Ions: “Šai ziņā nevaru tev runāt pretī Sokrat. Taču apzinos pavisam skaidri, ka, runājot par Homēru, pārspēju visus cilvēkus un man ir daudz kas sakāms. Arī visi citi apliecina, ka šajā ziņā esmu labs runātājs, par citiem dzejniekeim gan neesmu. Tad nu paskaties, ko tas nozīmē.”
Sokrats: “Es skatos, Ion, un jau grasos tev paskaidrot, ko tas, manuprāt, nozīmē. Kā tikko sacīju, tā nav māksla, kas tevī mīt un ļauj labi runāt par Homēru, bet kāds dievišķs spēks, kas tevi virza, tāpat kā akmenī, ko Euripīds saucpar magnētu, bet cilvēku lielākā daļa – par Hēraklejas akmeni. Šis akmens ne vien pievelk dzelzs gredzenus, bet tiem arī piešķir spēku veikt to pašu, ko akmens, - pievilkt citus gredzenus, tā ka dažkārt izveidojas ļoti gara dzelzs gabalu un gredzenu ķēde, kuri karājas cits pie cita, bet to visu pievilkšanas spēks atkarīgs no šī akmens. Tā arī mūza iedveš cilvēkiem dievišķu jūsmu, un ar šo iejūsmināto starpniecību tiek iejūsmināti citi un izveidojas ķēde. Proti, visi labie episkie dzejnieki rada šos skaistos dzejojumus nevis uz mākslas pamata, bet jūsmas un apmātības stāvoklī, tāpat arī liriskie dzejnieki. Līdzīgi tam, kā koribantiski apsēstie nedejo, būdami savā prātā, arī liriskie dzejnieki sacer savas skaistās dziesmas nevis skaidrā prātā, bet kad, ļaudamies melodijai un ritmam, viņinokļūst bakhiskajā jūsmā un apsēstībā. Un, ka bakhantes smeļ no upēm medu un pienu vienīgi apsēstības stāvoklī, bet, kad ir savā prātā, tad ne, ar lirisko dzejnieku dvēseli, kā viņi paši to saka, notiek tas pats.”
Sokrats: “Un tas, ko viņi stāsta, ir taisnība. Dzejnieks ir viegla, spārnota un svēta būtne, un viņš nav spējīgs dzejot, iekams nav jūsmas pārņemts un zaudējis sajēgu, un viņā vairs nav prāta. Neviens cilvēks, kamēr viņam tas vēl ir, nav spējīgs dzejot un pareģot. Un, tā kā pamatā nav māksla, ar ko dzejnieki rada savus darbus un ceļ priekšā daudz skaista par veikumiem kā tu par Homēru, bet dievišķa iedvesma, tad katrs ir spējīgs skaisti sacerēt vienīgi to, uz ko viņu iedvesmojusi mūza, viens – ditirambus, cits – slavas dziesmas, cits – deju dziesmas, cits – eposus, vēl cits – jambus, bet ikviens no viņiem citā žanrā ir mazvērtīgs, jo viņi to visu rada nevis ar mākslu, bet ar dievišķu spēku. Ja viņi prastu ar mākslu skaisti runāt par vienu priekšmetu, viņi mācētu to darīt arī par visiem pārējiem. Tāpēc dievs, atņemdams viņiem prātu, izmanto viņus, kā arī pareģus un dievišķos gaišreģus kā savus kalpus, lai mēs, kas viņos klausāmies, saprastu, ka tie ir nevis viņi, kas pauž šīs vērtīgās domas, nebūdami savā prātā, bet pats dievs, kas runā un ar viņu starpniecību vēršas pie mums.
S. “Viņs personā dievs, man liekas, mums, lai mēs nešaubītos, ļoti pārliecinoši parādījis, ka šie skaistie dzejojumi nav cilvēciski, cilvēku veikumi, bet dievišķi, dievu veikumi un ka dzejnieki nav nekas cits kā dievu tulki, katr būdams tā pārziņā, kas viņu pārņēmis savā varā. Gribēdams to pierādīt, dievs ar nodomu dziedājis visskaistāko dziesmu ar visnenozīmīgākā dzejnieka muti. Bet varbūt man, tavuprāt, nav taisnība, Ion?
I. “Nē, pie Zeva, noteikti ir. Tu ar saviem vārdiem, Sokrat, kaut kā skar manu dvēseli, un man šķiet, ka labie dzejnieki ar dievišķu iedvesmu mums iztulko dievu atklāsmes.”
S. “Un vai jūs, rapsodi, savukārt neesat dzejnieku tulki?”
I. “Arī šai ziņā tev taisnība.”
S. “Tātad esat tulku tulki?”
I. “Katrā ziņā.”
S. “Bet tagad apstājies un pasaki man, Ion, neko neslēojot, visu, pēc kā es vaicātu. Kad tu teicami cel priekšā episkās vārsmas un jo īpaši saviļņo savus klausītājus, vai nu dziedādams par Odiseju, kas izlec uz sliekšņa, atklāj sevi preciniekiem un izkaisa bultas savu kāju priekšā, vai par Ahilleju, kas metas virsū Hektoram, vai attēlodams skumjās epizodes par Andromahi vai Hekabi, vai Priamu, vai tad esi vēl pie pilnas saprašanas vai ārpus apziņas un tava dvēsele jūsmā iedomājas esam klāt tevis atstāstītajos notikumos, lai tie norisētu Itakā vai Trojā, vai kur vien eposi tos noliek?”
I. “Cik ļoti mani pārliecina tavs pierādījums, Sokrat! Pateikšu tev, neko neslēpjot: ikreiz, kad stāstu ko bēdīgu, man acīs sariešas asaras, bet, kad ko briesmīgu un šausminošu, mati aiz bailēm ceļas stāvus un sirds dauzās stiprāk.”
S. “Tad nu ko? Vai teiksim, Ion, ka šis cilvēks tajā brīdī ir pie pilnas saprašanas, ja viņš, rotās krāšņā tērpā un ar zelta vainagiem galvā, upuru vai svētku brīžos sāk raudāt, kaut aŗī nav zaudējis neko no šiem dārgumiem, vai izjūt bailes, stāvēdams vairāk nekā divdesmit tūkstošu draudzīgi noskaņotu cilvēku priekšā, no kuriem neviens negrasās viņam ko atņemt vai kā citādi nodarīt pāri?”
I. ”Nē, pie Zeva, Sokrat, lai teiktu taisnību.”
S. “Un vai tu zini, ka jūs arī lielāko daļu klausītāju novedat šādā stāvoklī?”
I. “Jā, to zinu pavisam labi, jo es ikreiz viņus vēroju no augšas, no tribīnes, kad viņi raud un šausmās manī veras, jo ir izbrīnīti par stāstīto.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru