Romāna “Dafnids un Hloja” detalizēts saturs un analīze
(avots ņemts no www.skolenam.lv )
"Gans Lāmons, ganīdams kazas, atrod nimfu alā puisīti, kuru zīda kāda kaza. Blakus bērnam ir atstātas dārgas un smalkas (tātad bagātu ļaužu) atpazīšanas zīmes – purpura apmetnītis, zelta sprādze, zobentiņš ar ziloņkaula spalu. Bērnu paņem uz mājām un sieva Mirtale piekrīt izaudzināt kā savu bērnu.
Pēc 2 gadiem kaimiņos aitu gans Driants nimfu alā atrod meitenīti, kuru zīda aita, blakus tāpat dārgas atpazīšanas zīmes – zeltītas sandeles, zelta kājsprādzes. Arī Driants pārnes bērnu sievai Napei un kopā izaudzina.
Bērni izaug neparasti skaisti (ne tādi kā vietējie iedzīvotāji). Kad Dafnidam ir 15 gadi un Hlojai 13 gadi, abu audžutēvi vienā naktī redz vienādus sapņus – bērniem jākļūst par ganiem! Un vēl to, ka abus nimfas uztic skaistam zēnam ar spārniem, bultām un loku.
Tā bērni kļūst par ganiem, visus darbus darot kopā, ļoti sadraudzējas. Pirmā iemīlas Hloja un sāk ciest lielas mīlas mokas. Pēc tam, kad Hloja noskūstījusi Dafnidu, arī Dafnids iemīlas Hlojā. Abi būdami jauni un naivi, nesaprot, kas ar viņiem notiek. Tā paiet pavasaris, vasara, pienāk rudens. Tā autors zīmīgi abu mīlestības attīstību parāda paralēli dabas gadalaiku nomaiņai.
Kādu dienu viņus apciemo vecs vīrs Filēts un izstāsta stāstu par Erotu – kailu zēnu ar spārniem, stopu, bultām, kas bija ielavījies viņa dārzā zagt granātābolus. Zēns bijis tik skaists un veikls, ka viņu neesot varējis noķert. Kad vecais vīrs lūdzis izstāstīt, kas viņš tāds esot, zēns atzinies, ka īstenībā viņš neesot nekāds puisēns, ka viņš esot...vecāks par pašu Kronu un Visumu. Viņš esot bijis klāt Filētam, kad viņš, jauns būdams, ganījis govis un bijis iemīlējies savā tagadējā sievā, toreiz meitenē. Un tagad viņa pienākums esot uzmanīt Hloju un Dafnidu. Vēl piebildis, ka ikrītu, kad esot savedis kopā Hloju un Dafnidu, viņš dodoties uz Filēta dārzu tīksmināties par viņa puķēm, kokiem, tāpēc viņa dārzs arī esot tik bagātīgs. Tā autors pasvītro mīlestības nozīmi cilvēku dzīvē – ja starp partneriem (Filētu un viņa sievu) ir mīlestība, tad visi darbi, kas tiek darīti, izdodas un apkārtējai pasaulei nepaliek nepamanīti.
Vecais Filēts šo stāstu izstāstīdams, vēl piebilst, ka pret Erotu nelīdzot nekādas zāles, ne ēdiens, ne dzēriens, ne buramie vārdi, līdzot tikai skūpsti, apskaušanās un gulēšana kailiem kopā... Hloja un Dafnids saprata, ka viņus ir pārņēmusi mīlestība. Otrā rītā viņi metas viens otru skūpstīt un glāstīt, bet atturas no 3.ieteikuma. Tāpat arī nākamajās dienās.
Kādu dienu ar kuģiem no pilsētas atbrauc turīgu ģimeņu jaunekļi pamedīt laucinieku laukos un mežos. Notiek nelaimīgs gadījums, kad kaza pārgrauž kārklu klūgu, ar kuru kuģis piesiets krastā, un izraisa nopietnu incidentu. Pilsētas puišu kuģis aizpeld jūrā un aiziet bojā. Dafnids tiek apvainots kā vainīgais (jo tā bija viņa kaza) un tiek iekaustīts. Šoreiz visi laucinieki kopā attaisnojas, ka pie kuģa bojāejas nav vainīga viņu kaza, bet gan jūra un vēji. Pašiem puišiem, laucinieku apsmietiem, jādodas mājās kājām.
Pilsētnieki, lai atriebtu, uzsāk karu (iemesls karam tāds, ka laucinieki viņiem, gluži kā karā esot atņēmuši kuģi un nolaupījuši mantas) – dodas laupīt Hlojas un Dafnida laukus, nolaupot lopus, vīnu, labību, arī pašu Hloju.
Dafnids, to visu pārdzīvodams, dusmās griežas pie nimfām, pārmezdams, kāpēc viņas nav nosargājušas Hloju. Nimfas apsola, ka Hloju izglābšots pats Pāns...Dafnids apsola nimfām ziedot labāko kazu, ja Hloja tiks izglābta. Pānam (viņa tēlam) viņš apsola ziedot savu labāko āzi.
Kad pilsētnieku (mētimniešu) kuģi bija nobraukuši kādu gabalu un noenkurojušies, lai atpūstos, jūrā sākās dīvainas parādības (šķietam uzliesmoja zeme), dīvainas skaņas (it kā tuvotos milzīga flote), saukļi, delfīni uzbruka kuģiem...Pavēlniekam sapnī parādās Pāns un saka: „Jūs aizdzināt ganāmpulkus – govis, kazas, avis, kas ir manā ziņā. Jūs aizrāvāt no altāriem jaunavu, par kuru Erots iecerējis teiku paust. Jūs nejutāt nekādas bijības ne pret nimfām, kas to visu redzēja, ne pret mani – Pānu. Jums neredzēt Mētimnu...ja tūlīt neatdosi atpakaļ Hloju...”
Pavēlnieks atbrīvo Hloju, aizvedot atpakaļ uz dzimto ciemu. Kad meitene nokāpj no kuģa, viņai seko viņas un Dafnida ganāmpulka lopi (paši), bet pārējo ganu lopi – paliek kuģī, it kā tas uz viņiem neattiektos.
Rakstnieks tālāk apraksta kā Dafnids tur doto solījumu nimfām un Pānam – ziedo (nokauj) lopiņus, veikdams tādu kā rituālu, kas ir gadiem izkoptas tradīcijas – lai būtu laba raža, lopi, zemnieki ziedo (pielabina) dievībām labāko, kas pašiem ir.
Hlojai un Dafnidam iet grūti, kad jāpavada garā ziema katram savā mājā. Kad pienāca pavasaris un atsākās ganības, Dafnids lūdz Hloju pievērsties Filēta pieminētajam 3.ieteikumam – gulēt kopā kailiem. Tomēr, kad nekas nesanāk, būdams galīgs nepraša šajā jautājumā, Dafnids galīgi saskumst.
Liktenis ir ļoti labvēlīgs pret jauno Dafnidu. Gados pavecāks kaimiņš bija apņēmis par sevi krietni jaunāku sievu – dāmu no pilsētas, vārdā Likainija. Likainija savukārt jau bija pamanījusi daiļo Dafnidu, un izmanto brīdi, lai viņam tuvotos. Dafnids tiek ievilināts krūmājā un apmācīts mīlas mākslā.
Tovasar Hlojai uzrodas vesels bars precinieku, arī turīgi. Vecāki gatavi izprecināt kādam turīgam vīram, jo, kā saka viņas māte, Hloja tāpat vēl ganos ejot zaudēšot jaunavību par āboliem vai rozēm, labāk izprecinam kārtīgam vīram, un saņemam dāvanas.
Dafnids to uzzinot, ļoti saskumst, jo viņa tēvs galīgi nav bagāts...Dafnids atkal raudādams dodas pie nimfām lūgt padomu. Nimfas apsola dot dāvanas un izstāsta, kur Dafnidam jāiet (jūrmalā smiltīs guļ izskalots maks ar naudu), lai dabūtu 3000 drahmu. Ar šādu naudu Dafnids lūdz Hlojas tēvam meitenes roku, kas arī tiek apsolīta. Abu vecāki nolemj kāzas rīkot rudenī, pie viena lūdzot zemes īpašniekiem, kas dzīvo pilsētā, atļauju, jo viņi atbrauks aplūkot savus laukus.
Romāna beigās Dafnidam notiek pēdējais lielākais pārbaudījums. No pilsētas vispirms ierodas zemes saimnieka dēls Astils kopā ar savu vergu – Gnatonu, kurš izrādās...ir gejs un Astila piedzīvotājs, pēc dabas nejauks. Gnatons iemīlas Dafnidā un mēģina viņu arī pavedināt!
Ieradās arī pats saimnieks Dionīsofans ar sievu Klearisti, visi priecājās par labo kazu ganu, kurš tik labas kazas izaudzinājis (pavairojis ganāmpulku). Zīmīgi, ka arī Dionīsofans – bagāts, izglītots, cienījams pilsētas kungs, vispirms ziedoja lauku sargātājiem – dieviem Dēmetrai, Dionīsam, Pānam, nimfām, tā izrādot savu cieņu.
Gnatons pat izperina plānu (mēģina savu saimnieku Astilu pārliecināt), kā Dafnidu sagūstīt par vergu un paņemt līdzi uz pilsētu, tad viņam būšot neierobežota vara pār Dafnidu. Dafnids, to uzzinādams, gatavs bēgt kopā ar Hloju vai sev padarīt galu. Dafnida audžuvecāki nolemj vēl darīt, ko var un Dionīsofanam izstāstīt par Dafnida izcelšanos un parāda atrastās atpazīšanas zīmes. Dionīsofans atpazīst sava bērna mantas, jo, izrādās, viņš savā laikā lauku alā esot „izlicis” savu 4.bērnu, jo uzskatījis, ka pietiek ar trim bērniem. Vecākais dēls un meita esot nomiruši no slimības, un, izrādās Astils, vidējais dēls, ir Dafnida brālis. Visi līksmoja un svinēja priecīgo notikumu, šī ziņa ātri apskrēja apkārtni. Ieradās apsveikt arī kaimiņi – Hlojas audžuvecāki. Kamēr visi līksmo, tikmēr Hloju nolaupa govju gans Lampids (jo domā, ka Dafnids viņu vairāk neprecēs). Hloja izmisīgi kliedz, to sadzird kāds kaimiņš un pasaka pārējiem, t.sk., Dafnidam. Kamēr Dafnids sēž un raud, tikmēr Gnatons (tagad gribēdams izlīgt ar Dafnidu) izglābj meiteni no varmākas rokām.
Arī Hlojas audžuvecāki nolemj Dionīsofanam ar sievu Klearisti izstāstīt par meitenes izcelšanos. Hloja, kā topošā Dafnida līgava tiek ietērpta skaistās drānās. Saimnieki pēc svinībām apdāvina Hlojas un Dafnida audžuvecākus ar naudu un laukiem, uzdāvina kazas ar visiem ganiem, 4 vēršus, ziemas drēbes, un pats galvenais – piešķir brīvību, un atgriežas pilsētā, lai uzmeklētu Hlojas īstos vecākus.
Pilsētā Dionīsofanu visi apsveica ar dēla atrašanu un apbrīnoja skaisto līgavu (Hloja arī devās Dafnidam līdzi). Dionīsofans sarīkoja dzīres un uzaicināja visus bagātos mitilēniešus, visiem izrādot Hlojas atpazīšanas zīmes. Atsaucās Megakls, kurš atpazina savas meitas lietas. Izrādās, viņš savā laikā dzīvojis trūkumā, tāpēc meitenīti neesot gribējis audzināt nabadzībā un „izlicis”, lai citi vecāki tiktu pie bērna. Viņš viņu uzticējis nimfām, un pēc tam viņa rokās sākusi plūst nauda, zelts, bet vairāk mantinieku neesot bijis. Dionīsofans lūdz viņam dot savu piekrišanu Hlojas un Dafnida laulībām.
Otrā dienā jaunais pāris vēlas doties uz laukiem pie saviem audžuvecākiem, līdzi brauc arī Megakls ar sievu Rodi, lai iepazītos ar Hlojas audžuvecākiem. Laukos tika sarīkotas kāzas. Tā kā laiks bija labs, nimfu alu priekšā Dionīsofans liek izklāt lapas un rosina visus kaimiņus apmesties un pie bagātīgi klātā galda cienāties. Visi priecājās, godināja Erotu, Pānu, nimfas. Vakarā Hloju un Dafnidu visi pavadīja uz guļamkambari, kur Dafnids darīja tā, kā viņu apmācīja Likainija, un Hloja saprata, cik bērnišķīgas līdz šim bijušas viņu rotaļas...
Longs romānā lauku dzīvi atspoguļo idealizēti, īpaši ganu dzīvi – šeit cilvēki dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, kas pilnībā nosaka viņu dzīves ritmu. Viss, kas šajā idilliskajā atmosfērā rada nopietnu nemieru, nāk no pilsētas (izpriecu kārie jaunieši, vieglprātīgā Likainija, izvirtušais Gnatons). Lai arī viss sliktais nāk no pilsētas, tomēr Longs abu varoņu īstos vecākus parāda kā cienījamus, gudrus un saprotošus cilvēkus. Viņi ar cieņu izturas pret ganu dievībām. Viņi piekrīt tam, ka jaunais pāris pēc kāzām tomēr paliks dzīvot sev ierastajā vidē, laukos. Viņi godā vienkāršos lauku cilvēkus, ganus, kuri izaudzinājuši viņu bērnus. Tomēr romānā nav īsti izprotams iemesls, kāpēc abiem kungiem (un nevis viņu sievām) bija nepieciešams „izlikt” savus bērnus alās, tā pakļaujot tos samērā drošai nāvei. Visi notikumu saasinājumi romānā atrisinās samērā ātri. Romāna kompozīcijā raksturīgākā iezīme ir paralēlisms un simetriskums, jūtama arī motīva periodiska atkārtošanās. Tomēr pats galvenais - romāns ir kā veltījums mīlestības skaistuma, vienreizīguma apliecinājumam. Patiesi mīlošos sargā pat dievi un viņiem viss izdodas."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru