca jaunava un sāka vaimanāt

Kā satraukts putns, kas ligzdu pilnu atstājis,

Bet atgriezdamies atrod to bez mazuļiem.

Tā arī šī, kad līķi kailu ierauga,

Sāk gaužas žēlabas, ar lāstiem šausmīgiem

Ar abām rokām tā nu sausās smiltis nestUn, krāšņo vara krūzi augstu cēlusi,

Trīs reizes lej no tās par godu kritušam."

Antigone

"Nav taču Zevs šo pavēli man vēstījis,

Nav arī Taisnība, kas dzīvo pazemē,

Mums mirstīgajiem devusi šos likumus.

Man šķiet, ka taviem rīkojumiem varas nav

Tik daudz, ka nerakstītos dieva likumus

Tu, būdams mirstīgais, tā pārkāpt drīkstētu.

Tie spēkā mūžam, ne tik šodien, vakar vien.

Neviens pat stāstīt nezina, kur sākums tiem."

Kreonts

"To labi iegaumē, ka raksturs nelokāms

Visātrāk padodas. PAt dzelzi cietāko,

Kas pārliecīgi uguns liesmās kaltēta,

Tu bieži vari redzēt lūstam drumstalās.

Es zinu, zirgus straujākos var savaldīt

Ar laužņiem niecīgiem. Tev neklājas nekad

Pret tādu uzpūsties, kam esi pavalstnieks."

Haimons (Kreonta dēls)

"Mums visiem, tēv, ir dievi prātu devuši;

Šī manta augstāka par visu pasaulē.

Kā tas, ko tikko sacīji, nav pareizi,

To nespēju un negribu es apgalvot.

Bet arī cita domās var kas patiess būt.

Man, dabiski, jau agrāk zināms nekā tev,

Ko domā viens, ko dara otrs, ko cits kāds peļ.

No tava vaiga vien jau bīstas tēbieši,

Neko tādu tie nerunā, kas netīk tev.

Bet paklusām es dažkārt esmu dzirdējis,

Ka jaunavu šo apraud visa pilsēta,

Ka pasai labākai no visām tēbietēm

Par cēlo darbu kauna nāve piespriesta.

Kas savu brāli, sīvā kaujā kritušo,

Bez kapa izsalkušiem suņiem neatstāj.

Kā laupījumu neļauj postīt vanagiem,

Vai viņa nav pat zelta balvas cienīga?"

"Kas bērniem labāks vēl par tēvu laimīgu?

Kas tēvam labāks vēl par bēniem laimīgiem?

Tik tādu domu savā prātā nelolo,

Ka pareizi tik dari tu, bet cits neviens!

Kas viens tik sevī gudrinieku ierauga,

Ar valodu un gara spējām dižojas,

Tas parādās pavisam tukšš jau drīzi vien.

Nevienam cilvēkam, kaut būtu vīrs viņš gudrs,

Nav kauns vēl mācīties un atmest spītību.

Tu palu laikā esi kokus vērojis:

Kas straumei padodas, tei savus zarus glābj,

Kas pretojas, ar visām saknēm bojā iet."

"Jel piekāpies un remdē savu īgnumu!

Man arī savi ieskati, kaut esmu jauns.

Es domāju, ka uzmanību pelna tas,

Kam daba dzimstot piešķīrusi saprātu.

Ne katru mirstīgo jau dievi apveltī

Ar balvu šo. No tiem mums vajag mācīties,

Tos klausīt vērtīgi kas runā prātīgi."

Kr. "Vai tiešām šādā vecumā man vajadzēs

No tāda mācīties, kas gados vēl tik jauns?"

Ha. "Jā gan, bet tikai taisnību. Lai esmu jauns!

Ne vecums te, bet pati lieta jāvēro."

Kr. "Vai lieta tā, ka nelieši man jāgodā?"

Ha. "Es neprasu, lai godinātu nekrietnos."

Kr. "Vai viņa nelietībā nav jau pieķerta?"

Ha. "Šai lietā Tēbu tauta viņu attaisnos."

Kr. "Vai tauta pavēlēs, kā valsti pārvaldīt?"

Ha. "Nu lūk! Nupat tu runāji kā jauneklis."

Kr. "Vai man vai citam šajā zemē jāvalda?"

Ha. "Tā vairs nav valsts, ja vienam vīram pieder viss."

Kr. "Vai nav gan tā, ka valdniekam pieder valsts?"

Ha. "Cik jauki gan tev būtu valdīt tuksnesī!"

Kr. "Man šķiet, šai sievietei nu gādnieks atradies."

Ha. "Ja sieva tu: par tevi tikai rūpējos."

Kr. "Ai, nekrietnais! Ar tēvu gribi ķildoties?"

Ha. "Jā gan, jo redzu es, ka esi kļūdījies."

Kr. "Vai kļūdījies, ja savu varu stiprinu?"

Ha. "Tu nestiprini to, bet dievus kājām min."

Kr. "Kāds nelietis un padevīgais sievu vergs!"

Ha. "Man nelietību nepierādīs it neviens."

Kr. "Ir tavas garās runas tikai viņas dēļ."

Ha. "Nē! Manis, tevis, apakšzemes dievu dēļ."

Kr. "Tā zemes virsū dzīva tava nevar būt."

Ha. "Tā mirstot kādu līdzi kapā aizvedīs."

Kr. "Vai tu ar draudiem, nekauņa, pie manis nāc?"

Ha. "Vai tie ir draudi - iebilst akliem lēmumiem?"

Kr. "Pats muļķis, sev par ļaunu mani pamāci!"

Ha. "Ja tēvs man nebūtu, tad teiktu - bezprātis!"

Kr. "Tu tikai sievas vergs! Man vairāk nepļāpā!"

Ha. "Tev tikai runāt tīk, ne citus uzklausīt."

Kr. "Es zvēru, minot Olimpu, jel tivci man -

Tu sev par postu mani rupji apvaino!"

Teiresijs

"Es dzirdu putnu balsis neizprotamas:

Tie satraukumā ķērca balsmi, neskaidri;

Tad nojautu, cits citu nagiem viņi plēš,

Par to man spārnu troksnis skaidri vēstīja.

Es bailēs satrūkstos un lieku uzpurus

Uz sārta gailošā, bet Hēfaists neliesmo

Uz dievu altāra; no ģūžām ziedotām

Tik šķidrie tauki iztek, pelnos iemirkstot.

Tad gaļa dumos sprakšķ un augstu gaisa žults

Uz visām pusēm šļāc. Bet gūžu kauli tur

Bez tauku kārtas bija sārtā atsegti.

No mazā zēna vārdiem tūdaļ sapratu,

Kā ļauna zīme nepieņemtie upuri,

Jo viņš mans ceļa rādīts, kā citiem es.

Tik tava prāta dēļ cieš visa pilsēta -

It visi svētie ziedokļi un altāri

Ir pilni Polineika līķa paliekām,

Ko suņi, putni apkārt izvazājuši.

Vairs dievi neuzklausa mūsu lūgšanas,

Vairs nedeg upurētās gūžas altāros,

Vairs putnu balsīs labas zīmes nedzirdu,

Jo līķa treknās asinis tie dzēruši.

To, dēls, tu labi apdomā, jo mirstīgie

Ir visi maldīgi - tāds viņu liktenis.

Ja kāds ir maldījies, bet nav ne bezprātis,

Ne laimes atstāts vēl, tas, kritis nelaimē,

Mēdz kļūdu izlabot un atmest spītību.

Bet spītība ir katra nelgas pazīme.

Liec mierā to! Pret līķi rokas nepacel!

Kāds varoņdarbs ir līķi otrreiz nonāvēt?

To saku, labu vēlēdams. Ir tīkami

Ko labu mācīties, kas vēlāk noderēs."

Kreonts

"Kā strēlnieki jūs visi manī tēmējat,

Tik mērķis esmu es. Pat zīlniecība jums

Ir jāizmēģina! Šie radinieki jaukiIr mani pārdevuši, nodevuši sen.

Par peļņu domājiet, no Sardām elektru

Jūs sapērviet, no indiemzeltu trausiet,

Bet kapā viņu neizdosies apglabāt.

Kaut paša Zeva ērgļi atlidotu šurp,

Lai viņa troņa priekšā saplosītu to,

Tad arī vēl no pārmetumiem nebīšos

Un viņu aprakt neļaušu. Es zinu to

Ka mirstīgs cilvēks nespēj dievus pazemot. "

Teiresijs

"Tad ievēro! Tik īsu brīdi redzēsi

Vēl ātros saules ratus garām pabraucam,

Līdzkamēr pats drīz savu dēlu atdosi,

Lai mirušos ar mirušo tu izpirktu,

Jo triec topazemē, kas pieder virszemei,

Un tumšā kapā ieslēdz dzīvu cilvēku,

Bet to, ko dievi sauc pie tevis pazemē,

Virs zemes paturi un neļauj kapā likt.

Nav daļas tev, nedz dieviem augšējiem gar to,

Bet tomēr viņiem uzmācies ar līķi šo.

Par to drīz erīnijas, dievu sūtītās,

Tev Aīdā no paslēptuves uzglūnēs,

Lai pats tu piedzīvotu tādu nelaimi.

Nu spried tu pats, vai runāju kā uzpirktais!

Pēc īsa brīža jau to visu pierādīs

Tev paša namā vīru, sievu vaimanas.

Pret tevi sacelsies drīz visas pilsētas,

Kur suņi neapraktos līķus apgāna,

Kur zvēri, putni izsalkušie plosa tos

Un trūdu smaku derdzīgu nes pilsētā."

(Kreonts un Kora vadītājs)

Kr. "Ko tagad darīt man? Jel teic, es klausīšu!

K.V. "Tad ej un izlaid jaunavu no cietuma,

Vēl arī kritušo liec kapā apglabāt!"

Kr. "Vai domā tu, ka jāpiekāpjas būtu man?"

K.V. "Cik ātri, valdniek, iespējams! Jo dievu sods

Drīz pārsteidz tos, kas viņu prātam pretojas."

Kr. "Ai vai, cik grūti tas! Bet savu lēmumu

Es atceļu. Kas cīņā iet pret likteni?"

K.V. "Tad ej un pasteidzies, to citiem neuzdod!"

Kr. "Es tūdaļ eju jau. Jūs, kalpi, celieties!

It visi, kas ap mani, tūdaļ steidzieties

Ar cirvjiem rokā turp... lūk, vieta redzama!

Es arī iešu pats, tā esmu nolēmis,

Pats viņas važas raisīšu, kā liku siet.

Man tagad šķiet, ka tomēr labāk ievērot

Mums visas dzīvē ieviesušās paražas."

Vēstnesis

"Nekad mēs nedrīkstam neviena dzīvi teikt,

Nedz nonievāt, lai kāda arī būtu tā.

Ceļ augšup liktenis, gāž postā liktenis

Kā laimes lutekli, tā vārgo grūtdieni."

Vēstnesis

"Es tavam vīram sekoju uz ieleju,

Kur nelaimīgā Polineika līķis vēl

Uz klaja lauka, suņu plosīts, trūdēja.

Tur Plūtonu un ceļu dievi pielūdzam,

Lai žēlīgi tie dusmās nevēršas pret mums;

Tad svētā valgmē mazgājām, kas palicis,

Un zaļu zaru sārta liesmās dedzinām.

No dzimtās zemes metot augstu kapkopu,

Uz klintī cirsto kapu priekšā steidzamies,

Kur Antigonei ierādīta kāzu pils.

No tālienes kāds sadzird gaužas vaimanas,

Kas nāk no klinšu kapa neiesvētītā.

Tas steidzas atpakaļ, to ziņo Kreontam.

Viņš, tuvāk pienākot, pats tagad skaidri dzird

Tur žēlas vaimanas. Tas skaļi nopūšas

Un pēkšņi raudāt sāk: "Cik esmu nelaimīgs!

Vai esmu pareģis? Vai nelaimīgākais

Par visiem ceļiem šis, ko tagad staigāju?

Šurp atskan mana dēla balss! Jo ātrāk turp

Jūs, kalpi steidzieties! Pie kapa stājieties,

Tā sienu atlauziet, pa spraugu raugieties

Un vērojiet, vai Haimona šī vaidu balss,

Ko dzirdu šeit, vai arī dievi mani viļ!"

Mēs izmisušam kungam tūdaļ paklausām

Un redzam pašā klinšu kapa dibenā,

Ka Antigone gaisā karājas, jo tā

No maigā plīvura sev cilpu vijusi,

Un Haimonu, kas, viņas līķi apkampis,

Lej asaras par aizgājušo līgavu,

Par tēva nedarbu un mīlu skumīgo.

Tad tēvs, to ieraugot, pie viņa iekšā steidz

Un, ievaidoties sāpīgi, nu dēlu sauc:

"Ai, nelaimīgais dēls, jo esi darījis?

Ko domā tu? Kas tavu prātu apmājis?

Nāc ārā, dēls! Es lūgdams tevi lūdzu, nāc!"

Ar īgnām acīm savu tēvu vēro viņš

Un, dusmas neslēpdams, vairs neatbild neko,

Bet izvelk abās pusēs asu zobenu.

No nāves glābdamies, tēv atkāpjas, bet dēls,

To netrāpot un pats par sevi saīdzis,

Sev pēkšņi krūtīs ietriec zobenu, bet vēl

Ar rokām gurušām viņš apskauj līgavu

Un, dziļi elsodams, ar sārtām asinīm

Tai slaka daiļos vaigus nobālējušos.

Pie mirušās pats mirušais jau gulēja,

Un Aīdā tie drūmās kāzas svinēja.

Lai viņu liktenis nu ļaudis brīdina,

Ka bezprāts ļaunākais no visiem ļaunumiem."

(Kalps Kreontam)

Ka. "Pēc likstas pārciestās pie jaunas, valdniek nāc!

Uz rokām viena, lūk, bet otra tevi turp

Jau sagaida. Kad ienāksi, tu redzēsi."

Kr. "Kas ir? Vai var par ļaunu vēl kas ļaunaks būt?"

Ka. "Tev sieva mirusi, šim māte patiesā.

Vēl cirstās brūces nelaimīgai asiņo."

Kalps

"Pie altāra šī šķēpu krūtīs ietrieca,

Tad melnās acis aizvēra un raudāja

Par Megareja slavas pilno likteni

Un vēl par Haimonu, visbeidzot tevi tā

Kā bērnu slepkavu ar lāstiem apkrāva"

Kr. "Lai nāk, lai nāk

Šī mana diena krašņākā,

Lai ātrāk parādās

Šī mana diena pēdējā!

Jel nāc, ai pēdējā,

Lai otras šeit vairs neredzu!"

K.V. "To rādīs nākotne. Par to tev padomāt,

Kas jādara. Par citu dievi rūpēsies."

Kr. "Šais lūgšanās es visu esmu izteicis."

K.V. "Ir velti lūgties tev. Ko lēmis liktenis,

Tam mirstīgais nemūžam garām nepaies."

Kr. "Jel vediet mani prom! Es esmu pazudis!

Ai, dēls, es negribēju tevi nonāvēt!

Un tevi arī ne! Cik nelaimīgs nu es!

Es tagad nezinu,

Kurp savas acis vērst.

It viss, kas bijis man,

No rokām ārā slīd.

Pār manu galvu nācis

Bargais liktenis."

K.V.

"Ja, mirstīgais, gribi tu laimi sev gūt,

Tad prātīgs un apdomīgs esi vispirms!

Lai mūžīgo likums arvien tev ir svēts!

Kad augstprāti likteņa triecieni ķer,

Tad saprot visbeidzot,

Ka jākļūst tam gudram, kaut vecs jau."