“Kāpēc daži cilvēki tik ļoti cenšas pretoties dzīves dabiskajai kārtībai – cīnīties par izdzīvošanu vienalga kādos apstākļos?
-Tieši tāpēs jau es raudāju, - Veronika atbildēja. - Kad es iedzēru miegazāles, gribēju nogalināt kādu, ko ienīdu. Es neko nezināju par citām Veronikām, kas dzīvo manī, par tām Veronikām, kuras es varētu mīlēt.
-Kas liek cilvēkam ienīst pašam sevi?
-Varbūt gļēvulība. Vai arī mūžīgas bailes būt nepareizai, bailes, ka nespēsi izdarīt to, ko citi no tevis gaida. Vēl pirms dažām minūtēm es biju laimīga, biju aizmirsusi par drīzo nāvi, bet piepeši atcerējos, kur esmu un kas ar mani notiek, - un pārbijos.”
“Viņa prata pieveikt sīkus trūkumus, bet neizbēgami cieta sakāvi, kad nācās saskarties ar kaut ko nozīmīgu un fundamentālu. Brīžos, kad izmisīgi alka pēc kompānijas, Veronika braši izlikās par neatkarīgu sievieti. Kur vien viņs parādījās, visi tūlīt pievērsa tai skatienu, bet naktis viņa gandrīz vienmēr pavadīja viena, klosterī lūrēdama televizorām pat nepievēršot uzmanību programmai. Draugu priekšā viņa centās izlikties par sievieti, kuru ir vērts apskaust, un lielāko daļu enerģijas iztērēja, uzturot atbilstošā līmenī tēlu, ko pati bija radījusi.
Tieši tāpēc viņai vienmēr pietrūka spēka būt pašai – cilvēkam, kas, tāpat kā jebkurš, nespēj būt laimīgs bez citiem. Taču šie citi bija tik sarežģītas būtnes! Viņu rīcība nebija paredzama, viņi cēla ap sevi aizsardzības viļņus, viņi uzvedās gluži kā viņa, censdamās izlikties vienaldzīgi pret visu pasauli. Tikko kāds pēkšņi kļuva atklātāks, no viņa tūdaļ novērsās vai lika tam ciest, uzspiežot zemākas kārtas vai “antiņa” zīmogu.”
“Viņa ārstējās psihiatriskajā slimnīcā un drīkstēja ļauties tām sajūtām, kuras cilvēki parasti slēpa no sevis. Jo mēs visi esam audzināti tikai mīlēt, pieņemt, mēģināt atrast izeju, izvairīties no sarežģījumiem. Veronika ienīda visu, bet galvenokārt viņa ienīda savu agrāko dzīvesveidu – tas bija liedzis atklāt simtiem citu Veroniku, kas mitinājās viņā un bija interesantas, trakas, ziņkārīgas, drošsirdīgas un bezkaunīgas.”
“Pēc brīža viņā atgriezās dziļš miers, un Veronika atkal paskatījās zvaigžņotajās debesīs, kur joprojām spīdēja viņas iemīļotais jauna mēness sirpis, pieliedams atpūtas zāli ar maigu gaismu. Atkal viņu pārņēma sajūta, ka bezgalība un mūžība staigā roku rokā, un vajadzēja uzlūkot tikai vienu no tiem – piemēram, Visumu bez gala un malas -, lai tūlīt nomanītu otra klātbūtni – laiku, kas nekad nebeidzas, kas nekad nepaiet, kas vienmēr paliek tagadnē, kur nobēdzināti visi dzīves noslēpumi. Ceļā no palātas uz zāli viņā bija kūsājis naids, tik spēcīgs un blīvs, ka tagad viņas sirdī nebija atlicis ne kripatiņas ļaunuma. Beidzot gadu gados dvēselē uzkrātās negatīvās emocijas bija izkļuvušas virspusē. Viņa tās bija izbaudījusi līdz mielēm, un tagad tās vairs nebija vajadzīgas – lai iet, lai atstāj viņu!”
“Veronika sēdēja klusumā, baudīdama tagadnes mirkli un ļaudama mīlestībai aizņemt tukšo vietu, ko bija atstājis naids. Nojautusi, ka īstais brīdis ir klāt, viņa paskatījās uz mēnesi un nospēlēja par godu tam sonāti. Viņai šķita, ka mēness klausās un jūtas lepns un ka zvaigznes ir mazliet greizsirdīgas par to. Pēc tam viņa spēlēja īpašu mūziku zvaigznēm, dārzam un kalniem, kurus gan tumsā nevarēja redzēt, bet viņa zināja, ka tie tur ir.”
“Viņš arī bija dabūjis īpašnieku atļauju kādas slimnieku grupiņas, kas sevi dēvēja par Brālību, palikšanai dzienīcā. Slimnīcas akcionāri pieļāva – ievērojiet šo vārdu pieļāva, nevis veicināja! - pacientu ilgāku uzturēšanos slimnīcā, nekā tas bija nepieciešams. Savu rīcību viņi pamatoja ar humāniem apsvērumiem par to, ka nesen atlabušajiem jādod iespēja pašiem izlemt, kad būtu īstais brīdis atgriezties pasaulē, un, lūk, nodibinājās itin prāva cilvēku grupiņs, kas palika Viletē kā īpašā viesnīcā vai klubā, kur pulcējas vienādu uzskatu pārstāvji. Tādā veidā doktors Igors panāca, ka trakie un veselie uzturas vienā noslēgtā vidē, kas pēdējiem ļāva labvēlīgi ietekmēt pirmos. Lai novērstu deģenerācijas iespēju, proti, lai trakie negatīvi neietekmētu veselos, ikvienam Brālības loceklim bija noteikts vismaz vienreiz dienā atstāt dziednīcu.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru