Anna Rancāne - Saules kalponīte: jaunības dzejol̦i

***

Pārplūstošs lietus caur asinīm līst,
Un man kļūst silti.
Karsti avoti acīs atmostas,
Lauž pirkstu tiltus.

Rokas pārtop par ligzdu,
Tur putnēnes izšķilsies drīz -
Vēl brīdis. Putna vārds nolaidīsies
Svēts, laimīgs un tīrs.

Ar lietu, ar sevi, ar avotiem
Savas asinis sabalsoju,
Lai putna spārns, kas tur plīvo,
Bez vārda neietu bojā.


***

Kādēļ jūs nenākat, mani neaicinātie viesi?
Nomītā zāle klusi lūgšanas skaita.
Atsteidzas rīts, nakts pēdējo nopūtu izdzēris,
Un prasīgi stāsta savas rūpes un gaitas.

Kādēļ jūs nenākat? Koki grib sadoties rokās,
Manas rokas kļūst zari un gaidpilnus pumpurus nes...

Pļavā nokrīt rīts un iekliedzas priekā -
Putni, lidojot pāri, savieno galotnes!

***

Ar gaišu sāpju smaidu

Nāk diena pāri mums.

Lai slavēta šī diena,

Tās gaismas noslēpums!

Nu cauri mūsu rokām

Aug Atzīšanas koks -

Kā spriegi uzvilkts loks

Starp ļauno un starp labo.

Es apsolu tev sāpi -

Vai arī tas ir maz?

Un lieku tavu roku

Uz savas dzīvības.

*** 

Gribas noglaust kā matu šķipsnu

To sāpi no pieres tavas.

Kā vilki pēc medījuma

Melnas ēnas tur lavās.

No tavām acīm izskūpstīt

Ļaunu skatienu dūmus.

Negaidīt, nelūgties. Aiziet

Un pārvērsties ievu krūmā.

*** 

Ievas neprot melot, tās dzīvo

Pērkona pierietējušā gaisā.

Zibens kā pašnāvnieks lokās,

Baltu cilpu ap kaklu raisa.

Kā vārdus rūgtus 

Ievas slauc debesu pienu.

Putas gar pamali nošķīst,

Pielej līdz malām dienu. 

***

Logi pavasara pieelpoti. Ar pirkstu

Vējš zīmē debesu apveidus rūtīs.

Neiznāk, dusmojas, nodzēš.

                                              Velēnai katrai

Atkusušai skaudri pēc glāstiem sāp krūtis.

Pilsētai sievietes maigums acīs un kustībās,

Kā māsu ap pleciem to apskauju.

                                                          Divas sievas

Raudam un smejamies reizē. Vienā lietū asaras

                                                                           sajaucas,

Caur parku aizejam kopā. Katra pie sava Dieva.

***

Svešas nāves

nemaz nav

katra garāmejot

pagrābj no manis

pa saujau

un nodzēš

kādu sveci

nezinu cik sveču

vēl ir atlicis

jo vairāk nodziest

jo acis tumšākas,

jo vārdi svabadāki.

***

Kad koki

           kā putni uz spārniem

pretī debesīm tīrumus nes,

uz ceļmalas akmens piesēdies,

rudens pārcilā dvēseles.

Velk no piedurknēm, velk no ķešas,

no lakata ārā tin,

krītošās lapas tam pieri noskūpsta,

savu augšāmcelšanos svin.

Bet dvēseles – dvēseles nevar

raisīties no saviem zariem,

tās paliek par brūniem pumpuriem

līdz jaunam pavasarim.

***

Dabas mācība.

Es mācos par zaļu zāli

Un mācos par koku būt.

Redzi, cik skaisti

Koks rudenī jūt!

Vai tu proti tā nosirmot,

Kā bērzi nodzeltēt prot?

Vai tu tā salapot vari,

Tik apdomīgi un lēni,

Kā osis to dara,

Un uzziedēt spēji

Kā bumbiere pavasarī?

Kā pienene uzticīgi

Atvērties saulei -

Un tumsai aizvērties ciet?

Vai tu tā skaisti proti iet,

Kā bērzi uz vasaras svētkiem iet?