Sokrats: “un vai tu tagad saproti, ka tavs klausītājs ir pēdējais no gredzeniem, par kuriem stāstīju, ka tie Hēraklejas akmens ietekmē cits no cita saņem spēku? Vidējais esi tu,, rapsods, un aktieris; pirmais ir pats dzejnieks. Bet dievs pa visiem šiem pozmiem aizvelk cilvēku dvēseli turp, kur viņš grib, piešķirdams spēku citam no cita. Un, tāpat kā no magnētiskā akmens, vēl ir ļoti gara rinda koristu, kora iestudētāju un iestudētāju palīgu virkne, kas sāniski piekarināta pie gredzeniem, kuri nokarājas no mūzas. Un no dzejniekiem cits atkarīgs no vienas mūzas, cits – no otras. Mēs par to sakām - “pārņemts”, un tas ir tuvu īstenībai: mūza viņu pārņēmusi savā pārziņā. Bet pie pirmajiem gredzeniem – dzejniekiem secīgi piekarināti citi un ļaujas jūsmai, vieni pie Orfeja, citi – pie Mūsaja; taču lielākā daļa ir Homēra pārņemta un pie viņa saistīta. Viens no tiem esi tu, Ion; tu esi Homēra pārņemts, un, ja kāds ceļ priekšā cita dzejnieka darbu, tu aizmiedz un nezini, ko teikt, bet, tiklīdz kāds skantina šā tava dzejnieka dziedājumu, tu tūdaļ esi augšā un tava dvēsele dej, un tev atliku likām ir ko teikt. Tā ir nevis māksla vai zināšana, ar kādu tu par Homēru saki to, ko saki, bet dievišķa iedvesma un apsēstība.”
S. “Bet, Ion, vai tas, ko Homērs saka šajās vārsmās, ir pareizi vai ne, - kurš par to būs labāks spriedējs – ārsts vai ratu vadītājs?
I. “Protams, ratu vadītājs.”
S. “Tāpēc, ka viņam ir šī māksla, vai kāda cita iemesla dēļ?”
I. “Nē, šīs mākslas dēļ.”
S. “Un vai dievs ikvienai mākslai nav piešķīris spēju būt zinīgai īpašā nodarbē? To, ko uzzinām no stūresvīra mākslas, mēs taču neuzzināsim arī no celtniecības.”
I. “Noteikti ne.”
S. “Un, ko uzzinām no ārstniecības, mēs taču neuzzināsim arī no celtniecības.”
I. “Noteikti ne.”
S. “Un vai tas tāpat neattiecas uz visām mākslām? To, ko uzzinām no vienas mākslas, neuzzinām no citas atkarībā no priekšmeta, uz kuru attiecas tās zināšana.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru