“Dīvaini, ka neviens agrāk nav nosaucis vitriolu par nāvējošu indi, lai gan ikviens cietušais pazītu tā garšu un raksturotu indes iedarbības gaitu kā rūgtuma plūsmu. Rūgtums – lielākās vai mazākās devās – sastopams cilvēku organismos, gluži tāpat kā mēs visi esam tuberkolozes baktēriju nēsātāji. Taču abas šīs slimības uzbrūk tikai tad, kad cilvēks ir novārdzināts; kas attiecas uz rūgtumu, tad tā parādīšanos veicina cilvēka bailes no tā sauktās īstenības.
Daži ļaudis, dedzīgi mēģinos uzbūvēt pasauli, kurā nespētu iespraukties nekādi ārēji draudi, ceļ pārspīlēti augstus aizsardzības vaļņus pret ārpasauli, pret svešiem cilvēkiem, jaunām vietām, atšķirīgām pieredzēm un savu iekšējo pasauli atstāj pavisam kailu. Tas arī ir laiks, kad rūgtums sāk savu ļauno, neatgriezenisko darbību.
Griba ir rūgtuma (vai vitriola, kā doktoram Igoram to labpatīkas saukt) galvenais mērķis. Cilvēki, kuriem uzbrukusi šī liga, pamazām zuadē jelkādas vēlmes, un jau pēc dažiem gadiem viņi nespēj pamest savu pasauli – pārāk daudz enerģijas iztērēts, ceļot augšā augstos vaļņus un cenšoties radīt īstenību, kas tiem būtu pa prātam.
Lai izvairītos no ārējiem draudiem, šie ļaudis ierobežo arī savu iekšējo izaugsmi. Viņi joprojām iet uz darbu, skatās televīziju, žēlojas par satiksmi un plāno bērnus, bet tas viss notiek automātiski, bez jebkādām dziļākām emocijām, jo - kā zināms – viss ir pakļauts stingrai kontrolei.
Turklāt saslimšana ar rūgtumu nomērdē un liedz izpausties jebkāda veida kaislībām – naidam, mīlestībai, izmisumam, aizrautībai, ziņkārei. Pēc kāda laika sarūgtinātajā cilvēkā nav palikusi neviena paša vēlēšanās. Viņš vairs nevēlas ne dzīvot,ne mirt, lūk, kur problēma. ”
“Cilvēks, kas ir hroniski slims ar rūgtumu, šo vainu pamana tikai reizi nedēļā, svētdienas pēcpusdienās. Palicis bez darba vai ierastās rutīnas, kas atvieglo slimības simptomus, viņš sajūt, ka kaut kas nogājis pavisam greizi, tik ļoti, ka šo nebeidzamo pēcpusdienu rāmums viņam liekas īsta elle, un pār viņu karājas nepārejoša aizkaitinājuma griezīgais zobens.
Taču jaunā darba nedēļa būs klāt, un sarūgtinātais acumirklī aizmirsīs visus simptomus, draudzīgi kopā ar citiem šķendēsies, ka viņam nekad nav bijis laika krietni atpūsties un ka nedēļas nogales paskrien nepiedodami ātri.”
“Veronika bija lieliski sapratusi, ko doktors Igors gribēja pateikt. Gluži tāpat viņa saprata, ka dzīvē viņai vienmēr bija gana mīlestības, sirsnības un aizstāvības, bet vienmēr pietrūcis kāda sīkuma, lai to visu pārvērstu svētībā: viņai vajadzēja atļauties būt mazliet trakai.
Vecāki, protams, būtu mīlējuši viņu jebkurā gadījumā, bet viņa baidījās – baidījās tos ievainot, atzīdamās savos sapņos. Šie sapņi dusēja dziļi viņas atmiņas dzīlēs un tikai reizumis atmodās kāda koncerta laikā vai klausoties brīnišķīgu skaņuplati. Un tieši šajos retajos atmodas brīžos sabrukuma sajūta bija tik spēcīga, ka viņa steigšus lika sapņiem atkal iemigt.
Veronika jau kopš agras bērnības zināja, ka viņas patiesais aicinājums ir – kļūt par pianisti!
Viņa to saprata jau pirmās klavierstundas laikā divpadsmit gadu vecumā. Arī skolotājs pamanīja viņas talantu un centās iedrošināt kļūt par profesionāli. Bet, kad viņa – pēc uzvaras kādā konkursā – atzinās mātei, ka labprāt visu mestu pie malas, lai tikai varētu spēlēt klavieres, māte, veltījusi meitai izjustu skatienu, teica:
- Mūsdienās ar klavieru spēlēšanu iztikai nenopelnīsi, mīļā”
“Patiesībā neviens no mums nedrīkstētu ļauties pieradumam, Eduard. Paskaties uz mani! Es jau atkal sāku priecāties par sauli, kalniem, par sadzīves problēmām – es pat sāku atzīt, ka mana tukšā dzīve ir mana, nevis kāda cita vaina. Es atkal gribu redzēt Ļubļanas galveno laukumu, izjust mīlestību un naidu, izmisumu un garlaicību, visus šos muļķīgos un vienkāršos sīkumus, kas veido ikdienas dzīvi, bet kas sagādā prieku tavai esībai. Ja kādu dienu es aiziešu no šejienes, noteikti atļaušos būt mazliet traka, jo tādi ir visi – un vistrakākie ir tie, kas nezina, ka viņi ir traki, un turpina klausīt tam, ko saka citi.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru