Ksenofonts “Dzīres” citāti #3

“Un, ja cilvēki mīl viens otru, vai viņi tad katrā ziņā neuzlūkos viens otru ar prieku, nesarunāsies laipni, neuzticēsies viens otram, negādās viens par otru, nepriecāsies kopā par savām veiksmēm un, ja viņus piemeklēs kāda nelaime, kopā nebēdāsies? Vai viņi, kad satiekas, būdami veseli, nevadīs laiku nemitīgā priekā, bet, ja kāds no viņiem saslimst, nebūs kopā vēl daudz biežāk, un vai viņi prombūtnē nerūpēsies viens par otru vēl vairāk, kā būdami kopā? Vai tas viss nepadara mīlestību patīkamu? Šādas izturēšanās dēļ viņi sirsnīgi pieķērušies šai draudzībai un nodzīvo ar to līdz vecumdienām.”

“Ja labi padomā, tad arī sapratīs, ka no cilvēkiem, kuru mīlestība sakņojas krietnos tikumos, nav cēlies nekas ļauns, bet netikls sakars ne reizi vien novedis pie noziegumiem.”

“Man nudien šķiet, ka cilvēks, kas veltī uzmanību tikai ārējam skaistumam, līdzinās zemes gabala nomniekam, kam rūp, nevis kā lai palielina tā vērtību, bet kā pašam iegūt no tā iespējami lielāku ražu. Bet tas, kas tievas pēc draudzības, drīzāk līdzinās zemes gabala īpašniekam: viņš no visurienes pienes klāt, ko vien spēj, lai padarītu savu iemīļoto vērtīgāku.”

“Tam, kas iemīļoto tiecas padarīt par labu draugu, lielākais labums ir tas, ka viņam pašam katrā ziņā jāievēro tikums, jo viņš, pats rīkodamies nekrietni, nav spējīgs cilvēku, ar ko saieta, vērst labu un, rādīdams bezkaunības un nesavaldības piemēru, iemīļoto veidot savaldīgu un tiklu.”

“Vispirms atnāca Ariadne jaunlaulātās rotā un apmetās sēdeklī. Dionīss vēl neparādijās, un tikmēr bakhaliskos ritmos skanēja flauta. Un te nu skatītāji varēja apbrīnot deju iestudētāju: Ariadne, līdzko izdzirdēja šo mūziku, ar žestiem ļāva ikvienam noprast, ka viņa to klausās ar patiku. Viņa negāja Dionīsam pretim un pat nepiecēlās, taču bija skadirs, ka viņai grūti nosēdēt uz vietas.

Dionīss, viņu ieraugot, tuvojās deju soļiem, pauzdams maigum maigas mīlas jūtas, apsēdās viņai klēpī, apskāva un noskūpstīja. Viņa šķita kautrējamies, tomēr viņu arī mīļi apskāva. Kad viesi to redzēja, viņi aplaudēja un sauca “Vēlreiz!”. Dionīss nu piecēlās un reizē piecēla arī Ariadni, un bija redzams, ka viņi tēlo pāri, kas skūstās un apkampjas. Visi skatītāji, redzēdami, ka Dionīs ir patiešām skaists un Ariadne patiešām mīlīga un ka viņi skūstus nevis tēlo, bet pa īstam savieno lūpas, to satraukti vēroja. Un viņi dzirdēja, ka Dionīss Ariadnei vaicāja, vai viņa to mīlot, un viņa to apzvērēja tik dedzīgi, ka ne vien Dionīs..., bet arī visi klātesošie būtu varējuši ar zvērestu apliecināt, ka jaunais cilvēks un meitene mīls viens otru. Viņi izskatījās nevis pēc aktieriem, kam šī pantomīma iemācīta, bet pēs mīlētājiem, kam nu ļauts, pēc kā viņi jau sen ilgojušies.

Beidzot, kad viesi viņus redzēja apskaujamies un it kā dodamies uz gultu, neprecējušies zvērēja, ka prevēšoties, bet precētie, kāpa zirgos un aizsteidzās pie savām sievām, lai gūtu baudu kopā ar viņām. Bet Sokrats un pārējie vēl palikušie devās kopā ar Kalliju pastaigā pie Likona un viņa dēla.

Tādas bija šo dzīru beigas.”

Ksenofonts “Dzīres” citāti #2

“Pēc manas pārliecības, draugi, cilvēkiem bagātība un nabadzība ir nevis viņu mājā, bet dvēselē. Man nākas vērot daudzus cilvēkus, kas, lai gan viņiem pieder visai prāvs īpašums, tomēr uzskata sevi par tik trūcīgiem, ka uzņemas jebkuras pūles, jebkuru risku, lai iegūtu vēl vairāk.”

“Arī daudz godīgāki, dabiski, būs tādi cilvēki, kas cienī lētu mantu, nevis dārgu: ja cilvēkam pietiek ar to, kas viņam ir, viņš mazāk tīkos svešas mantas. Derētu vēl ņemt vērā, ka šāda bagātība (dvēseles bagātība) dara cilvēkus arī devīgus. Sokrats, piemēram, no kura to saņēmu, dāvāja man to bez skaitīšanas un bez svēršanas – viņš man no savas bagātības piešķīra tik, cik spēju paņemt līdzi. Un arī es tagad nevienam neko neliedzu, bet visiem draugiem ļauju skatīt savu pārpilnību un dalos ar katru, kas vēlas, savas dvēseles bagātībā. Un kā redzat, man arī nekad netrūkst paša jaukākā – brīvā laika, tā ka varu skatīt, kas ir skatīšanas vērts, klausīties, kas ir klausīšanās vērts, un – ko vērtēju visaugstāk – vadīt, izmantodams brīvo laiku, dienas kopā ar Sokratu.”

“Un šie dievi, kas visu zina un visu spēj, pret mani noskaņoti tik draudzīgi, ka savā gādībā nekad neaizmirst mani ne dienu, ne nakti, lai arī kurp es dotos un lai ko es gribētu darīt. Zinādami, kādas sekas būs ikvienai rīcībai, viņi, sūtīdami vēstis – balsis, sapņus un putnu zīmes, norāda man, ko darīt un ko ne, un, kad tām paklausu, man tas nekad nav jānožēlo. Taču ir bijuši arī gadījumi, kad tām nenoticēju un par to tiku sodīts.”

Nīkerats teica: “Tev, pie Zeva, ir pamats lepoties. Ar mani ir gluži otrādi: draugi, kam klājas labi, man nerādās ne tuvumā, bet, ja kādam atgadījusies nelaime, viņš ņemas pierādīt, ka esam radi, un vairs ne mirkli neatstājas no manis.”

“Vai skaistums, tavuprāts, ir sastopams tikai cilvēkā vai vēl kur?”

“Pie Zeva,” atbildēja Kritobūls, “tas, manuprāt, sastopams arī zirgā, vērsī un daudzos nedzīvos priekšmetos. Tā, piemēram, zinu, ka arī vairogs ir skaists un tāpat zobens vai šķēps.”

“Bet kā tas iespējams,” Sokrats turpināja, “ka tie, cits citam nemaz nebūdami līdzīgi, visi ir skaisti?”

“Ja, pie Zeva,” Kritobūls atbildēja, “tie labi pagatavoti un derīgi darbam, kam katru no tiem iegādājamies, vai jau pēc dabas ir piemēroti mūsu vajadzībām, tad arī tie ir skaisti.”

“Vai tev zināms,” Sokrats jautāja, “kālab mums vajadzīgas acis?”

“Bez šaubām, lai redzētu,” Kritobūls atbildēja.

“Tādā gadījumā manas acis būs skaistākas par tavējām.”

“Kā tā?”

“Tāpēc, ka tavējās skatās tikai taisni, manējās turpretim, būdamas izvalbītas, arī sāniski.”

“Tad jau vēzim, spriežot pēv taviem vārdiem, ir skaistākas acis nekā pārējam dzīvajām būtnēm.”

“Neapšaubāmi,” Sokrats atbildēja, “jo acis tam arī redzes asuma ziņā jau no dabas ir lieliskas.”

“Vai tad saproti,” teica Sokrats, “ka arī tu ar savu klusēšanu mums bojā garastāvokli?”

“Tad, kad jūs runājat?”

“Nē, tad, kad pārstājam runāt.”

“Vai tad neesi pamanījis, ka starp jūsu runām nevar pat matu iespraust, kur nu vēl kādu vārdu?”

“Kallijs,” iesaucās Sokrats, “vai tu nevarētu nākt palīgā cilvēkam, kas piespiests pie sienas?”

“Protams,” atbildēja Kallijs. “Ikkreiz, kad skan flauta, mēs esam pavisam klusi.”

“Tātad jūs gribat,” teica Hermogens, “lai es, tāpat kā aktieris Nīkostrats deklamēja tetrametrus flautas pavadījumā, ar jums sarunājos, skanot flautai?”

“Dievu dēļ,” teica Sokrats, “dari tā, Hermogen! Kā dziesma ir jaukāka flautas pavadījumā, tā, man domāt, skaņas arī tavus vārdus vērtīs kaut cik patīkamākus, īpaši tad, ja arī tu, atdarinot flautiski, pievienosi sacītajam mīmiku.”

“Te iejaucās Antistens. “Filip,” viņš teica, “tu nudien esi stiprs uz salīdzinājumime. Tad vai tev neliekas, ka šis vīrs ir līdzīgs cilvēkam, kas meklē kašķi?”

“Jā, pie Zeva,” Filips atbildēja, “un vēl dauudziem citiem.”

“Tomēr,” teica Sokrats, “atstāj viņu mierā ar saviem salīdzinājumiem, lai arī tu nešķistu kašķa meklētājs.”

“Bet, ja viņu salīdzinu ar cilvēkiem, kas visu mutē ir skaisti un cildeni, vai mani tad nesalīdzinātu drīzāk ar glaimotāju nekā ar kašķa meklētāju?”

“Arī tagad esi līdzīgs kašķa meklētājam, ja apgalvo, ka viss ir labāks par viņu.”

“Vai tad gribi, lai salīdzinu viņu ar sliktākajiem”

“Nē, arī ne ar sliktākajiem.”

“Tātad ne ar vienu?”

“Jā, nesalīdzini viņu ne ar vienu un nekādā ziņā.”

“Bet, ja klusēšu, nezinu, ko lai pienācīgi daru šajā mielastā.”

“Tas ir pavisam vienkārši: noklusē, ko neklājas teikt.”

Tādā kārtā tika izbeigts šis nepatīkamais starpgadījums.”

“Kas attiecas uz Hermogenu, tad kurš gan nezina, ka viņš iztvīcis aiz mīlestības uz augsto tikumu, lai kas tas būtu? Vai neredzat, cik cienīgas viņam ir uzacis, skatiens mierīgs, valoda nosvērta un balss maiga, cik gaiša ir viņa visa būtība? Un ka viņš, kaut būdams draugos ar dižākajiem dieviem, necik neskatās uz mums, cilvēkiem, no augšas?”

“Varētu pieņemt, ka mīlestību uz miesu mums uzsūta Vistautas Afrodīte, mīlestību uz dvēseli, draudzību un skaistiem darbiem – Debesu Afrodīte.”

“Ka sakariem bez draudzības nav nekādas vērtības, to mēs visi zinām. To cilvēku mīlestība, kuri apbrīno sava iemīļotā raksturu, tiek dēvēta par patīkamu un brīvprātīgu nepieciešamību; turpretim daudzi no tiem, kas iekāro miesu, peļ un neieredz savu mīļuļu tikumus.

Bet, ja viņi arī iemīl reizē miesu un dvēseli, jaunības plaukuma laiks, protams, ir īss, un, kad tas pagājis, jānovīst arī draudzībail turpretim dvēsele, pieņemoties saprātīgumā, kļūst mīlestības aizvien cienīgāka. Turklāt fiziskā skaistuma izmantošanai nāk līdzi arī zināms pārsātinājums, tā ka attieksmē pret savu mīluli neizbēfami jāpieredz tas pats, ko pārēdoties izjūt pret ēdienu; turpretī mīlestība uz dvēseli, būdama šķīsta, pārsātinājumam pakļauta mazāk, bet tāpēc, ka varētu domāt, nav mazāk patīkama; gluži otrādi, te skaidri piepildās lūgsna, kurā lūdzam dievi mums dāvāt tīkamus vārdus un darbus.

Ka savu iemīļoto apbrīno un mīl tāda dvēsele, kas plaukst brīvā cilvēka cienīgā daiļumā, pieticīgā un cildenā tikumā un kas jau pašā jaunībā bijusi pārāka par saviem līdzaudžiem, reizē būdama laipna, tas neprasa nekādu pierādījumu.”

Ksenofonts “Dzīres” citāti #1

“Līdz šim,” atbildēja Kallijs, “slēpu no jums, ka māku pateikt daudz kā gudra, bet nu, ja atnāksit pie manis, jums parādīšu, ka esmu visā pilnībā uzmanības vērts.”

“Vērojot, kas tur notika, varēja uzreiz gūt pārliecību, ka skaistums pēc savas dabas ir ķēnišķīgs, īpaši, ja tas apvienojas ar kautrību un tiklumu, kā tas šai gadījumā bija ar Autoliku.”

“Un ta viņi ēda klusēdami, it kā viņiem to būtu vēlējusi kāda augstāka būtne. Bet pēkšņi pie durvīm klaudzināja jokdaris Filips un lika durvju sargam pateikt, kas viņš tāds esot un kālab vēloties, lai viņu ielaiž; viņš esot ieradies, piebilda viņš, aprīkojies ar visu nepieciešamo, lai mielotos uz citu rēķina, un arī viņa puisis pūšot un elšot no nekā nenešanas un tāpēc, ka neesot brokastojis.”

”Kā būtu,” atbildēja Kallijs, “ja mums vēl atnestu smaržīgu ziedi, lai mēs arī cienātos ar jauku aromātu?”

“Nē, nekādā gadījumā!” iesaucās Sokrats. “Kā cits tērps piestāvs sievietei, cits – vīrietim, tā arī smaržai vīrietim un sievietei jābūt atšķirīgai. Neviens vīrietis taču neiesmaržojas cita vīrieša dēļ. Bet kālab sievietēm, īpaši jaunlaulātajām, kā mūsu Nīkerata vai Kritobūla sievai, vēl vajadzīga smaržīga ziede? Viņas taču pašas smaržo pēc tām. Taču gimnasiju eļļas aromāts, kad tas ir, sievietēm ir patīkamāks nekā smaržīgas ziedes aromāts un liek stiprāk ilgoties pēc tā, kad tā nav. Lai tas būtu vergs vai brīvais cilvēks, ikviens, ieziedies ar smaržīgu ziedi, tūdaļ ož vienādi; turpretī smārdam, kas rodas no brīvajam cilvēkam piemērotajiem pūliņiem, iepriekš vajadzīgi ilgstoši cildeni vingrinājumi, lai tas būtu patīkams un brīvā cilvēka cienīgs.”

“Teognids bildis:

Cēlo no cēliem vien mācīties vari, bet, ja tu ar sliktiem

Cilvēkiem pīsies, tad viss izkūpēs prāts, kāds tev ir.”

Par tikumu

“Kāds vaicāja: “Kur tad viņš tam atradīs skolotāju?” Cits domāja, ka tas vispār neesot mācāms; vēl cits iebilda, ka tas esot mācāms tāpat kā viss pārējais.”

“Tad Sokrats sacīja: ”Kā daudz kas cits, draugi, tā arī tas, ko veic šī meitene, rāda, ka sievietes daba necik nav mazvērtīgāka par vīrieša dabu, izņemot to, ka viņai pietrūkst spēka un izturības. Tāpēc, ja kādam no jums ir sieva, lai viņš šai bez bailēm māca visu, ko tai, viņasprāt, vajadzētu zināt.”

“Tāpēc, ka redzu,” atbildēja Sokrats, “ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savadīt šos, tiks galā arī ar pārējiem.”

Sokrats: “Kas attiecas uz dzeršanu, draugi, tad esmu pilnīgi viensprātis ar jums: vīns, slacīdams dvēseli, patiešām iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi kā eļļa uguni.

Taču vīru dzīrēs, kā man šķiet, notiek tas pats, kas ar augiem. Kad dievs tos pārlieku dāsni dzirda, tie nevar taisni nostāvēt un vējš nespēj tos appūst; bet, ja tie dzer, cik pašiem tīkami, tie izaug, izsliedamies stalti, zied un nes augļus. Tā tas arī ir ar mums: ja ielejam sevī pārāk daudz dzeramā, tad drīz vien atsakās kalpot gan miesa, gan prāts un mēs nejaudājam ne paelpot, kur nu vēl parunāt. Bet, ja – runājot Gorgijā stilā – šie puiši mūs biežāk aprasinās no mazajiem kausiem, tad vīns mūs neapreibinās varmācīgi, bet ar pārliecināšanu novedīs līdz priecīgākam noskaņojumam.”

Hermogens jautāja, vai viņam esot daudz naudas, bet Antistens apzvērēja, ka neesot ne obola.

“Tad tev varbūt ir daudz zemes?”

"Mūsu Autolikam, iespējams, pietiktu, lai apskaisītos ar smiltīm,” Antistens sacīja.

“Arī tevi nāksies uzklausīt, Harmid,” Sokrats turpināja. “Ar ko tu lepojies?”

“Es, gluži otrādi, lepojos ar savu nabadzību,” viņš atbildēja.

“Pie Zeva, tā ir jauka lieta!” Sokrats atzīmēja.

“Par to vismazāk apskauž, vismazāk strīdas; tā, kaut arī neviens to neapsargā, paliek neskarta un kaut neviens tai nepievērš nekādu uzmanību, tomēr aug augumā.”

“Starp citu, skaistums nav arī noniecināms par to, ka tas ātri novīst. Tāpat kā skaists ir zēns, skaists var būt arī jauneklis, pieaudzis vīrietis un sirmgalvis. Lūk, pierādījums: olīvas zaru nesējus Atēnai par godu mēdz izraudzīties no skaisto sirmgalvju vidus; tam pamatā ir doma, ka skaistums piemīt ikvienam vecumam.”

“Viņš Kleiniju pat noskūpstījis, bet nav bīstamāka mīlas iekvēlinātāja, jo skūpsts ir nepiesātināms un paver saldas cerības. Varbūt arī tas, ka lūpu saskāriens ir vienīgā darbība, ko apzīmē ar to pašu vārdu kā dvēselisko mīlestību, vairojis skūpsta vērtību. Tāpēc, apgalvoju, tam, kas grib būt spējīgs saglabāt savaldību, jāatturas no skaistuļu skūpstīšanas.”

“Kad man visa kā bija papilnam, aizvien nācās ko zaudēt vai nu pēc valsts, vai likteņa. Tagad vairs neko nezaudēju, jo man nekā nav, toties allaž varu cerēt ko saņemt.”

Par Ksenofonta "Dzīrēm" - tēliem, sižetu

Mūsdienu cilvēku rīcībā ir divi Sokrata laikabiedru un skolnieku – Platona un Ksenofonta – sacerējumi arvienādu nosaukumuun līdzīgu tematiku. Abos centrālā vieta ierādīta autoru skolotājām – Sokratam. Abu sacesrējumu dzīres sarīkotas, atzīmējot kādu uzvaru. Ksenofonta sacerējumā bagātais atēnietis Kallijs savās mājās atzīmē jaunieša Autolika uzvaru kādā ģimnastiskā disciplīnā.

Kallijs ir varen iedomīgs gan savas bagātības, gan zināšanu dēļ, ko, viņaprāt, ieguvis saskarē ar slaveniem sofistiem, kuru honorāriem tērē lielu naudu, un kurus arī mēdz dāsni uzņemt savās mājās. Būdams tādējādi “filozofiski skolots”, viņš savas naudas izlietojumam māk piesķirt filozofiski ētisku skanējumu: viņš cilvēkus padarot labākus un taisnīgākus, viņiem dodot naudu, jo viņi, zinādami, ka var iegādāties visu dzīvei nepieciešamo, negribēs riskēt, pastrādājot noziegumus. Kallija vieglo pieejamību glaimiem un godkāri Sokrats, lielais pedagogs un psihologs, Ksenofonta “Dzirēs” izmanto namatēva audzināšanai. Viņš cildina Kallija šķīsto mīlestību uz cienīgo objektu Autoliku, kurai diezin pats vai tic, un viņa dotības, kas viņu padarot spējīgu jau drīzi vien uzņemties valsts vadību, ja vien pats to vēlēšoties. Šādas Sokrata rīcības motīvus pilnībā saprot Hermogens, kas uz iesaucas “... es tevi jau apbrīnoju par daudz ko citu, bet tagad īpaši par to, ka tu, Kallijam sacīdams laipnīgus vārdus, viņu reizē pamāci, kādam viņam jābūt”.

Hermogens – iespējams Kallija pusbrālis ar grūto materiālo stāvokli, dievticīgs, lepojas ar saviem draugiem – dieviem.

Autoliks – zēns ar neikdienišķu skaistumu un uzvedības cildenumu, tēva Likona mīlulis.

Nīkerats – Kallija draugs, ļoti bagāts, fanātiski apbrīno, pat dievina Homēru, kura darbus zina no galvas un padziļināti studējis algotu skolotāju vadībā. Nikerats ir pārliecināts, ka Homēra darbos ietverta it visa cilvēces gudrība, un iesaka galdabiedriem, kas gribot kļūt par labiem saimniekiem vai runātājiem ,vai karavadoņiem, ar viņu, kas to visu zinot, uzturēt labas attiecības. No kādām Homēra vārsmām viņš arī izlobījis ieteikumu vairot bagātību un to arī cītīgi darot; tā viņš esot iemantojis pārāk naudaskāra cilvēka slavu.

Antistens – Sokrata draugs, nākamais kiniķu filozofijas skolas dibinātājs. Vispirms klausījies Gorgiju, tad pievērsies Sokratam, kuru dziļi cienīja un par kura filozofiskās domas dedzīgāko un nozīmīgāko turpinātāju – līdzās Platonam – viņš kļuva. Būdams ļoti trūcīgs, viņš sevi tomēr pasludina par bagātu, jo bagātība neesot materiālos labumos, bet dvēselē, un tādu viņš neierobežoti, “bez skaitīšanas un bez svēršanas”, esot saņēmis no Sokrata un savukārt ar katru, kas to vēlas, daloties paša dvēseles bagātībā

Harmids – Platona mātes brālis un Kritija – trīsdesmit vīru kolēģijas locekļa radinieks. Trūcīgs, taču pavisam nesen bijis bagāts – karš izputinājis. Viņš neslēpj savu nabadzību, stāstīdams par bagātībām dvēselē, bet ironiski lepojas ar to. Viņa dzīve tagad esot daudz vieglāka nekā tad, kad bijis bagāts: neviens viņu vairs negribot aplaupīt, un arī valsts tagad nespaidot ar visādām nodevām. Būdams bagāts, viņš vienmēr esot kaut ko zaudējis; tagad viņam vairs neesot ko zaudēt, toties vienmēr esot cerība ko iegūt.

Kritobūls – Sokrata tuvākā drauga Kritona dēls. Skaists, lepojas ar savu skaistumu. Viņš cilvdina skaistuma varu, jo tas cilvēkus padarot labākus. Viņš, kaut arī nesen apprecējies, kaisli mīl Kleiniju, Alkibiada dēlu vai brālēnu, un savu mīlu pauž eksaltēti, bezmaz himniskā jūsmā.

Sokrāts gandrīz vai automātiski uzņemas sarīkojuma “idejisko” vadību un nevis Kallijs, bet viņš izkārto norises mielasta un dzīru laikā. Viņš – varbūt pat mazliet netaktiski pret namatēvu – diezgan strupi noraida Kallija priekšlikumu, lai viesiem atnes smaržīgu eļļu, jo tā nepiedienot vīriešiem, un arī panāk, ka dzers ar mēru; viņš aicina pārtraukts mākslinieku priekšnesumus, tiesa, tos pienācīgi uzslavējis, lai pārietu uz šai sabiedrībai piemērotāku nodarbošanos – sarunām, un vēlāk ierosina, lai Sirakūzieša trupa izrāda pantonīmu ar mitoloģisku sižetu. Sokrats ir arī nomodā par galdabiedru attiecībām, nogludinot asumus un laikus novēršot briestošus konfliktus. Viņš apstādina Antistenu, kad tas kļūst izaicinošs un agresivi grasās uzsākt polemoku ar Kalliju, nepieļauj, lai jokdaris Filips, Antistena kūdīts, zobojas par Sirakūzieti, kas, saērcināts par to, ka Sokrata ierosināto sarunu dēļ nevienu vairs neinteresē viņa trupas priekšnesumi. Kā redzam, Sokrats šajās viesībās jūtas atbildigs ne vien par cilvēku attiecībām, bet arī parvispārējo noskaņojumu, kam, viņaprāt, jābūt visnotaļ gaišam, priecīgam. Kurš Sokrats – Platona idealizētais, pat glorificētais vai Ksenofonta piezemētais – tuvāks īstajam Sokratam, tas ir speciālajā literatūrā daudz cilāts, bet neatrisināts un arī neatrisināms jautājums. Lai noslēdzam šo apcerējumu ar visai autoratīvu – vācu literatūrzinātnieka Valtera Kranca (Kranz) atzinumu par Ksenofonta “Atmiņām” - sprieumu, kas visā pilnībā attiecināms ari uz viņa “Dzirēm”: “Kas grib iepazīt īsto Sokratu, nedrīkst paiet garām šai grāmatai.”

Sofokls - Antigone

Sofokls - Antigone

Agrs rīts pirms saules lēkta. Parādās Antigone melnās drēbēs ar amioru rokās. Viņa klaudzina pie labējām durvīm. Pēc brītiņa iznāk Ismēne. Kļūst arvien gaišāks.

Antigone

"Ai, mīļā māsa Ismēne, jel uzklausi!

No Oidipa mēs smagus lāstus mantojām,

Bet Zevs pirms nāves tos pie mums jau piemeklē.

Nav tāda rūgtuma un tādu nedienu,

Nav tādu ciešanu un negoda, ko mēs

Ar tevi nebūtu jau pieredzējušas.

Bet ko gan tagad runā visā pilsētā?

Ko tautai stratēgs Kreonts licis sludināt?

Vai dzirdējusi ko? Varbūt vēl nezini,

Ka mūsu brālim ienaidnieku dusmas draud?"

Ismēne

"Par mūsu brāli, Antigone, ziņu man

Nekādu nav - ne priecīgu, ne bēdīgu -

Pēc brīža tā, kad abus brāļus zaudējām,Kas divkaujā ir vienā dienā krituši.

Pēc tam kad šonakt atkāpušies argieši

No šejienes, neko es vairāk nedzirdu.

Ne labāk man no visa tā, ne nelabāk."

Antigone

"Tik vienu brāli Kreonts ļoti godina,

Tam kapu piešķirdams, bet otru kaunā liek.

Kā ļaudis stāsta, Etokla pīšļus viņš

Pēc senču paražām ar cieņu zemē slēpj,

Lai godāts tas ir pazemē starp mirušajiem.

Ar vēstnešiem viņš pilsoņiem liek paziņot,

Ka nelaimīgā Polineika pīšļus tie

Ne kapā guldīt drīkst, nedz arī apraudāt,

Bet neapraudātu bez kapa atstāt to

Un putniem mest, kad gaida gardu barību."

"Ja kāds vēl nezina. Viņš jokot netaisās

Ar šādām pavēlēm. KAs viņam neklausīs,

To tauta ielās nomētās ar akmeņiem."

Ismēne

"Ak vai! Jel, māsa, apdomā, kā mūsu tēvs

Bez slavas, tautas atstumts, bojā aizgāja,

Kad, noziegumu pats pie sevis atradis,

Ar paša rokām abas acis izrāva,

Kā māte, kas tam reizē arī sieva bij,

Ar kaunu cilpas galā dzīvi izbeidza;

Tad, treškārt, abi nelaimīgie brāļi vēl,

Ar savu toku brāļa asinis lējuši,

Viens otru vienā dienā nonāvējuši.

Vais tikai vienas esam mēs. To apdomā -

Mums kaunā mirt, ja, pārkāpdamas likumu,

Mēs valdnieku un viņa varu nievājam.

Bet atceries, ka esam tikai sievietes

Un neiespējam pret vīriem droši cīņā iet,

Jo valda stiprākie, bet mums tik jāklausa,

Kaut viņu bardzība vēl būtu lielāka."

Koris

"Ai, krāšņais saules stars,

Tu nācis košāks kā jebkad

Pār septiņvārtu Tēbām

Tu, zelta dienas spožā acs,

Daudz spožāk atspīdi,

Pār Dirkes straumi ataustot."

Kreonts

"Gan Oidipam, kad zēla mūsu pilsēta,

Gan tad, kad gāja bojā viņš, tā dēliem vēl

Par uzticamiem balstiem bijāt kļuvuši.

Kad abi brāļi nāvē likteņlemtajā

Ir vienā dienā krituši un divkaujā

Sev rokas notriepuši brāļu asinis.

Man tagad visa vara, tronis pienākas,

Jo tuvākais es radinieks ar kritušiem."

"Es sakarā ar to nu visiem pilsoņiem

Tā liku paziņot par brāļiem kritušiem:

Eteolku, kas cīnījās par tēvzemi

Un krita cīnoties, it visus pārspēdams,

Es liku apbedīt, pie kapa ziedot to,

Kas labākajiem ēnu valstī pienākas.

Par brāli Polineiku tagad runāšu,

Kas, atgriezies no trimdas savā dzimtenē,

Lai tēvu pilsētu un tempļus sagrautu,

Lai uguns lieslmām visu zemi postītu,

Lai dzertu brāļu asinis un aizvestu

Mūs verdzībā. To liku vēstīt pilsoņiem:

To neglabāt, par viņu neliet asaras,

Bez apbedīšanas to putniem laukā mest

Un suņiem barībai, lai derdzas skatīt to!"

Sargs (Kreontam)

"Nu teikšu jau. Ir līķi paglabājis kāds,

Un pats ir aizgājis. Tam smiltis uzbērtas

Un vajadzīgie ziedojumi ziedoti."

"... Ne cirvis zemi skāris tur,

Ne kaplis izmetis, viss pamats bija ciets

Un sauss, bez plaisām, ratu sliežu nevagots,

Bet vainīgais bez pēdām bija pazudis.

Kad darbu rādīja mums pirmais sardzes vīrs,

Tas visiem šķita brīnums neizskaidrojams."

Kreonts (Sargam)

"Ja vainīgo, kas apglabājis mirušo,

Jūs atrast nevarat un acu priekšā vest,

Jums nāves sods par mazu būs, jo dzīvus es

Jūs uzkāršu, lai pārkāpumu atsegtu,

Lai izmācītu jūs, kur meklēt labumu,

Lai turpmāk saprastu un iegaumētu jūs,

Ka neklājas no katras lietas peļņu gūt,

Ka noziedzīgā ceļā iegūtais arvien

Mūs var tik postā grūst, ne labklājību nest."

Koris (Par cilvēku)

"Viņš valodu, spārnotās domas

Un sadzīves likumus radis.

No dzēlīgā aukstuma varas, no lietus

Un krusas, kas lejup no debesīm šaujas.

Viņš manīgi vairās.

Uz visu tam drosme,

Bez padoma nav tas pret nāvi vēl līdzekli radis,

Viņš dziedināt prot visgrūtākās kaites.

Tam prasmi un veiklību visur

Bez mēra ir devusi daba.

Tas pakļaujas dažkārt gan ļaunam, gan labam -

Ja mūžīgos godā un likumus vēro,

Viņš valstī ir slavens;

Tik postu vien nes tas,

Ja spītīgipadevies ļaunam.

Tāds nedrīkst ne mirkli pie pavarda vienas

Sēdēt ar mani vai padomē līdzās."

Sargs

"Es redzēju, ka viņa apglabāja to,

Kam kapu liedzi. Vai tu tagad saprati?"

"Tas notika, lūk, tā: kad atgriezāmies tur,

No taviem bargajiem draudiem visi bīdamies,

Mēs smiltis notrausām, kas līķi apsedza,

Un miesas trūdošās uz lauka atsājām.

Tad nosēdāmies mēs pret vēju kalngalā,

Lai līķa trūdu smaka virsū neplūstu.

Cits citu nu ar skarbiem vārdiem skubinām,

Ja kāds ir savā pienākumā nolaidīgs.

Tā turpinājās tas, lidz saule mirdzošā

Uz zilā debesjuma vidus nostājās

Un sāka svilināt. Tad pēkšņi pacēlās

No zemes viesulis, šis baismais debess lāsts,

Kas skatam leju aizklāja un lapotni

No kokiem aprāva. Gaiss bija pīšļu pilns.

Mēs, acis slēguši, so likstu pārcietām.

Pēc brītiņa, kad bija rimies viesulis,

Tur nāca jaunava un sāka vaimanāt

Kā satraukts putns, kas ligzdu pilnu atstājis,

Bet atgriezdamies atrod to bez mazuļiem.

Tā arī šī, kad līķi kailu ierauga,

Sāk gaužas žēlabas, ar lāstiem šausmīgiem

Ar abām rokām tā nu sausās smiltis nestUn, krāšņo vara krūzi augstu cēlusi,

Trīs reizes lej no tās par godu kritušam."

Antigone

"Nav taču Zevs šo pavēli man vēstījis,

Nav arī Taisnība, kas dzīvo pazemē,

Mums mirstīgajiem devusi šos likumus.

Man šķiet, ka taviem rīkojumiem varas nav

Tik daudz, ka nerakstītos dieva likumus

Tu, būdams mirstīgais, tā pārkāpt drīkstētu.

Tie spēkā mūžam, ne tik šodien, vakar vien.

Neviens pat stāstīt nezina, kur sākums tiem."

Kreonts

"To labi iegaumē, ka raksturs nelokāms

Visātrāk padodas. PAt dzelzi cietāko,

Kas pārliecīgi uguns liesmās kaltēta,

Tu bieži vari redzēt lūstam drumstalās.

Es zinu, zirgus straujākos var savaldīt

Ar laužņiem niecīgiem. Tev neklājas nekad

Pret tādu uzpūsties, kam esi pavalstnieks."

Haimons (Kreonta dēls)

"Mums visiem, tēv, ir dievi prātu devuši;

Šī manta augstāka par visu pasaulē.

Kā tas, ko tikko sacīji, nav pareizi,

To nespēju un negribu es apgalvot.

Bet arī cita domās var kas patiess būt.

Man, dabiski, jau agrāk zināms nekā tev,

Ko domā viens, ko dara otrs, ko cits kāds peļ.

No tava vaiga vien jau bīstas tēbieši,

Neko tādu tie nerunā, kas netīk tev.

Bet paklusām es dažkārt esmu dzirdējis,

Ka jaunavu šo apraud visa pilsēta,

Ka pasai labākai no visām tēbietēm

Par cēlo darbu kauna nāve piespriesta.

Kas savu brāli, sīvā kaujā kritušo,

Bez kapa izsalkušiem suņiem neatstāj.

Kā laupījumu neļauj postīt vanagiem,

Vai viņa nav pat zelta balvas cienīga?"

"Kas bērniem labāks vēl par tēvu laimīgu?

Kas tēvam labāks vēl par bēniem laimīgiem?

Tik tādu domu savā prātā nelolo,

Ka pareizi tik dari tu, bet cits neviens!

Kas viens tik sevī gudrinieku ierauga,

Ar valodu un gara spējām dižojas,

Tas parādās pavisam tukšš jau drīzi vien.

Nevienam cilvēkam, kaut būtu vīrs viņš gudrs,

Nav kauns vēl mācīties un atmest spītību.

Tu palu laikā esi kokus vērojis:

Kas straumei padodas, tei savus zarus glābj,

Kas pretojas, ar visām saknēm bojā iet."

"Jel piekāpies un remdē savu īgnumu!

Man arī savi ieskati, kaut esmu jauns.

Es domāju, ka uzmanību pelna tas,

Kam daba dzimstot piešķīrusi saprātu.

Ne katru mirstīgo jau dievi apveltī

Ar balvu šo. No tiem mums vajag mācīties,

Tos klausīt vērtīgi kas runā prātīgi."

Kr. "Vai tiešām šādā vecumā man vajadzēs

No tāda mācīties, kas gados vēl tik jauns?"

Ha. "Jā gan, bet tikai taisnību. Lai esmu jauns!

Ne vecums te, bet pati lieta jāvēro."

Kr. "Vai lieta tā, ka nelieši man jāgodā?"

Ha. "Es neprasu, lai godinātu nekrietnos."

Kr. "Vai viņa nelietībā nav jau pieķerta?"

Ha. "Šai lietā Tēbu tauta viņu attaisnos."

Kr. "Vai tauta pavēlēs, kā valsti pārvaldīt?"

Ha. "Nu lūk! Nupat tu runāji kā jauneklis."

Kr. "Vai man vai citam šajā zemē jāvalda?"

Ha. "Tā vairs nav valsts, ja vienam vīram pieder viss."

Kr. "Vai nav gan tā, ka valdniekam pieder valsts?"

Ha. "Cik jauki gan tev būtu valdīt tuksnesī!"

Kr. "Man šķiet, šai sievietei nu gādnieks atradies."

Ha. "Ja sieva tu: par tevi tikai rūpējos."

Kr. "Ai, nekrietnais! Ar tēvu gribi ķildoties?"

Ha. "Jā gan, jo redzu es, ka esi kļūdījies."

Kr. "Vai kļūdījies, ja savu varu stiprinu?"

Ha. "Tu nestiprini to, bet dievus kājām min."

Kr. "Kāds nelietis un padevīgais sievu vergs!"

Ha. "Man nelietību nepierādīs it neviens."

Kr. "Ir tavas garās runas tikai viņas dēļ."

Ha. "Nē! Manis, tevis, apakšzemes dievu dēļ."

Kr. "Tā zemes virsū dzīva tava nevar būt."

Ha. "Tā mirstot kādu līdzi kapā aizvedīs."

Kr. "Vai tu ar draudiem, nekauņa, pie manis nāc?"

Ha. "Vai tie ir draudi - iebilst akliem lēmumiem?"

Kr. "Pats muļķis, sev par ļaunu mani pamāci!"

Ha. "Ja tēvs man nebūtu, tad teiktu - bezprātis!"

Kr. "Tu tikai sievas vergs! Man vairāk nepļāpā!"

Ha. "Tev tikai runāt tīk, ne citus uzklausīt."

Kr. "Es zvēru, minot Olimpu, jel tivci man -

Tu sev par postu mani rupji apvaino!"

Teiresijs

"Es dzirdu putnu balsis neizprotamas:

Tie satraukumā ķērca balsmi, neskaidri;

Tad nojautu, cits citu nagiem viņi plēš,

Par to man spārnu troksnis skaidri vēstīja.

Es bailēs satrūkstos un lieku uzpurus

Uz sārta gailošā, bet Hēfaists neliesmo

Uz dievu altāra; no ģūžām ziedotām

Tik šķidrie tauki iztek, pelnos iemirkstot.

Tad gaļa dumos sprakšķ un augstu gaisa žults

Uz visām pusēm šļāc. Bet gūžu kauli tur

Bez tauku kārtas bija sārtā atsegti.

No mazā zēna vārdiem tūdaļ sapratu,

Kā ļauna zīme nepieņemtie upuri,

Jo viņš mans ceļa rādīts, kā citiem es.

Tik tava prāta dēļ cieš visa pilsēta -

It visi svētie ziedokļi un altāri

Ir pilni Polineika līķa paliekām,

Ko suņi, putni apkārt izvazājuši.

Vairs dievi neuzklausa mūsu lūgšanas,

Vairs nedeg upurētās gūžas altāros,

Vairs putnu balsīs labas zīmes nedzirdu,

Jo līķa treknās asinis tie dzēruši.

To, dēls, tu labi apdomā, jo mirstīgie

Ir visi maldīgi - tāds viņu liktenis.

Ja kāds ir maldījies, bet nav ne bezprātis,

Ne laimes atstāts vēl, tas, kritis nelaimē,

Mēdz kļūdu izlabot un atmest spītību.

Bet spītība ir katra nelgas pazīme.

Liec mierā to! Pret līķi rokas nepacel!

Kāds varoņdarbs ir līķi otrreiz nonāvēt?

To saku, labu vēlēdams. Ir tīkami

Ko labu mācīties, kas vēlāk noderēs."

Kreonts

"Kā strēlnieki jūs visi manī tēmējat,

Tik mērķis esmu es. Pat zīlniecība jums

Ir jāizmēģina! Šie radinieki jaukiIr mani pārdevuši, nodevuši sen.

Par peļņu domājiet, no Sardām elektru

Jūs sapērviet, no indiemzeltu trausiet,

Bet kapā viņu neizdosies apglabāt.

Kaut paša Zeva ērgļi atlidotu šurp,

Lai viņa troņa priekšā saplosītu to,

Tad arī vēl no pārmetumiem nebīšos

Un viņu aprakt neļaušu. Es zinu to

Ka mirstīgs cilvēks nespēj dievus pazemot. "

Teiresijs

"Tad ievēro! Tik īsu brīdi redzēsi

Vēl ātros saules ratus garām pabraucam,

Līdzkamēr pats drīz savu dēlu atdosi,

Lai mirušos ar mirušo tu izpirktu,

Jo triec topazemē, kas pieder virszemei,

Un tumšā kapā ieslēdz dzīvu cilvēku,

Bet to, ko dievi sauc pie tevis pazemē,

Virs zemes paturi un neļauj kapā likt.

Nav daļas tev, nedz dieviem augšējiem gar to,

Bet tomēr viņiem uzmācies ar līķi šo.

Par to drīz erīnijas, dievu sūtītās,

Tev Aīdā no paslēptuves uzglūnēs,

Lai pats tu piedzīvotu tādu nelaimi.

Nu spried tu pats, vai runāju kā uzpirktais!

Pēc īsa brīža jau to visu pierādīs

Tev paša namā vīru, sievu vaimanas.

Pret tevi sacelsies drīz visas pilsētas,

Kur suņi neapraktos līķus apgāna,

Kur zvēri, putni izsalkušie plosa tos

Un trūdu smaku derdzīgu nes pilsētā."

(Kreonts un Kora vadītājs)

Kr. "Ko tagad darīt man? Jel teic, es klausīšu!

K.V. "Tad ej un izlaid jaunavu no cietuma,

Vēl arī kritušo liec kapā apglabāt!"

Kr. "Vai domā tu, ka jāpiekāpjas būtu man?"

K.V. "Cik ātri, valdniek, iespējams! Jo dievu sods

Drīz pārsteidz tos, kas viņu prātam pretojas."

Kr. "Ai vai, cik grūti tas! Bet savu lēmumu

Es atceļu. Kas cīņā iet pret likteni?"

K.V. "Tad ej un pasteidzies, to citiem neuzdod!"

Kr. "Es tūdaļ eju jau. Jūs, kalpi, celieties!

It visi, kas ap mani, tūdaļ steidzieties

Ar cirvjiem rokā turp... lūk, vieta redzama!

Es arī iešu pats, tā esmu nolēmis,

Pats viņas važas raisīšu, kā liku siet.

Man tagad šķiet, ka tomēr labāk ievērot

Mums visas dzīvē ieviesušās paražas."

Vēstnesis

"Nekad mēs nedrīkstam neviena dzīvi teikt,

Nedz nonievāt, lai kāda arī būtu tā.

Ceļ augšup liktenis, gāž postā liktenis

Kā laimes lutekli, tā vārgo grūtdieni."

Vēstnesis

"Es tavam vīram sekoju uz ieleju,

Kur nelaimīgā Polineika līķis vēl

Uz klaja lauka, suņu plosīts, trūdēja.

Tur Plūtonu un ceļu dievi pielūdzam,

Lai žēlīgi tie dusmās nevēršas pret mums;

Tad svētā valgmē mazgājām, kas palicis,

Un zaļu zaru sārta liesmās dedzinām.

No dzimtās zemes metot augstu kapkopu,

Uz klintī cirsto kapu priekšā steidzamies,

Kur Antigonei ierādīta kāzu pils.

No tālienes kāds sadzird gaužas vaimanas,

Kas nāk no klinšu kapa neiesvētītā.

Tas steidzas atpakaļ, to ziņo Kreontam.

Viņš, tuvāk pienākot, pats tagad skaidri dzird

Tur žēlas vaimanas. Tas skaļi nopūšas

Un pēkšņi raudāt sāk: "Cik esmu nelaimīgs!

Vai esmu pareģis? Vai nelaimīgākais

Par visiem ceļiem šis, ko tagad staigāju?

Šurp atskan mana dēla balss! Jo ātrāk turp

Jūs, kalpi steidzieties! Pie kapa stājieties,

Tā sienu atlauziet, pa spraugu raugieties

Un vērojiet, vai Haimona šī vaidu balss,

Ko dzirdu šeit, vai arī dievi mani viļ!"

Mēs izmisušam kungam tūdaļ paklausām

Un redzam pašā klinšu kapa dibenā,

Ka Antigone gaisā karājas, jo tā

No maigā plīvura sev cilpu vijusi,

Un Haimonu, kas, viņas līķi apkampis,

Lej asaras par aizgājušo līgavu,

Par tēva nedarbu un mīlu skumīgo.

Tad tēvs, to ieraugot, pie viņa iekšā steidz

Un, ievaidoties sāpīgi, nu dēlu sauc:

"Ai, nelaimīgais dēls, jo esi darījis?

Ko domā tu? Kas tavu prātu apmājis?

Nāc ārā, dēls! Es lūgdams tevi lūdzu, nāc!"

Ar īgnām acīm savu tēvu vēro viņš

Un, dusmas neslēpdams, vairs neatbild neko,

Bet izvelk abās pusēs asu zobenu.

No nāves glābdamies, tēv atkāpjas, bet dēls,

To netrāpot un pats par sevi saīdzis,

Sev pēkšņi krūtīs ietriec zobenu, bet vēl

Ar rokām gurušām viņš apskauj līgavu

Un, dziļi elsodams, ar sārtām asinīm

Tai slaka daiļos vaigus nobālējušos.

Pie mirušās pats mirušais jau gulēja,

Un Aīdā tie drūmās kāzas svinēja.

Lai viņu liktenis nu ļaudis brīdina,

Ka bezprāts ļaunākais no visiem ļaunumiem."

(Kalps Kreontam)

Ka. "Pēc likstas pārciestās pie jaunas, valdniek nāc!

Uz rokām viena, lūk, bet otra tevi turp

Jau sagaida. Kad ienāksi, tu redzēsi."

Kr. "Kas ir? Vai var par ļaunu vēl kas ļaunaks būt?"

Ka. "Tev sieva mirusi, šim māte patiesā.

Vēl cirstās brūces nelaimīgai asiņo."

Kalps

"Pie altāra šī šķēpu krūtīs ietrieca,

Tad melnās acis aizvēra un raudāja

Par Megareja slavas pilno likteni

Un vēl par Haimonu, visbeidzot tevi tā

Kā bērnu slepkavu ar lāstiem apkrāva"

Kr. "Lai nāk, lai nāk

Šī mana diena krašņākā,

Lai ātrāk parādās

Šī mana diena pēdējā!

Jel nāc, ai pēdējā,

Lai otras šeit vairs neredzu!"

K.V. "To rādīs nākotne. Par to tev padomāt,

Kas jādara. Par citu dievi rūpēsies."

Kr. "Šais lūgšanās es visu esmu izteicis."

K.V. "Ir velti lūgties tev. Ko lēmis liktenis,

Tam mirstīgais nemūžam garām nepaies."

Kr. "Jel vediet mani prom! Es esmu pazudis!

Ai, dēls, es negribēju tevi nonāvēt!

Un tevi arī ne! Cik nelaimīgs nu es!

Es tagad nezinu,

Kurp savas acis vērst.

It viss, kas bijis man,

No rokām ārā slīd.

Pār manu galvu nācis

Bargais liktenis."

K.V.

"Ja, mirstīgais, gribi tu laimi sev gūt,

Tad prātīgs un apdomīgs esi vispirms!

Lai mūžīgo likums arvien tev ir svēts!

Kad augstprāti likteņa triecieni ķer,

Tad saprot visbeidzot,

Ka jākļūst tam gudram, kaut vecs jau."

Sofokls

Sofokls - (sengrieķu Σοφοκλης; dzimis 497. vai 496.g. p.m.ē., miris 406.g. p.m.ē.) bija sengrieķu dramaturgs, viens no izcilākajiem sengrieķu traģēdiju autoriem (līdzās Aishilam un Eiripīdam).

Biogrāfija - Sofokls dzimis Atēnu tuvumā neilgi pēc Maratonas kaujas (490.g. p.m.ē.), bet precīzs viņa dzimšanas gads nav zināms. Iespējams, ka Sofokla tēvs Sofils bijis galdnieks vai kalējs, vai zobenkalis, vai arī viņam piederējuši vergi, kas nodarbojušies ar šādiem amatiem. Jaunībā Sofokls uzvarējis cīņu un mūzikas sacensībās, un 480.g. p.m.ē. vadīja zēnu kori Atēnu svinībās par godu uzvarai pret persiešiem Salamīnas kaujā. 443./442.g. p.m.ē. Sofokls bija viens no Atēnu mantziņiem (Hellenotamiai), no 441. līdz 439.g. p.m.ē. kopā ar Periklu viens no stratēgiem Samosas sacelšanās apspiešanas karā. Sofokls pildīja arī dažādas reliģiskas kulta funkcijas, piemēram, kā priesteris viņš Atēnāsno Epidauras ieviesa Asklēpija kultu. Viņš tika arī uzskatīts par starpnieku, caur kuru ar cilvēkiem var runāt dievi.

Darbi - Sofokls sarakstījis apmēram 123 lugas, no kurām saglabājušās tikai 7:

• Tēbu triloģija:
• "Antigone" (442.g. p.m.ē.),
• "Valdnieks Oidips" (429.-425.g. p.m.ē.),
• "Oidips Kolonā" (401.g. p.m.ē., uzvesta pēc Sofokla nāves);
• "Ajakss" (455.-450.g. p.m.ē.);
• "Trāķietes" (pirms 442.g. p.m.ē.);
• "Elektra" (ap 420.g. p.m.ē.);
• "Filoktēts" (409.g. p.m.ē.).

Sofokls rakstījis arī elēģijas, paijānus un arī kādu prozas darbu par kori. Ir saglabājušies fragmenti no Sofokla elēģijas par Hērodotu. 19.gs. tika atrasts arī fragments no kādas Sofokla satīru drāmas.Sofokls 20 vai 24 reizas uzvarējis Atēnu traģēdiju sacensībās un ne reizi nav ieņēmis 3. (t.i., pēdējo) vietu. Iespējams, ka pirmo reizi tas noticis 468.g. p.m.ē. Sofokls sengrieķu teātra izrādēs ieviesis trešo aktieri. Atšķirībā no Aishila, Sofokls vairs nav rakstījis sižetiski saistītas tetraloģijas - ir tikai viens izņēmums.

Aishils - Agamemnons

Nakts. Uz pils jumta novērotāja postenī sargs.

Sargs

"Es lūdzu dievus manām mokām galu rast,

No sarga pienākumiem mani atpestot,

Ko pildu gadiem jau uz pilsjumta, kā suns.

Es iepazinu zvaigžņu saimi naksnīgo,

Kas, spoži vaidot debessjuma plašumos,

Nes vasaras un ziemas miju cilvēkiem,

Un stundas, kad tās gaist pie debesīm vai lec.

Tā arī šodien uguns zīmi vēroju,

Kas blāzmojot mums visiem vēstis atnesīs,

Ka Troja kritusi. To, cerībspārnota,

Man lika kundzes vīrišķīgi gudrā sirds."

Tālumā redzama uguns blāzma.

Sargs

"Ai, gaismas stars, tu tumšo nakti dienā vēri

Un argiešus uz liksmām dejām aicini,

Lai izcīnīto uzvaru tie svinētu.

Ai, uzvara!

To Klitaimnestrai tūdaļ skaļi ziņošu.

Tā steigšus savu gultu atstās, gavilēm

It visu pili piepildot ar uguni

Šo slavinot, jo Īlija ir kritusi,

Kā ļaudīm vēstī spožā uguns atblāzma."

Uznāk Klitaimnestra kalpoņu pavadībā un pārrauga upurēšanas rituālu, ko veic viņas pavadoņi ziedokļos pils priekšā.

Kora vadītājs

"Kas noticis? Vai ir kas jauns? Kas nācis zināms tev?

Kādas gan vēstis tev lika

Dieviem ziedot visapkārt?

Gan dievībām, kas aizstāv mūsu pilsētu,

Gan tām, kas debesīs vai apakšzemē mīt,

Gan arī tām, kas sargi tirgiem ir vai mājokļiem,

Apkrautie ziedokļi dūmo.

Malās it visās pret debesīm tiecas

Liesmas, ko svētītā eļļa,

Maigā un tirā,

Skubinot baro

Un veltes no valdnieku nama.

Mums visu izstāsti, ja vari to

Un drīksti! Atpestī no neziņas,

Kas drīz ar ļaunām nojautām mūs māc,

Drīz, vērojot, kā blāzmo ziedokļi,

Mums atkal rada jaunas cerības

Un moku pilnās raizes aizgaiņā,

Kas skumdina sirdi!"

Koris

"Zevs! Lai kas arī būtu viņš,

Šai vārdā saukšu to,

Ja viņam tas ir mīļš.

It visu apsvēris,nevienunezinu,

Kā tikai Zevu vien,

Kas nomest palīdzēs

Mokošās rūpes.

Kas kādreiz bijisliels

Un dižojies ar savu drosmi,

Visu aizmirsts jau.

Un, kas pēc viņa nācis, uzvarēts

Un nebūtībāaizgājis.

Tik tas, kas Zevam slavu dziedās mīļuprāt,

Gudrinieks īstais.

Viņš mirstīgajiem ceļu rādījis

Uz domāšanu, noteikdams,

Ka cilvēks mācās tikai ciešanās.

Kad miegā dvēseli spiež atmiņas

Par pārciestajām sāpēm, tad

Pret paša gribu cilvēks dzīvi izprast sāk.

Tā dievi, visa valdītāji, vēlību

Dāvā ar varu."

Koris

"Tad teica vecākais no valdniekiem:

"Sūrs liktens mans, ja nepaklausīšu,

Sūrs arī tad, ja bērnu nokaušu,

Šo visa mūsu nama dārgumu,

Un tēva rokas meitas asinīm,

Uz ziedokļa to upurēdams, slacīšu -

Ir ļaunums liels kā viens, tā otrs.

Bet kā man nodot draugus, kuģus pametot?

Ir taisnīgi,

Ja kaisli prasa to,

Šis likstas novērst, meitu ziedojot.

Lai visiem tas

Par svētību!"

Viņš likteņjūgam pakļāvās,

Un bezdievīgā, noziedzīgā doma

To savā varā nevaldāmi sagrāba,

Vairs nebaidīja viņu it nekas.

Ir apmātība likstu sakne cilvēkiem

Uz kauna darbiem skubinot.

Par meitas slepkavu

Kļūt nebijās viņš,

Lai gūtu veiksmi, karojot par sievieti,

Un kuģiem pavērtu ceļu."

Klitaimnestra

"Patlaban Trojā ahajieši saimnieko.

Man rādās - klaigas juceklīgas dzirdamas

Visapkārt. Lejot vienā traukā etiķi

Un eļļu, nespēs savienoties tie nekad,

Kā divi naidnieki. Tā arī dažādas

Ir balsis uzvarētājiem un pakļautiem,

Jo dažādi to likteņi. Pār kritušiem

Ir nometušies vieni, brāļus apdraudot

Vai vīrus, sirmos vecākus, un vergi jau

Ir tie, kas skumst par tuviniekiem mirušiem.

Bet uzvarētājus, nakts kaujā gurušos,

Uz azaidu, ko iekarotā pilsēta

Tiem piedāvā, sauc izsalkums. Nav kārtības

Nekādas vēl. Kā pagadījies, mājokļos,

Kas pieveiktajiem atņemti, jau ahajieši

Ir apmetušies. Vairs zem klajām debesīm

No rasas necieš viņi, nedz no aukstuma,

Bez apsardzes tie visu nakti nogulēs

Kā svētlaimē. Ja godās viņi bijīgi

Šīs zemes svētnīcas un dievus, uzvara,

Man šķiet, tiem nevērtīsies atkal sakāvē."

Kora vadītājs

"Ai, valdniek Zev un laipnā Nakts,

Kas mirdzošu spožumu davāji!

Tu Īlijas torņiem uzmeti tīklu,

No kura neviens nespēj izglābties,

Ne bērns, ne vīrs.

Nu visus nomāc verdzības jūgs

Kā neatvairāma liksta.

Es Zevu, dižo viesmīlības sargu, godāju,

Kas visu to ir paveicis.

Jau sen pret Parīdu bij uzvilkts viņa loks,

Lai pārāk tuvu nekristu,

Nedz pāri zvaigznēm aizlaistos

Veltīgi raidīta šautra."

Kora vadītājs

"Cik smagi pilī zīmju tulki nopūtās:

"Vai! mūsu namam, mūsu valdniekiem!

Vai! Sievai tai, kas sekojusi mīļākam!"

Nu redzam apkaunoto vīru skumstam,

Bez pārmetuma, vārda nebilstam.

Tas ilgodamies, kas aiz jūras jau,

Viņš domās redz to mājās saimniekojam vēl.

Akmens tēlu burvība

Vīram tagad nīstama.

Trūkst tiem dzīva skatiena,

Un zudusi mīla.

Tam miegā sapņu tēli parādās

Un pilda to ar ilgām smeldzīgām,

Bet prieki, ko tie nes, ir mānīgi.

Tiklīdz tev šķiet, ka redzi tu ko brīnišķu,

Jau māns no rokām izslīdējis ir

Un pagaisis, vairs neatgriežas tas

Ar spārniem vieglajiem, kas miega kalpībā.

Lūk, šādas bēdas mīt pie pavardiem

Ik mājoklī, bet reizēm tās vēl lielākas."

Kora vadītājs

"Dzird dusmu pilnas runas pilsētā -

Par visas tautas lāstiem jāmaksā.

Es baidos izzināt,

Ko tumsa slēpj.

It labi dievi redz,

Kas straumēm lējis asinis.

Ar laiku melnās erīnijas tos,

Kas laimes kalngalos mit netaisni,

Ar strauju pavērsienu gāž no augstumiem,

Bet zemu kritušajiem nelīdz vairs nekas.

Ja slava pārāk liela kļūst,

Tā bīstama, jo zibeņi

No lielā Zeva acīm šķīst."

Ierodas vēstnesis.

Vēstnesis.

"Jā gan, ir labi beidzies viss. Tak sacīt mēdz,

Ka katrai lietai laika ritumā šis tas

Ir labs, bet cits kas peļams. Tikai dievi vieni

Bez raizēm visu savu mūžu nodzivo.

Es stāstīt varētu par naktīm, vadītām

Bez miega, cietiem soliem, likstām dažādām.

Bez mitas nopūtas un lamas skanēja...

Vēl lielāks bija posts, kas krastā gaidīja.

Pie pašiem ienaidnieka mūriem nakšņojot,

No debesīm un plavu zemes rasotās

Mums drānās nemitīgi valgme iesūcās,

Un drīz tās mudžēt mudžēja no kukaiņiem.

Un kur vēl bargās ziemas, putniem postīgās,

Ko Īdas sniegi vērta nepanesamas,

Un stundas svelmainās, kad, vējiem aprimstot

Un viļņiem, jūra gurdeni guļ diendusu!"

Klitaimnestra

"Nu vīru,dziļi cienīto, kad pārnāks viņš,

Es spoži sagaidīšu. Vai tad sievietei

Var kaut kas mīļāks būt par dienu to, kad draugs

Ar dievu ziņu atgriežas no kara un

Tā viņam vārtus atver? Vīram paziņo,

Lai nāk jo ātri visas tautas ilgotais:

Viņš mājās uzticīgo sievu atradīs,

Ko atstājis. Tā viņam māju sargāja

Ka klausīgs suns. Tā nīda viņa nīdējus

Un šodien tāda pati, kāda bijusi."

Vēstnesis

"Bet kā es drīkstu, nesdams ziņas laimīgas

Šai pilsētai, kas līksma prieka pārņemta,

Pie labām vēstīm ļaunas piejaukt, stāstīdams,

Ka dievi dusmās grieķiem vētru sūtīja?

Kaut citkārt jūra ugunij bij naidniece,

Tās tagad sabiedrojās. Pildod līgumu,

Tās nelaimīgai grieķu flotei uzbruka.

Bij nakts, kad cēlās milzu bangas draudīgi

Un kuģi, vējiem atbrāžot no Trāķijas,

Cits citam brakšķot uzdrāzās ar priekšgaliem

Un, lietum gāžot, viesuļvētrai plosoties,

Kā ļauna gana dzīti, grima virpulī.

Kad otrā rītā uzlec spožais saules stars,

Tad Aigejjūru redzam līķiem nosētu

Un sadragāto kuģu atliekām. Bet mēs

Un mūsu kuģis esam gluži neskarti."

Kaujas ratos ierodas Agamemnons. Aiz viņa sēž Kasandra.

Ratus pavada karavīri.

Kora vadītājs

"Kā tevi man sveikt, valdniek, Trojas grāvēj,

Kā godāt tevi, Atrejdēls,

Lai nepārspīlētu neko,

Nedz atrautu, kas priekam pienākas?

Tik āriškības daudziem rūp,

Las pārkāpj taisnības mēru.

Ikviens gan labprāt nelaimīgam līdzi vaid,

Bet sirdi nesniedz sāpes šīs.

Viņš liekulīgi priecājas

Par citu veiksmi pūloties,

Kaut viņam vaigs ir gaužām drūms,

Tiem veltīt laipnīgu smaidu.

Bet to, kas savu ganāmpulku labi pazīst,

Nekādi maldināt nav iespējams

Ar skatieniem, kas it kā labvēlībā staro,

Tik viltus draudzību paužot."

Agamemnons

"Bet tavos vārdos klausījos it vērīgi,

Un vienis prātis esmu es ar domām šīm.

Patiešām, maz ir cilvēku, kas neskaužot

Spēj cienīt savus draugus, veiksmi guvušos.

Ja sirdī iezagusies inde - skaudība,

Tā divkārt vairo saslimušā ciešanas:

Kā smaga nasta viņu paša likstas spiež,

Un reizē citu laime viņam gausties liek."

Klitaimnestra

"Tā arī gadījies, ka dēls, kā pieklātos,

Nav līdzās mums, kas ķīla maniem zvērestiem

Un taviem, - Orests. Lūdzams, nebrīnies par to!

Par dēlu Strofijs laipni rūpējas, tavs draugs

No Fokīdas, jo brīdināja mani viņš

No briesmām divējām - no tām, kas Īlijā

Tev draud, un tām, kas rastos tautas nemieros,

Ja tiktu gāzta padome, jo cilvēki

Palaikam pagrūž kritušo ar kāju vēl.

Šī piesardzība sevī viltu slēpa."

Rādot uz Kasandru,

Agamemnons

"Laipni svešo jaunavu,

Ko redzi, ieved mājās! Dievi vēlīgi

To uzlūko, kas varu maigi izmanto.

Neviens jau labprāt nekļaujas verdzībai.

Šī meitene kā zieds starp kara trofejām,

Kā karaspēka dāvana man sekoja.

Un tagad, tevis pierunāts, uz purpura

Es kāju speršu, savā pilī iedams."

Nokāpis no ratiem, lēnām dodas uz pils vārtiem

Klitaimnestra aiz Agamemnona ieiet pilī.

Koris

"Kāpēc gan šie briesmu tēli

Neatstāj no sirds,

Ko baiga priekšnojauta māc?

Bez aicinājuma, bez algas mana dziesma

Likteni vēstī.

Kāpēc neaizgaiņā tos

Kā neiztulkojamu sapni

Paļāviga drosme,

Goda vietu ieņemot sirdī?

Ilgs aiztecējis laiks,

Kopš, raisot tauvas,

Krasta smiltis pacēlās gaisā,

Kad karavīri ar kuģiem

Uz Īliju devās."

Kasandra "Vai man!

Šis nams ir dieviem nīstams. Liecnieks bijis tas

Gan brāļu asinīm, gan galvām nocirstām.

Tā cilvēkkautuve, kur zeme asinīs mirkst!"

Kora vadītājs "Ir medībsuna smalkā oža svešiniecei,

Tā asins pēdas visur meklē cītīgi"

Kasandra "Vai man!

Šiem lieciniekiem ticu. Lūk, tur bērniņi,

Kas drausmi kliedz, kad nazis gabalos tos cērt;

Tur viņu cepto miesu apēd pašu tēvs!"

Kora vadītājs "Mums tava reģes slava slabi zināma,

Bet nevajag mums zintnieka nekāda šeit."

Kasandra "Vai man! Kas viņai padomā?

Kāds drausmīgs noziegums?

Jā, drausmīgs noziegums tai atkal padomā -

Nepanesams draugiem,

Nelabojams. Tālu,

Tālu ir palīgi!"

Kora vadītājs "Nav saprotami man šie pareģojumi,

Bet pārējais ir zināms visai pilsētai."

Kasandra "Ai, neliete, ko dari tu?

Tu vīru, kas ar tevi gultu dalījis,

Uz peldi vadi. Bet pēc tam?

Notiksies tas ātri,

Kāri snaikstās rokas,

Viena pēc otras!"

Kasandra

"Jau atkal drudzis sagrābj manus locekļus.

Ai, Apollon, ai, gaismas valdniek! Vai man! Vai!

Šī divkajainā lauvene, kas dalīja

Ar vilku gultu dižā lauvas prombūtnē,

Tā mani nokaus, nabagu! Kad gatavos

Šī indi, arī man tās naida tiesa tiks.

Trin viņa vīram zobenu un dižojas,

Ka maksās viņš par to, ka mani atvedis,

Ar asinīm. Kam nēsāju es zizli vēl

Un reģes saiti pašai sev par apsmieklu?

Pirms dodos nāvē, tevi salauzīšu es."

Salauž pareģes zizli un, noraudama no galvas saiti,

To nosviež zemē.

Kasandra

"Man nācās paciest to, ka mani saukāja

Par klaidoni un ubadzi, par badmiru.

Nu mani reģis, reģes spējas dāvājis,

Šai nāves stundai pretī šurpu atvedis,

Un negaida vairs mani tēva ziedoklis,

Bet bluķis, slacīts manām siltām asinīm.

Tak neatriebtai dievi nomirt neatļaus -

Nāks tas, kas nesīs atmaksu par mani. Dēls

Gan māti nonāvēs, gan tēvu atriebt steig.

Viņš trimdinieks, jo izraidīts no zemes, bet,

Kad pārnāks, dzimtas posta celtni vainagos;

Šurp atvedīs to lūgdamies tēvs nokautais."

Kad viņi (koris, kora vadītājs) grib doties pilī, atveras pils vārti un

kļūst redzami Agamemnona un Kasandras līķi. No pils

Iznāk Klitaimnestra.

Klitaimnestra

"Daudz pirmīt runāju, kā mirklis prasīja,

Bet nesarkdama tagad teikšu pretējo.

Kā citādi lai naidniekiem, kas izliekas

Par draugiem, viltu tērpt? Tiem tīklu uzceļam

Jo augstāku, lai pārlēkt nespēj medījums.

Jau ļoti sen man padomā šis cīniņš bij,

Nu, kaut gan vēlu, vainago to uzvara.

Turpat, kur cirtu, stāvu vēl. Ir paveikts darbs!

To - neliegšos - es veicu tā, ka nebija

Ne aizsargāties iespējams, ne vairīties.

Kā zvejas tīklā, kuram nevar izslīdēt,

To sagūstīju greznā nāves apmetnī.

Viņš saļimstot. Vēl trešoreiz tam iecirtu,

Kad bija viņš jau pakritis. Tā pateicos

Es Zevam Glābējam, kas valda pazemē.

Kad garu izlaida viņš krizdams, šļācās tam

No rīkles sārta asins strūkla spēcīga,

Un tā man tumša asins lāse uzkrita.

Ne mazāk priecināja manu sirdi tā

Kā Zeva valgme tīrumu, kad vārpas riest.

Lūk, cienījamie vīri, kā viss notika."

Koris

"Kādas ļaunas zāles,

Zemes klēpī barotas,

Kādu ļaunu indi,

Jūras dzīlēs dzimušu,

Baudīji, ka uzdrīkstējies

Nest šo upuri un tautas

Lāstu nievāt? Atstāj valsti,

Visu nīstā sieviete!"

Klitaimnestra

"No dzimtenes tu mani vēlies izraidīt,

Lemt ļaužu lāstam, visas tautas ienaidam,

Bet vīram šim nekas tev nebij pārmetams,

Kas, ziemeļvētras nomierināt gribēdams,

Ne acu nepamirkšķinājis, nokāva

Pats savu meitu, mana klēpja dārgumu,

Kā jeriņu no ganāmpulka bagātā."

Klitaimnestra

"Nē, nav viņš kritis nāvē zaimīgā,

Nedz viņa liktenis tā necienīgs.

Vai nebija tas viņš, kas ienesa

Šais mājās nodevīgi nelaimi?

Ja taisnīgi pret Ifigēniju

Viņš rīkojies, šo manu atvasi,

Tad arī tas, ko cietis, taisnīgi.

Lai pārāk nelielās viņš Aīdā,

Jo pļauj tik to, ko ir sējis!"

Ierodas Aigists ar bruņotiem pavadoņiem.

Aigists

"Ai, diena tīkamā, kas taisnību mums nes!

Es tagad varu teikt, ka dievi cilvēkiem

Ir aizstāvji un viņu ciešanas tiem rūp,

Kad redzu erīniju austās drānās šo

Bez dzīvības te guļam, sirdi priecējot,

Jo tēva rokas noziegumus izpircis.

Šis mūsu zemes valdnieks Atrejs, viņa tēvs,

Jums izstāstīšu, manu tēvu Tiestu,

Kas viņam brālis bij, par varu strīdoties,

No pilsētas un paša mājām padzina.

Kā lūdzejs nelaimīgais Tiests atgriezās

Pie senču pavarda. Tam Atrejs solīja

Tur patvērumu drošu - slacīt nebūšos

Tam dzimto zemi asinīm. Tad izlikās

Šā vīra nodevīgais tēvs, ka mīļuprāt

Viņš manam tēvam upurdzīres rīkošot,

Un galdā viņa bērna miesas pasniedza.

Viņš slepu pirkstus bērnu kājām sacirta

Un arī plaukstām, tā, lai nemana neviens.

Tēvs, ļauna nenojauzdams, tūdaļ baudīja

Šo dzimtai, redzam, liktenīgo ēdienu.

Kad saprata, kāds šausmu darbs ir pastrādāts,

Tas iekliedzās un atliekdamies izvēma

Šos gabalus. Tad, dzīru galdu apgāzdams,

Viņs Pelopīdiem drausmu lāstu izgrūda:

Tā visai Pleistenīdu dzimtai iznīkt būs!

Lūk, kādēļ redzi bez dvašas vīru šo;

Tam nāvi lemt man bija visas tiesības."

Aigists strīdās ar kori, Klitaimnestra nostājas

starp Aigistu un kori.

Klitaimnestra

"Nevajag, mans visumīļais, vairot ļaunos darbus vēl!

Sāpēm pārāk bagātīga raža, ko jau ievācām.

Ciešanu mums liku likām. Vēl mums brūces asiņo.

Ejiet katrs uz savam mājām, cienījamie sirmgalvji,

Ļauna nedarot, nedz ciešot! Pietiek tā, kas izdarīts!

Ja ar to būs likstām beigas, sirdī prieku jutīšu.

Smaga dēmonam bij roka, kuras trieciens ķēra mūs."