...drīzumā. Varu tikai piebilst - "Dievišķā komēdijā" ir trīs daļa: "Elle", "Šķīstītava" un "Paradīze". Katrai daļai veltītas ap 150lpp. Pašreiz lasu "Šķīstītavu".
Elle; 1 - 10 dziedājums.
"Cik baigi biezoknī šai neiemītā,
Kur mežonīgi zari virsū mācās!
Vēl tagad dreb man jūta, bailēs dzītā.
Kā melna nāve apkārt šausmas šļācās;"
/9lpp, 4-8r/
"Bet, ceļu sākot, pēkšņi pretī šāvās
man pantera ar lāsumotu spalvu.
Tā apstājās uz kalnu takas stāvās,
es biju gūstā, netiku vairs laukā,
no manis viņas skatiens neatrāvās."
/10.lpp, 32-36r - saldkaisle/
"Bet, kad es pēkšņi lauvu ieraudzīju,
es sirdi jutu šausmu stindzinātu.
Tas pretī nāca man - kā stabs es biju,
tas galvu slēja mežonīgā badā,
pat gaiss bij baiļu pilns, ko elpā riju."
/10.lpp, 44-48r - lepnība/
"Un vilcene, ko kāres apkārt vadā,
tās kārno miesu ēd, gail acu alā.
Posts ļaudīm, kur šis nezvērs pāri bradā!
Es drebēju kā bāra lapa salā,
man prāti bija stingstot sarukuši,
vairs necerēju uzkāpt kalna galā."
/10.lpp, 49-54r - alkatība/
"Ir griba augstāka man vēlējusi,
lai tevi vadu es, līdz tava taka
caur vietu mūžīgo būs izgājusi,
kur pavērsies tev izmisuma aka;
tu redzēsi, kā senie gari gaidot
sev otru nāvi, zemi asarām slaka,
un arī tos, ko šķīstās liesmās reizot,
Dievs cer, ka viņi iespēs iztaisnoties
un beidzot svētlaimībā ieies smaidot.
Bet ja tev tālāk labpatiksies doties,
nāks dvēsele, par mani cienīgāka,
tai tevi atstāšu es atvadoties."
/12lpp, 112-123r/
"Caur mums tu sāpju citadelē ienāc
caur mums tu ieej mūžīgajās mokās
starp pazudušajiem šais šausmu sienās
tā vara bija dievišķīgās rokās
kas radīja mūs pirmās mīlas plaukā
un taisnā bardzībā pret tiem kas lokās
mēz mūžam stāvam kā klintis aukā
pirms jūs šeit esat ienākuši iekšā
jums katru cerību būs atstāt laukā
/18.lpp, 1-9r - elles vārti/"
"Tad meistars jautāja: "Tu neizšķīri,
kas tie par gariem, kas šeit klist mūzdien?
Tad zini: viņi ir no grēkiem tīri.
Bet nepietiek ar žēlastību vien:
ir viņi aizgājuši nekristīti,
bez ticibas, kas tos pie Dieva sien;
ja Kristus vārdi tumsā bij tiem tīti,
tādēļ ka tie pirms Viņa piedzimuši,
tie netiek dziļā pazušanā dzīti.
Tie nav, kā nākas, Dievu pielūguši;
tiem cita grēka nav, tik viena vaira,
ka tie bez cerības bij dzīvojuši."
/23lpp, 31-39r + 24lpp, 40-42r/
"Un, straumei dvēseles pie klintīm kļaujot,
tās valstījās tur, skaļi gaudodamas
un Dievu zaimojot, un lāstus spļaujot.
To mokas tiešām šķita neciešamas,
tās tika sodītas par miesaskāri,
kam ļāvušās tās bija dzīvodamas."
/28.lpp, 34-39r + 29.lpp, 40r/
"Es vaicāju: "Teic, meistar, kas šai barā
tie ļaudis ir, ko apņem melnā aura?"
"Tie bijuši ir lieli savā garā,"
viņš atteica, bet sirds tiem bija šaura."
/29.lpp, 49-52r/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru