Dievu sarunas.
Hermejs un Harons.
"...
Hermejs: Tā arī notiks Haron. Bet vai redzi šo te pūli, Haron, visus tos cilvēkus, kas vago jūru, karo, tiesājas, apstrādā zemi, nodarbojas ar augļošanu, uzbago?
Harons: Redzu juceklīgi raibu drūzmu, nemierpilnu rosību un cilvēku pilsētas, kas man atgādina bišu stropus, kur ikvienam ir savs dzelonis, ar kuru dzeļ savu kaimiņu. Daži rīkojas kā lapsenes - uzklūp vājākajiem un aplaupa tos. Bet kas tur vēl par spietu, kas, tikko saredzams, laidelējas ap šiem?
Hermejs: Tās ir Cerības, Haron, Bailes un Neprāts. Bauda un Mantrausība, Dusmas un Naids un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Neprāts apmeties cilvēku vidū un, lai Zevs mans liecinieks, pieder pie pilsoņu kopienas tāpat arī Naids, Dusmas, Greizsirdiba, Tumsonība, Trūkums un Mantrausība. Turpretī Bailes un Cerības laižas pa gaisu. Bailes, pēkšņi uzklupdamas cilvēkiem, pārbiedē tos un dažkārt pat atņem pēdējas drosmes atliekas. Bet Cerības, kas lidinās virs cilvēku galvām, paceļas gaisā, tiklīdz kāds grib tās satvert, un traucas projām, un cilvēki paliek stāvam ar vaļēju muti, tāpat kā Tantals, kuru pazemē redzi tvīkstam pēc ūdens.
Ja ielūkosimies uzmanīgāk, augšā ieraudzīsi arī Moiras, kas ikvienam mirstīgajam piešķir vārpstiņu, pie kuras tas saistīts ar tievu pavedienu. Raugi, šie pavedieni nolaižas no vārpstiņām kā tīmekļi uz visiem cilvēkiem."
"Hermejs: ... Tātad redzi - visi karājas mata galā. Paskaties, tas tur uzrauts augstu gaisā, taču jau drīz ar lielu troksni nogāzīsies zemē, jo pavediens, nespēdams noturēt šādu smagumu, katrā ziņā pārtrūks. Bet otrs, kas tikai nedaudz pacelts virs zemes, kritīs lejā tik klusu, ka pat viņa tuvākie kaimiņi to tik tikko sadzirdēs."
"Hermejs: Jā, Hāron, trūkst vārdu, lai izstāstītu, cik tas viss ir smieklīgi, īpaši kad vērojam, kā cilvēki nopūlas un lien vai no ādas laukā, un taisni tad, kad šie lolo lielas cerības, viņus pēkšņi aizrauj projām mūsu labā draudzene Nāve. Vēstnešu un kalpu tai milzum daudz, kā redzi: drebuļi un drudzis, dilonis un plaušu karsonis, zobeni, laupītāji un inde, tiesneši un tirāni. Kamēr cilvēkam klājas labi, viņš par to visu necik nedomā, bet, līdzko piedzīvo neveiksmi, ņemas vaimanāt un gausties. Ja cilvēki jau no paša sākuma apjēgtu, ka ir mirstīgi, un, pakavējušies šai dzīvē tikai īsu brīdi, aizietu no tās, it kā mozdamies no sapņa un pamezdami visu savu mantību uz zemes, tad viņi dzīvotu saprātīgāk un nomirtu mierīgāk. Taču tagad, viņi cer, ka tas, kas viņiem pieder pašlaik, ir mūžīgs, un, kad pienāk Nāves kalps, lai iekaltu šos drudža vai diloņa važās un vestu projām, ir sašutuši par to, ka viņus grib aizvest, jo nekad nav iedomājušies, ka varētu visu zaudēt."
"Hārons: ..Man gribas tev pateikt, Hermej, ko man atgādina cilvēki un viņu dzīve. Droši vien kādreiz esi redzējis burbuļus, kas rodas ūdenī lejpus avota krituma. Es runāju par tiem burbuļiem, no kuriem ceļas putas. Vieni būdami pavisam maziņi, uzreiz plīst un izzūd. Daži noturas ilgāk, un, saplūstot ar citiem, tuvējiem, pārmērīgi uzpūšas līdz milzīgam burbulim, bet arī tas katrā ziņā agrāk vai vēlāk plīst, jo tā tam jābūt. Tāda ir arī cilvēku dzīve. Viņi visi ir piepūsti ar gaisu - viens mazāk, cits - vairāk. Dažiem gaisa pietiek īsam laikam, bet citi jau iznīkst rašanās mirklī, taču jāplīst ir itin visiem."
Mirušo sarunas.
11. Kratēts un Diogens
"...
Diogens: Tā šiem vajadzēja! Mēs abi, kad vēl bijām dzīvi, gan nekā tamlīdzīga viens pret otru neperinājām. Es nekad Antistenam nevēlēju nāvi, lai mantotu viņa spieķi, - tas viņam bija pamatīgs, no savvaļas olīvkoka - nedz, domājams, arī tu, Kratēt, kāroji pēc mana īpašuma - mucas un diviem mēriem vilkapupu.
Kratēts: Tas man nebija vajadzīgs, un arī tev ne, Diogen. To, kas bija nepieciešams, taču mantoji no Antistena, bet es - no tevis, un tas ir kaut kas dižāks un svarīgāks par visu persiešu varenību.
Diogens: Un proti?
Kratēts: Gudrību, pieticību, patiesīgumu, atklātību, neatkarību.
Diogens: Jā, lai Zevs man liecinieks: neesmu aizmirsis, ka šo bagātību saņēmu no Antistena, bet tev atstāju vēl jo vairāk.
Kratēts: Taču citiem šāda manta nerūpēja un neviens mums neparādīja uzmanību cerībā to iegūt pēc mūsu nāves. Visu skatieni bija tikai uz zeltu vērsti.
Diogens: Gluži dabiski! Viņiem taču nebija, kur glabāt to, ko saņemtu no mums, jo no izlaidīgas dzīves tie bija satrunējuši kā veci maisi. Ja arī kāds viņos ieliktu gudrību, atklātību vai patiesīgumu, tad tas viss tūdaļ izbirtu cauri vai iztecētu, jo viņi nespētu to saturēt un viņiem klātos tāpat kā Danaja meitām, kas lej ūdeni caurā mucā. Taču pie zelta viņi turas ar zobiem un nagiem un visādiem citiem līdzekļiem.
Kratēts: Toties mēs savu bagātību saglabājām arī te, bet šie ieradīsies ar vienu vienīgu obolu, un tas viņiem būs jāatdod pārcēlājam."
16. Diogens un Hērakls
"...
Diogens: Šis patiešām jau uzvilcis loku! Taču man no tevis nav ko baidīties, jo esmu jau reiz miris. Bet saki, sava Hērakla dēļ: vai, viņam vēl dzīvam esot, arī biji kopā ar šo kā tā veidols? Jeb vai toreiz, kad šis vēl dzīvoja, bijāt viena būtne un sadalijāties tikai pēc viņa nāves: Hērakls aizlaidās pie Dieviem, bet tu, viņa veidols, kā pieklājas, ieradies Aīdā?
Hērakls: Tādam ņirgam kā tev vispār nevajadzētu atbildēt. Tomēr teikšu: kas Hēraklā bijis no Amfitriona, ir miris, un tas esmu es. Bet, kas bijis no Zeva, atrodas dievu vidū debesīs.
Diogens: Nu man viss skaidrs: Tātad Alkmēne, kā stāsti, vienlaikus dzemdējusi divus Hēraklus, vienu no Amfitriona, otru - no Zeva, tikai neviens nav zinājis, ka esat dvīņi.
Hērakls: Tak nē jel, muļķi! Mēs abi bijām viens.
Diogens: Tas nu atkal nav tik viegli saprotams, ka divi Hērakli bijuši salikti kopā. Varētu vienīgi iedomāties, ka bijāt kaut kas līdzīgs kentauram - dievs un cilvēks, kuri saauguši vienā būtnē.
Hērakls: Vai nezini, ka visi cilvēki sastāv no divām daļām - no dvēseles un miesas? Un kāpēc tad dvēsele, kas nāk no zeva, nevarētu atrasties debesīs, bet mirstīgā daļa, proti, es - mirušo valstībā?
Diogens: Lūk, kā: viens mīt debesīs, tu, viņa veidols, atrodies pie mums, bet miesa jau pārvērtusies pīšļos. Tātad kopā sanāk trīs. Tev vēl nāksies izdomāt trešo tēvu - miesai.
Hērakls: Tu esi bezkaunīgs un truklāt sofists! Kas tu tāds esi?
Diogens: Sinopieša Diogena veidols, taču viņš pats gan nedzīvo "pie nemirstīgajiem dieviem", bet ir kopā ar krietnākiem nelaiķiem un smejas par Homēru un tamlīdzīgiem blēņu stāstiem."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru