Sokrats: “Cik bieži esmu jūs rapsodus apskaudis jūsu mākslas dēļ! Nemaz nerunājot par to, ka jūsu mākslai pienākas, lai jūs allaž būtu svētkus rotājumā un izskatītos iespējami skaistāki, apskaužams ir jūsu pienākums vienlaikus nodarboties ar citiem labiem dzejniekiem, bet pirmām kārtām ar Homēru, labāko un dievišķāko no visiem, un iedziļināties viņa domās, nevis tikai iemācīties no galvas viņa vārdus. Neviens taču nemūžam nevar būt labs rabsods, ja viņš nesaprot, ko dzejnieks saka. Rapsodam jākļūst par dzejnieka domas aizvadītāju pie klausītājiem, bet to pienācīgi izdarīt, nezinot, ko dzejnieks domā, nav iespējams.”
Sokrats un Ions.
S. “ Es vēl noteikti izbrīvēšu laiku, lai tevi dzirdētu. Taču šobrīd atbildi man uz šādu nelielu jautājumu: vai esi erudīts tikai attiecībā uz Homēru vai arī attiecībā uz Hēsiodu un Arhilohu?”
I. “Nē, nē, tikai attiecībā uz Homēru, jo ar to, manuprāt, pilnīgi pietiek.”
S. “Bet vai nav tādu lietu, par kurām Homērs un Hēsiods saka to pašu?”
I. “Jā, domāju, ka ir pat daudz tādu.”
S. “Un vai šajos gadījumos māki labāk iztulkot, ko saka Homērs, nekā to, ko saka Hēsiods?”
I. “Tajos gadījumos, kad viņi saka to pašu, Sokrat, vienlīdz labi.”
S. “Bet gadījumos, kad viņi nesaka to pašu? Piemēram, par pareģa mākslu, par kuru abi – gan Homērs, gan Hēsiods – kaut ko saka.”
I. “Jā, tas tā ir.”
S. “Un kā? Ko šie divi dzejnieki par paraģe mākslu saka saskanīgi vai atšķirīgi, kurš to varētu iztulkot labāk – tu vai kāds no labajiem pareģiem?”
I. “Kāds no pareģiem.”
S. “Un, ja tu būtu pareģis, vai tu, būdams spējīgs iztulkot saskanīgo, neprastu arī iztulkot viņu atšķirīgos uzskatus?”
I. “Protams.”
S. “Tad kā sanāk, ka esi erudīts attiecībā uz Homēru, bet ne attiecībā uz Hēsiodu, nedz citiem dzejniekiem? Vai tad Homērs runā par citām lietām nekā visi pārējie dzejnieki? Vai viņš lielākoties nav aprakstījis karu un cilvēku – labu un sliktu, nemācītu un amatu pratēju – savstarpējās attiecības, dievu izturēšanos citam pret citu un pret cilvēkiem, debesu parādības un apstākļus pazemē, kā arī dievu un varoņu izcelsmi? Vai tie nav Homēra dzejas priekšmeti?”
I. “Tev taisnība, Sokrat.”
S. “Un citi dzejnieki? Vai viņi neaplūko šos pašus priekšmetus?”
I. “Jā, Sokrat, bet ne tāpat kā Homērs.”
S. “Kā? Vai sliktāk?”
I. “Daudz slitkāk.”
S. “Tātad Homērs labāk?”
I. “Patiešām labāk, pie Zeva.”
S. “Ja nu , Ion, mīļā galva, daudziem runājot par skaitli, viens runā vislabāk vai tad neatradīsies tāds, kas atpazīs zinīgo runātāju?”
I. “Jā, piekrītu.”
S. “Un vai tas būs tas pats, kas atpazīs arī nezinīgos runātājus, vai kāds cits?”
I. “Noteikti tas pats.”
S. “Un tas būs cilvēks, kas pārzina rēķināšanas mākslu?”
I. “Jā.”
S. “Un tālāk. Ja, daudziem runājot par veselīgu ēdienu, viens no viņiem runā vislabāk, vai tad tās būs divas dažādas personas, kas atpazīs labāko runātāju un to, kas ir mazvērtīgāks, vai viena un tā pati?”
I. “Skaids, viena un tā pati.”
S. “Un kas viņš tāds ir? Kā viņu sauc?
I. “Par ārstu.”
S. “Tātas varam vispārināti apgalvot, ka ja daudzi cilvēki runā par vienu un to pašu priekšmetu, tā vienmēr būs viena un tā pati persona, kas atpazīs labo runātāju un slikto. Citādi, ja tā neatpazīs slikto runātāju, tā noteikti neatpazīs ari labo, protams, attiecībā uz vienu un to pašu priekšmetu.”
I. “Tā tasir.”
S. “Tātad viens un tas pats cilvēks ir kompetents spriest par abiem?”
I. “Jā.”
S. “Un tu apgalvo, ka Homērs un pārējie dzejnieki, to vidū arī Hēsiods un Arhilohs, runā par vienām un tām pašām lietām, taču ne līdzīgā veidā, bet pirmais to dara labi, turpretī pārējie – sliktāk.”
I. “Tā vismaz šķiet.”
S. “Tātad, mans visulabais, mēs nekļūdīsimies, apgalvodami, ka Ions ir vienlīdz zinīgs gan attiecībā uz Homēru, gan pārējiem dzejniekiem, jo viņš pats piekrīt, ka viena un tā pati persona būšot kompetenta spriedēja par visiem, kas runā par vienām untām pašām lietām, bet priekšmeti, kurus aplūko gandrīz visi dzejnieki, esot vieni un tie paši.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru