“ - Es jums pastāstīšu pasaku, - Zedka sacīja. - kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.
Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene – tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodas virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja.
Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos.
Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja sacīdama:
-iesim arī mēs iedzert no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.
Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk?
Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citādāka nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.”
(Par trakonamu) “Redzi, mums te ir kāda grupa. Tie ir vīrieši un sievietes, kas jau sen varētu doties projām, atgriezties mājās, bet viņi to negrib. Iemesli tam ir vairāki: Vilete nav tik slikta vieta, kā ļaudis runā, lai gan, protams, te nav pieczvaigžņu viesnīca. Bet te, šajās sienās, katrs var runāt to, ko domā, darīt to, ko vēlas, un nebaidīties, ka viņu par to izsmies, - galu galā te ir psihiatriskā slimnīca. Tāpēc, ierodoties valdības inspektoriem, šie vīri un sievas uzvedas kā bīstami maniaki, jo liela daļa šeit dzīvo uz valsts rēķina. Ārsti to zina, bet acīmredzot pastāv kāda norāde no īpašnieku puses, kas šādu situāciju pieļauj, - slimnīcā allaž brīvu vietu ir vairāk nekā pacientu.”
“Trakie” vienmēr uzticas pirmajam iespaidam.
“Cilvēki šeit nekautrējas atzīties, ka ir traki. Cilvēki šeit nepārtrauca darīt to, kas tiem sagādā prieku, lai izpatiktu kādam citam.”
“Sasniegusi visu, ko bija vēlējusies, viņa secināja, ka dzīvei vairs nav nekādas jēgas un visas dienas kļuvušas līdzīgas kā ūdenslāses. Tieši tad viņa izlēma nomirt.” (Vienmēr ir jābūt kaut kam pēc kā mums jāturpina tiekties. Vienmēr ir jāuzstāda jauni mērķi un jāturpina doties pareizajā virzienā).
“Pēc saķeršanās ar Brālību viņa dažkārt mēdza iedomāties: “Ja man būtu izvēle, ja es savulaik būtu sapratusi, ka manas dienas ir vienādas tāpēc, ka es pati to vēlējos, varbūt...”
Taču atbilde vienmēr bija tā pati: “Nekādu varbūt nav, jo nav nekādas izvēles.” Un miers dvēselē atgriezās, jo viss jau bija izlemts.” (Neaizmālē to, ko tu apzinies ar aizbildinājumiem. Tici cerībai un tam, ka viss ir atkarīgs no tevis paša).
“No turienes, kur atradās Zedka, viņa labi redzēja palātu un tukšās gultas – tukša nebija tikai viena, tā, uz kuras gulēja viņas piesprādzētais ķermenis un kurai līdzās stāvēja meitene šausmās ieplestām acīm. Meitene nezināja, ka gultā guļošajam cilvēkam ķermeņa bioloģiskās funkcijas darbojas lieliski, bet viņa dvēsele planē gaisā, gandrīz vai pieskardamās griestiem un izbaudīdama dziļu mieru.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru