...drīzumā. Varu tikai piebilst - "Dievišķā komēdijā" ir trīs daļa: "Elle", "Šķīstītava" un "Paradīze". Katrai daļai veltītas ap 150lpp. Pašreiz lasu "Šķīstītavu".
Elle; 1 - 10 dziedājums.
"Cik baigi biezoknī šai neiemītā,
Kur mežonīgi zari virsū mācās!
Vēl tagad dreb man jūta, bailēs dzītā.
Kā melna nāve apkārt šausmas šļācās;"
/9lpp, 4-8r/
"Bet, ceļu sākot, pēkšņi pretī šāvās
man pantera ar lāsumotu spalvu.
Tā apstājās uz kalnu takas stāvās,
es biju gūstā, netiku vairs laukā,
no manis viņas skatiens neatrāvās."
/10.lpp, 32-36r - saldkaisle/
"Bet, kad es pēkšņi lauvu ieraudzīju,
es sirdi jutu šausmu stindzinātu.
Tas pretī nāca man - kā stabs es biju,
tas galvu slēja mežonīgā badā,
pat gaiss bij baiļu pilns, ko elpā riju."
/10.lpp, 44-48r - lepnība/
"Un vilcene, ko kāres apkārt vadā,
tās kārno miesu ēd, gail acu alā.
Posts ļaudīm, kur šis nezvērs pāri bradā!
Es drebēju kā bāra lapa salā,
man prāti bija stingstot sarukuši,
vairs necerēju uzkāpt kalna galā."
/10.lpp, 49-54r - alkatība/
"Ir griba augstāka man vēlējusi,
lai tevi vadu es, līdz tava taka
caur vietu mūžīgo būs izgājusi,
kur pavērsies tev izmisuma aka;
tu redzēsi, kā senie gari gaidot
sev otru nāvi, zemi asarām slaka,
un arī tos, ko šķīstās liesmās reizot,
Dievs cer, ka viņi iespēs iztaisnoties
un beidzot svētlaimībā ieies smaidot.
Bet ja tev tālāk labpatiksies doties,
nāks dvēsele, par mani cienīgāka,
tai tevi atstāšu es atvadoties."
/12lpp, 112-123r/
"Caur mums tu sāpju citadelē ienāc
caur mums tu ieej mūžīgajās mokās
starp pazudušajiem šais šausmu sienās
tā vara bija dievišķīgās rokās
kas radīja mūs pirmās mīlas plaukā
un taisnā bardzībā pret tiem kas lokās
mēz mūžam stāvam kā klintis aukā
pirms jūs šeit esat ienākuši iekšā
jums katru cerību būs atstāt laukā
/18.lpp, 1-9r - elles vārti/"
"Tad meistars jautāja: "Tu neizšķīri,
kas tie par gariem, kas šeit klist mūzdien?
Tad zini: viņi ir no grēkiem tīri.
Bet nepietiek ar žēlastību vien:
ir viņi aizgājuši nekristīti,
bez ticibas, kas tos pie Dieva sien;
ja Kristus vārdi tumsā bij tiem tīti,
tādēļ ka tie pirms Viņa piedzimuši,
tie netiek dziļā pazušanā dzīti.
Tie nav, kā nākas, Dievu pielūguši;
tiem cita grēka nav, tik viena vaira,
ka tie bez cerības bij dzīvojuši."
/23lpp, 31-39r + 24lpp, 40-42r/
"Un, straumei dvēseles pie klintīm kļaujot,
tās valstījās tur, skaļi gaudodamas
un Dievu zaimojot, un lāstus spļaujot.
To mokas tiešām šķita neciešamas,
tās tika sodītas par miesaskāri,
kam ļāvušās tās bija dzīvodamas."
/28.lpp, 34-39r + 29.lpp, 40r/
"Es vaicāju: "Teic, meistar, kas šai barā
tie ļaudis ir, ko apņem melnā aura?"
"Tie bijuši ir lieli savā garā,"
viņš atteica, bet sirds tiem bija šaura."
/29.lpp, 49-52r/
svētdiena, 2011. gada 27. februāris
Par Dantes dievišķo komēdiju
Sākotnēji nosaukums “komēdija” jo tumšie notikumi darba noslēgumā kļūst par gaišiem. Bet tā kā laika biedriem šī komēdija neizsakāmi patīk, tad tai tiek dots epitets “dievišķā”. Darbība norit caur trīs telpām - “Ellei”, “Šķīstītavai” un ”Paradīzei”. Poēma rakstīta pirmajā personā. Šo personu caur “Elli” ved romiešu dzejnieks Vergīlijs, bet caur paradīzi – Beatriče. Daiļdarbā vērojami četri līmeņi – vēsturiskais, morālais, burtiskais un mistiskais. Katru no šīm daļām veido 33 dziedājumi un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu - ,,zvaigznes”. Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis: ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā), ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas), PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas). Visu Dantes poēmu caurvij alegorijas: tumšais mežs – cilvēka zemes dzīve, kas pilna grēcīgu maldu, trīs grēki – netikumi, kas cilvēku dzen postā, - lauva (lepnība), vilkumāte (alkatība), pantera (juteklība). Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi. Par katru grēku cilvēki Dantes ellē saņem sodu, kas attēlo grēcinieku dvēseles stāvokli.
“Elle” - 9 elles loki
7. Vardarbība – Verdošu asiņu upe, kurā iegremdēti tirāni un slepkavas. Šos “cilvēkus” vajā suņi. Pašnāvnieki pārvērsti par ērkšķainiem krūmiem un kokiem. Šeit atrodas arī tie, kuri neciena dievu un dabu, zaimotāji. Sadomīti (homoseksuāļi) staigā tuksnesī ar degošām smiltīm un liesmojošām sniegpārslām, kas krīt no gaisa. Zaimotāji guļ zemē, Sadomīti klaiņo grupās. Loku apsargā mīnotaurs.
8. Desmit akmens grāvji jeb “kabatas”
“Šķīstītava” - 7 nāves grēki
Te uzturas tie grēcinieki, kas nav nolemti mūžīgām mokām un var vēl attīrīties no izdarītajiem grēkiem. Šķīstīšanos simbolizē 7 burti ,,P” (lat. val. pecatum – grēks), ko eņģelis ar zobenu uzvelk dzejniekam uz pieres, un tas apzīmē 7 nāves grēkus. Dantem, ejot pa šķīstītavas lokiem, šie burti tiek pa vienam nodzēsti. Sodi šeit ir tikpat simboliski kā ellē.
Danti Vergīlijs atstāj, uzkāpis ar to kopā pa šķīstīšanas kalna pakāpieniem līdz zemes paradīzei, kur Vergīliju nomaina Beatriče, vadot to debesu paradīzē. (Mīlestības kauss pārvar ķermeņa smagumu).
“Elle” - 9 elles loki
- Limbo - telpa, kur ir pagāni un nekristītie, islama filozofi, antīkie klasiķi. Tur atrodas zaļas pļavas un pils. Aiz pirmā loka atrodas Mīnojs, kurš tiesā dvēseles.
- Kaisle - vieta, kur atrodas tie, kuri ļaujas kaislei, piemēram, Kleopatra un Tristāns. Telpā mūzīgs vējs un vētra.
- Rijība – gan pārmērīga ēšana, gan jebkura cita atkarības forma. Telpā mūzīgs lietus un krusa – slapdraņķis. Loku sargā cerbers.
- Skopums un izšķērdība – skopie veļ smagus akmeņus pretī izšķērdīgajiem un otrādi. Vergīlijs šajā lokā stāsta par veiksmi.
- Niknums un apātija – Stiksas ūdeņi, purvs. Apātiskie guļ, niknie kaujas.
(1. - 5. loks ir pasīvie grēki.)
6. Ķecerība – degoši kapi, kur mūžīgās liesmās deg ķeceri un epikūrieši. Visi tie, kas ticēja, ka dvēsele pēc nāves mirst un ka dzīve pēc nāves neeksistē.7. Vardarbība – Verdošu asiņu upe, kurā iegremdēti tirāni un slepkavas. Šos “cilvēkus” vajā suņi. Pašnāvnieki pārvērsti par ērkšķainiem krūmiem un kokiem. Šeit atrodas arī tie, kuri neciena dievu un dabu, zaimotāji. Sadomīti (homoseksuāļi) staigā tuksnesī ar degošām smiltīm un liesmojošām sniegpārslām, kas krīt no gaisa. Zaimotāji guļ zemē, Sadomīti klaiņo grupās. Loku apsargā mīnotaurs.
8. Desmit akmens grāvji jeb “kabatas”
- savedēji. Tos uzrauga dēmoni.
- glaimotāji un lišķi. Iegremdēti ekskrementos.
- tie, kas krāpuši baznīcā – priesteri, mūki u.c., tiem liesmas dedzina pēdas.
- astrologi, melīgie pareģi, burvji. Tiem galvas apgrieztas otrādi, tādēļ tie iet pretējā virzienā.
- pērkami politiķi – verdošs darvas ezers.
- liekuļi – galvā smagas, apzeltītas svina cepures, nospiež prātu.
- zagļi – cieš no čūsku kodumiem.
- cilvēki, kas devuši viltus padomus (Odisejs par Trojas zirgu), kas lietoja savu pozīciju, lai pārliecinātu citus noticēt meliem. Tie mūžīgi deg.
- šķeltnieki - to ķermeņi sašķelti tāpat kā tie sķēluši citus. (Muhameds – par to, nošķēlis kristietismu no islāma).
- alķīmiķi, naudas viltotāji, krāpnieki. Metaforiski slimīgi cilvēki sabiedrībā – šeit cieš no dažādām slimībām.
- Kains un cilvēki, kas nodeva savu ģimeni.
- Trojas Antenoss un tie, kas nodevuši savu pilsētu, valsti, partiju.
- Ptolemajs (Abuba dēls) un tie, kas uzaicina viesus ciemos un tos nogalina..
- Tie, kas nodod augstākstāvošus kungus, tie pilnībā iesaldēti ledū.
(6. - 9. loks ir aktīvais grēks)
Elles centrā par galveno nodevību (nodevību pret Dievu) atrodas Sātans jeb Lucifers. Tam ir trīs mutes (inversija par dieva trīsvienību). 1) Jūda Iskariots, 2) Bruts, 3) Kasijs (lielākie nodevēji). “Šķīstītava” - 7 nāves grēki
Te uzturas tie grēcinieki, kas nav nolemti mūžīgām mokām un var vēl attīrīties no izdarītajiem grēkiem. Šķīstīšanos simbolizē 7 burti ,,P” (lat. val. pecatum – grēks), ko eņģelis ar zobenu uzvelk dzejniekam uz pieres, un tas apzīmē 7 nāves grēkus. Dantem, ejot pa šķīstītavas lokiem, šie burti tiek pa vienam nodzēsti. Sodi šeit ir tikpat simboliski kā ellē.
Danti Vergīlijs atstāj, uzkāpis ar to kopā pa šķīstīšanas kalna pakāpieniem līdz zemes paradīzei, kur Vergīliju nomaina Beatriče, vadot to debesu paradīzē. (Mīlestības kauss pārvar ķermeņa smagumu).
- Lepnums. (Milzīga nasta)
- Skaudība. (Rupja auguma apģērbs, ar stiepli aizšūtas acis)
- Dusmas. (?)
- Slinkums. (Nemitīga skriešana)
- Skopums. (Asaras)
- Rijība. (Kārdināšana)
- Miesaskāre. (Liesmas)
- Mēness
- Merkūrijs
- Venēra
- Saule
- Marss
- Jupiters
- Saturns
- Zvaigznes: ticība, cerība, mīlestības
- Nav ne laika, ne telpas: enģeļi
- ........................... (kaut kas, ko neviens nevar aprakstīt)
- apdomību
- taisnīgumu
- mērenību
- drosmi
Lukiāns "Dievu, mirušo un hetēru sarunas" - citāti.
Dievu sarunas.
Hermejs un Harons.
"...
Hermejs: Tā arī notiks Haron. Bet vai redzi šo te pūli, Haron, visus tos cilvēkus, kas vago jūru, karo, tiesājas, apstrādā zemi, nodarbojas ar augļošanu, uzbago?
Harons: Redzu juceklīgi raibu drūzmu, nemierpilnu rosību un cilvēku pilsētas, kas man atgādina bišu stropus, kur ikvienam ir savs dzelonis, ar kuru dzeļ savu kaimiņu. Daži rīkojas kā lapsenes - uzklūp vājākajiem un aplaupa tos. Bet kas tur vēl par spietu, kas, tikko saredzams, laidelējas ap šiem?
Hermejs: Tās ir Cerības, Haron, Bailes un Neprāts. Bauda un Mantrausība, Dusmas un Naids un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Neprāts apmeties cilvēku vidū un, lai Zevs mans liecinieks, pieder pie pilsoņu kopienas tāpat arī Naids, Dusmas, Greizsirdiba, Tumsonība, Trūkums un Mantrausība. Turpretī Bailes un Cerības laižas pa gaisu. Bailes, pēkšņi uzklupdamas cilvēkiem, pārbiedē tos un dažkārt pat atņem pēdējas drosmes atliekas. Bet Cerības, kas lidinās virs cilvēku galvām, paceļas gaisā, tiklīdz kāds grib tās satvert, un traucas projām, un cilvēki paliek stāvam ar vaļēju muti, tāpat kā Tantals, kuru pazemē redzi tvīkstam pēc ūdens.
Ja ielūkosimies uzmanīgāk, augšā ieraudzīsi arī Moiras, kas ikvienam mirstīgajam piešķir vārpstiņu, pie kuras tas saistīts ar tievu pavedienu. Raugi, šie pavedieni nolaižas no vārpstiņām kā tīmekļi uz visiem cilvēkiem."
"Hermejs: ... Tātad redzi - visi karājas mata galā. Paskaties, tas tur uzrauts augstu gaisā, taču jau drīz ar lielu troksni nogāzīsies zemē, jo pavediens, nespēdams noturēt šādu smagumu, katrā ziņā pārtrūks. Bet otrs, kas tikai nedaudz pacelts virs zemes, kritīs lejā tik klusu, ka pat viņa tuvākie kaimiņi to tik tikko sadzirdēs."
"Hermejs: Jā, Hāron, trūkst vārdu, lai izstāstītu, cik tas viss ir smieklīgi, īpaši kad vērojam, kā cilvēki nopūlas un lien vai no ādas laukā, un taisni tad, kad šie lolo lielas cerības, viņus pēkšņi aizrauj projām mūsu labā draudzene Nāve. Vēstnešu un kalpu tai milzum daudz, kā redzi: drebuļi un drudzis, dilonis un plaušu karsonis, zobeni, laupītāji un inde, tiesneši un tirāni. Kamēr cilvēkam klājas labi, viņš par to visu necik nedomā, bet, līdzko piedzīvo neveiksmi, ņemas vaimanāt un gausties. Ja cilvēki jau no paša sākuma apjēgtu, ka ir mirstīgi, un, pakavējušies šai dzīvē tikai īsu brīdi, aizietu no tās, it kā mozdamies no sapņa un pamezdami visu savu mantību uz zemes, tad viņi dzīvotu saprātīgāk un nomirtu mierīgāk. Taču tagad, viņi cer, ka tas, kas viņiem pieder pašlaik, ir mūžīgs, un, kad pienāk Nāves kalps, lai iekaltu šos drudža vai diloņa važās un vestu projām, ir sašutuši par to, ka viņus grib aizvest, jo nekad nav iedomājušies, ka varētu visu zaudēt."
"Hārons: ..Man gribas tev pateikt, Hermej, ko man atgādina cilvēki un viņu dzīve. Droši vien kādreiz esi redzējis burbuļus, kas rodas ūdenī lejpus avota krituma. Es runāju par tiem burbuļiem, no kuriem ceļas putas. Vieni būdami pavisam maziņi, uzreiz plīst un izzūd. Daži noturas ilgāk, un, saplūstot ar citiem, tuvējiem, pārmērīgi uzpūšas līdz milzīgam burbulim, bet arī tas katrā ziņā agrāk vai vēlāk plīst, jo tā tam jābūt. Tāda ir arī cilvēku dzīve. Viņi visi ir piepūsti ar gaisu - viens mazāk, cits - vairāk. Dažiem gaisa pietiek īsam laikam, bet citi jau iznīkst rašanās mirklī, taču jāplīst ir itin visiem."
Mirušo sarunas.
11. Kratēts un Diogens
"...
Diogens: Tā šiem vajadzēja! Mēs abi, kad vēl bijām dzīvi, gan nekā tamlīdzīga viens pret otru neperinājām. Es nekad Antistenam nevēlēju nāvi, lai mantotu viņa spieķi, - tas viņam bija pamatīgs, no savvaļas olīvkoka - nedz, domājams, arī tu, Kratēt, kāroji pēc mana īpašuma - mucas un diviem mēriem vilkapupu.
Kratēts: Tas man nebija vajadzīgs, un arī tev ne, Diogen. To, kas bija nepieciešams, taču mantoji no Antistena, bet es - no tevis, un tas ir kaut kas dižāks un svarīgāks par visu persiešu varenību.
Diogens: Un proti?
Kratēts: Gudrību, pieticību, patiesīgumu, atklātību, neatkarību.
Diogens: Jā, lai Zevs man liecinieks: neesmu aizmirsis, ka šo bagātību saņēmu no Antistena, bet tev atstāju vēl jo vairāk.
Kratēts: Taču citiem šāda manta nerūpēja un neviens mums neparādīja uzmanību cerībā to iegūt pēc mūsu nāves. Visu skatieni bija tikai uz zeltu vērsti.
Diogens: Gluži dabiski! Viņiem taču nebija, kur glabāt to, ko saņemtu no mums, jo no izlaidīgas dzīves tie bija satrunējuši kā veci maisi. Ja arī kāds viņos ieliktu gudrību, atklātību vai patiesīgumu, tad tas viss tūdaļ izbirtu cauri vai iztecētu, jo viņi nespētu to saturēt un viņiem klātos tāpat kā Danaja meitām, kas lej ūdeni caurā mucā. Taču pie zelta viņi turas ar zobiem un nagiem un visādiem citiem līdzekļiem.
Kratēts: Toties mēs savu bagātību saglabājām arī te, bet šie ieradīsies ar vienu vienīgu obolu, un tas viņiem būs jāatdod pārcēlājam."
16. Diogens un Hērakls
"...
Diogens: Šis patiešām jau uzvilcis loku! Taču man no tevis nav ko baidīties, jo esmu jau reiz miris. Bet saki, sava Hērakla dēļ: vai, viņam vēl dzīvam esot, arī biji kopā ar šo kā tā veidols? Jeb vai toreiz, kad šis vēl dzīvoja, bijāt viena būtne un sadalijāties tikai pēc viņa nāves: Hērakls aizlaidās pie Dieviem, bet tu, viņa veidols, kā pieklājas, ieradies Aīdā?
Hērakls: Tādam ņirgam kā tev vispār nevajadzētu atbildēt. Tomēr teikšu: kas Hēraklā bijis no Amfitriona, ir miris, un tas esmu es. Bet, kas bijis no Zeva, atrodas dievu vidū debesīs.
Diogens: Nu man viss skaidrs: Tātad Alkmēne, kā stāsti, vienlaikus dzemdējusi divus Hēraklus, vienu no Amfitriona, otru - no Zeva, tikai neviens nav zinājis, ka esat dvīņi.
Hērakls: Tak nē jel, muļķi! Mēs abi bijām viens.
Diogens: Tas nu atkal nav tik viegli saprotams, ka divi Hērakli bijuši salikti kopā. Varētu vienīgi iedomāties, ka bijāt kaut kas līdzīgs kentauram - dievs un cilvēks, kuri saauguši vienā būtnē.
Hērakls: Vai nezini, ka visi cilvēki sastāv no divām daļām - no dvēseles un miesas? Un kāpēc tad dvēsele, kas nāk no zeva, nevarētu atrasties debesīs, bet mirstīgā daļa, proti, es - mirušo valstībā?
Diogens: Lūk, kā: viens mīt debesīs, tu, viņa veidols, atrodies pie mums, bet miesa jau pārvērtusies pīšļos. Tātad kopā sanāk trīs. Tev vēl nāksies izdomāt trešo tēvu - miesai.
Hērakls: Tu esi bezkaunīgs un truklāt sofists! Kas tu tāds esi?
Diogens: Sinopieša Diogena veidols, taču viņš pats gan nedzīvo "pie nemirstīgajiem dieviem", bet ir kopā ar krietnākiem nelaiķiem un smejas par Homēru un tamlīdzīgiem blēņu stāstiem."
Hermejs un Harons.
"...
Hermejs: Tā arī notiks Haron. Bet vai redzi šo te pūli, Haron, visus tos cilvēkus, kas vago jūru, karo, tiesājas, apstrādā zemi, nodarbojas ar augļošanu, uzbago?
Harons: Redzu juceklīgi raibu drūzmu, nemierpilnu rosību un cilvēku pilsētas, kas man atgādina bišu stropus, kur ikvienam ir savs dzelonis, ar kuru dzeļ savu kaimiņu. Daži rīkojas kā lapsenes - uzklūp vājākajiem un aplaupa tos. Bet kas tur vēl par spietu, kas, tikko saredzams, laidelējas ap šiem?
Hermejs: Tās ir Cerības, Haron, Bailes un Neprāts. Bauda un Mantrausība, Dusmas un Naids un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Neprāts apmeties cilvēku vidū un, lai Zevs mans liecinieks, pieder pie pilsoņu kopienas tāpat arī Naids, Dusmas, Greizsirdiba, Tumsonība, Trūkums un Mantrausība. Turpretī Bailes un Cerības laižas pa gaisu. Bailes, pēkšņi uzklupdamas cilvēkiem, pārbiedē tos un dažkārt pat atņem pēdējas drosmes atliekas. Bet Cerības, kas lidinās virs cilvēku galvām, paceļas gaisā, tiklīdz kāds grib tās satvert, un traucas projām, un cilvēki paliek stāvam ar vaļēju muti, tāpat kā Tantals, kuru pazemē redzi tvīkstam pēc ūdens.
Ja ielūkosimies uzmanīgāk, augšā ieraudzīsi arī Moiras, kas ikvienam mirstīgajam piešķir vārpstiņu, pie kuras tas saistīts ar tievu pavedienu. Raugi, šie pavedieni nolaižas no vārpstiņām kā tīmekļi uz visiem cilvēkiem."
"Hermejs: ... Tātad redzi - visi karājas mata galā. Paskaties, tas tur uzrauts augstu gaisā, taču jau drīz ar lielu troksni nogāzīsies zemē, jo pavediens, nespēdams noturēt šādu smagumu, katrā ziņā pārtrūks. Bet otrs, kas tikai nedaudz pacelts virs zemes, kritīs lejā tik klusu, ka pat viņa tuvākie kaimiņi to tik tikko sadzirdēs."
"Hermejs: Jā, Hāron, trūkst vārdu, lai izstāstītu, cik tas viss ir smieklīgi, īpaši kad vērojam, kā cilvēki nopūlas un lien vai no ādas laukā, un taisni tad, kad šie lolo lielas cerības, viņus pēkšņi aizrauj projām mūsu labā draudzene Nāve. Vēstnešu un kalpu tai milzum daudz, kā redzi: drebuļi un drudzis, dilonis un plaušu karsonis, zobeni, laupītāji un inde, tiesneši un tirāni. Kamēr cilvēkam klājas labi, viņš par to visu necik nedomā, bet, līdzko piedzīvo neveiksmi, ņemas vaimanāt un gausties. Ja cilvēki jau no paša sākuma apjēgtu, ka ir mirstīgi, un, pakavējušies šai dzīvē tikai īsu brīdi, aizietu no tās, it kā mozdamies no sapņa un pamezdami visu savu mantību uz zemes, tad viņi dzīvotu saprātīgāk un nomirtu mierīgāk. Taču tagad, viņi cer, ka tas, kas viņiem pieder pašlaik, ir mūžīgs, un, kad pienāk Nāves kalps, lai iekaltu šos drudža vai diloņa važās un vestu projām, ir sašutuši par to, ka viņus grib aizvest, jo nekad nav iedomājušies, ka varētu visu zaudēt."
"Hārons: ..Man gribas tev pateikt, Hermej, ko man atgādina cilvēki un viņu dzīve. Droši vien kādreiz esi redzējis burbuļus, kas rodas ūdenī lejpus avota krituma. Es runāju par tiem burbuļiem, no kuriem ceļas putas. Vieni būdami pavisam maziņi, uzreiz plīst un izzūd. Daži noturas ilgāk, un, saplūstot ar citiem, tuvējiem, pārmērīgi uzpūšas līdz milzīgam burbulim, bet arī tas katrā ziņā agrāk vai vēlāk plīst, jo tā tam jābūt. Tāda ir arī cilvēku dzīve. Viņi visi ir piepūsti ar gaisu - viens mazāk, cits - vairāk. Dažiem gaisa pietiek īsam laikam, bet citi jau iznīkst rašanās mirklī, taču jāplīst ir itin visiem."
Mirušo sarunas.
11. Kratēts un Diogens
"...
Diogens: Tā šiem vajadzēja! Mēs abi, kad vēl bijām dzīvi, gan nekā tamlīdzīga viens pret otru neperinājām. Es nekad Antistenam nevēlēju nāvi, lai mantotu viņa spieķi, - tas viņam bija pamatīgs, no savvaļas olīvkoka - nedz, domājams, arī tu, Kratēt, kāroji pēc mana īpašuma - mucas un diviem mēriem vilkapupu.
Kratēts: Tas man nebija vajadzīgs, un arī tev ne, Diogen. To, kas bija nepieciešams, taču mantoji no Antistena, bet es - no tevis, un tas ir kaut kas dižāks un svarīgāks par visu persiešu varenību.
Diogens: Un proti?
Kratēts: Gudrību, pieticību, patiesīgumu, atklātību, neatkarību.
Diogens: Jā, lai Zevs man liecinieks: neesmu aizmirsis, ka šo bagātību saņēmu no Antistena, bet tev atstāju vēl jo vairāk.
Kratēts: Taču citiem šāda manta nerūpēja un neviens mums neparādīja uzmanību cerībā to iegūt pēc mūsu nāves. Visu skatieni bija tikai uz zeltu vērsti.
Diogens: Gluži dabiski! Viņiem taču nebija, kur glabāt to, ko saņemtu no mums, jo no izlaidīgas dzīves tie bija satrunējuši kā veci maisi. Ja arī kāds viņos ieliktu gudrību, atklātību vai patiesīgumu, tad tas viss tūdaļ izbirtu cauri vai iztecētu, jo viņi nespētu to saturēt un viņiem klātos tāpat kā Danaja meitām, kas lej ūdeni caurā mucā. Taču pie zelta viņi turas ar zobiem un nagiem un visādiem citiem līdzekļiem.
Kratēts: Toties mēs savu bagātību saglabājām arī te, bet šie ieradīsies ar vienu vienīgu obolu, un tas viņiem būs jāatdod pārcēlājam."
16. Diogens un Hērakls
"...
Diogens: Šis patiešām jau uzvilcis loku! Taču man no tevis nav ko baidīties, jo esmu jau reiz miris. Bet saki, sava Hērakla dēļ: vai, viņam vēl dzīvam esot, arī biji kopā ar šo kā tā veidols? Jeb vai toreiz, kad šis vēl dzīvoja, bijāt viena būtne un sadalijāties tikai pēc viņa nāves: Hērakls aizlaidās pie Dieviem, bet tu, viņa veidols, kā pieklājas, ieradies Aīdā?
Hērakls: Tādam ņirgam kā tev vispār nevajadzētu atbildēt. Tomēr teikšu: kas Hēraklā bijis no Amfitriona, ir miris, un tas esmu es. Bet, kas bijis no Zeva, atrodas dievu vidū debesīs.
Diogens: Nu man viss skaidrs: Tātad Alkmēne, kā stāsti, vienlaikus dzemdējusi divus Hēraklus, vienu no Amfitriona, otru - no Zeva, tikai neviens nav zinājis, ka esat dvīņi.
Hērakls: Tak nē jel, muļķi! Mēs abi bijām viens.
Diogens: Tas nu atkal nav tik viegli saprotams, ka divi Hērakli bijuši salikti kopā. Varētu vienīgi iedomāties, ka bijāt kaut kas līdzīgs kentauram - dievs un cilvēks, kuri saauguši vienā būtnē.
Hērakls: Vai nezini, ka visi cilvēki sastāv no divām daļām - no dvēseles un miesas? Un kāpēc tad dvēsele, kas nāk no zeva, nevarētu atrasties debesīs, bet mirstīgā daļa, proti, es - mirušo valstībā?
Diogens: Lūk, kā: viens mīt debesīs, tu, viņa veidols, atrodies pie mums, bet miesa jau pārvērtusies pīšļos. Tātad kopā sanāk trīs. Tev vēl nāksies izdomāt trešo tēvu - miesai.
Hērakls: Tu esi bezkaunīgs un truklāt sofists! Kas tu tāds esi?
Diogens: Sinopieša Diogena veidols, taču viņš pats gan nedzīvo "pie nemirstīgajiem dieviem", bet ir kopā ar krietnākiem nelaiķiem un smejas par Homēru un tamlīdzīgiem blēņu stāstiem."
sestdiena, 2011. gada 26. februāris
Longs "Dafnids un Hloja"
Romāna “Dafnids un Hloja” detalizēts saturs un analīze
(avots ņemts no www.skolenam.lv )
"Gans Lāmons, ganīdams kazas, atrod nimfu alā puisīti, kuru zīda kāda kaza. Blakus bērnam ir atstātas dārgas un smalkas (tātad bagātu ļaužu) atpazīšanas zīmes – purpura apmetnītis, zelta sprādze, zobentiņš ar ziloņkaula spalu. Bērnu paņem uz mājām un sieva Mirtale piekrīt izaudzināt kā savu bērnu.
Pēc 2 gadiem kaimiņos aitu gans Driants nimfu alā atrod meitenīti, kuru zīda aita, blakus tāpat dārgas atpazīšanas zīmes – zeltītas sandeles, zelta kājsprādzes. Arī Driants pārnes bērnu sievai Napei un kopā izaudzina.
Bērni izaug neparasti skaisti (ne tādi kā vietējie iedzīvotāji). Kad Dafnidam ir 15 gadi un Hlojai 13 gadi, abu audžutēvi vienā naktī redz vienādus sapņus – bērniem jākļūst par ganiem! Un vēl to, ka abus nimfas uztic skaistam zēnam ar spārniem, bultām un loku.
Tā bērni kļūst par ganiem, visus darbus darot kopā, ļoti sadraudzējas. Pirmā iemīlas Hloja un sāk ciest lielas mīlas mokas. Pēc tam, kad Hloja noskūstījusi Dafnidu, arī Dafnids iemīlas Hlojā. Abi būdami jauni un naivi, nesaprot, kas ar viņiem notiek. Tā paiet pavasaris, vasara, pienāk rudens. Tā autors zīmīgi abu mīlestības attīstību parāda paralēli dabas gadalaiku nomaiņai.
Kādu dienu viņus apciemo vecs vīrs Filēts un izstāsta stāstu par Erotu – kailu zēnu ar spārniem, stopu, bultām, kas bija ielavījies viņa dārzā zagt granātābolus. Zēns bijis tik skaists un veikls, ka viņu neesot varējis noķert. Kad vecais vīrs lūdzis izstāstīt, kas viņš tāds esot, zēns atzinies, ka īstenībā viņš neesot nekāds puisēns, ka viņš esot...vecāks par pašu Kronu un Visumu. Viņš esot bijis klāt Filētam, kad viņš, jauns būdams, ganījis govis un bijis iemīlējies savā tagadējā sievā, toreiz meitenē. Un tagad viņa pienākums esot uzmanīt Hloju un Dafnidu. Vēl piebildis, ka ikrītu, kad esot savedis kopā Hloju un Dafnidu, viņš dodoties uz Filēta dārzu tīksmināties par viņa puķēm, kokiem, tāpēc viņa dārzs arī esot tik bagātīgs. Tā autors pasvītro mīlestības nozīmi cilvēku dzīvē – ja starp partneriem (Filētu un viņa sievu) ir mīlestība, tad visi darbi, kas tiek darīti, izdodas un apkārtējai pasaulei nepaliek nepamanīti.
Vecais Filēts šo stāstu izstāstīdams, vēl piebilst, ka pret Erotu nelīdzot nekādas zāles, ne ēdiens, ne dzēriens, ne buramie vārdi, līdzot tikai skūpsti, apskaušanās un gulēšana kailiem kopā... Hloja un Dafnids saprata, ka viņus ir pārņēmusi mīlestība. Otrā rītā viņi metas viens otru skūpstīt un glāstīt, bet atturas no 3.ieteikuma. Tāpat arī nākamajās dienās.
Kādu dienu ar kuģiem no pilsētas atbrauc turīgu ģimeņu jaunekļi pamedīt laucinieku laukos un mežos. Notiek nelaimīgs gadījums, kad kaza pārgrauž kārklu klūgu, ar kuru kuģis piesiets krastā, un izraisa nopietnu incidentu. Pilsētas puišu kuģis aizpeld jūrā un aiziet bojā. Dafnids tiek apvainots kā vainīgais (jo tā bija viņa kaza) un tiek iekaustīts. Šoreiz visi laucinieki kopā attaisnojas, ka pie kuģa bojāejas nav vainīga viņu kaza, bet gan jūra un vēji. Pašiem puišiem, laucinieku apsmietiem, jādodas mājās kājām.
Pilsētnieki, lai atriebtu, uzsāk karu (iemesls karam tāds, ka laucinieki viņiem, gluži kā karā esot atņēmuši kuģi un nolaupījuši mantas) – dodas laupīt Hlojas un Dafnida laukus, nolaupot lopus, vīnu, labību, arī pašu Hloju.
Dafnids, to visu pārdzīvodams, dusmās griežas pie nimfām, pārmezdams, kāpēc viņas nav nosargājušas Hloju. Nimfas apsola, ka Hloju izglābšots pats Pāns...Dafnids apsola nimfām ziedot labāko kazu, ja Hloja tiks izglābta. Pānam (viņa tēlam) viņš apsola ziedot savu labāko āzi.
Kad pilsētnieku (mētimniešu) kuģi bija nobraukuši kādu gabalu un noenkurojušies, lai atpūstos, jūrā sākās dīvainas parādības (šķietam uzliesmoja zeme), dīvainas skaņas (it kā tuvotos milzīga flote), saukļi, delfīni uzbruka kuģiem...Pavēlniekam sapnī parādās Pāns un saka: „Jūs aizdzināt ganāmpulkus – govis, kazas, avis, kas ir manā ziņā. Jūs aizrāvāt no altāriem jaunavu, par kuru Erots iecerējis teiku paust. Jūs nejutāt nekādas bijības ne pret nimfām, kas to visu redzēja, ne pret mani – Pānu. Jums neredzēt Mētimnu...ja tūlīt neatdosi atpakaļ Hloju...”
Pavēlnieks atbrīvo Hloju, aizvedot atpakaļ uz dzimto ciemu. Kad meitene nokāpj no kuģa, viņai seko viņas un Dafnida ganāmpulka lopi (paši), bet pārējo ganu lopi – paliek kuģī, it kā tas uz viņiem neattiektos.
Rakstnieks tālāk apraksta kā Dafnids tur doto solījumu nimfām un Pānam – ziedo (nokauj) lopiņus, veikdams tādu kā rituālu, kas ir gadiem izkoptas tradīcijas – lai būtu laba raža, lopi, zemnieki ziedo (pielabina) dievībām labāko, kas pašiem ir.
Hlojai un Dafnidam iet grūti, kad jāpavada garā ziema katram savā mājā. Kad pienāca pavasaris un atsākās ganības, Dafnids lūdz Hloju pievērsties Filēta pieminētajam 3.ieteikumam – gulēt kopā kailiem. Tomēr, kad nekas nesanāk, būdams galīgs nepraša šajā jautājumā, Dafnids galīgi saskumst.
Liktenis ir ļoti labvēlīgs pret jauno Dafnidu. Gados pavecāks kaimiņš bija apņēmis par sevi krietni jaunāku sievu – dāmu no pilsētas, vārdā Likainija. Likainija savukārt jau bija pamanījusi daiļo Dafnidu, un izmanto brīdi, lai viņam tuvotos. Dafnids tiek ievilināts krūmājā un apmācīts mīlas mākslā.
Tovasar Hlojai uzrodas vesels bars precinieku, arī turīgi. Vecāki gatavi izprecināt kādam turīgam vīram, jo, kā saka viņas māte, Hloja tāpat vēl ganos ejot zaudēšot jaunavību par āboliem vai rozēm, labāk izprecinam kārtīgam vīram, un saņemam dāvanas.
Dafnids to uzzinot, ļoti saskumst, jo viņa tēvs galīgi nav bagāts...Dafnids atkal raudādams dodas pie nimfām lūgt padomu. Nimfas apsola dot dāvanas un izstāsta, kur Dafnidam jāiet (jūrmalā smiltīs guļ izskalots maks ar naudu), lai dabūtu 3000 drahmu. Ar šādu naudu Dafnids lūdz Hlojas tēvam meitenes roku, kas arī tiek apsolīta. Abu vecāki nolemj kāzas rīkot rudenī, pie viena lūdzot zemes īpašniekiem, kas dzīvo pilsētā, atļauju, jo viņi atbrauks aplūkot savus laukus.
Romāna beigās Dafnidam notiek pēdējais lielākais pārbaudījums. No pilsētas vispirms ierodas zemes saimnieka dēls Astils kopā ar savu vergu – Gnatonu, kurš izrādās...ir gejs un Astila piedzīvotājs, pēc dabas nejauks. Gnatons iemīlas Dafnidā un mēģina viņu arī pavedināt!
Ieradās arī pats saimnieks Dionīsofans ar sievu Klearisti, visi priecājās par labo kazu ganu, kurš tik labas kazas izaudzinājis (pavairojis ganāmpulku). Zīmīgi, ka arī Dionīsofans – bagāts, izglītots, cienījams pilsētas kungs, vispirms ziedoja lauku sargātājiem – dieviem Dēmetrai, Dionīsam, Pānam, nimfām, tā izrādot savu cieņu.
Gnatons pat izperina plānu (mēģina savu saimnieku Astilu pārliecināt), kā Dafnidu sagūstīt par vergu un paņemt līdzi uz pilsētu, tad viņam būšot neierobežota vara pār Dafnidu. Dafnids, to uzzinādams, gatavs bēgt kopā ar Hloju vai sev padarīt galu. Dafnida audžuvecāki nolemj vēl darīt, ko var un Dionīsofanam izstāstīt par Dafnida izcelšanos un parāda atrastās atpazīšanas zīmes. Dionīsofans atpazīst sava bērna mantas, jo, izrādās, viņš savā laikā lauku alā esot „izlicis” savu 4.bērnu, jo uzskatījis, ka pietiek ar trim bērniem. Vecākais dēls un meita esot nomiruši no slimības, un, izrādās Astils, vidējais dēls, ir Dafnida brālis. Visi līksmoja un svinēja priecīgo notikumu, šī ziņa ātri apskrēja apkārtni. Ieradās apsveikt arī kaimiņi – Hlojas audžuvecāki. Kamēr visi līksmo, tikmēr Hloju nolaupa govju gans Lampids (jo domā, ka Dafnids viņu vairāk neprecēs). Hloja izmisīgi kliedz, to sadzird kāds kaimiņš un pasaka pārējiem, t.sk., Dafnidam. Kamēr Dafnids sēž un raud, tikmēr Gnatons (tagad gribēdams izlīgt ar Dafnidu) izglābj meiteni no varmākas rokām.
Arī Hlojas audžuvecāki nolemj Dionīsofanam ar sievu Klearisti izstāstīt par meitenes izcelšanos. Hloja, kā topošā Dafnida līgava tiek ietērpta skaistās drānās. Saimnieki pēc svinībām apdāvina Hlojas un Dafnida audžuvecākus ar naudu un laukiem, uzdāvina kazas ar visiem ganiem, 4 vēršus, ziemas drēbes, un pats galvenais – piešķir brīvību, un atgriežas pilsētā, lai uzmeklētu Hlojas īstos vecākus.
Pilsētā Dionīsofanu visi apsveica ar dēla atrašanu un apbrīnoja skaisto līgavu (Hloja arī devās Dafnidam līdzi). Dionīsofans sarīkoja dzīres un uzaicināja visus bagātos mitilēniešus, visiem izrādot Hlojas atpazīšanas zīmes. Atsaucās Megakls, kurš atpazina savas meitas lietas. Izrādās, viņš savā laikā dzīvojis trūkumā, tāpēc meitenīti neesot gribējis audzināt nabadzībā un „izlicis”, lai citi vecāki tiktu pie bērna. Viņš viņu uzticējis nimfām, un pēc tam viņa rokās sākusi plūst nauda, zelts, bet vairāk mantinieku neesot bijis. Dionīsofans lūdz viņam dot savu piekrišanu Hlojas un Dafnida laulībām.
Otrā dienā jaunais pāris vēlas doties uz laukiem pie saviem audžuvecākiem, līdzi brauc arī Megakls ar sievu Rodi, lai iepazītos ar Hlojas audžuvecākiem. Laukos tika sarīkotas kāzas. Tā kā laiks bija labs, nimfu alu priekšā Dionīsofans liek izklāt lapas un rosina visus kaimiņus apmesties un pie bagātīgi klātā galda cienāties. Visi priecājās, godināja Erotu, Pānu, nimfas. Vakarā Hloju un Dafnidu visi pavadīja uz guļamkambari, kur Dafnids darīja tā, kā viņu apmācīja Likainija, un Hloja saprata, cik bērnišķīgas līdz šim bijušas viņu rotaļas...
Longs romānā lauku dzīvi atspoguļo idealizēti, īpaši ganu dzīvi – šeit cilvēki dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, kas pilnībā nosaka viņu dzīves ritmu. Viss, kas šajā idilliskajā atmosfērā rada nopietnu nemieru, nāk no pilsētas (izpriecu kārie jaunieši, vieglprātīgā Likainija, izvirtušais Gnatons). Lai arī viss sliktais nāk no pilsētas, tomēr Longs abu varoņu īstos vecākus parāda kā cienījamus, gudrus un saprotošus cilvēkus. Viņi ar cieņu izturas pret ganu dievībām. Viņi piekrīt tam, ka jaunais pāris pēc kāzām tomēr paliks dzīvot sev ierastajā vidē, laukos. Viņi godā vienkāršos lauku cilvēkus, ganus, kuri izaudzinājuši viņu bērnus. Tomēr romānā nav īsti izprotams iemesls, kāpēc abiem kungiem (un nevis viņu sievām) bija nepieciešams „izlikt” savus bērnus alās, tā pakļaujot tos samērā drošai nāvei. Visi notikumu saasinājumi romānā atrisinās samērā ātri. Romāna kompozīcijā raksturīgākā iezīme ir paralēlisms un simetriskums, jūtama arī motīva periodiska atkārtošanās. Tomēr pats galvenais - romāns ir kā veltījums mīlestības skaistuma, vienreizīguma apliecinājumam. Patiesi mīlošos sargā pat dievi un viņiem viss izdodas."
(avots ņemts no www.skolenam.lv )
"Gans Lāmons, ganīdams kazas, atrod nimfu alā puisīti, kuru zīda kāda kaza. Blakus bērnam ir atstātas dārgas un smalkas (tātad bagātu ļaužu) atpazīšanas zīmes – purpura apmetnītis, zelta sprādze, zobentiņš ar ziloņkaula spalu. Bērnu paņem uz mājām un sieva Mirtale piekrīt izaudzināt kā savu bērnu.
Pēc 2 gadiem kaimiņos aitu gans Driants nimfu alā atrod meitenīti, kuru zīda aita, blakus tāpat dārgas atpazīšanas zīmes – zeltītas sandeles, zelta kājsprādzes. Arī Driants pārnes bērnu sievai Napei un kopā izaudzina.
Bērni izaug neparasti skaisti (ne tādi kā vietējie iedzīvotāji). Kad Dafnidam ir 15 gadi un Hlojai 13 gadi, abu audžutēvi vienā naktī redz vienādus sapņus – bērniem jākļūst par ganiem! Un vēl to, ka abus nimfas uztic skaistam zēnam ar spārniem, bultām un loku.
Tā bērni kļūst par ganiem, visus darbus darot kopā, ļoti sadraudzējas. Pirmā iemīlas Hloja un sāk ciest lielas mīlas mokas. Pēc tam, kad Hloja noskūstījusi Dafnidu, arī Dafnids iemīlas Hlojā. Abi būdami jauni un naivi, nesaprot, kas ar viņiem notiek. Tā paiet pavasaris, vasara, pienāk rudens. Tā autors zīmīgi abu mīlestības attīstību parāda paralēli dabas gadalaiku nomaiņai.
Kādu dienu viņus apciemo vecs vīrs Filēts un izstāsta stāstu par Erotu – kailu zēnu ar spārniem, stopu, bultām, kas bija ielavījies viņa dārzā zagt granātābolus. Zēns bijis tik skaists un veikls, ka viņu neesot varējis noķert. Kad vecais vīrs lūdzis izstāstīt, kas viņš tāds esot, zēns atzinies, ka īstenībā viņš neesot nekāds puisēns, ka viņš esot...vecāks par pašu Kronu un Visumu. Viņš esot bijis klāt Filētam, kad viņš, jauns būdams, ganījis govis un bijis iemīlējies savā tagadējā sievā, toreiz meitenē. Un tagad viņa pienākums esot uzmanīt Hloju un Dafnidu. Vēl piebildis, ka ikrītu, kad esot savedis kopā Hloju un Dafnidu, viņš dodoties uz Filēta dārzu tīksmināties par viņa puķēm, kokiem, tāpēc viņa dārzs arī esot tik bagātīgs. Tā autors pasvītro mīlestības nozīmi cilvēku dzīvē – ja starp partneriem (Filētu un viņa sievu) ir mīlestība, tad visi darbi, kas tiek darīti, izdodas un apkārtējai pasaulei nepaliek nepamanīti.
Vecais Filēts šo stāstu izstāstīdams, vēl piebilst, ka pret Erotu nelīdzot nekādas zāles, ne ēdiens, ne dzēriens, ne buramie vārdi, līdzot tikai skūpsti, apskaušanās un gulēšana kailiem kopā... Hloja un Dafnids saprata, ka viņus ir pārņēmusi mīlestība. Otrā rītā viņi metas viens otru skūpstīt un glāstīt, bet atturas no 3.ieteikuma. Tāpat arī nākamajās dienās.
Kādu dienu ar kuģiem no pilsētas atbrauc turīgu ģimeņu jaunekļi pamedīt laucinieku laukos un mežos. Notiek nelaimīgs gadījums, kad kaza pārgrauž kārklu klūgu, ar kuru kuģis piesiets krastā, un izraisa nopietnu incidentu. Pilsētas puišu kuģis aizpeld jūrā un aiziet bojā. Dafnids tiek apvainots kā vainīgais (jo tā bija viņa kaza) un tiek iekaustīts. Šoreiz visi laucinieki kopā attaisnojas, ka pie kuģa bojāejas nav vainīga viņu kaza, bet gan jūra un vēji. Pašiem puišiem, laucinieku apsmietiem, jādodas mājās kājām.
Pilsētnieki, lai atriebtu, uzsāk karu (iemesls karam tāds, ka laucinieki viņiem, gluži kā karā esot atņēmuši kuģi un nolaupījuši mantas) – dodas laupīt Hlojas un Dafnida laukus, nolaupot lopus, vīnu, labību, arī pašu Hloju.
Dafnids, to visu pārdzīvodams, dusmās griežas pie nimfām, pārmezdams, kāpēc viņas nav nosargājušas Hloju. Nimfas apsola, ka Hloju izglābšots pats Pāns...Dafnids apsola nimfām ziedot labāko kazu, ja Hloja tiks izglābta. Pānam (viņa tēlam) viņš apsola ziedot savu labāko āzi.
Kad pilsētnieku (mētimniešu) kuģi bija nobraukuši kādu gabalu un noenkurojušies, lai atpūstos, jūrā sākās dīvainas parādības (šķietam uzliesmoja zeme), dīvainas skaņas (it kā tuvotos milzīga flote), saukļi, delfīni uzbruka kuģiem...Pavēlniekam sapnī parādās Pāns un saka: „Jūs aizdzināt ganāmpulkus – govis, kazas, avis, kas ir manā ziņā. Jūs aizrāvāt no altāriem jaunavu, par kuru Erots iecerējis teiku paust. Jūs nejutāt nekādas bijības ne pret nimfām, kas to visu redzēja, ne pret mani – Pānu. Jums neredzēt Mētimnu...ja tūlīt neatdosi atpakaļ Hloju...”
Pavēlnieks atbrīvo Hloju, aizvedot atpakaļ uz dzimto ciemu. Kad meitene nokāpj no kuģa, viņai seko viņas un Dafnida ganāmpulka lopi (paši), bet pārējo ganu lopi – paliek kuģī, it kā tas uz viņiem neattiektos.
Rakstnieks tālāk apraksta kā Dafnids tur doto solījumu nimfām un Pānam – ziedo (nokauj) lopiņus, veikdams tādu kā rituālu, kas ir gadiem izkoptas tradīcijas – lai būtu laba raža, lopi, zemnieki ziedo (pielabina) dievībām labāko, kas pašiem ir.
Hlojai un Dafnidam iet grūti, kad jāpavada garā ziema katram savā mājā. Kad pienāca pavasaris un atsākās ganības, Dafnids lūdz Hloju pievērsties Filēta pieminētajam 3.ieteikumam – gulēt kopā kailiem. Tomēr, kad nekas nesanāk, būdams galīgs nepraša šajā jautājumā, Dafnids galīgi saskumst.
Liktenis ir ļoti labvēlīgs pret jauno Dafnidu. Gados pavecāks kaimiņš bija apņēmis par sevi krietni jaunāku sievu – dāmu no pilsētas, vārdā Likainija. Likainija savukārt jau bija pamanījusi daiļo Dafnidu, un izmanto brīdi, lai viņam tuvotos. Dafnids tiek ievilināts krūmājā un apmācīts mīlas mākslā.
Tovasar Hlojai uzrodas vesels bars precinieku, arī turīgi. Vecāki gatavi izprecināt kādam turīgam vīram, jo, kā saka viņas māte, Hloja tāpat vēl ganos ejot zaudēšot jaunavību par āboliem vai rozēm, labāk izprecinam kārtīgam vīram, un saņemam dāvanas.
Dafnids to uzzinot, ļoti saskumst, jo viņa tēvs galīgi nav bagāts...Dafnids atkal raudādams dodas pie nimfām lūgt padomu. Nimfas apsola dot dāvanas un izstāsta, kur Dafnidam jāiet (jūrmalā smiltīs guļ izskalots maks ar naudu), lai dabūtu 3000 drahmu. Ar šādu naudu Dafnids lūdz Hlojas tēvam meitenes roku, kas arī tiek apsolīta. Abu vecāki nolemj kāzas rīkot rudenī, pie viena lūdzot zemes īpašniekiem, kas dzīvo pilsētā, atļauju, jo viņi atbrauks aplūkot savus laukus.
Romāna beigās Dafnidam notiek pēdējais lielākais pārbaudījums. No pilsētas vispirms ierodas zemes saimnieka dēls Astils kopā ar savu vergu – Gnatonu, kurš izrādās...ir gejs un Astila piedzīvotājs, pēc dabas nejauks. Gnatons iemīlas Dafnidā un mēģina viņu arī pavedināt!
Ieradās arī pats saimnieks Dionīsofans ar sievu Klearisti, visi priecājās par labo kazu ganu, kurš tik labas kazas izaudzinājis (pavairojis ganāmpulku). Zīmīgi, ka arī Dionīsofans – bagāts, izglītots, cienījams pilsētas kungs, vispirms ziedoja lauku sargātājiem – dieviem Dēmetrai, Dionīsam, Pānam, nimfām, tā izrādot savu cieņu.
Gnatons pat izperina plānu (mēģina savu saimnieku Astilu pārliecināt), kā Dafnidu sagūstīt par vergu un paņemt līdzi uz pilsētu, tad viņam būšot neierobežota vara pār Dafnidu. Dafnids, to uzzinādams, gatavs bēgt kopā ar Hloju vai sev padarīt galu. Dafnida audžuvecāki nolemj vēl darīt, ko var un Dionīsofanam izstāstīt par Dafnida izcelšanos un parāda atrastās atpazīšanas zīmes. Dionīsofans atpazīst sava bērna mantas, jo, izrādās, viņš savā laikā lauku alā esot „izlicis” savu 4.bērnu, jo uzskatījis, ka pietiek ar trim bērniem. Vecākais dēls un meita esot nomiruši no slimības, un, izrādās Astils, vidējais dēls, ir Dafnida brālis. Visi līksmoja un svinēja priecīgo notikumu, šī ziņa ātri apskrēja apkārtni. Ieradās apsveikt arī kaimiņi – Hlojas audžuvecāki. Kamēr visi līksmo, tikmēr Hloju nolaupa govju gans Lampids (jo domā, ka Dafnids viņu vairāk neprecēs). Hloja izmisīgi kliedz, to sadzird kāds kaimiņš un pasaka pārējiem, t.sk., Dafnidam. Kamēr Dafnids sēž un raud, tikmēr Gnatons (tagad gribēdams izlīgt ar Dafnidu) izglābj meiteni no varmākas rokām.
Arī Hlojas audžuvecāki nolemj Dionīsofanam ar sievu Klearisti izstāstīt par meitenes izcelšanos. Hloja, kā topošā Dafnida līgava tiek ietērpta skaistās drānās. Saimnieki pēc svinībām apdāvina Hlojas un Dafnida audžuvecākus ar naudu un laukiem, uzdāvina kazas ar visiem ganiem, 4 vēršus, ziemas drēbes, un pats galvenais – piešķir brīvību, un atgriežas pilsētā, lai uzmeklētu Hlojas īstos vecākus.
Pilsētā Dionīsofanu visi apsveica ar dēla atrašanu un apbrīnoja skaisto līgavu (Hloja arī devās Dafnidam līdzi). Dionīsofans sarīkoja dzīres un uzaicināja visus bagātos mitilēniešus, visiem izrādot Hlojas atpazīšanas zīmes. Atsaucās Megakls, kurš atpazina savas meitas lietas. Izrādās, viņš savā laikā dzīvojis trūkumā, tāpēc meitenīti neesot gribējis audzināt nabadzībā un „izlicis”, lai citi vecāki tiktu pie bērna. Viņš viņu uzticējis nimfām, un pēc tam viņa rokās sākusi plūst nauda, zelts, bet vairāk mantinieku neesot bijis. Dionīsofans lūdz viņam dot savu piekrišanu Hlojas un Dafnida laulībām.
Otrā dienā jaunais pāris vēlas doties uz laukiem pie saviem audžuvecākiem, līdzi brauc arī Megakls ar sievu Rodi, lai iepazītos ar Hlojas audžuvecākiem. Laukos tika sarīkotas kāzas. Tā kā laiks bija labs, nimfu alu priekšā Dionīsofans liek izklāt lapas un rosina visus kaimiņus apmesties un pie bagātīgi klātā galda cienāties. Visi priecājās, godināja Erotu, Pānu, nimfas. Vakarā Hloju un Dafnidu visi pavadīja uz guļamkambari, kur Dafnids darīja tā, kā viņu apmācīja Likainija, un Hloja saprata, cik bērnišķīgas līdz šim bijušas viņu rotaļas...
Longs romānā lauku dzīvi atspoguļo idealizēti, īpaši ganu dzīvi – šeit cilvēki dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, kas pilnībā nosaka viņu dzīves ritmu. Viss, kas šajā idilliskajā atmosfērā rada nopietnu nemieru, nāk no pilsētas (izpriecu kārie jaunieši, vieglprātīgā Likainija, izvirtušais Gnatons). Lai arī viss sliktais nāk no pilsētas, tomēr Longs abu varoņu īstos vecākus parāda kā cienījamus, gudrus un saprotošus cilvēkus. Viņi ar cieņu izturas pret ganu dievībām. Viņi piekrīt tam, ka jaunais pāris pēc kāzām tomēr paliks dzīvot sev ierastajā vidē, laukos. Viņi godā vienkāršos lauku cilvēkus, ganus, kuri izaudzinājuši viņu bērnus. Tomēr romānā nav īsti izprotams iemesls, kāpēc abiem kungiem (un nevis viņu sievām) bija nepieciešams „izlikt” savus bērnus alās, tā pakļaujot tos samērā drošai nāvei. Visi notikumu saasinājumi romānā atrisinās samērā ātri. Romāna kompozīcijā raksturīgākā iezīme ir paralēlisms un simetriskums, jūtama arī motīva periodiska atkārtošanās. Tomēr pats galvenais - romāns ir kā veltījums mīlestības skaistuma, vienreizīguma apliecinājumam. Patiesi mīlošos sargā pat dievi un viņiem viss izdodas."
piektdiena, 2011. gada 18. februāris
Hēsiods - Darbi un dienas.
Hēsiods "Darbi un dienas" - fragmenti.
"Lepnība nabaga vīram ir ļauna, bet bagātais arī
Nevar to panest tik viegli; tā gulstas uz viņu kā nasta,
Ja to sāk nelaime vajāt. Ir citi, daudz labāki ceļi,
Kā mums pie taisnības kļūt; pat muļķis to nelaimē saprot."
"Ļaunu sev sakrāj tas vīrs, kas ļaunu grib nodarīt citiem,
Padomi ļaunie par postu ir padoma devējam pašam."
"Ļaunuma diezgan zem saules; to kaudzēm katrs var iegūt
Gluži bez pūlēm; ceļš līdzens uz to, it tuvu tas mīt mums.
Tikumam priekšā daudz sviedru ir likuši mūžīgie dievi;
Nelīdzens, garš mūs turpu ved ceļš; tas paceļas stāvu,
Sākumā grūtību pilns. Bet ja tu jau kalngalā nācis,
Viegls tev izliekas viss, kaut arī vēl grūtības paliek."
"Tikums ir dot, bet laupīt ir ļaunums, kas atnes pat nāvi.
Taču tas vīrs, kas labprāt mēdz dot un daudz ko dod citiem,
Priecājas, dāvanas dodot, un prieku patiesi jūt sirdī.
Bet, kas par mantu tik gādā, to nekrietniem līdzekļiem rausdams,
Kaut arī tā niecīga būtu, tas nemieru mitina sirdī."
Hēsioda "Darbi un dienas" ietver sevī daudz vērtīgu padomu, ideju un atziņu. Poēmai ir trīs daļas; pirmajā dzejnieks runā par sociālo netaisnību, par valdnieku liekēžu un teisnešu kukuļņēmēju uzpērkamību, varmācību un patvaļu. Poēmas otrā daļa ir par zemnieku darbiem, sadzīves jautājumiem, savstarpējām attiecībām ar kaimiņiem. Poēmu noslēdz pārskats par laimīgām un nelaimīgām dienām, kad darbus var sākt un kad nevar. Dienu uzskaitījumā labi pārskatāmi grieķu tautas ticējumi.
Nedaudz par Hēsiodu - Hēsiods ir pirmais rakstnieks sengrieķu literatūrā, par kuru atrodamas konkrētas ziņas gan paša dzejnieka, gan citu autoru darbos. Hēsiods dzimis Beotijā, Askras ciemā. Pats būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didakstiskajā poēmā "Darbi un dienas".
"Lepnība nabaga vīram ir ļauna, bet bagātais arī
Nevar to panest tik viegli; tā gulstas uz viņu kā nasta,
Ja to sāk nelaime vajāt. Ir citi, daudz labāki ceļi,
Kā mums pie taisnības kļūt; pat muļķis to nelaimē saprot."
"Ļaunu sev sakrāj tas vīrs, kas ļaunu grib nodarīt citiem,
Padomi ļaunie par postu ir padoma devējam pašam."
"Ļaunuma diezgan zem saules; to kaudzēm katrs var iegūt
Gluži bez pūlēm; ceļš līdzens uz to, it tuvu tas mīt mums.
Tikumam priekšā daudz sviedru ir likuši mūžīgie dievi;
Nelīdzens, garš mūs turpu ved ceļš; tas paceļas stāvu,
Sākumā grūtību pilns. Bet ja tu jau kalngalā nācis,
Viegls tev izliekas viss, kaut arī vēl grūtības paliek."
"Tikums ir dot, bet laupīt ir ļaunums, kas atnes pat nāvi.
Taču tas vīrs, kas labprāt mēdz dot un daudz ko dod citiem,
Priecājas, dāvanas dodot, un prieku patiesi jūt sirdī.
Bet, kas par mantu tik gādā, to nekrietniem līdzekļiem rausdams,
Kaut arī tā niecīga būtu, tas nemieru mitina sirdī."
Hēsioda "Darbi un dienas" ietver sevī daudz vērtīgu padomu, ideju un atziņu. Poēmai ir trīs daļas; pirmajā dzejnieks runā par sociālo netaisnību, par valdnieku liekēžu un teisnešu kukuļņēmēju uzpērkamību, varmācību un patvaļu. Poēmas otrā daļa ir par zemnieku darbiem, sadzīves jautājumiem, savstarpējām attiecībām ar kaimiņiem. Poēmu noslēdz pārskats par laimīgām un nelaimīgām dienām, kad darbus var sākt un kad nevar. Dienu uzskaitījumā labi pārskatāmi grieķu tautas ticējumi.
Nedaudz par Hēsiodu - Hēsiods ir pirmais rakstnieks sengrieķu literatūrā, par kuru atrodamas konkrētas ziņas gan paša dzejnieka, gan citu autoru darbos. Hēsiods dzimis Beotijā, Askras ciemā. Pats būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didakstiskajā poēmā "Darbi un dienas".
Hēsiods - Teogonija
Hēsiods "Teogonija" - fragmenti.
"Sākumā Haoss tik bija, no viņa pēc tam veidojās Gaja.
Platajām krūtīm, tā visiem dāvājā pajumti drošu
Un arī Tartars miglainais plašajās pazemes dzīlēs,
Tāpat kā Erots, tas skaistākais ir no mūžīgiem dieviem,
Laupa spēku viņš dieviem it visiem un cilvēkiem visiem
Uzveic viņš prātu, kas krūtīs, uzveic padomu gudru."
"Putas no nemirstīgās tad jūras virspusē cēlās,
Meitene dzima no putām, vispirms tā uz Kitēru svēto
Devās, un pēcāk tā nonāca viļņu ieskautā Kiprā.
Krastā tur izkāpa daiļa un cildena dieve, bet apkārt
Tai zem maigajām kājām sazēla zālīte zaļa;
Viņu par Afrodīti, par kronēto Kitēras dievi
Nosauca dievi un cilvēki arī, tāpēc, ka no putām
Dzimusi tā un izkāpusi bij Kitēras krastā
Sauca par Kiprieti arī, jo dzima tā viļņskautā Kiprā."
"Jo, kad sastrīdējās reiz dievi un mirstīgie ļaudis
Mēkonē, Prometejs, atsaucīgs būdams, tad milzīgu vērsi
Ieteica sadalīt daļās, mānīdams Zevtēva prātu.
Cilvēkiem gabalus gaļas un iekšas, kas spīgo no taukiem,
Salika kopā uz ādas, ar vērša kunģi tos klājis,
Zevam viņš vērša kaulus vien baltos, ar viltīgu mākslu
Rūpīgi kārtojis tos, apsedza spīdošiem taukiem."
"Nojauta viltību Zevs, un mirstīgiem cilvēkiem visiem
Garā tas vēlēja ļaunu, kam piepildīties bij nolemts.
Abām rokām Zevs pacēla augšā treknumu balto,
Sašutums zagās tam sirdī un dusmas pārņēma prātu,
Vērša kaulus kad redzēja baltos, ar viltu kas slēpti."
"No tā laika viņš allaž šo viltību turēja prātā,
Nedeva nabaga ļaudīm viņš uguns vareno spēku,
Nedeva mirstīgiem - tiem, kuri zemi apdzīvo plašo.
Bet viņu piekrāpa savukārt Iapeta pēctecis dižais,
Noslēpdams mūžīgās uguns tālu redzamo liesmu
Niedres serdenī niedrēs; dziļi tas dvēselē aizskāra Zevu,
Pērkona dimdinātāju, un sadusmoja tā sirdi,
Līdzko pie cilvēkiem manīja tālumā atspīdam gaismu,
Tūdaļ par uguni Zevs uzvēla ļaunumu ļaudīm."
Mitoloģiskajā poēmā "Teogonija" ("Dievu izcelšanās") Hēsiods stāsta par dievu un pasaules izcelšanos. Sistematizējot mītus par dievu izcelšanos un dievu paaudzēm, viņš visam tam piešķir filozofisku jēgu. Vecā dievu paaudze ir dabas spēku un stihijas personificējums, jaunā dievu paaudze - Zeva paaudze personificē ētiskās vērtības - gudrību, taisnību, likumību un pasaules harmoniju. Darba pamatu veido 5 stāsti, kas mijas ar ģenealoģiskiem uzskaitījumiem. Tajā ir gan stāsts par Urānu un Kronu – pirmās dievu paaudzes nomaiņu ar otro, gan par Kronu un Zevu – otrās dievu paaudzes nomaiņu ar trešo.
"Sākumā Haoss tik bija, no viņa pēc tam veidojās Gaja.
Platajām krūtīm, tā visiem dāvājā pajumti drošu
Un arī Tartars miglainais plašajās pazemes dzīlēs,
Tāpat kā Erots, tas skaistākais ir no mūžīgiem dieviem,
Laupa spēku viņš dieviem it visiem un cilvēkiem visiem
Uzveic viņš prātu, kas krūtīs, uzveic padomu gudru."
"Putas no nemirstīgās tad jūras virspusē cēlās,
Meitene dzima no putām, vispirms tā uz Kitēru svēto
Devās, un pēcāk tā nonāca viļņu ieskautā Kiprā.
Krastā tur izkāpa daiļa un cildena dieve, bet apkārt
Tai zem maigajām kājām sazēla zālīte zaļa;
Viņu par Afrodīti, par kronēto Kitēras dievi
Nosauca dievi un cilvēki arī, tāpēc, ka no putām
Dzimusi tā un izkāpusi bij Kitēras krastā
Sauca par Kiprieti arī, jo dzima tā viļņskautā Kiprā."
"Jo, kad sastrīdējās reiz dievi un mirstīgie ļaudis
Mēkonē, Prometejs, atsaucīgs būdams, tad milzīgu vērsi
Ieteica sadalīt daļās, mānīdams Zevtēva prātu.
Cilvēkiem gabalus gaļas un iekšas, kas spīgo no taukiem,
Salika kopā uz ādas, ar vērša kunģi tos klājis,
Zevam viņš vērša kaulus vien baltos, ar viltīgu mākslu
Rūpīgi kārtojis tos, apsedza spīdošiem taukiem."
"Nojauta viltību Zevs, un mirstīgiem cilvēkiem visiem
Garā tas vēlēja ļaunu, kam piepildīties bij nolemts.
Abām rokām Zevs pacēla augšā treknumu balto,
Sašutums zagās tam sirdī un dusmas pārņēma prātu,
Vērša kaulus kad redzēja baltos, ar viltu kas slēpti."
"No tā laika viņš allaž šo viltību turēja prātā,
Nedeva nabaga ļaudīm viņš uguns vareno spēku,
Nedeva mirstīgiem - tiem, kuri zemi apdzīvo plašo.
Bet viņu piekrāpa savukārt Iapeta pēctecis dižais,
Noslēpdams mūžīgās uguns tālu redzamo liesmu
Niedres serdenī niedrēs; dziļi tas dvēselē aizskāra Zevu,
Pērkona dimdinātāju, un sadusmoja tā sirdi,
Līdzko pie cilvēkiem manīja tālumā atspīdam gaismu,
Tūdaļ par uguni Zevs uzvēla ļaunumu ļaudīm."
Mitoloģiskajā poēmā "Teogonija" ("Dievu izcelšanās") Hēsiods stāsta par dievu un pasaules izcelšanos. Sistematizējot mītus par dievu izcelšanos un dievu paaudzēm, viņš visam tam piešķir filozofisku jēgu. Vecā dievu paaudze ir dabas spēku un stihijas personificējums, jaunā dievu paaudze - Zeva paaudze personificē ētiskās vērtības - gudrību, taisnību, likumību un pasaules harmoniju. Darba pamatu veido 5 stāsti, kas mijas ar ģenealoģiskiem uzskaitījumiem. Tajā ir gan stāsts par Urānu un Kronu – pirmās dievu paaudzes nomaiņu ar otro, gan par Kronu un Zevu – otrās dievu paaudzes nomaiņu ar trešo.
Abonēt:
Komentāri (Atom)