“Līdz šim,” atbildēja Kallijs, “slēpu no jums, ka māku pateikt daudz kā gudra, bet nu, ja atnāksit pie manis, jums parādīšu, ka esmu visā pilnībā uzmanības vērts.”
“Vērojot, kas tur notika, varēja uzreiz gūt pārliecību, ka skaistums pēc savas dabas ir ķēnišķīgs, īpaši, ja tas apvienojas ar kautrību un tiklumu, kā tas šai gadījumā bija ar Autoliku.”
“Un ta viņi ēda klusēdami, it kā viņiem to būtu vēlējusi kāda augstāka būtne. Bet pēkšņi pie durvīm klaudzināja jokdaris Filips un lika durvju sargam pateikt, kas viņš tāds esot un kālab vēloties, lai viņu ielaiž; viņš esot ieradies, piebilda viņš, aprīkojies ar visu nepieciešamo, lai mielotos uz citu rēķina, un arī viņa puisis pūšot un elšot no nekā nenešanas un tāpēc, ka neesot brokastojis.”
”Kā būtu,” atbildēja Kallijs, “ja mums vēl atnestu smaržīgu ziedi, lai mēs arī cienātos ar jauku aromātu?”
“Nē, nekādā gadījumā!” iesaucās Sokrats. “Kā cits tērps piestāvs sievietei, cits – vīrietim, tā arī smaržai vīrietim un sievietei jābūt atšķirīgai. Neviens vīrietis taču neiesmaržojas cita vīrieša dēļ. Bet kālab sievietēm, īpaši jaunlaulātajām, kā mūsu Nīkerata vai Kritobūla sievai, vēl vajadzīga smaržīga ziede? Viņas taču pašas smaržo pēc tām. Taču gimnasiju eļļas aromāts, kad tas ir, sievietēm ir patīkamāks nekā smaržīgas ziedes aromāts un liek stiprāk ilgoties pēc tā, kad tā nav. Lai tas būtu vergs vai brīvais cilvēks, ikviens, ieziedies ar smaržīgu ziedi, tūdaļ ož vienādi; turpretī smārdam, kas rodas no brīvajam cilvēkam piemērotajiem pūliņiem, iepriekš vajadzīgi ilgstoši cildeni vingrinājumi, lai tas būtu patīkams un brīvā cilvēka cienīgs.”
“Teognids bildis:
Cēlo no cēliem vien mācīties vari, bet, ja tu ar sliktiem
Cilvēkiem pīsies, tad viss izkūpēs prāts, kāds tev ir.”
Par tikumu
“Kāds vaicāja: “Kur tad viņš tam atradīs skolotāju?” Cits domāja, ka tas vispār neesot mācāms; vēl cits iebilda, ka tas esot mācāms tāpat kā viss pārējais.”
“Tad Sokrats sacīja: ”Kā daudz kas cits, draugi, tā arī tas, ko veic šī meitene, rāda, ka sievietes daba necik nav mazvērtīgāka par vīrieša dabu, izņemot to, ka viņai pietrūkst spēka un izturības. Tāpēc, ja kādam no jums ir sieva, lai viņš šai bez bailēm māca visu, ko tai, viņasprāt, vajadzētu zināt.”
“Tāpēc, ka redzu,” atbildēja Sokrats, “ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savadīt šos, tiks galā arī ar pārējiem.”
Sokrats: “Kas attiecas uz dzeršanu, draugi, tad esmu pilnīgi viensprātis ar jums: vīns, slacīdams dvēseli, patiešām iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi kā eļļa uguni.
Taču vīru dzīrēs, kā man šķiet, notiek tas pats, kas ar augiem. Kad dievs tos pārlieku dāsni dzirda, tie nevar taisni nostāvēt un vējš nespēj tos appūst; bet, ja tie dzer, cik pašiem tīkami, tie izaug, izsliedamies stalti, zied un nes augļus. Tā tas arī ir ar mums: ja ielejam sevī pārāk daudz dzeramā, tad drīz vien atsakās kalpot gan miesa, gan prāts un mēs nejaudājam ne paelpot, kur nu vēl parunāt. Bet, ja – runājot Gorgijā stilā – šie puiši mūs biežāk aprasinās no mazajiem kausiem, tad vīns mūs neapreibinās varmācīgi, bet ar pārliecināšanu novedīs līdz priecīgākam noskaņojumam.”
Hermogens jautāja, vai viņam esot daudz naudas, bet Antistens apzvērēja, ka neesot ne obola.
“Tad tev varbūt ir daudz zemes?”
"Mūsu Autolikam, iespējams, pietiktu, lai apskaisītos ar smiltīm,” Antistens sacīja.
“Arī tevi nāksies uzklausīt, Harmid,” Sokrats turpināja. “Ar ko tu lepojies?”
“Es, gluži otrādi, lepojos ar savu nabadzību,” viņš atbildēja.
“Pie Zeva, tā ir jauka lieta!” Sokrats atzīmēja.
“Par to vismazāk apskauž, vismazāk strīdas; tā, kaut arī neviens to neapsargā, paliek neskarta un kaut neviens tai nepievērš nekādu uzmanību, tomēr aug augumā.”
“Starp citu, skaistums nav arī noniecināms par to, ka tas ātri novīst. Tāpat kā skaists ir zēns, skaists var būt arī jauneklis, pieaudzis vīrietis un sirmgalvis. Lūk, pierādījums: olīvas zaru nesējus Atēnai par godu mēdz izraudzīties no skaisto sirmgalvju vidus; tam pamatā ir doma, ka skaistums piemīt ikvienam vecumam.”
“Viņš Kleiniju pat noskūpstījis, bet nav bīstamāka mīlas iekvēlinātāja, jo skūpsts ir nepiesātināms un paver saldas cerības. Varbūt arī tas, ka lūpu saskāriens ir vienīgā darbība, ko apzīmē ar to pašu vārdu kā dvēselisko mīlestību, vairojis skūpsta vērtību. Tāpēc, apgalvoju, tam, kas grib būt spējīgs saglabāt savaldību, jāatturas no skaistuļu skūpstīšanas.”
“Kad man visa kā bija papilnam, aizvien nācās ko zaudēt vai nu pēc valsts, vai likteņa. Tagad vairs neko nezaudēju, jo man nekā nav, toties allaž varu cerēt ko saņemt.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru