“Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.”
“Indiāņi uzskata, ka slepkava pats ir vainīgs, nevis sabiedrība, nevis vecāki, nevis viņa senči. Vai japānis darīs sev galu tāpēc, ka viņa dēls lieto narkotikas vai ielās šauj uz cilvēkiem? Atbilde ir tā pati: nē! Tomēr mēs visi zinām, ka japānis var izdarīt pašnāvību uz līdzenas vietas. Reiz es lasīju, ka japānis izdarījis harikiri nenoliktu universitātes eksāmenu dēļ.”
“ - tātad mums ir rīta kafija, pusdienas un vakariņas. Mēs katru dienu ceļamies noteiktā laikā un reizi nedēļā atpūšamies. Ziemassvētki ir tāpēc, lai mēs varētu pasniegt cits citam dāvanas, Lieldienas – tāpēc, lai trīsdienas pavadītu pie ezera. Nez, ko kundze teiktu, ja viņas vīru pēksņi sagrābtu neprātīga kaisle un, paklausījis impulsam, viņš vēlētos mīlēties dzīvojamā istabā?
“Par ko īsti šis kungs runā? Es atnācu apraudzīt meitu!”
-Tas būtu bēdīgi, - viņa ļoti uzmanīgi teica, cerēdama, ka izvēlējusies īstos vārdus.
-Lieliski! - doktors Igors gluži vai palēcās. - Mīlas priekiem domāta guļamistaba. Mīlējoties citur, mēs rādītu sliktu piemēru un veicinātu anarhijas izplatīšanos.”
“Pēc nedēļas pārtraukuma bija parādījusies saule – bet viņa to jau paredzēja pagājušajā naktī, kamēr viņa spēlēja klavieres, to bija pastāstījis mēness.”
“Tikko viņa tā nodomāja, krūtīs iedūra asa sāpe un notirpa roka. Viss acu priekšā sagriezās: sirdslēkme!
Meiteni pārņēma kaut kas līdzīgs eiforijai, it kā nāve steigtos atbrīvot viņu no nāves bailēm. Viss! Beidzot viss bija galā! Jā, viņa vēl juta sāpes, bet kas bija piecas minūtes agonijas salīdzinājumā ar mūžīgu mieru? Tagad viņas vienīgais pienākums bija aizvērt acis: Veronika nevarēja ciest, ka filmās mirušie gulēja plaši ieplestiem redzokļiem.
Taču sirdslēkme izrādījās mazliet savādāka, nekā viņa bija iedomājusies; elpa kļuva smaga un apgrūtināta, un Veronika ar šausmām nodomāja, ka tūlīt piedzīvos to, no kā visvairāk baidījās: nosmakšanu. Viņa mira tā, it kā būtu aprakta dzīva vai piepeši iegremdēta pašā jūras dibenā.
Viņa paklupa, krita, sajuta spēcīgu triecienu sejā, tomēr visiem spēkiem turpināja cīnīties pēc elpas – taču gaiss viņā neiekļuva. Vissliktākais, ka arī nāve kavējās. Veronika pilnībā apzinājās, kas notiek, viņa joprojām atšķīra krāsas un formas, bet nespēja saklausīt, ko saka citi, - klaigas un vaimanas likās ļoti, ļoti tālas, it kā nāktu no citas pasaules. Bet citādi viss bija tikpat reāls kā agrāk, gluži vienkārši gaiss neiekļuva viņas plaušās, gaiss nepakļāvās viņas plaušu un muskuļu prasībām; viņa joprojām nebija zaudējusi samaņu.
Veronika juta, ka viņu pagriež uz sāniem, bet viņa bija zaudējusi kontroli pār acu kustībām – viss viņas priekšā ņirbēja, acis sūtīja smadzenēm simtiem dažādu attēlu, un smakšanas sajūta mijās ar pilnīgu vizuālu jucekli.
Vēl pēc brīža arī šie tēli izgaisa kaut kur tālē, un, kad agonija bija sasniegusi savu augstāko punktu, viņas plaušās beidzot ielauzās gaiss – ar tik stindzinošu troksni, ka ikviens zālē no bailēm sastinga.”
“Mēs joprojām precīzi nezinām, kas notiek vājprāta pasaulē; šajā nozarē viss ir jauns, trīs mēnešu laikā iepriekšējās metodes jau ir novecojušas. Šizofrēniķis ir cilvēks, kuram jau piemīt dabiska tendence atsvešināties no šīs pasaules, līdz kādu dienu – nopietnu vai nejaušu apstākļu ietekmē, to nosaka katrs konkrētais gadījums – viņš nolemj radīt pats savu īstenību. Viņš var sasniegt pilnīgu atsvešinātības stāvokli – mēs to saucam par katatoniju -, bet var arī atlabt un atsākt strādāt, dzīvot, tā sakot, gandrīz pilnvērtīgu dzīvi. Viss atkarīgs no viena nosacījuma: no apkārtējās vides.
- Radīt pašam savu īstenību, - Veronika atkārtoja. - Bet kas ir īstenība?
- Tas, par ko vairākums domā: tā tam jābūt. Un šī īstenība, iespējams, nebūt nav pati labākā vai loģiskākā, bet tā atbilst kolektīva vēlmēm. Vai redzi, kas man apsiets ap kaklu?
- Jūs domājat kaklasaiti?
- Pareizi. Tava atbilde ir loģiska, atbilstoša pilnīgi normāla cilvēka domu gaitai: kaklasaite! Turpretim vājprātīgais sacītu, ka man ap kaklu ir smieklīgs, nekam nederīgs krāsainas drēves gabals, nez kādēļ sasiets apbrīnojami sarežģīti, un ka tas galu galā traucē galvas kustināšanu un apgrūtina gaisa nokļūšanu plaušās. Ventilatora tuvumā man jābūt ļoti uzmanīgam, jo šis drēbes gabals var mani nožņaugt.
Ja vājprātīgais man jautātu, kādam nolūkam kaklasaite domāta, es neko prātīgu nevarētu atbildēt. Tā vairs nav pat dekoratīva, mūsdienās kaklasaite simbolizē verdzību, varu, savrupību. Vienīgais labums no kaklasaites ir atvieglojuma sajūta, kas rodas, līdzko esi to noņēmis un iemetis kaktā: mēs jūtamies brīvi, tikai nav zināms, no kā.
Taču vai šī atvieglojuma sajūta attaisno kaklasaites eksistenci? Nē. Un tomēr, ja jautāšu trakajam un normālajam: tas tas ir? = veselais cilvēks vienalga atbildēs: kaklasaite. Un nav svarīgi, kurš atbild precīzāk, - svarīgi, kuram ir taisnība.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru