Paulu Koelju - Veronika grib mirt #7

“ - Savu uzstāšanos Nasredins bija nozīmējis uz pulksten diviem pēcpusdienā, un viss šķita izdevies lieliski: visas tūkstoš sēdvietas bija izpārdotas, bet aiz durvīm mīņājās vēl pāri par septiņiem simtiem cilvēku. Priekš viņiem bija sarūpēts televīzijas ekrāns.

Tieši pulksen divos ienāca Nasredina asistents un paziņoja, ka neparedzamu iemeslu dēļ lekcija aizkavēsies. Tūlīt pielēca kājās daži sasutušie, atprasīja naudu un devās prom. Tomēr gan zālē, gan ārpus tās vēl palika ļoti daudz cilvēku.

Pulksten četros pēcpusdienā sūfisma skolotājs joprojām nebija parādījies, un cilvēki, saņēmuši no kases atpakaļ naudu, pamazām sāka izklist. Darbadiena tuvojās beigām, un visi gribēja doties mājās. Pulksten sešos vakarā no tūkstoš septiņi simti klausītājiem bija atlikuši vairs tikai nepilns simts.

Šajā brīdī zālē ienāca Nasredins. Viņš izskatījās galīgi piedzēries un sāka lakstoties ap jaunu, skaistu meiteni, kas sēdēja pirmajā rindā.

Ļaudis bija satriekti, viņus pārņēma sašutums. Šis cilvēks lika viņiem gaidīt veselas sešas stundas un tagad uzvedas kā niekkalbis! Šur un tur atskanēja pa nosodošai frāzei, bet sūfisma skolotājs nelikās ne zinis. Viņš turpināja flirtēt, skaļā balsī jūsmodams, cik meitene seksīga, un aicinādams viņu doties ceļojumā uz Franciju.

“Tas nu gan is sludinātājs!” domāja Veronika. “Labi, ka es nekad neesmu ticējusi tādām muļķībām.”

- Veltījis dažus vārdus neapmierinātajiem, Nasredins mēģināja piecelties un smagi nogāzās uz grīdas. Vēl vairāki cilvēki vīlušies atstāja zāli, paziņodami, ka tas viss ir nožēlojams šarlatānisms un ka viņi par šo pazemojošo izrādi rakstīs presei.

Zālē palika deviņi cilvēki. Tiklīdz telpas bija pametusi pēdējā sanoknoto skatītāju grupiņa, Neserdins piecēlās, viņš bija skaidrāks par skaidru, viņs acis staroja, un ap viņu dvesmoja gudra un godājama cilvēka aura. “Tie, kas palika, ir tie, kas mani dzirdēs,” viņš teica. “Jūs esat izturējuši divus vissmagākos pārbaudījumus, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, - pacietību gaidīt īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā. Tāpēc es jūs mācīšu.”

“- Es iešu prom, negribu traucēt.

Mari noveda viņu maliņā.

-Vai tiešām tu neko neesi sapratusi? Pat pēc tam, kad nāve tev bija tik tuvu? Beidz vienreiz visu laiku domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzas! Bet, ja sūdzēties nepieteik drosmes, - tā ir viņa paša vaina!

-Todien, kad piegāju tev klāt, es darīju kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu uzdrošinājusies.

-Un tu ļāvi sevi iebaidīt ar traka cilvēka pasviestu jociņu. Kāpēc tu nespurojies pretī? Ko tu varēji zaudēt?

-Savu cieņu. Jo es prasījos tur, kur mani negaidīja.

-Kas ir cieņa? Tā ir vēlēšanās, lai visi tevi uzskata par labu cilvēku ar nevainojamu uzvedību, par tādu, kas mīl savu tuvāko. Kas nav vienaldzīgs pret dabu, skatās filmas par dzīvniekiem un vēro, kā tie cīnās par savu vietu zem saules. Starp citu, mēs no sirds priecājāmies par to pļauku.”

“ - Sūfisms ir dervišu garīgā mācība, viņu skolotāji netiecas izrādīt gudrību, bet viņu mācekļi dejo, griežas virpuļos un aizmirstas transā.

- un kāda tam jēga?

- Es īsti nezinu; bet mūsu grupa apņēmusies izpētīt visas aizliegtās pieredzes. Visu dzīvi valdība mani mācījusi, ka garīgie meklējumi cilvēku vienīgi attālina no īsto problēmu risināšanas. Un tagad pasaki: vai mēģinājumi saprast dzīvi nav tava īstā problēma?”

“Tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un īsa tā ir visiem. Lai gan daži, protams tic, ka pagātne ir tur, kur tie šo to uzkrājuši, un nākotne – kur tie uzkrās vēl vairāk.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #6

“Dīvaini, ka neviens agrāk nav nosaucis vitriolu par nāvējošu indi, lai gan ikviens cietušais pazītu tā garšu un raksturotu indes iedarbības gaitu kā rūgtuma plūsmu. Rūgtums – lielākās vai mazākās devās – sastopams cilvēku organismos, gluži tāpat kā mēs visi esam tuberkolozes baktēriju nēsātāji. Taču abas šīs slimības uzbrūk tikai tad, kad cilvēks ir novārdzināts; kas attiecas uz rūgtumu, tad tā parādīšanos veicina cilvēka bailes no tā sauktās īstenības.

Daži ļaudis, dedzīgi mēģinos uzbūvēt pasauli, kurā nespētu iespraukties nekādi ārēji draudi, ceļ pārspīlēti augstus aizsardzības vaļņus pret ārpasauli, pret svešiem cilvēkiem, jaunām vietām, atšķirīgām pieredzēm un savu iekšējo pasauli atstāj pavisam kailu. Tas arī ir laiks, kad rūgtums sāk savu ļauno, neatgriezenisko darbību.

Griba ir rūgtuma (vai vitriola, kā doktoram Igoram to labpatīkas saukt) galvenais mērķis. Cilvēki, kuriem uzbrukusi šī liga, pamazām zuadē jelkādas vēlmes, un jau pēc dažiem gadiem viņi nespēj pamest savu pasauli – pārāk daudz enerģijas iztērēts, ceļot augšā augstos vaļņus un cenšoties radīt īstenību, kas tiem būtu pa prātam.

Lai izvairītos no ārējiem draudiem, šie ļaudis ierobežo arī savu iekšējo izaugsmi. Viņi joprojām iet uz darbu, skatās televīziju, žēlojas par satiksmi un plāno bērnus, bet tas viss notiek automātiski, bez jebkādām dziļākām emocijām, jo - kā zināms – viss ir pakļauts stingrai kontrolei.

Turklāt saslimšana ar rūgtumu nomērdē un liedz izpausties jebkāda veida kaislībām – naidam, mīlestībai, izmisumam, aizrautībai, ziņkārei. Pēc kāda laika sarūgtinātajā cilvēkā nav palikusi neviena paša vēlēšanās. Viņš vairs nevēlas ne dzīvot,ne mirt, lūk, kur problēma. ”

“Cilvēks, kas ir hroniski slims ar rūgtumu, šo vainu pamana tikai reizi nedēļā, svētdienas pēcpusdienās. Palicis bez darba vai ierastās rutīnas, kas atvieglo slimības simptomus, viņš sajūt, ka kaut kas nogājis pavisam greizi, tik ļoti, ka šo nebeidzamo pēcpusdienu rāmums viņam liekas īsta elle, un pār viņu karājas nepārejoša aizkaitinājuma griezīgais zobens.

Taču jaunā darba nedēļa būs klāt, un sarūgtinātais acumirklī aizmirsīs visus simptomus, draudzīgi kopā ar citiem šķendēsies, ka viņam nekad nav bijis laika krietni atpūsties un ka nedēļas nogales paskrien nepiedodami ātri.”

“Veronika bija lieliski sapratusi, ko doktors Igors gribēja pateikt. Gluži tāpat viņa saprata, ka dzīvē viņai vienmēr bija gana mīlestības, sirsnības un aizstāvības, bet vienmēr pietrūcis kāda sīkuma, lai to visu pārvērstu svētībā: viņai vajadzēja atļauties būt mazliet trakai.

Vecāki, protams, būtu mīlējuši viņu jebkurā gadījumā, bet viņa baidījās – baidījās tos ievainot, atzīdamās savos sapņos. Šie sapņi dusēja dziļi viņas atmiņas dzīlēs un tikai reizumis atmodās kāda koncerta laikā vai klausoties brīnišķīgu skaņuplati. Un tieši šajos retajos atmodas brīžos sabrukuma sajūta bija tik spēcīga, ka viņa steigšus lika sapņiem atkal iemigt.

Veronika jau kopš agras bērnības zināja, ka viņas patiesais aicinājums ir – kļūt par pianisti!

Viņa to saprata jau pirmās klavierstundas laikā divpadsmit gadu vecumā. Arī skolotājs pamanīja viņas talantu un centās iedrošināt kļūt par profesionāli. Bet, kad viņa – pēc uzvaras kādā konkursā – atzinās mātei, ka labprāt visu mestu pie malas, lai tikai varētu spēlēt klavieres, māte, veltījusi meitai izjustu skatienu, teica:

- Mūsdienās ar klavieru spēlēšanu iztikai nenopelnīsi, mīļā”

“Patiesībā neviens no mums nedrīkstētu ļauties pieradumam, Eduard. Paskaties uz mani! Es jau atkal sāku priecāties par sauli, kalniem, par sadzīves problēmām – es pat sāku atzīt, ka mana tukšā dzīve ir mana, nevis kāda cita vaina. Es atkal gribu redzēt Ļubļanas galveno laukumu, izjust mīlestību un naidu, izmisumu un garlaicību, visus šos muļķīgos un vienkāršos sīkumus, kas veido ikdienas dzīvi, bet kas sagādā prieku tavai esībai. Ja kādu dienu es aiziešu no šejienes, noteikti atļaušos būt mazliet traka, jo tādi ir visi – un vistrakākie ir tie, kas nezina, ka viņi ir traki, un turpina klausīt tam, ko saka citi.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #5

“Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.”

“Indiāņi uzskata, ka slepkava pats ir vainīgs, nevis sabiedrība, nevis vecāki, nevis viņa senči. Vai japānis darīs sev galu tāpēc, ka viņa dēls lieto narkotikas vai ielās šauj uz cilvēkiem? Atbilde ir tā pati: nē! Tomēr mēs visi zinām, ka japānis var izdarīt pašnāvību uz līdzenas vietas. Reiz es lasīju, ka japānis izdarījis harikiri nenoliktu universitātes eksāmenu dēļ.”

“ - tātad mums ir rīta kafija, pusdienas un vakariņas. Mēs katru dienu ceļamies noteiktā laikā un reizi nedēļā atpūšamies. Ziemassvētki ir tāpēc, lai mēs varētu pasniegt cits citam dāvanas, Lieldienas – tāpēc, lai trīsdienas pavadītu pie ezera. Nez, ko kundze teiktu, ja viņas vīru pēksņi sagrābtu neprātīga kaisle un, paklausījis impulsam, viņš vēlētos mīlēties dzīvojamā istabā?

“Par ko īsti šis kungs runā? Es atnācu apraudzīt meitu!”

-Tas būtu bēdīgi, - viņa ļoti uzmanīgi teica, cerēdama, ka izvēlējusies īstos vārdus.

-Lieliski! - doktors Igors gluži vai palēcās. - Mīlas priekiem domāta guļamistaba. Mīlējoties citur, mēs rādītu sliktu piemēru un veicinātu anarhijas izplatīšanos.”

“Pēc nedēļas pārtraukuma bija parādījusies saule – bet viņa to jau paredzēja pagājušajā naktī, kamēr viņa spēlēja klavieres, to bija pastāstījis mēness.”

“Tikko viņa tā nodomāja, krūtīs iedūra asa sāpe un notirpa roka. Viss acu priekšā sagriezās: sirdslēkme!

Meiteni pārņēma kaut kas līdzīgs eiforijai, it kā nāve steigtos atbrīvot viņu no nāves bailēm. Viss! Beidzot viss bija galā! Jā, viņa vēl juta sāpes, bet kas bija piecas minūtes agonijas salīdzinājumā ar mūžīgu mieru? Tagad viņas vienīgais pienākums bija aizvērt acis: Veronika nevarēja ciest, ka filmās mirušie gulēja plaši ieplestiem redzokļiem.

Taču sirdslēkme izrādījās mazliet savādāka, nekā viņa bija iedomājusies; elpa kļuva smaga un apgrūtināta, un Veronika ar šausmām nodomāja, ka tūlīt piedzīvos to, no kā visvairāk baidījās: nosmakšanu. Viņa mira tā, it kā būtu aprakta dzīva vai piepeši iegremdēta pašā jūras dibenā.

Viņa paklupa, krita, sajuta spēcīgu triecienu sejā, tomēr visiem spēkiem turpināja cīnīties pēc elpas – taču gaiss viņā neiekļuva. Vissliktākais, ka arī nāve kavējās. Veronika pilnībā apzinājās, kas notiek, viņa joprojām atšķīra krāsas un formas, bet nespēja saklausīt, ko saka citi, - klaigas un vaimanas likās ļoti, ļoti tālas, it kā nāktu no citas pasaules. Bet citādi viss bija tikpat reāls kā agrāk, gluži vienkārši gaiss neiekļuva viņas plaušās, gaiss nepakļāvās viņas plaušu un muskuļu prasībām; viņa joprojām nebija zaudējusi samaņu.

Veronika juta, ka viņu pagriež uz sāniem, bet viņa bija zaudējusi kontroli pār acu kustībām – viss viņas priekšā ņirbēja, acis sūtīja smadzenēm simtiem dažādu attēlu, un smakšanas sajūta mijās ar pilnīgu vizuālu jucekli.

Vēl pēc brīža arī šie tēli izgaisa kaut kur tālē, un, kad agonija bija sasniegusi savu augstāko punktu, viņas plaušās beidzot ielauzās gaiss – ar tik stindzinošu troksni, ka ikviens zālē no bailēm sastinga.”

“Mēs joprojām precīzi nezinām, kas notiek vājprāta pasaulē; šajā nozarē viss ir jauns, trīs mēnešu laikā iepriekšējās metodes jau ir novecojušas. Šizofrēniķis ir cilvēks, kuram jau piemīt dabiska tendence atsvešināties no šīs pasaules, līdz kādu dienu – nopietnu vai nejaušu apstākļu ietekmē, to nosaka katrs konkrētais gadījums – viņš nolemj radīt pats savu īstenību. Viņš var sasniegt pilnīgu atsvešinātības stāvokli – mēs to saucam par katatoniju -, bet var arī atlabt un atsākt strādāt, dzīvot, tā sakot, gandrīz pilnvērtīgu dzīvi. Viss atkarīgs no viena nosacījuma: no apkārtējās vides.

- Radīt pašam savu īstenību, - Veronika atkārtoja. - Bet kas ir īstenība?

- Tas, par ko vairākums domā: tā tam jābūt. Un šī īstenība, iespējams, nebūt nav pati labākā vai loģiskākā, bet tā atbilst kolektīva vēlmēm. Vai redzi, kas man apsiets ap kaklu?

- Jūs domājat kaklasaiti?

- Pareizi. Tava atbilde ir loģiska, atbilstoša pilnīgi normāla cilvēka domu gaitai: kaklasaite! Turpretim vājprātīgais sacītu, ka man ap kaklu ir smieklīgs, nekam nederīgs krāsainas drēves gabals, nez kādēļ sasiets apbrīnojami sarežģīti, un ka tas galu galā traucē galvas kustināšanu un apgrūtina gaisa nokļūšanu plaušās. Ventilatora tuvumā man jābūt ļoti uzmanīgam, jo šis drēbes gabals var mani nožņaugt.

Ja vājprātīgais man jautātu, kādam nolūkam kaklasaite domāta, es neko prātīgu nevarētu atbildēt. Tā vairs nav pat dekoratīva, mūsdienās kaklasaite simbolizē verdzību, varu, savrupību. Vienīgais labums no kaklasaites ir atvieglojuma sajūta, kas rodas, līdzko esi to noņēmis un iemetis kaktā: mēs jūtamies brīvi, tikai nav zināms, no kā.

Taču vai šī atvieglojuma sajūta attaisno kaklasaites eksistenci? Nē. Un tomēr, ja jautāšu trakajam un normālajam: tas tas ir? = veselais cilvēks vienalga atbildēs: kaklasaite. Un nav svarīgi, kurš atbild precīzāk, - svarīgi, kuram ir taisnība.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #4

“Kāpēc daži cilvēki tik ļoti cenšas pretoties dzīves dabiskajai kārtībai – cīnīties par izdzīvošanu vienalga kādos apstākļos?

 -Tieši tāpēs jau es raudāju, - Veronika atbildēja. - Kad es iedzēru miegazāles, gribēju nogalināt kādu, ko ienīdu. Es neko nezināju par citām Veronikām, kas dzīvo manī, par tām Veronikām, kuras es varētu mīlēt.

-Kas liek cilvēkam ienīst pašam sevi?

-Varbūt gļēvulība. Vai arī mūžīgas bailes būt nepareizai, bailes, ka nespēsi izdarīt to, ko citi no tevis gaida. Vēl pirms dažām minūtēm es biju laimīga, biju aizmirsusi par drīzo nāvi, bet piepeši atcerējos, kur esmu un kas ar mani notiek, - un pārbijos.”

“Viņa prata pieveikt sīkus trūkumus, bet neizbēgami cieta sakāvi, kad nācās saskarties ar kaut ko nozīmīgu un fundamentālu. Brīžos, kad izmisīgi alka pēc kompānijas, Veronika braši izlikās par neatkarīgu sievieti. Kur vien viņs parādījās, visi tūlīt pievērsa tai skatienu, bet naktis viņa gandrīz vienmēr pavadīja viena, klosterī lūrēdama televizorām pat nepievēršot uzmanību programmai. Draugu priekšā viņa centās izlikties par sievieti, kuru ir vērts apskaust, un lielāko daļu enerģijas iztērēja, uzturot atbilstošā līmenī tēlu, ko pati bija radījusi.

Tieši tāpēc viņai vienmēr pietrūka spēka būt pašai – cilvēkam, kas, tāpat kā jebkurš, nespēj būt laimīgs bez citiem. Taču šie citi bija tik sarežģītas būtnes! Viņu rīcība nebija paredzama, viņi cēla ap sevi aizsardzības viļņus, viņi uzvedās gluži kā viņa, censdamās izlikties vienaldzīgi pret visu pasauli. Tikko kāds pēkšņi kļuva atklātāks, no viņa tūdaļ novērsās vai lika tam ciest, uzspiežot zemākas kārtas vai “antiņa” zīmogu.”

“Viņa ārstējās psihiatriskajā slimnīcā un drīkstēja ļauties tām sajūtām, kuras cilvēki parasti slēpa no sevis. Jo mēs visi esam audzināti tikai mīlēt, pieņemt, mēģināt atrast izeju, izvairīties no sarežģījumiem. Veronika ienīda visu, bet galvenokārt viņa ienīda savu agrāko dzīvesveidu – tas bija liedzis atklāt simtiem citu Veroniku, kas mitinājās viņā un bija interesantas, trakas, ziņkārīgas, drošsirdīgas un bezkaunīgas.”

“Pēc brīža viņā atgriezās dziļš miers, un Veronika atkal paskatījās zvaigžņotajās debesīs, kur joprojām spīdēja viņas iemīļotais jauna mēness sirpis, pieliedams atpūtas zāli ar maigu gaismu. Atkal viņu pārņēma sajūta, ka bezgalība un mūžība staigā roku rokā, un vajadzēja uzlūkot tikai vienu no tiem – piemēram, Visumu bez gala un malas -, lai tūlīt nomanītu otra klātbūtni – laiku, kas nekad nebeidzas, kas nekad nepaiet, kas vienmēr paliek tagadnē, kur nobēdzināti visi dzīves noslēpumi. Ceļā no palātas uz zāli viņā bija kūsājis naids, tik spēcīgs un blīvs, ka tagad viņas sirdī nebija atlicis ne kripatiņas ļaunuma. Beidzot gadu gados dvēselē uzkrātās negatīvās emocijas bija izkļuvušas virspusē. Viņa tās bija izbaudījusi līdz mielēm, un tagad tās vairs nebija vajadzīgas – lai iet, lai atstāj viņu!”

“Veronika sēdēja klusumā, baudīdama tagadnes mirkli un ļaudama mīlestībai aizņemt tukšo vietu, ko bija atstājis naids. Nojautusi, ka īstais brīdis ir klāt, viņa paskatījās uz mēnesi un nospēlēja par godu tam sonāti. Viņai šķita, ka mēness klausās un jūtas lepns un ka zvaigznes ir mazliet greizsirdīgas par to. Pēc tam viņa spēlēja īpašu mūziku zvaigznēm, dārzam un kalniem, kurus gan tumsā nevarēja redzēt, bet viņa zināja, ka tie tur ir.”

“Viņš arī bija dabūjis īpašnieku atļauju kādas slimnieku grupiņas, kas sevi dēvēja par Brālību, palikšanai dzienīcā. Slimnīcas akcionāri pieļāva – ievērojiet šo vārdu pieļāva, nevis veicināja! - pacientu ilgāku uzturēšanos slimnīcā, nekā tas bija nepieciešams. Savu rīcību viņi pamatoja ar humāniem apsvērumiem par to, ka nesen atlabušajiem jādod iespēja pašiem izlemt, kad būtu īstais brīdis atgriezties pasaulē, un, lūk, nodibinājās itin prāva cilvēku grupiņs, kas palika Viletē kā īpašā viesnīcā vai klubā, kur pulcējas vienādu uzskatu pārstāvji. Tādā veidā doktors Igors panāca, ka trakie un veselie uzturas vienā noslēgtā vidē, kas pēdējiem ļāva labvēlīgi ietekmēt pirmos. Lai novērstu deģenerācijas iespēju, proti, lai trakie negatīvi neietekmētu veselos, ikvienam Brālības loceklim bija noteikts vismaz vienreiz dienā atstāt dziednīcu.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #3

“Vīziju un pieredzējumu apraksti mainījās, tomēr dažas detaļas vienmēr atkārtojās: savāds, kaitinošs troksnis, kas izceļas pirms gara atdalīšanās no ķermeņa, tam sekojošais šoks, trauja apziņas zaudēšana un pēcāk – miers un sajūsma, planējot gaisā, kamēr ar ķermeni vairs saista tikai sudraba pavediens, bezgalīgi izteipjamais pavediens, un – kā vēsta leģendas (grāmatās, protams) -, ja tam gadās pārtrūkt, cilvēks mirst.

Taču Zedkas pieredze liecināja, ka viņa var doties, cik tālu vien grib, - sudraba pavediens nekad nepārtrūka. Bet kopumā grāmatas bija ļoti noderīgas un iemācīja gūt no astrālajiem ceļojumiem arvien vairāk un vairāk. Piemēram, viņa uzzināja, ka ceļošanai telpā no vienas vietas uz citu vajadzēja koncentrēties un projicēt sevi telpā, precīzi iztēlojoties vietu, kurā gribējās nokļūt. Tas bija pavisam savādāk nekā ceļošana lidmašīnā, kas vienā vietā paceļas gaisā, nolido vajadzīgo attālumu un piezemējas citā vietā, - astrālie ceļojumi notika it kā caur mistiskiem tuneļiem. Tu iztēlojies sevi kādā noteiktā vietā un neticamā ātrumā ieej atbilstošā tunelī, kas acumirklī aizved tevi uz izvēlēto vietu.

Ar grāmatu palīdzību viņa atbrīvojās arī no bailēm, ko izraisīja telpā klīstošie radījumi. Šodien palātā gan neviena nebija, bet pirmajā reizē, kad viņa atstāja savu ķermeni, visapkārt stāvēja ļaudis un uzjautrinājās par viņas pārsteigumu.

Pirmajā brīdī viņa uzskatīja, ka tie ir mirušie, vājprātīgo nama spoki. Vēlāk, izvērtējot gan savu pieredzi, gan grāmatās lasīto, viņa saprata, ka starp dažiem patiešām bez ķermeņa palikušiem un apkārt klīstošiem gariem ap viņu staigā tik pat dzīvi cilvēki kā viņa pati un kā arī tie bija attīstījuši ķermeņa pamešanas tehniku vai arī vēl neaptvēra, kas ar viņiem notika, kamēr tie citā pasaules malā gulēja ciešā miegā un viņu gari brīvi klaiņoja apkārt.”

“Viņa pati ne reizi vien bija novērojusi, ka nesen hospitalizēti cilvēki piedzīvo strauju veselības uzlabošanos, jo viņiem vairs nevajag slēpt savus simptomus, un “ģimeniskā” vide palīdz sadzīvot ar neirozēm un psihozēm.”

“Zedka saprata, ka, izturoties prātīgi, viņa varētu darīt visu to pašu arī ārpus Viletes sienām, protams, tiekot galā ar ikdienas grūtumiem. Viņai tikai vajadzēja – kā kāds bija sacījis – noturēt vājprātu rāmjos. Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.”

“Ārsti apgalvoja, ka nesen atklātā viela, serotonīns, ir viena no organisma sastāvdaļām, kas nosaka cilvēka pašsajūtu. Serotīna trūkums organismā ietekmē cilvēka spēju koncentrēties darbam, gulēt, ēst un baudīt dzīves skaistos mirkļus. Ja šīs vielas organismā nebija vispār, cilvēks pārdzīvoja izmisumu, pesimismu, viņš jutās nevienam nevajadzīgs, pārmēru noguris, tramīgs, nespējīgs pieņemt lēmumu un galu galā ieslīga pastāvīgās skumjās, kas varēja novest līdz pilnīgai apātijai vai pašnāvībai.”

“Tagad, pēc neskaitāmiem astrālajiem ceļojumiem, kuru laikā viņa bija sastapusies ar ļoti augsti attīstītām būtnēm, Zedka zināja, ka visi šie satraukumi ir vienas vienīgas blēņas. Savu Neaizsniedzamo mīlestību viņa bija izmantojusi kā aizbildinājumu mēģinājumam pārraut saites ar līdzšinējo dzīvi, kas ne tuvu nelīdzinājās tai, kādu vēlējās dzīvot.”

“Vājprāts – tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu visu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu.

- Mēs visi kaut ko tādu kādreiz esam izjutuši.

- Un mēs visi – tā vai citādi – esam traki.”

“Lūkojoties debesīs, viņu pārņēma neaprakstāmi patīkama sajūta, it kā Visuma bezgalīgie plašumi norādītu arī uz viņas pašas personības mūžību.”

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #2

“ - Es jums pastāstīšu pasaku, - Zedka sacīja. - kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.

Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene – tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodas virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja.

Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos.

Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja sacīdama:

 -iesim arī mēs iedzert no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.

Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk?

Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citādāka nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.”

(Par trakonamu) “Redzi, mums te ir kāda grupa. Tie ir vīrieši un sievietes, kas jau sen varētu doties projām, atgriezties mājās, bet viņi to negrib. Iemesli tam ir vairāki: Vilete nav tik slikta vieta, kā ļaudis runā, lai gan, protams, te nav pieczvaigžņu viesnīca. Bet te, šajās sienās, katrs var runāt to, ko domā, darīt to, ko vēlas, un nebaidīties, ka viņu par to izsmies, - galu galā te ir psihiatriskā slimnīca. Tāpēc, ierodoties valdības inspektoriem, šie vīri un sievas uzvedas kā bīstami maniaki, jo liela daļa šeit dzīvo uz valsts rēķina. Ārsti to zina, bet acīmredzot pastāv kāda norāde no īpašnieku puses, kas šādu situāciju pieļauj, - slimnīcā allaž brīvu vietu ir vairāk nekā pacientu.”

“Trakie” vienmēr uzticas pirmajam iespaidam.

“Cilvēki šeit nekautrējas atzīties, ka ir traki. Cilvēki šeit nepārtrauca darīt to, kas tiem sagādā prieku, lai izpatiktu kādam citam.”

“Sasniegusi visu, ko bija vēlējusies, viņa secināja, ka dzīvei vairs nav nekādas jēgas un visas dienas kļuvušas līdzīgas kā ūdenslāses. Tieši tad viņa izlēma nomirt.” (Vienmēr ir jābūt kaut kam pēc kā mums jāturpina tiekties. Vienmēr ir jāuzstāda jauni mērķi un jāturpina doties pareizajā virzienā).

“Pēc saķeršanās ar Brālību viņa dažkārt mēdza iedomāties: “Ja man būtu izvēle, ja es savulaik būtu sapratusi, ka manas dienas ir vienādas tāpēc, ka es pati to vēlējos, varbūt...”

Taču atbilde vienmēr bija tā pati: “Nekādu varbūt nav, jo nav nekādas izvēles.” Un miers dvēselē atgriezās, jo viss jau bija izlemts.” (Neaizmālē to, ko tu apzinies ar aizbildinājumiem. Tici cerībai un tam, ka viss ir atkarīgs no tevis paša).

“No turienes, kur atradās Zedka, viņa labi redzēja palātu un tukšās gultas – tukša nebija tikai viena, tā, uz kuras gulēja viņas piesprādzētais ķermenis un kurai līdzās stāvēja meitene šausmās ieplestām acīm. Meitene nezināja, ka gultā guļošajam cilvēkam ķermeņa bioloģiskās funkcijas darbojas lieliski, bet viņa dvēsele planē gaisā, gandrīz vai pieskardamās griestiem un izbaudīdama dziļu mieru.”

 

Paulu Koelju - Veronika grib mirt #1

“Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien.” (Atceries to. No katras situācijas mēs varam mācīties ko vērtīgu).

“Dzīvot – tas nozīmē gaidīt izdevīgu brīdi, lai rīkotos.” (Atceries, ka šajā brīdī patiešām ir jārīkojas. Visu dzīvi gaidīt būtu muļķīgi, kādreiz ir arī jārīkojas).

“Pavisam nesen, apmēram pirms mēneša, viņai šķita, ka no prieka zem kājām pazūd zeme – kāds svešinieks parkā viņai tāpat vien bija pasniedzis ziedu.” (dariet labu cilvēkiem. Dažkārt mazs sīkumiņš nozīmē tik daudz).

“Un ja nu Dievs ir? Jau tūkstošiem gadu cilvēve pašnāvību bija pasludinājusi par tabu, un pašnāvnieks bija kauna traips jebkurai pasaules reliģijai: cilvēkam jācīnās par izdzīvošanu, nevis jānolaiž rokas. Cilvēku rasei jāvairojas. Sabiedrībai vajadzīgas darbarokas. Precētam pārim jārod pamatojums turpmākai kopdzīvei arī tad, kad mīlestība izdzisusi, un valsts nevar pastāvēt bez kareivjiem, politiķiem un māksliniekiem.”

“Kādu dienu, nogurusi no mātes nepārtrauktajiem atgādinājumiem un cenzdamās viņai izpatikt, es apprecēšos ar vīrieti, kuru būsu piespiedusi sev mīlēt.” (Tu pats dzīvo savu dzīvi, ne kāds cits. Lēmumi ir jāpieņem prātīgi, tomēr nav pareizi pildīt citu cilvēku vēlmes attiecībā uz savu dzīvi. Tev ir jāvēlas tas, ko tu dari).

“Cilvēki mūs uzskatīs par laimīgu pāri, un neviens nenojautīs, kāda vientulība, rūgtums un samierināšanās slēpjas zem ārējās laimības maskas.” (Daudzi slēpj savas patiesās raizes. Pamēģini ieskatīties apkārtējos vērīgāk, varbūt tieši tu spēj palīdzēt).

“Agrākajā dzīvē Veronika bija ievērojusi, ka daudzi viņai pazīstami cilvēki runāja par citu nelaimēm tā, it kā vēlētos kaut ko vērst par labu. Īstenībā citu cilvēku ciešanas tiem sagādāja dīvainu prieku, ļaujot it kā labāk apzināties savu laimi un likteņa labvēlību.” (Diemžēl ir šādi cilvēki – un ne mazums. Izvairies būt viens no tiem).

“Ko nozīmēja būt trakai? Viņai nebija ne jausmas – cilvēki šo vārdu mēdza lietot absolūti patvaļīgi: piemēram, mēdza taču sacīt, ka daži sportisti ir pilnīgi traki, gribēdami pārspēt rekordus. Vai arī traki bija mākslinieki, jo viņi dzīvoja gauži neparastu un nedrošu dzīvi, nevis tādu kā normāli cilvēki. No otras puses, Veronika bieži bija redzējusi plāni ģērbtus ļautiņus, kas aukstās ziemas dienās klīda pa Ļubļanu, sludinādami pasaules galu un lielveikalos ar lupatām un pakām līdz malām piekraudami iepirkšanās ratiņus.”

“Un tajā pašā laikā vajadzētu atcerēties Einšteinu, kas apgalvoja, ka nav ne laika, ne telpas, bet gan abu vienība. Vai Kolumbu, kas uzstāja, ka viņpus okeāna atrodas kontinents, nevis elles bedre. Vai Edmundu Hileriju, kas bija pārliecināts, ka cilvēks spēj uzkāpt Everestā. Vai Bītlus, kas radīja pilnīgi jaunu mūziku un ģērbās kā cilvēki no cita laikmeta. Visi šie cilvēki – un vēl daudzi citi – arī dzīvoja savā atšķirīgā pasaulē.” (Ko tu saproti ar vārdu traks?)