Paulu Koelju - Veronika grib mirt #3

“Vīziju un pieredzējumu apraksti mainījās, tomēr dažas detaļas vienmēr atkārtojās: savāds, kaitinošs troksnis, kas izceļas pirms gara atdalīšanās no ķermeņa, tam sekojošais šoks, trauja apziņas zaudēšana un pēcāk – miers un sajūsma, planējot gaisā, kamēr ar ķermeni vairs saista tikai sudraba pavediens, bezgalīgi izteipjamais pavediens, un – kā vēsta leģendas (grāmatās, protams) -, ja tam gadās pārtrūkt, cilvēks mirst.

Taču Zedkas pieredze liecināja, ka viņa var doties, cik tālu vien grib, - sudraba pavediens nekad nepārtrūka. Bet kopumā grāmatas bija ļoti noderīgas un iemācīja gūt no astrālajiem ceļojumiem arvien vairāk un vairāk. Piemēram, viņa uzzināja, ka ceļošanai telpā no vienas vietas uz citu vajadzēja koncentrēties un projicēt sevi telpā, precīzi iztēlojoties vietu, kurā gribējās nokļūt. Tas bija pavisam savādāk nekā ceļošana lidmašīnā, kas vienā vietā paceļas gaisā, nolido vajadzīgo attālumu un piezemējas citā vietā, - astrālie ceļojumi notika it kā caur mistiskiem tuneļiem. Tu iztēlojies sevi kādā noteiktā vietā un neticamā ātrumā ieej atbilstošā tunelī, kas acumirklī aizved tevi uz izvēlēto vietu.

Ar grāmatu palīdzību viņa atbrīvojās arī no bailēm, ko izraisīja telpā klīstošie radījumi. Šodien palātā gan neviena nebija, bet pirmajā reizē, kad viņa atstāja savu ķermeni, visapkārt stāvēja ļaudis un uzjautrinājās par viņas pārsteigumu.

Pirmajā brīdī viņa uzskatīja, ka tie ir mirušie, vājprātīgo nama spoki. Vēlāk, izvērtējot gan savu pieredzi, gan grāmatās lasīto, viņa saprata, ka starp dažiem patiešām bez ķermeņa palikušiem un apkārt klīstošiem gariem ap viņu staigā tik pat dzīvi cilvēki kā viņa pati un kā arī tie bija attīstījuši ķermeņa pamešanas tehniku vai arī vēl neaptvēra, kas ar viņiem notika, kamēr tie citā pasaules malā gulēja ciešā miegā un viņu gari brīvi klaiņoja apkārt.”

“Viņa pati ne reizi vien bija novērojusi, ka nesen hospitalizēti cilvēki piedzīvo strauju veselības uzlabošanos, jo viņiem vairs nevajag slēpt savus simptomus, un “ģimeniskā” vide palīdz sadzīvot ar neirozēm un psihozēm.”

“Zedka saprata, ka, izturoties prātīgi, viņa varētu darīt visu to pašu arī ārpus Viletes sienām, protams, tiekot galā ar ikdienas grūtumiem. Viņai tikai vajadzēja – kā kāds bija sacījis – noturēt vājprātu rāmjos. Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.”

“Ārsti apgalvoja, ka nesen atklātā viela, serotonīns, ir viena no organisma sastāvdaļām, kas nosaka cilvēka pašsajūtu. Serotīna trūkums organismā ietekmē cilvēka spēju koncentrēties darbam, gulēt, ēst un baudīt dzīves skaistos mirkļus. Ja šīs vielas organismā nebija vispār, cilvēks pārdzīvoja izmisumu, pesimismu, viņš jutās nevienam nevajadzīgs, pārmēru noguris, tramīgs, nespējīgs pieņemt lēmumu un galu galā ieslīga pastāvīgās skumjās, kas varēja novest līdz pilnīgai apātijai vai pašnāvībai.”

“Tagad, pēc neskaitāmiem astrālajiem ceļojumiem, kuru laikā viņa bija sastapusies ar ļoti augsti attīstītām būtnēm, Zedka zināja, ka visi šie satraukumi ir vienas vienīgas blēņas. Savu Neaizsniedzamo mīlestību viņa bija izmantojusi kā aizbildinājumu mēģinājumam pārraut saites ar līdzšinējo dzīvi, kas ne tuvu nelīdzinājās tai, kādu vēlējās dzīvot.”

“Vājprāts – tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu visu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu.

- Mēs visi kaut ko tādu kādreiz esam izjutuši.

- Un mēs visi – tā vai citādi – esam traki.”

“Lūkojoties debesīs, viņu pārņēma neaprakstāmi patīkama sajūta, it kā Visuma bezgalīgie plašumi norādītu arī uz viņas pašas personības mūžību.”